Atšķirības starp "Zilā divīzija" versijām

No ''Vēsture''
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
m
m
16. rindiņa: 16. rindiņa:
 
| style="vertical-align: top; text-align: left;" | vidēji 20 000
 
| style="vertical-align: top; text-align: left;" | vidēji 20 000
 
|}
 
|}
−
'''Zilā divīzija''' (sp. ''Divisíon Azul'', vāc. ''Blaue Division'') jeb '''250. kājnieku divīzija''' (''250. Einheit spanischer Freiwilliger'') - no spāņu brīvprātīgajiem nokomplektēta brīvprātīgo (Spānija oficiāli bija neitrāla valsts un neatbalstīja nevienu no karojošajām pusēm) karaspēka daļa, kas piedalījās [[Otrais Pasaules karš|2. Pasaules karā]] [[Trešais reihs|Trešā reiha]] bruņoto spēku sastāvā. Tā kā brīvprātīgo bija ievērojami vairāk, nekā [[divizija]]s nokomplektēšanai nepieciešams, karavīri dienēja pēc rotācijas principa, pēc zināma laika demobilizējoties un atbrīvojot vietu jauniem brīvprātīgajiem. Diviziju veidoja 4 kājnieku [[Pulks|pulki]], rezerves [[bataljons]], sapieru bataljons, sanitārais bataljons, transporta u.c. palīgvienības. Pirmā kauja, kurā divīzija iesaistījās, notika 12. oktobrī. Kaujās zaudēja 3 934 kritušos un 8 466 ievainotos, 326 bez vēsts pazudušos, 321 spāņu karavīrs saņemts gūstā (no tiem 94 mira ieslodzījumā). Pamatā tika izmantota [[Ļeņingradas blokāde]]s operācijās, Puškinas iecirknī. Divīzijas štābs atradās Pokrovskajas (kr. ''Покровская'') ciemā, Samoilovu muižā. (1942. g. 21. novembrī karoja Grigorovo iecirknī apm. 10 km ziemeļrietumos no Novgorodas, kur mēneša beigās to nomainīja 26. Tukuma bataljons.) Divīzijas hospitālis un atpūtas bāze bija izvietota Rīgā. 1943. gada februārī kaujās pie Krasnova Boras (''Красного Бора'') divīzija cieta smagus zaudējumus (zaudējot gandrīz pusi personālsastāva). 29. jūlijā Spānijas valdība apsprieda priekšlikumu atsaukt spāņu brīvprātīgos, ko augustā apstiprināja arī [[kaudiljo]]. 20. oktobrī divīzija tika atsaukta no frontes un izformēta. Tie, kuri nevēlējās atgriezties dzimtenē, iestājās [[Ārzemnieku leģions (Trešais reihs)|Ārzemnieku leģionā]], izveidojot spāņu '''Zilo leģionu''' jeb '''Spāņu leģionu''' (2 500 vīru) - līdz 1944. gada janvārim tas pulkveža Antonio Garsijas Navarro vadībā bija dislocēts Ļeņingradas frontē Pomeraņjas (''Померанья'') apkaimē pie Ļubaņas (''Любань'') dzelzceļa stacijas. [[Sarkanā armija|Sarkanās armijas]] marta uzbrukumā tika praktiski iznīcināts un kā patstāvīga kaujas vienība pārstāja pastāvēt.
+
'''Zilā divīzija''' (sp. ''Divisíon Azul'', vāc. ''Blaue Division'') jeb '''250. kājnieku divīzija''' (''250. Einheit spanischer Freiwilliger'') - no spāņu brīvprātīgajiem nokomplektēta brīvprātīgo (Spānija oficiāli bija neitrāla valsts un neatbalstīja nevienu no karojošajām pusēm) karaspēka daļa, kas piedalījās [[Otrais Pasaules karš|2. Pasaules karā]] [[Trešais reihs|Trešā reiha]] bruņoto spēku sastāvā. Tā kā brīvprātīgo bija ievērojami vairāk, nekā [[divizija]]s nokomplektēšanai nepieciešams, karavīri dienēja pēc rotācijas principa, pēc zināma laika demobilizējoties un atbrīvojot vietu jauniem brīvprātīgajiem. Diviziju veidoja 4 kājnieku [[Pulks|pulki]], rezerves [[bataljons]], sapieru bataljons, sanitārais bataljons, transporta u.c. palīgvienības. Pirmā kauja, kurā divīzija iesaistījās, notika 12. oktobrī. Kaujās zaudēja 3 934 kritušos un 8 466 ievainotos, 326 bez vēsts pazudušos, 321 spāņu karavīrs saņemts gūstā (no tiem 94 mira ieslodzījumā). Pamatā tika izmantota [[Ļeņingradas blokāde]]s operācijās, Puškinas iecirknī. Divīzijas štābs atradās Pokrovskajas (kr. ''Покровская'') ciemā, Samoilovu muižā. (1942. g. 21. novembrī karoja Grigorovo iecirknī apm. 10 km ziemeļrietumos no Novgorodas, kur mēneša beigās to nomainīja 26. Tukuma bataljons.) Divīzijas hospitālis un atpūtas bāze bija izvietota Rīgā. 1943. gada 10 februāra kaujā pie Krasnova Boras (''Красного Бора'') divīzija cieta smagus zaudējumus (zaudējot gandrīz pusi personālsastāva). 29. jūlijā Spānijas valdība apsprieda priekšlikumu atsaukt spāņu brīvprātīgos, ko augustā apstiprināja arī [[kaudiljo]]. 20. oktobrī divīzija tika atsaukta no frontes un izformēta. Tie, kuri nevēlējās atgriezties dzimtenē, iestājās [[Ārzemnieku leģions (Trešais reihs)|Ārzemnieku leģionā]], izveidojot spāņu '''Zilo leģionu''' jeb '''Spāņu leģionu''' (2 500 vīru) - līdz 1944. gada janvārim tas pulkveža Antonio Garsijas Navarro vadībā bija dislocēts Ļeņingradas frontē Pomeraņjas (''Померанья'') apkaimē pie Ļubaņas (''Любань'') dzelzceļa stacijas. [[Sarkanā armija|Sarkanās armijas]] marta uzbrukumā tika praktiski iznīcināts un kā patstāvīga kaujas vienība pārstāja pastāvēt.
  
