Atšķirības starp "Heliocentrisms" versijām
m |
m |
||
| (2 starpversijas, ko mainījis viens dalībnieks, nav parādītas) | |||
| 1. rindiņa: | 1. rindiņa: | ||
'''Heliocentrisms''' (gr. ''helios'' - "saule") - hipotēze, ka Saule ir Visuma centrā, un viss rotē ap Sauli. | '''Heliocentrisms''' (gr. ''helios'' - "saule") - hipotēze, ka Saule ir Visuma centrā, un viss rotē ap Sauli. | ||
| − | Hipotēzi, pirmais izteica [[Aristarhs no Samas]]. | + | Hipotēzi, pirmais izteica [[Aristarhs no Samas]]. 16. gs. sākumā pie šīs teorijas atgriezās [[Koperniks Nikolajs|Koperniks]], kurš savas sistēmas modelēšanā balstījās uz [[Platons|Platona]] pieņēmumu, ka planētu kustība ir nemainīgi vienmērīga (ko savulaik sekmīgi bija atspēkojis jau [[Ptolemejs Klaudijs|Ptolemejs]]) un uzskatīja, ka planētu orbītas ir apļveida (vēlāk [[Keplers Johanness|Keplers]] pierādīja, ka šis pieņēmums ir maldīgs, un patiesībā planētu orbītas ir elipsveida). Rezultātā Kopernika modelis izrādījās krietni sarežģītāks par Ptolemeja modeli: Ptolemeja shēmā bija 15 orbītu sfēras (ieskaitot epiciklus - ''epicycle'' - pareiza apļa veida orbīta, pa kuru pārvietojas debess ķermenis), savukārt Kopernikam bija nepieciešamas 18 sfēras. Un, kaut Kopernika heliocentriskais modelis izrādījās sarežģītāks, tas nebija pareizāks: piemēram, Marsa orbītu pēc Ptolemeja shēmas varēja izskaitļot daudz precīzāk. Savukārt izmantot Kopernika tabulas astronomiskajos aprēķinos nozīmēja neizbēgami kļūdainus rezultātus. |
| − | + | 17. gs. sākumā heliocentrismu sāka proponēt itāļu mistiķis [[Galilejs Galileo|Galilejs]], kurš izraisīja publisku strīdu ar apgalvojumu („Dialogi par svarīgākajām pasaules uzbūves sistēmām“), ka visas pārējās tajā laikā zinātnes apritē paralēli esošās pasaules uzbūves sistēmas - Ptolemeja (ģeocentriska), Keplera (heliocentriska) un [[Brahe Tiho|Brahes]] (ģeo-heliocentriska), - esot aplamas. Diemžēl Galilejs nevarēja sniegt nevienu pierādījumu, kas apliecinātu savas koncepcijas patiesumu. Viņa vienīgais arguments bija, ka okeānu paisumu un bēgumu izraisa Zemes rotācija, taču komisijas pārstāvji to noraidīja (pamatojoties uz Kepleru, ka šīs ūdens svārstības izsauc Mēness gravitācijas spēks, rotējot ap Zemi). Pierādījumu bāzes nebija, viss balstījās uz atgriešanos pie [[Aristotelis|Aristoteļa]], savukārt zvaigžņu paralakses neesamība bija acīmredzama. Keplers bija tas, kas izstrādāja pirmo funkcionējošu heliocentrisko sistēmu, kas ļāva prognozēt planētu kustību ar Ptolemaja sistēmai līdzīgu precizitāti, bet bija daudz vienkāršāka. Keplers no Brahes datiem izsecināja, ka viss darbosies krietni precīzāk, ja oeņems, ka planētas ap Sauli kustās nevis pa apli, bet pa elipsi, turklāt kustības ātrums mainīsies atkarībā no tā, cik tālu planēta tobrīd atrodas no Saules. Šādu eliptisku kustību ar samērā vienkārša likuma palīdzību izskaidroja 12 gadus pēc Keplera nāves dzimušais Īzaks Ņūtons. Keplera sistēma tad arī kļuva par jauno laiku heliocentrisma fundamentālo pamatu. Koncepcija labi skaidroja esošo ainu, un zinātnē pieņēma Keplera heliocentrisma modeli, kas, protams, darbojās, vienīgi aplūkojot Saules sistēmu izolēti no pārējās galaktikas. | |
Tikai 1838. gadā Besels konstatēja zvaigžņu paralaksi, savukārt 1851. gadā ar Fuko svārsta palīdzību tika pierādīta Zemes rotācija ap savu asi, t.i. tikai ar XIX gs. vidu varēja sākt runāt par heliocentrismu kā pierādāmu teoriju. Taču šajā laikā, pateicoties Ņūtona pētījumiem, jau bija skaidrs, ka Visums ir daudz plašāks un nekādi nevar rotēt ap Sauli, tātad heliocentrisma teorija tā arī palika zinātnes vēsturē kā viena no viduslaikos pastāvējušām hipotēzēm par pasaules uzbūvi. | Tikai 1838. gadā Besels konstatēja zvaigžņu paralaksi, savukārt 1851. gadā ar Fuko svārsta palīdzību tika pierādīta Zemes rotācija ap savu asi, t.i. tikai ar XIX gs. vidu varēja sākt runāt par heliocentrismu kā pierādāmu teoriju. Taču šajā laikā, pateicoties Ņūtona pētījumiem, jau bija skaidrs, ka Visums ir daudz plašāks un nekādi nevar rotēt ap Sauli, tātad heliocentrisma teorija tā arī palika zinātnes vēsturē kā viena no viduslaikos pastāvējušām hipotēzēm par pasaules uzbūvi. | ||
Pašreizējā versija, 2022. gada 5. septembris, plkst. 04.48
Heliocentrisms (gr. helios - "saule") - hipotēze, ka Saule ir Visuma centrā, un viss rotē ap Sauli.
