Atšķirības starp "Jezuīti" versijām

Versija, kas saglabāta 2008. gada 23. jūlijs, plkst. 12.00

Jezuītu ordeņa emblēma

Jezuītu ordenis - oficiālais nosaukums ir Jēzus Sadraudzība jeb Jēzus biedrība (lat. Societas Jesu, saīsinājums SJ) - Romas Katoļu Baznīcas regulārklēriķu ordenis, kas izveidots 1534. gadā Parīzē no teoloģijas studentu domu biedru grupas Ignācija no Lojolas vadībā. Kanoniski ordeni apstiprināja 1540. gada 27. septembrī pāvests Pāvils III (Paulus III) ar bullu "Regiminis militantis ecclesiae". Ordenis saņēma privilēģijas, kas deva pilnīgu neatkarību no visiem vietējiem laicīgajiem un garīgajiem vadītājiem.

No citām reliģiskajām apvienībām Jēzus biedrību atšķir īpašais, ceturtais svētsolījums (bez paklausības, nabadzības un šķīstības solījumiem, kas tiek doti visos katoļu ordeņos), kas paredz nododot sevi pilnīgā pāvesta rīcībā.

Ordeņa moto: "Viss lielākam Dieva godam" (lat. Omnia ad maiorem Dei gloriam, saīsinājums: OAMDG).

Organizācija ir nevis mūku ordenis, bet regulāro klēriķu apvienība (societas clericorum regularum) - biedrības biedri nevalkā speciālus mūku tērpus (habitus), bet ģērbjas vienkāršā garīdznieka tērpā (sutana, apmetnis vai mētelis, birete). Atšķirībā no uz kontemplatīvo dzīvi orientētajiem katoļu garīgajiem ordeņiem, Jēzus biedrības specifika ir izteikta atvērtība sekulārās dzīves procesiem, aktīva sadarbība ar ārpus reliģiskās apvienības stāvošām personām.

Lūgšanas jezuīti lasa nevis korī, bet individuāli, ordeņa biedriem nav arī kopēju, visiem saistošas gavēņu un grēku nožēlas prakses. Ordeņa locekļi nav tiesīgi ieņemt augstus amatus nedz Baznīcas institūcijā, nedz arī sekulārajās sfērās. Biedrības uzbūve, tās centralizētā vara un biedru mobilitāte, kā arī izteikti internacionālais sastāvs un elastība jaunu darbības sfēru apguvē (sevišķi svarīga ir Jēzus biedrības darbība izglītības un zinātnes jomā) ir iezīmes, kas izceļ Societas Jesu uz pārējo reliģisko organizāciju fona.

Ordeņa struktūra

Ordeni veido 10 asistences, kurās apvienotas 92 provinces un 13 atkarīgie reģioni 127 valstīs. Centrāleiropas asistenci (ECE) veido 5 provinces: Lietuva-Latvija, Vācija, Austrija, Šveice un Ungārija.

Ordeni vada ģenerālis (vēlēta amatpersona) ar rezidenci Romā, un kura pienākumus. Hierarhijas rangā nākošie ir asistenti, kas ir atbildīgi par noteiktiem pasaules apgabaliem un darba jomām. Svarīgākos visu ordeni skarošos jautājumus lemj Ģenerālā kongregācija, kuru veido provinciāli (provinču vadītāji) un no katras provinces ievēlēti delegāti. Sadraudzības vēsturē sasauktas 34 šādas kongregācijas. Saskaņā ar iekšējo reglamentu, katram provinciālam vismaz reizi mēnesī jāapspriežas ar četriem vai pieciem padomdevējiem, sauktiem par "konsultantiem". Ik pēc četriem gadiem notiek provinču krongregācijas.

