Atšķirības starp "Konservatīvisms" versijām
m |
m |
||
| (6 starpversijas, ko mainījis viens dalībnieks, nav parādītas) | |||
| 1. rindiņa: | 1. rindiņa: | ||
| − | '''Konservatīvisms''' (no lat. val. ''conservativus'' – "tāds, kas saglabā") – ideoloģija, radusies | + | '''Konservatīvisms''' (no lat. val. ''conservativus'' – "tāds, kas saglabā") – ideoloģija, radusies 18.-19. gs. mijā kā reakcija uz [[LIelā Francijas revolūcija|Lielās Francijas revolūcijas]] izraisītajām pārmaiņām. |
| − | Sadzīviski ļaužu sociālais konservatīvisms - [[misoneisms]] - un ekonomiski labēja orientācija bieži savā starpā nekorelē, jo tam nav saistības ar konservatīvismu kā ideoloģiju. Šādā gadījumā raksturīga tendence uz populistiskiem politiskajiem uzskatiem t.i., konservatīviem uzskatiem sociālajā, bet kreisiem – ekonomiskajā jomā. | + | Nevajag mainīt mainīšanas pēc to, ko var nemainīt, svarīgākais esot sociālais miers, stabilitāte un privātīpašuma neaizskaramība (sabiedrības locekļi paši ir atbildīgi par savu ekonomisko labklājību un valsts iejaukšanās, pārdalot ekonomiskos resursus, ir nevēlama). Novitātes, no kurām nevar izvairīties, konservatīvo ideālā tiek adaptētas esošajā, labi zināmajā kultūrvidē, nevis vide tiek pārkārtota, atbilstoši jaunievedumiem – jaunais nevar būt labāks tikai tādēļ, ka tas ir jauns. Tādēļ jaunajam ir jāienāk sabiedrības dzīvē pakāpeniski, kritiski izvērtējot tā ietekmi uz sabiedrības dzīvi. Konservatīvisma ideoloģijai jēdzieniski un saturiski tuvas tādas vērtības, kā tradicionālās kultūras un reliģijas paražu un ideju pieņemšana un cienīšana (tradīcijas), tādas rīcības, impulsu un dziņu, kas var apbēdināt vai kaitēt citiem un pārkāpt sociālās gaidas, savaldīšanu (konformismu), kā arī vēlmi pēc sabiedrības, attiecību un personiskās drošības, harmonijas un stabilitātes (drošība). |
| + | |||
| + | Konservatīvisms atbalsta brīvu tirgu, indivīda iniciatīvu un privātīpašumu kā sabiedrības ekonomiskās uzbūves pamatprincipus. Taču tirgus ietekme sabiedrībā ir ierobežojama, tur, kur atsevišķu ļaužu alkatība un spēja to realizēt kaitē sabiedrības interesēm. Vienlaikus konservatismā tirgus ir un paliek nozīmīgs kā galvenais labklājības sasniegšanas veids: tas liek cilvēkam pašam uzņemties atbildību un rūpēties par savu labklājību. Konservatisms nenoliedz nepieciešamību pēc valsts sociālās politikas. Tā ir nepieciešama tieši konservatīvu mērķu vārdā: pēkšņi satricinājumi cilvēku dzīves veidam un sociālajam statusam bieži kļūst par draudu sabiedrības kopējai saskaņai. Tomēr prasības pēc valsts iesaistīšanās konservatīvisms cenšas līdzsvarot ar cilvēka paša atbildību par sevi. Konservatismam ir nozīmīgs t.s. subsidiaritātes princips. Proti, valstij ir jāiesaistās vienīgi tad, kad problēmas nespēj atrisināt cilvēks pats – nevis nolūkā nemitīgi to apgādāt un pieskatīt visās dzīves situācijās. Tur, kur valsts var leģitīmi sagaidīt paša cilvēka aktivitāti un rūpes par sevi, tai gluži vienkārši nav jāiejaucas. | ||
| + | |||
| + | Cilvēki dažādās sabiedrībās ir pieraduši dzīvot noteiktā veidā, viņi ir mantojuši no saviem senčiem reliģiskus un morālus priekšstatus, noteiktus svinamus svētkus un noteiktu savstarpējo attiecību kultūru. Sadzīviski ļaužu sociālais konservatīvisms - [[misoneisms]] - un ekonomiski labēja orientācija bieži savā starpā nekorelē, jo tam nav saistības ar konservatīvismu kā ideoloģiju. Šādā gadījumā raksturīga tendence uz populistiskiem politiskajiem uzskatiem t.i., konservatīviem uzskatiem sociālajā, bet kreisiem – ekonomiskajā jomā. | ||
Neokonservatīvisms ir adaptējis daudzus klasiskā [[Liberālisms|liberālisma]] postulātus un ir visai sarežģīts un iekšēji diferencēts strāvojums, kas veidojies konservatīvo un liberālo vērtību un ideju pārvērtēšanas procesā. | Neokonservatīvisms ir adaptējis daudzus klasiskā [[Liberālisms|liberālisma]] postulātus un ir visai sarežģīts un iekšēji diferencēts strāvojums, kas veidojies konservatīvo un liberālo vērtību un ideju pārvērtēšanas procesā. | ||
Pašreizējā versija, 2021. gada 6. jūlijs, plkst. 10.18
Konservatīvisms (no lat. val. conservativus – "tāds, kas saglabā") – ideoloģija, radusies 18.-19. gs. mijā kā reakcija uz Lielās Francijas revolūcijas izraisītajām pārmaiņām.
