Atšķirības starp "Grupas domāšana" versijām

Pašreizējā versija, 2021. gada 26. septembris, plkst. 13.02

Grupas domāšana(an. Groupthink) - fenomens psiholoģijā, ka cilvēkiem vienas grupas (etniska, sociāla, politiska, reliģiska u.tml.) ietvaros, ir vēlme pēc iekšējās harmonijas un konformisma. Grupas biedri cenšas saglabāt grupu kā tādu, mazinot konfliktus grupas iekšienē, tāpēc pieņemot tādus neracionālus, taču visiem tīkamus kompromisa lēmumus. Viedokļi no malas tiek noraidīti, ka jo tos pauž "sveši", ne "mūsu" grupai piederīgi. Grupu domāšana raksturīga praktiski visām 19-20. gs. lielajām ideoloģijām (nacionālisms, marksisms, sociālisms u.c.).

Fenomenu pirmais pētījis un aprakstījis Jēlas universitātes pētnieks Irvings Džeinis (Irving Lester Janis) sava darbā "Grupu domāšanas upuri"("Victims of Groupthink", 1972., "Groupthink: Psychological Studies of Policy Decisions and Fiascoes", 1982.).

Īrvinga secinājumi, pētot dažādus dīvainus politiskus lēmumus, tostarp, karu laikā, ir tādi, ka tādā saliedētā un izolētā grupā par grupas centrālo vērtību kļūst vienprātība un šīs vienprātības labā brīvi tiek upurētas racionalitāte vai elementāra loģika. Konformisma līmenis grupā nemitīgi pieaug, tiek kultivēts nepamatots optimisms un iedomas par grupas spēju ietekmēt ne pārāk ietekmējamus procesus. Visa tā informācija, kas nesaskan ar iepriekšpieņemtām grupas vadlīnijām, tiek ignorēta vai tendenciozi interpretēta. Visi ciešā, bet iluzorā vienprātībā pieņem tādus stratēģiskus lēmumus, kas pēc tam vēsturniekus dzen izmisumā - nu, acīmredzami, ka lēmums bijis neracionāls un ar paredzamiem bēdīgiem rezultātiem! Tas kaut kad post factum ir acīmredzami, taču lēmuma pieņemšanas brīdī, grupā valdījusi vienprātība un pārliecība par rīcības pareizumu.

Īrvings ir definējis 8 simptomus, kas katrs atsevišķi ļauj domāt, ka grupas dalībnieki ir kļuvuši par grupas upuriem:

1. Nekļūdības ilūzija, kas rada zināmu optimismu par pilnīgi patstāvīgu spēju pieņemt lēmumus un rosina grupu pieņemt pat riskantāko variantu no iespējamajiem.
2. Grupas ciešā pārliecība par augstu grupas kopējo morāli, kā rezultātā visas negatīvās lēmumu sekas tiek ignorētas, jo tas taču cēlu mērķu labad.
3. To signālu no malas, kas neatbilst grupas vadlīnījām, pilnīga ignorēšana.
4. Grupas oponentu stereotipizācija, pilnīgi visus grupas vadlīniju kritiķus automātiski pieskaitot pie vājiem, ļauniem, aizspriedumu pilniem stulbeņiem.
5. Pašcenzūra. Katrs grupas loceklis mēģina jau saknē izravēt šaubas, kas ne līdz galam sakrīt ar to grupas kopējo viedokli, kādu jau nu katrs iztēlojies.
6. Vienprātības ilūzija - klusēšana pilnīgi vienmēr tiek interpretēta kā piekrišana.
7. Grupas spiediens - ja kāds grupā piepeši iebilst "kopējam viedoklim", šis kāds tiek pasludināts par nelojālu.
8. Informācijas kontrole - ir grupas dalībnieki, kuri mīļā miera labad slēpj no grupas to informāciju, kas ir pretrunā ar "kopējiem uzstādījumiem".