Ordeņa misija

Ordenis veidots kā misionāru apvienība: biedrības biedri ilgstoši neuzturas vienā vietā un parasti neuzņemas draudzes vadību. Tāpēc biedrībai nav klosteru šī vārda tradicionālajā izpratnē, bet gan mājas, rezidences, kolēģijas, universitātes, un jezuīta aicinājums paredz gatavību dzīves un darbības vietu nekavējoties mainīt. Otrs tikpat svarīgs jezuītu darbības virziens, kas cieši saistīts ar pirmo, ir izglītība. Pēc savas dibināšanas līdz pat mūsdienām ordenis kļuva par lielāko mācību organizāciju, jo divas trešdaļas no ordeņa iestādēm bija skolas un četras piektdaļas no tās locekļiem – studenti un pasniedzēji. Līdz ar to gandrīz vai no ordeņa dibināšanas laikiem pastāv nerakstīts likums, ka nav iespējams iestāties ordenī, ja kandidātam nav kā minimums vismaz maģistra grāda kādā zinātnē. Kā spiests atzīt viens no ordeņa kritizētājiem Latvijā Dr.theol., R.E. Feldmanis: "Eiropas zemēs viņi bija skolu dibinātāji, audzināšanas iestāžu pārzinātāji, jaunatnes satvērēji, jaunatnes audzinātāji, pārliecinātāji ticībā, grāmatu iespiedēji." citēts no

Sv. Ignacija Garīgie vingrinājumi

Interesanti, ka Ignācijs Lojola centās izveidot garīgo audzināšanu saglabājot intelektuālo, taču reizē arī dziļi reliģiozo Renesanses garu, kura būtu kā pretinde jaunajam uz individualitāti un merkantīlismu tendētajam reformācijas pasaules skatījumam. Tāpat viņš centās pilnveidot kontemplatīvās lūgšanas formu, atbilstoši tā laikmeta vajadzībām. Garīgie vingrinājumi tika domāti tam, lai izaudzinātu kontemplatīvu personu, kura būtu sagatavojusies darbībai.

Savu lūgšanu-meditāciju sistēmu Lojola izvaidoja laikā ap 1522.-1526. gadiem, piedāvājot trīs lūgšanas metodes:

• Pirmajai nedēļai atvēlētās meditācijas ir sagatavotas pēc metodes, kura balstās uz trijām spējām: atmiņu, intelektu un gribu. Atmiņa nepieciešama, lai būtu iespējams atcerēties iepriekš izvēlēto meditācijas objektu. Intelekts, lai tiktu saprastas pamācības, kuras rodas no apdomāšanas. Griba ir nepieciešama, vēloties izdarīt secinājumus, lēmumus un apņemoties atbilstoši rīkoties. Tā tiek veicināta pārmaiņu sākšana savā dzīvē.
• Garīgajos vingrinājumos kontemplācijas jēdzienam piešķirtā nozīme atšķiras no līdz tam bijušās tradicionālās nozīmes. Aplūkojami konkrēti fantāzijas objekti: Evaņģēlijā darbojošās personas ir iedomājamas tā, it kā tās eksistētu tagadnē; tiek jautāts, ko viņi saka, apdomājami viņu vārdi kā arī darbība, uz kuru cenšas atbildēt. Šī otrajai nedēļai atvēlētā metode pilnveido gribas aktu pamatotu ar lūgšanu.
• Trešā lūgšanas metode Garīgajos vingrinājumos raksturojama kā piecu sajūtu pielietošana. Piecas sajūtas viena pēc otras tiek ņemtas palīgā iepazīstot garīgo meditācijas objektu. Šī metode atvēlēta iesācējiem, lai iepazītos ar kontemplācijas tradicionālo nozīmi, kā arī jau pieredzējušiem lūdzējiem garīgo sajūtu pilnveidošanai.

Šķiet, mūsdienās jezuīti sliecās sakoncentrēt garīgos vingrinājumus diskursīvās lūgšanas metodē. 1574. gadā jezuītu ģenerālis Everards Merkurians izdeva nolikumu Jēzus Sadraudzības Spānijas provinces locekļiem, ar kuru aizliedza piecu sajūtu izmantošanu lūgšanā. Aizliegums vēlreiz tika atkārtots 1578. gadā. Tā pietiekami lielas Jēzus Sadraudzības daļas garīgā dzīve tika aprobežota līdz vienīgajam lūgšanas veidam: diskursīvajai meditācijai, pamatotai uz trijām personas spējām. Šī īpaši intelektuālā rakstura meditācija XVIII-XIX gs. jezuītu ordenī kļuva aizvien nozīmīgāka.

Svarīgākie notikumi Jezuītu ordeņa vēsturē

Ordeņa dibinātāja Ignācija Lojolas miršanas brīdī 1556. gadā ordenī pavisam bija apmēram 1000 jezuītu.