Nevajag mainīt mainīšanas pēc to, ko var nemainīt, svarīgākais esot sociālais miers, stabilitāte un privātīpašuma neaizskaramība (sabiedrības locekļi paši ir atbildīgi par savu ekonomisko labklājību un valsts iejaukšanās, pārdalot ekonomiskos resursus, ir nevēlama). Novitātes, no kurām nevar izvairīties, konservatīvo ideālā tiek adaptētas esošajā, labi zināmajā kultūrvidē, nevis vide tiek pārkārtota, atbilstoši jaunievedumiem – jaunais nevar būt labāks tikai tādēļ, ka tas ir jauns. Tādēļ jaunajam ir jāienāk sabiedrības dzīvē pakāpeniski, kritiski izvērtējot tā ietekmi uz sabiedrības dzīvi. Konservatīvisma ideoloģijai jēdzieniski un saturiski tuvas tādas vērtības, kā tradicionālās kultūras un reliģijas paražu un ideju pieņemšana un cienīšana (tradīcijas), tādas rīcības, impulsu un dziņu, kas var apbēdināt vai kaitēt citiem un pārkāpt sociālās gaidas, savaldīšanu (konformismu), kā arī vēlmi pēc sabiedrības, attiecību un personiskās drošības, harmonijas un stabilitātes (drošība).
Konservatīvisms atbalsta brīvu tirgu, indivīda iniciatīvu un privātīpašumu kā sabiedrības ekonomiskās uzbūves pamatprincipus. Taču tirgus ietekme sabiedrībā ir ierobežojama, tur, kur atsevišķu ļaužu alkatība un spēja to realizēt kaitē sabiedrības interesēm. Vienlaikus konservatismā tirgus ir un paliek nozīmīgs kā galvenais labklājības sasniegšanas veids: tas liek cilvēkam pašam uzņemties atbildību un rūpēties par savu labklājību. Konservatisms nenoliedz nepieciešamību pēc valsts sociālās politikas. Tā ir nepieciešama tieši konservatīvu mērķu vārdā: pēkšņi satricinājumi cilvēku dzīves veidam un sociālajam statusam bieži kļūst par draudu sabiedrības kopējai saskaņai. Tomēr prasības pēc valsts iesaistīšanās konservatīvisms cenšas līdzsvarot ar cilvēka paša atbildību par sevi. Konservatismam ir nozīmīgs t.s. subsidiaritātes princips. Proti, valstij ir jāiesaistās vienīgi tad, kad problēmas nespēj atrisināt cilvēks pats – nevis nolūkā nemitīgi to apgādāt un pieskatīt visās dzīves situācijās. Tur, kur valsts var leģitīmi sagaidīt paša cilvēka aktivitāti un rūpes par sevi, tai gluži vienkārši nav jāiejaucas.
Cilvēki dažādās sabiedrībās ir pieraduši dzīvot noteiktā veidā, viņi ir mantojuši no saviem senčiem reliģiskus un morālus priekšstatus, noteiktus svinamus svētkus un noteiktu savstarpējo attiecību kultūru. Sadzīviski ļaužu sociālais konservatīvisms - misoneisms - un ekonomiski labēja orientācija bieži savā starpā nekorelē, jo tam nav saistības ar konservatīvismu kā ideoloģiju. Šādā gadījumā raksturīga tendence uz populistiskiem politiskajiem uzskatiem t.i., konservatīviem uzskatiem sociālajā, bet kreisiem – ekonomiskajā jomā.
Neokonservatīvisms ir adaptējis daudzus klasiskā liberālisma postulātus un ir visai sarežģīts un iekšēji diferencēts strāvojums, kas veidojies konservatīvo un liberālo vērtību un ideju pārvērtēšanas procesā.
Literatūra par šo tēmu
- Conover P. J., Feldman S. The origins and meaning of liberal/conservative self-identification. // American Journal of Political Science, 1981, 25, 617–645.
- Duriez B. Religiosity and conservatism revisited: relating a new religiosity measure to the two main conservative political ideologies. // Psychological Reports, 2003, 92 (2), 533–539.
- Glamser F. D.. The Importance of Age to Conservative Opinions: A Multivariate Analysis. // Journal of Gerontology, 1974, 549–554.
- Graham J., Haidt J., Nosek B. A. Liberals and conservatives rely on different sets of moral foundations. // Journal of Personality and Social Psychology, 2009, 96, 1029–1046.
- Haidt J., Graham J. When morality opposes justice: Conservatives have moral intuitions that liberals may not recognize. // Social Justice Research, 2007, 20 (1), 98–116.
