Atšķirības starp "Levits Karls" versijām
No ''Vēsture''
m |
m |
||
| (4 starpversijas, ko mainījis viens dalībnieks, nav parādītas) | |||
| 1. rindiņa: | 1. rindiņa: | ||
| + | [[Attēls:Karl_Löwith.jpg|right|thumb|200px|Karls Levits]] | ||
'''Karls Levits''' (''Karl Löwith'', 1897.-1979.) - jūdeokristīgās domas ievirzes vēstures filozofs un filozofijas vēsturnieks, kritiķis. Dzimis 1897. gadā Minhenē. 1918. gadā uzsāka bioloģijas studijas Minhenes universitātē, pēc tam pārorientējās uz filozofiju. 1920.-1923. gados studējis Fraiburgas universitātē pie [[Huserls Edmunds|E. Huserla]], klausījies [[Heidegers Martins|M. Heidegera]] lekcijas. Tā vadībā 1923. gadā aizstāvēja disertāciju par [[Nīče|Nīči]]. Šajā pašā gadā devās līdzi Heidegeram uz Marburgas universitāti, kur 1928. gadā viņa vadībā habilitējās ar darbu “Indivīds tuvākā lomā. Domas par ētikas problēmas antropoloģisko pamatojumu”. Tāpēc Levitu literatūrā pieņemts pieskaitīt “heidegeriāņiem”, līdz ar [[Herberts Markūze|Herbertu Markūzi]], [[Sartrs Žans Pols|Žanu Polu Sartru]], [[Anderss Ginters|Ginteru Andersu]], [[Arente Hanna|Hannu Arenti]]. Līdz 1934. gadam Levits ir privātdocents. Nākot pie varas [[NSDAP|nacionālsociālistiem]], emigrēja uz Itāliju, bet no 1936. līdz 1941. gadam bija profesors ''Togoku imperatoriskajā universitātē'' Japānā. No 1941. līdz 1949. gadam pasniedzējs Hartfordas universitātes teoloģijas fakultātē (Konektikuta, ASV), pēc tam līdz 1952. gadam pasniedzējs Jaunajā sociālo pētījumu skolā Ņujorkā (''New School for Social Research''). Tad atgriezās Vācijā, kur līdz 1964. gadam bija pasniedzējs Heidelbergas universitātē. Miris 1979. gadā Heidelbergā. | '''Karls Levits''' (''Karl Löwith'', 1897.-1979.) - jūdeokristīgās domas ievirzes vēstures filozofs un filozofijas vēsturnieks, kritiķis. Dzimis 1897. gadā Minhenē. 1918. gadā uzsāka bioloģijas studijas Minhenes universitātē, pēc tam pārorientējās uz filozofiju. 1920.-1923. gados studējis Fraiburgas universitātē pie [[Huserls Edmunds|E. Huserla]], klausījies [[Heidegers Martins|M. Heidegera]] lekcijas. Tā vadībā 1923. gadā aizstāvēja disertāciju par [[Nīče|Nīči]]. Šajā pašā gadā devās līdzi Heidegeram uz Marburgas universitāti, kur 1928. gadā viņa vadībā habilitējās ar darbu “Indivīds tuvākā lomā. Domas par ētikas problēmas antropoloģisko pamatojumu”. Tāpēc Levitu literatūrā pieņemts pieskaitīt “heidegeriāņiem”, līdz ar [[Herberts Markūze|Herbertu Markūzi]], [[Sartrs Žans Pols|Žanu Polu Sartru]], [[Anderss Ginters|Ginteru Andersu]], [[Arente Hanna|Hannu Arenti]]. Līdz 1934. gadam Levits ir privātdocents. Nākot pie varas [[NSDAP|nacionālsociālistiem]], emigrēja uz Itāliju, bet no 1936. līdz 1941. gadam bija profesors ''Togoku imperatoriskajā universitātē'' Japānā. No 1941. līdz 1949. gadam pasniedzējs Hartfordas universitātes teoloģijas fakultātē (Konektikuta, ASV), pēc tam līdz 1952. gadam pasniedzējs Jaunajā sociālo pētījumu skolā Ņujorkā (''New School for Social Research''). Tad atgriezās Vācijā, kur līdz 1964. gadam bija pasniedzējs Heidelbergas universitātē. Miris 1979. gadā Heidelbergā. | ||
| 17. rindiņa: | 18. rindiņa: | ||
---- | ---- | ||
* Левит Карл, «От Гегеля к Ницше. Революционный перелом в мышлении XIX века», Москва, 2001 | * Левит Карл, «От Гегеля к Ницше. Революционный перелом в мышлении XIX века», Москва, 2001 | ||
| − | * [http://www.ehu-international.org/topos/zine/2002/1/kierk.htm Левит Карл, Тот единичный: Киркегор. 2004.] | + | * [http://www.ehu-international.org/topos/zine/2002/1/kierk.htm Левит Карл, Тот единичный: Киркегор. 2004.] |