1773. gada 23. jūlijā pāvests Klements XIV (Clemento XIV), politisku motīvu, īpaši Spānijas galma izdarītā spiediena, ietekmē izdeva brevi Dominus ac Redemptor par Jēzus biedrības aizliegšanu. Uz šo laiku tā bija izaugusi līdz 23 000 locekļiem. Atšķirībā no citām pāvesta bullām, kas stājas spēkā no to pasludināšanas brīža, šis dokuments kļuva saistošs tikai pēc nolasīšanas katrā atsevišķā rezidencē un tikai tās teritorijā. Līdz ar to bija iespējama situācija, kad dažās valstīs jezuīti varēja darbību turpināt. Piemēram, pāvesta breves izsludināšanu savā valstī noliedza Krievijas imperatore Katrīna II (Екатерина II) un līdzīgi rīkojās, piemēram, Prūsijas karalis Frīdrihs II (Friedrich II).

Jēzus biedrību atjaunoja pāvests Pijs VII (Pius VII) 1814. gada 7. augustā un tā turpina savu darbību līdz mūsu dienām. Savu vislielāko pieaugumu ordenis piedzīvoja 1964. gadā, kad tā locekļu skaits sasniedza gandrīz 36 000. XXI gs. sākumā visā pasaulē ir aptuveni 20 000 jezuītu.

Jezuīti un kontrreformācija

Kontrreformācijas laikā jezuīti parādās kā ietekmīgs, redzams politisks spēks, bet to darbību, atbilstoši virknei kultūrvēsturiski radušos priekšnoteikumu, nav iespējams vērtēt šauri viennozīmīgi: jezuītu attiecības ar vietējo sabiedrību veidojās katru reizi citādi. Iedziļinoties atsevišķu provinču vēsturēs, iespējams secināt, ka katrā gadījumā priekšplānā izvirzījušies citi spēka pielikšanas punkti un akcentēti atšķirīgi motīvi kalpošanas idejā. Savdabīgās attiecībās jezuītu misionāru konfrontācija ar protestantismu veidojās attālajos reģionos Āzijā, Āfrikā un Amerikā. Arī Eiropā jautājums nebūt nav tik vienkāršs (piemēram, jezuītu attiecības ar Krievijas impērijas valdības diktētajām nostādnēm, kas bija izteikti sarežģītas).

Mākslas vēsturnieks Džefrijs Čips Smits (Smith) atsakās lietot “kontrreformācijas” jēdzienu saistībā ar jezuītiem pat Vācijā, – zemē, kur, liktos, šāds attiecību noformējums ir absolūti neizbēgams. Vēsturnieks parāda, ka, protams, bija atsevišķi pasākumi, ko Vācijas teritorijā jezuīti vērsa pret protestantiem, taču uzsver, ka ordeņa galvenie darbības principi nav reducējami uz protestantisma apkarošanu, norādīdams uz neskaitāmām citām aktivitātēm (izglītības, pastorālās aprūpes, valodniecības, zinātnes, teātra, mūzikas un citās jomās), kur abu konfesiju ceļi nekrustojās. Tāpat Gevins Aleksandrs Beilijs (Bailey), cenšoties rast atbildes tam, cik liela ir Jēzus biedrības loma un interese konfesionālajos ķīviņos, akcentē faktu, ka jezuītu pasūtītie un veidotie tēlotājas mākslas darbi (sevišķi monumentālā glezniecība) neatspoguļo tik daudz pretestību protestantu reformācijai, cik vēlmi redzēt atjaunotu, spēcīgu un plaukstošu katoļu Baznīcu un Renesanses vērtību tālāku attistību. Tāpēc, meklējot iespējami korektāko apzīmējumu, kas raksturotu šo pasaules uzskatu sadursmi un ietvertu visplašāko Latvijas teritorijā sastopamo parādību spektru, mākslas vēsturniece Ogle K. domā, ka visatbilstošākais ir jēdziens “rekatolizācija”. (citēts no)

Jezuīti un kultūra

Jezuīti meklējot veidus, kā iespējami efektīvāk ietekmēt vietējo sabiedrību, rūpīgi apsverot un izstrādājot arī savus estētikas principus, kas galvenokārt bija centrēti uz katoļu ticības popularitātes vairošanu un Baznīcas prestiža celšanu. Rezultātā radās visos sīkumos pārdomāta, ļoti iedarbīga programma, kas ļauj atpazīt ordeņa darbības lokā tapušus mākslas darbus kā ordenim tipiskus. Vēršoties pie auditorijas, jezuīti centās aktivizēt mākslas darba uztvērēja atmiņas, iztēles, līdzpārdzīvojuma spējas, kas ideālā gadījumā vedinātu indivīdu iesaistīties cīņā par dvēseles glābšanu. Jezuītu skatījumā jebkura mākslas objektam bija jāiedarbojas, stimulējot ne tikai cilvēka emocionālo pieredzi, bet jācenšas ietiekties tā dziļākajos esamības slāņos. Līdz ar to biedrības lokā pamazām izkristalizējās izpratne, ka kristīgā formācija ir nesaraujami saistīta ar vizuālo tēlu uztveri, un tāpēc mākslai kopumā ordeņa kalpošanā ir liela loma.

