Atšķirības starp "Ordālija" versijām
m |
m |
||
| (1 starpversija, ko mainījis viens dalībnieks, nav parādīta) | |||
| 1. rindiņa: | 1. rindiņa: | ||
| − | '''Ordālijas''' (no anglosakšu ''ordal''; jaunlat. ''ordalia'') jeb '''Dieva tiesa''' - sakrāla patiesības noskaidrošanas procedūra (aizdomās turamā liecības patiesuma pārbaude, piemēram, ar uguni: spriest par personas vainu vai nevainīgumu atkarībā no tā, kā bija dzijusi brūce, kura radusies no sakaitēta dzelzs gabala, kas apsūdzētajam bija jānes rokā līdz baznīcas altārim; ūdeni: vai grima tajā, vai peldēja pa virsu; divkaujā starp oponentiem, kurā taisnais uzvarēs, jo Dievs būs viņa pusē, - u.tml.), kuru tiesa noteica apsūdzētai personai, lai iegūtu no augstākiem spēkiem (dievībām, Dieva), kam bija zināmi patiesie lietas apstākļi, verdiktu attiecīgās apsūdzības sakarā. Likumos nošķīra tos, kuru zvērestam var uzticēties no tiem, kuru vārdam ticēt nevar - tiem vai nu jāatrod galvotājus, vai jāstājas Dieva tiesas priekšā. | + | '''Ordālijas''' (no anglosakšu ''ordal''; jaunlat. ''ordalia''; an. ''ordeal'') jeb '''Dieva tiesa''' - sakrāla patiesības noskaidrošanas procedūra (aizdomās turamā liecības patiesuma pārbaude, piemēram, ar uguni: spriest par personas vainu vai nevainīgumu atkarībā no tā, kā bija dzijusi brūce, kura radusies no sakaitēta dzelzs gabala, kas apsūdzētajam bija jānes rokā līdz baznīcas altārim; ūdeni: vai grima tajā, vai peldēja pa virsu; divkaujā starp oponentiem, kurā taisnais uzvarēs, jo Dievs būs viņa pusē, - u.tml.), kuru tiesa noteica apsūdzētai personai, lai iegūtu no augstākiem spēkiem (dievībām, Dieva), kam bija zināmi patiesie lietas apstākļi, verdiktu attiecīgās apsūdzības sakarā. Likumos nošķīra tos, kuru zvērestam var uzticēties no tiem, kuru vārdam ticēt nevar - tiem vai nu jāatrod galvotājus, vai jāstājas Dieva tiesas priekšā. |
Kriminālprocesos ordālijai tika pakļauts tikai apsūdzētais, bet civilprocesā - abas puses. Laikmetā, kad dominēja reliģiskais pasaules uzskats, cilvēki neapšaubīja pārdabisko spēku esamību un ticēja, ka tie spējīgi kontrolēt katra indivīda uzvedību. Viduslaiku hronikās ir fiksēti gadījumi, kad vainīgie nespēja izpildīt zvēresta došanas vai ordālijas prasības tādēļ, ka baidījās no Dieva soda. Eiropā Baznīca jau 13. gs., bet vēlāk arī laicīgā vara no ordālijām atteicās. | Kriminālprocesos ordālijai tika pakļauts tikai apsūdzētais, bet civilprocesā - abas puses. Laikmetā, kad dominēja reliģiskais pasaules uzskats, cilvēki neapšaubīja pārdabisko spēku esamību un ticēja, ka tie spējīgi kontrolēt katra indivīda uzvedību. Viduslaiku hronikās ir fiksēti gadījumi, kad vainīgie nespēja izpildīt zvēresta došanas vai ordālijas prasības tādēļ, ka baidījās no Dieva soda. Eiropā Baznīca jau 13. gs., bet vēlāk arī laicīgā vara no ordālijām atteicās. | ||
| − | == Literatūra par šo tēmu == | + | ==== Literatūra par šo tēmu ==== |
* Trūps H. Katoļu Baznīcas vēsture. - Rīga: Avots, 1992., 336. lpp. | * Trūps H. Katoļu Baznīcas vēsture. - Rīga: Avots, 1992., 336. lpp. | ||
Pašreizējā versija, 2023. gada 14. maijs, plkst. 16.56
Ordālijas (no anglosakšu ordal; jaunlat. ordalia; an. ordeal) jeb Dieva tiesa - sakrāla patiesības noskaidrošanas procedūra (aizdomās turamā liecības patiesuma pārbaude, piemēram, ar uguni: spriest par personas vainu vai nevainīgumu atkarībā no tā, kā bija dzijusi brūce, kura radusies no sakaitēta dzelzs gabala, kas apsūdzētajam bija jānes rokā līdz baznīcas altārim; ūdeni: vai grima tajā, vai peldēja pa virsu; divkaujā starp oponentiem, kurā taisnais uzvarēs, jo Dievs būs viņa pusē, - u.tml.), kuru tiesa noteica apsūdzētai personai, lai iegūtu no augstākiem spēkiem (dievībām, Dieva), kam bija zināmi patiesie lietas apstākļi, verdiktu attiecīgās apsūdzības sakarā. Likumos nošķīra tos, kuru zvērestam var uzticēties no tiem, kuru vārdam ticēt nevar - tiem vai nu jāatrod galvotājus, vai jāstājas Dieva tiesas priekšā.
Kriminālprocesos ordālijai tika pakļauts tikai apsūdzētais, bet civilprocesā - abas puses. Laikmetā, kad dominēja reliģiskais pasaules uzskats, cilvēki neapšaubīja pārdabisko spēku esamību un ticēja, ka tie spējīgi kontrolēt katra indivīda uzvedību. Viduslaiku hronikās ir fiksēti gadījumi, kad vainīgie nespēja izpildīt zvēresta došanas vai ordālijas prasības tādēļ, ka baidījās no Dieva soda. Eiropā Baznīca jau 13. gs., bet vēlāk arī laicīgā vara no ordālijām atteicās.
Literatūra par šo tēmu
- Trūps H. Katoļu Baznīcas vēsture. - Rīga: Avots, 1992., 336. lpp.
- Valsts un tiesību vēsture jēdzienos un terminos. / Sast. P.Valters. / - Divergens, Rīga, 2001., 271. lpp.