| + | * [http://poars1982.wordpress.com/2008/05/20/nietzsches-doctrine-of-eternal-recurrence-karl-lowith/ Nietzsche’s doctrine of eternal recurrence - Karl Löwith] | ||
== Resursi internetā par šo tēmu == | == Resursi internetā par šo tēmu == | ||
| 25. rindiņa: | 27. rindiņa: | ||
* [http://biblioteca.unisabana.edu.co/abc/archivos/Heidegger.pdf WOLIN, Richard, Los hijos de Heidegger: Hannah Arendt, Karl Löwit, Hans Jonas, y Herbert Marcuse. Ediciones Cátedra. Colección Teorema. Madrid, 2003] | * [http://biblioteca.unisabana.edu.co/abc/archivos/Heidegger.pdf WOLIN, Richard, Los hijos de Heidegger: Hannah Arendt, Karl Löwit, Hans Jonas, y Herbert Marcuse. Ediciones Cátedra. Colección Teorema. Madrid, 2003] | ||
* [http://www.filosofia.unina.it/tortora/sdf/Quattordicesimo/XIV.7.html Aldo Trucchio. Karl Löwith e il nichilismo europeo] | * [http://www.filosofia.unina.it/tortora/sdf/Quattordicesimo/XIV.7.html Aldo Trucchio. Karl Löwith e il nichilismo europeo] | ||
| + | * [http://www.lacan.com/symptom/?p=55 Karl Löwith. Heidegger’s Existentialism. Political Implications.] | ||
| − | [[Kategorija: | + | [[Kategorija:L]] |
| + | [[Kategorija:Vēsturnieki]] | ||
Pašreizējā versija, 2023. gada 2. jūlijs, plkst. 18.07
Karls Levits (Karl Löwith, 1897.-1979.) - jūdeokristīgās domas ievirzes vēstures filozofs un filozofijas vēsturnieks, kritiķis. Dzimis 1897. gadā Minhenē. 1918. gadā uzsāka bioloģijas studijas Minhenes universitātē, pēc tam pārorientējās uz filozofiju. 1920.-1923. gados studējis Fraiburgas universitātē pie E. Huserla, klausījies M. Heidegera lekcijas. Tā vadībā 1923. gadā aizstāvēja disertāciju par Nīči. Šajā pašā gadā devās līdzi Heidegeram uz Marburgas universitāti, kur 1928. gadā viņa vadībā habilitējās ar darbu “Indivīds tuvākā lomā. Domas par ētikas problēmas antropoloģisko pamatojumu”. Tāpēc Levitu literatūrā pieņemts pieskaitīt “heidegeriāņiem”, līdz ar Herbertu Markūzi, Žanu Polu Sartru, Ginteru Andersu, Hannu Arenti. Līdz 1934. gadam Levits ir privātdocents. Nākot pie varas nacionālsociālistiem, emigrēja uz Itāliju, bet no 1936. līdz 1941. gadam bija profesors Togoku imperatoriskajā universitātē Japānā. No 1941. līdz 1949. gadam pasniedzējs Hartfordas universitātes teoloģijas fakultātē (Konektikuta, ASV), pēc tam līdz 1952. gadam pasniedzējs Jaunajā sociālo pētījumu skolā Ņujorkā (New School for Social Research). Tad atgriezās Vācijā, kur līdz 1964. gadam bija pasniedzējs Heidelbergas universitātē. Miris 1979. gadā Heidelbergā.
Bibliogrāfija:
- Meaning in History. Chicago, 1949
- Kierkegaard und Nietzsche, Fr./M., 1933
- Heidegger. Denker in dürftiger Zeit, Stuttg., 1953
- Weltgeshichte und Heilsgeschehen. Stuttgart, 1953
- Wissen, Glaube und Skepsis, [2 Aufl.]. Gött., 1958
- Gesammelte Abhandlungen. Zur Kritik der geschichtlichen Existenz, [Stuttg., 1960];
- Die Hegelsche Linke, Stuttg., 1962
- Gott, Mensch und Welt in der Metaphysik von Descartes bis zu Nietzsche, Gött., 1967
- Sämtliche Werke in 9 Bd-e. Stuttgart 1981–1988
- Mein Leben in Deutschland vor und nach 1933. Stuttgart, 1986
- Der Mensch inmitten der Geschichte. Philosophische Bilanz des 20. Jahrhunderts. Stuttgart, 1990
- M.Heidegger: Problem and Background of Existentialism. // Saemtliche Schriften, 8Bd., Heidegger – Denker in duerftiger Zeit. Stuttgart, 1984
- Левит Карл, «От Гегеля к Ницше. Революционный перелом в мышлении XIX века», Москва, 2001
- Левит Карл, Тот единичный: Киркегор. 2004.
- Nietzsche’s doctrine of eternal recurrence - Karl Löwith