Jānorāda jezuītu ietekmētās mākslas žanru formālās puses neviendabību. Tam par iemeslu ir vairāki apstākļi:

• pirmkārt, to veicināja ārpus biedrības esošie mākslinieki, (gadījumos, kad tādi tika pieaicināti), ar savu izglītību, pieredzi un idejām;
• otrkārt, ordeņa locekļu elastībai attieksmē pret apstākļiem, kādos tie darbojās: jezuīti, lai arī bija neiecietīgi pret pagānu reliģiskajām praksēm, tomēr ar lielu pietāti attiecās pret vietējo kultūrvidi, spējot iekļauties visdažādākajās situācijās un radot pārsteidzoši atjautīgus risinājumus;
• treškārt, jezuītu mākslas formālo daudzveidību lielā mērā noteikusi spēja reaģēt uz laikmetā dominējošām stilistiskajām tendencēm. Ordeņa ietekmi mākslā pieņemts a priori saistīt ar baroku, tomēr, kā atklāj padziļinātas šī mantojuma studijas, jezuīti izcēlušies ar spēju radoši iedzīvoties ļoti atšķirīgu laikmetu stilistiskajās prasībās. (citēts no)

Jezuīti Latvijā

Savulaik Jēzus biedrības darbība skāra visu mūsdienu Latvijas teritoriju, dibinot misijas, skolas, veicot evaņģelizācijas un draudžu garīgās apkalpošanas darbu. Panākumus provincē nodrošināja tas, ka ordeņa locekļi nereti elastīgāk spēja uztvert vietējās īpatnības, kā arī labās latviešu valodas zināšanas un pašaizliedzīgais darbs. Savukārt pilsētās, jo īpaši protestantiskajā Rīgā, attieksme pret Ordeni pārsvarā bija izteikti nelabvēlīga. Kopš ierašanās 1582. gadā ordeņa darbība koncentrējās ap Rīgu, vēlāk, līdz pēc Cēsu bīskapijas nodibināšanas, pieņēmās spēkā visā Vidzemē.