Hipotēzi, pirmais izteica Aristarhs no Samas. 16. gs. sākumā pie šīs teorijas atgriezās Koperniks, kurš savas sistēmas modelēšanā balstījās uz Platona pieņēmumu, ka planētu kustība ir nemainīgi vienmērīga (ko savulaik sekmīgi bija atspēkojis jau Ptolemejs) un uzskatīja, ka planētu orbītas ir apļveida (vēlāk Keplers pierādīja, ka šis pieņēmums ir maldīgs, un patiesībā planētu orbītas ir elipsveida). Rezultātā Kopernika modelis izrādījās krietni sarežģītāks par Ptolemeja modeli: Ptolemeja shēmā bija 15 orbītu sfēras (ieskaitot epiciklus - epicycle - pareiza apļa veida orbīta, pa kuru pārvietojas debess ķermenis), savukārt Kopernikam bija nepieciešamas 18 sfēras. Un, kaut Kopernika heliocentriskais modelis izrādījās sarežģītāks, tas nebija pareizāks: piemēram, Marsa orbītu pēc Ptolemeja shēmas varēja izskaitļot daudz precīzāk. Savukārt izmantot Kopernika tabulas astronomiskajos aprēķinos nozīmēja neizbēgami kļūdainus rezultātus.
17. gs. sākumā heliocentrismu sāka proponēt itāļu mistiķis Galilejs, kurš izraisīja publisku strīdu ar apgalvojumu („Dialogi par svarīgākajām pasaules uzbūves sistēmām“), ka visas pārējās tajā laikā zinātnes apritē paralēli esošās pasaules uzbūves sistēmas - Ptolemeja (ģeocentriska), Keplera (heliocentriska) un Brahes (ģeo-heliocentriska), - esot aplamas. Diemžēl Galilejs nevarēja sniegt nevienu pierādījumu, kas apliecinātu savas koncepcijas patiesumu. Viņa vienīgais arguments bija, ka okeānu paisumu un bēgumu izraisa Zemes rotācija, taču komisijas pārstāvji to noraidīja (pamatojoties uz Kepleru, ka šīs ūdens svārstības izsauc Mēness gravitācijas spēks, rotējot ap Zemi). Pierādījumu bāzes nebija, viss balstījās uz atgriešanos pie Aristoteļa, savukārt zvaigžņu paralakses neesamība bija acīmredzama. Keplers bija tas, kas izstrādāja pirmo funkcionējošu heliocentrisko sistēmu, kas ļāva prognozēt planētu kustību ar Ptolemaja sistēmai līdzīgu precizitāti, bet bija daudz vienkāršāka. Keplers no Brahes datiem izsecināja, ka viss darbosies krietni precīzāk, ja oeņems, ka planētas ap Sauli kustās nevis pa apli, bet pa elipsi, turklāt kustības ātrums mainīsies atkarībā no tā, cik tālu planēta tobrīd atrodas no Saules. Šādu eliptisku kustību ar samērā vienkārša likuma palīdzību izskaidroja 12 gadus pēc Keplera nāves dzimušais Īzaks Ņūtons. Keplera sistēma tad arī kļuva par jauno laiku heliocentrisma fundamentālo pamatu. Koncepcija labi skaidroja esošo ainu, un zinātnē pieņēma Keplera heliocentrisma modeli, kas, protams, darbojās, vienīgi aplūkojot Saules sistēmu izolēti no pārējās galaktikas.
Tikai 1838. gadā Besels konstatēja zvaigžņu paralaksi, savukārt 1851. gadā ar Fuko svārsta palīdzību tika pierādīta Zemes rotācija ap savu asi, t.i. tikai ar XIX gs. vidu varēja sākt runāt par heliocentrismu kā pierādāmu teoriju. Taču šajā laikā, pateicoties Ņūtona pētījumiem, jau bija skaidrs, ka Visums ir daudz plašāks un nekādi nevar rotēt ap Sauli, tātad heliocentrisma teorija tā arī palika zinātnes vēsturē kā viena no viduslaikos pastāvējušām hipotēzēm par pasaules uzbūvi.