• 1582. gadā jezuīti Peters Skarga un Johans Vincerijs Rīgā atvēra skolu, kurā uz atklāšanas brīdi bija 8 audzēkņi. 1597. gadā skolā jau mācījās ap 60 skolēnu, tika uzcelta kopmītne audzēkņiem (līdzekļus tam deva Livonijas bīskaps Otto Šenkings).
• 1583. gadā 1583. gada 1. martā pāvests Gregors XIII ar bullu Immensa Dei providentia apstiprināja Rīgas Sv. Trīsvienības kolēģijas dibināšanu. Žečpospoļitas karalis Stefans Batorijs, vienojoties ar jezuītu ģenerāli P. Klaudiju Akvavivu, atdeva jezuītiem atpakaļ Sv. Jēkaba katedrāli). Tad arī tika atvērts pirmais garīgais seminārs Latvijas teritorijā (darbojās līdz 1621. gadam). Provinciāls Pauls Kampans vērsās pilsētas rātē ar lūgumu atļaut atvērt Rīgā universitāti, taču tā noraidīja universitātes nepieciešamību.
• 1585. gadā jezuīti publicēja katehismu "Kriscige pammacischen no thems Papreksche Galwe gabblems Christites macibes. Prexskan thems nemacigems vud iounems bernems", kas ir senākā saglabājusies grāmata latviešu valodā.
• 1587. gadā līdz ar katoļu vajāšanu vilni, jezuītus no Rīgas padzina, to īpašumus konfiscēja.
• 1591. gadā ar karaļa Žečpospoļitas karaļa Sigismunda III pavēli Rīgā tika atjaunota jezuītu kolēģija. Pēc piecu gadu trimdas atgriežas deviņi jezuīti: 5 tēvi un 4 brāļi.
• 1614. gadā bīskaps Otto Šenkings nodibināja Cēsīs pastāvīgu jezuītu rezidenci, piešķirdams tiem baznīcu un ierādīdams rezidences telpas. 1619. gadā Ordeņa Cēsu rezidencē tika atvērta ģimnāzija. Šī mācību iestāde, kurā pirmo reizi izglītību varēja gūt arī zemnieku bērni, un mācības bija bez maksas, darbojās līdz 1621. gadā Zviedrijas karalis Gustavs Ādolfs iekaroja Vidzemi. Tika slēgta jezuītu kolēģija Rīgā, kurā bija 9 tēvi, 2 maģistri un 8 brāļi, kuri pārcelās uz Mītavas apkaimi u.c. provinces apvidiem.
• 1629. ordenis izveidoja pastāvīgu mītni Daugavpilī. 1636. gadā jezuītu skolā Daugavpilī (pirmā skola Latgalē) mācījās 40 skolēnu.
• 1672. gadā Mītavā jezuīti nodibināja savu rezidenci (kuras superiors ir no Austrijas ieradies jezuīts Ernests Šturms) ar misijas centriem Alsungā un Ilūkstē. Sāka veidot skolas. Ilūkstē uzturējās 20 jezuītu un tur darbojās arī kolēģija. XVIII gadsimtā Mītavā bija vienīgā ģimnāzija, kur mācīja latviešu valodu (1684. gadā skolā jau mācījās 80 jauniešu). 1691. gadā jezuīti nodibināja skolu Ilūkstē (tajā bija arī teātra mākslas klase). Galvenā nozīme bija izglītībai un ticībai, tāpēc ordenis bija atvērts arī nevāciešiem. Līdz ar to jezuītu vidū bija arī daudzi latvieši, kas darbojās kā priesteri un rakstnieki, un Viļņas Jezuītu akadēmijas (Almae academia et universitas Vilnensis societis Jesu) mācību spēki, piemēram: Juris Elgers (1585.-1672.), Ignats Rodlevskis (1714.-1755.), Juris Spuņģens (1692.-1733.), Antons Rutkis (1704.-1744.), Ignats Jamaits (1745.-1788.).
• 1710. gadā, saskaņā ar Rīgas padošanās Krievijas imperatoram Pēterim I t.s. Akorda punktiem, katoļiem tika dota zināma ticības brīvība. Jezuītiem bija atļauts no Mītavas braukt uz Rīgu noturēt dievkalpojumus pilsētā pie jaunā Pils tilta, diezgan plašā un ērtā šim mērķim ierādītā zālē. Pilsētas rāte aktīvi pretojās, ka tiktu celta kāda katoļu baznīca, pieļāva vienīgi mazu koka kapelu kādā attālākā priekšpilsētas daļā, kur vēlāk tika ierīkoti katoļu kapi (domājams, tagadējās sv. Franciska baznīcas teritorijā). Uz pastāvīgu dzīvi katoļu priesteri varēja apmesties tikai pēc miera līguma noslēgšanas, t. i., pēc 10 gadiem, kopš Rīgas ieņemšanas.
• 1723. gadā ordenis guva iespēju izveidot mītni Rīgā.
• 1725. gadā arī bija atvērta skola Skaistkalnes rezidencē. Bez tam jezuītu misionāri organizēja skolas arī draudzēs (piemēram, tēvs Mihails Rots ar grāfa Johana Augusta Hilzena palīdzību XVIII gs. vidū dibināja viņa īpašumos draudžu skolas) un apmācīja tajās lauku iedzīvotājus.
• 1753. gadā Viļņas Jezuītu akadēmijas tipogrāfija laida klajā pirmo līdz šim pazīstamo latviešu grāmatu latgaliešu dialektā. Tā bija 117 lappušu bieza – Evaņģēliju krājums, t.s. Asūnes Evaņģēlijs. Laikā no 1772. līdz 1861. gadam, kad Krievijas impērijas valdība aizliedza Latgalē rakstību latīņu burtiem, katoļu garīdznieki izdeva ap simts dažādu garīga satura grāmatu un rakstu latviešu valodā (lielākoties gan dialektā). Bez tam Aglonas teoloģiskajā studijā no 1820. līdz 1864. gadam tika mācīta latviešu valoda kā atsevišķs priekšmets.
• 1753. gadā jezuītu misijas Rīgā vadītājs M. Šostakovskis saņēma rātes pavēli kopā brāļiem atstāt pilsētu, jo pēc zviedru likumiem katoļi Rīgā nedrīkstēja noturēt publiskus dievkalpojumus, atskaitot vasaras mēnešus, kad ostā ieradās poļu jūrnieki un arī tikai tad kādā no ostas mājām, pie aizklātiem logiem. Rātes locekļi katoļu kapelu aizzīmogoja.
• 1755. gadā jezuītu ordeņa darbība Rīgā tika aizliegta.
• 1773. gadā pāvests Klements XIV izdeva bullu brevi Dominus ac Redemptor par jezuītu ordeņa slēgšanu, savukārt Krievijas imperatore Katrīna II šo bullu neļāva izsludināt Krievijas impērijā, kur ordeņa kolēģijas turpināja darboties. Jezuītiem Latvijas teritorijā bija četras rezidences - Jelgavā, Ilūkstē, Skaistkalnē un Daugavpilī, - kuras pēc bullas pasludināšanas, izņemot pēdējo, beidza savu pastāvēšanu. Pat politiskie un reliģiskie pretinieki spiesti atzīt, ka līdz pat XX gs. jezuītu ordeņa skolu un augstskolu absolventu izglītotības līmenis bija ievērojami augstāks, nekā citu mācību iestāžu beidzējiem. 1774. gadā Katrīna II savā pavēlē, kurā jezuītiem bija piešķirtas dažas privilēģijas, pamatoja savu rīcību ar tieši ar to, ka tas dotu ordenim iespēju turpināt savu izglītošanas darbu.
• 1804. gadā ar Krievijas imperatora atļauju Rīgā atkal tika nodibināta jezuītu ordeņa rezidence.
• 1810. gadā Daugavpilī jezuītu tēvs P. Koenss mazās draudzes skolas vietā atvēra plašu skolu ar 4 nodaļām - divas zēniem un divas meitenēm, kurā mācīja arī latviešu valodu. Bez tam atvēra arī skolu trūcīgiem bērniem, kuru vecākiem nebija naudas, lai maksātu par mācībām.
• 1814. gadā pāvests ar jaunu bullu atkal atjaunoja jezuītu ordeni, taču tas Baltijā vairs neatguva iepriekšējo lomu, jo jau 1820. gadā imperators Aleksandrs I pavēlēja jezuītus izraidīt no Krievijas impērijas līdz XVIII gadusimta vidum. Ordeņa uzturētās skolas slēdza (Latgalē skolas no jauna sāka atvērt tikai pēc 1864. gada, jau impērijas izglītības sistēmas ietvaros).
• 1948. gadā Romā uzsāka darbu Vatikāna radio latviešu redakcija tēva P. Beča un kopš 1950. gada tēva S. Kučinska vadībā.

No jezuītu ordeņa nākušie katoļu svētie

• Sv. Pāvils Miki - pirmais japānis, kuru uzņēma katoļu reliģiskā ordenī: pirmais jezuīts japānis. Arestēts Osakā 1596. gada decembrī kristiešu vajāšanu vilnī, kopā ar trim jezuītiem un sešiem franciskāņiem un 17 japāņiem (sv. Franciska terciāriem). Un kopā ar visiem tiem viņš tika pienaglots krustā pie Nagasaki. 1862. gadā pāvests Pijs IX viņu pasludināja par svēto.
• Sv. Luijs Marija Griņjons no Monforas (1673.-1716.) - vaņģelizēja Bretaņā, Anžū, Puatjē, Normandijā un Santonžā. Pāvests Klements XI 1706. gadā nosauca viņu par “apustulisko misionāru”. Nodibināja divas kongregācijas: Marijas sadraudzību vīriešiem un Gudrības meitu kongregāciju sievietēm.

Jezuītu ordeņa kritika un kontrpropaganda

Jezuītu vēstures izpētē jārēķinās, ka ir ļoti spēcīgā polarizācija attieksmē pret šo reliģisko apvienību: jezuīti tikuši zākāti gan par velniem sutanās un krāpniekiem, gan cildināti par svētajiem un ievērojamiem zinātniekiem. Lielāko tiesu ārpus ordeņa esošie autori nereti rakstījuši savus apcerējumus, nepievēršoties pirmavotu studijām, tā vietā nekritiski pieņemot jau aprobētus viedokļus. Tendenciozo skatījumu, kāds parasti nopietnām zinātniskām studijām nav raksturīgs, jezuītu historiogrāfijas pētnieki skaidro ar spēcīgi iesakņojušos mītu klātbūtni.

Piemēram, citāti no Teodora Grīzingera grāmatas "Jezuīti " (izd. St.Peterburgā ,1868.)

Societas Jesu historiogrāfijā izteiktas divas tendences. Pirmkārt, paši jezuīti uztur spēkā tradīciju apkopot un izdot oriģināldokumentus (sevišķi materiālus, kas attiecas uz provinču vēsturi), un, otrkārt, ārpus biedrības stāvoši pētnieki, kas veido pārsvarā negatīvu vērtējumu par šīs organizācijas darbības dažādiem aspektiem. Tikai XX gs. nogalē parādījās arī zinātniski izsvērti un dziļi pētījumi no dažādu disciplīnu un dažādu reliģisko pārliecību pārstāvošu autoru vidus, kas spējīgi emocionāli neitrāli apieties ar Jēzus biedrības fenomenu kā jebkuru citu zinātniskas izpētes objektu, balstot savus uzskatus dokumentāri pierādāmos faktos.

Ieteicamā literatūra

• Jezuīti 20. gadsimtā. - Rīga, 2005. ISBN 9984-19-567-8
• Svētceļnieka piezīmes. Ignācija Lojolas autobiogrāfija. - Rīga, 2002.
• Boiko Mārtiņš. Jezuīti: mentalitāte un mantojums. // Kultūras Forums, 2005. gada 13.-20. maijs, Nr.18 (148)
• Grosmane Elita. Jezuīti un Kurzemes tēlniecība. / Kurzemes baroka tēlniecība: 1660–1740. - Rīga: Jumava, 2002.

• Henri Lutteroth. La Russie et les jesuites de 1772 a 1820. Paris, 1843
• Tolstoi, Le Catholicisme Romain en Russie. Paris, 1863-1864
• Pollard A. F., The Jesuits in Poland. Oxford, 1892

• Мишель Леруа. Миф о иезуитах: От Беранже до Мишле. - Москва: Языки Славянской Культуры, 2001
• Самарин. Ответ иезуиту отцу Мартынову. // День. 1865, № 45-52
• Морошкин. Иезуиты в России. СПб., 1867-1870
• Щебальский. Виленский унив. и иезуиты. // Наше Время, 1860, № 3
• Любович. К истории И. в литовско-русских землях в XVI в. Варшa, 1888
• Сапунов A., Заметка о Коллегии и Академии И. в Полоцке. Витебск, 1890

Resursi internetā par šo tēmu

• Ordeņa Latvijas provinces mājas lapa
• Ordeņa kūrija Romā
• Jezuīti Latvijas teritorijā - hronoloģiskā tabula
• Trufanovs V., Jezuītu darbība izglītības veicināšanā Latvijas teritorijā XVI-XIX gs.
• Dr. theol. Priede J., Ievadvārdi Ignācija Lojolas autobiogrāfijai
• Ogle K., Jezuītu urbānā stratēģija Latvijas teritorijā
• Vatikāna radio - Īss ieskats ASV evaņģelizācijas vēsturē
• Kontemplatīvās lūgšanas vēsture kristīgajā tradīcijā (.doc)
• Vatikāna radio - intervija ar Jēzus Sadraudzības prepozītu Adolfo Nikolasu
• Ogle K., Societas Jesu ieguldījums Latvijas arhitektūras un tēlotājas mākslas mantojumā (Promocijas darba kopsavilkums)
• Ordeņa Krievijas misijas mājas lapa
• The Society of Jesus - Katoļu enciklopēdija (angļu val.)
• Мякотин В.А. Иезуиты в России (krievu val.)
• Иезуиты (krievu val.)
• Значение слова "Иезуиты" в Большой Советской Энциклопедии (krievu val.)
• Краткий очерк истории Католической церкви в России (krievu val.)
• О. Константэн Симон. Иезуиты в России. / "Истина и Жизнь", 1992, № 1/2-3
• The Chicago Province of the Society of Jesus
• Quarterly magazine of the U.S. Jesuits
• Loyola Press
• Jesuit Missions Route in Bolivia

• Association of Jesuit Colleges and Universities (angļu val.)
• Fordham University - The Jesuit University of New York
• Loyola University New Orleans
• Xavier University (Cincinnati's Jesuit University)
• The Seal of Jesuit High School