 
== Galerija ==
 
== Galerija ==

Versija, kas saglabāta 2009. gada 2. janvāris, plkst. 18.52

Divisíon Azul
250. Einheit spanischer Freiwilliger
Blaue division.png
pastāv: 06.1941.-10.1943.
komandieri:
  • Augustins Munjoss Grandess

(līdz 1942. gada decembrim)

  • Emilio Estebans Infantess
skaits: vidēji 20 000

Zilā divīzija (sp. Divisíon Azul, vāc. Blaue Division) jeb 250. kājnieku divīzija (250. Einheit spanischer Freiwilliger) - no spāņu brīvprātīgajiem nokomplektēta brīvprātīgo (Spānija oficiāli bija neitrāla valsts un neatbalstīja nevienu no karojošajām pusēm) karaspēka daļa, kas piedalījās 2. Pasaules karā Trešā reiha bruņoto spēku sastāvā. Tā kā brīvprātīgo bija ievērojami vairāk, nekā divizijas nokomplektēšanai nepieciešams, karavīri dienēja pēc rotācijas principa, pēc zināma laika demobilizējoties un atbrīvojot vietu jauniem brīvprātīgajiem. Diviziju veidoja 4 kājnieku pulki, rezerves bataljons, sapieru bataljons, sanitārais bataljons, transporta u.c. palīgvienības. Pirmā kauja, kurā divīzija iesaistījās, notika 12. oktobrī. Kaujās zaudēja 3 934 kritušos un 8 466 ievainotos, 326 bez vēsts pazudušos, 321 spāņu karavīrs saņemts gūstā (no tiem 94 mira ieslodzījumā). Pamatā tika izmantota Ļeņingradas blokādes operācijās, Puškinas iecirknī. Divīzijas štābs atradās Pokrovskajas (kr. Покровская) ciemā, Samoilovu muižā. (1942. g. 21. novembrī karoja Grigorovo iecirknī apm. 10 km ziemeļrietumos no Novgorodas, kur mēneša beigās to nomainīja 26. Tukuma bataljons.) Divīzijas hospitālis un atpūtas bāze bija izvietota Rīgā. 1943. gada 10 februāra kaujā pie Krasnova Boras (Красного Бора) divīzija cieta smagus zaudējumus (zaudējot gandrīz pusi personālsastāva). 29. jūlijā Spānijas valdība apsprieda priekšlikumu atsaukt spāņu brīvprātīgos, ko augustā apstiprināja arī kaudiljo. 20. oktobrī divīzija tika atsaukta no frontes un izformēta. Tie, kuri nevēlējās atgriezties dzimtenē, iestājās Ārzemnieku leģionā, izveidojot spāņu Zilo leģionu jeb Spāņu leģionu (2 500 vīru) - līdz 1944. gada janvārim tas pulkveža Antonio Garsijas Navarro vadībā bija dislocēts Ļeņingradas frontē Pomeraņjas (Померанья) apkaimē pie Ļubaņas (Любань) dzelzceļa stacijas. Sarkanās armijas marta uzbrukumā tika praktiski iznīcināts un kā patstāvīga kaujas vienība pārstāja pastāvēt.

Galerija

  • kareivji

  • 3. bataljona karogs

Literatūra

  • Esteban-Infantes E. Blaue Division. Spaniens Freiwillige an der Ostfront. Aus dem Spanischen von Werner Haupt. - Hamburg, 1958
  • Gerald R. Kleinfeld, Lewis A. Tambs. Hitler’s Spanish Legion: The Blue Division in Russia. - Southern Illinois University Press, 1979, ISBN 0-8093-0865-7
  • Wayne H. Bowen. Spaniards and Nazi Germany: Collaboration in the New Order. - University of Missouri Press, 2005, ISBN 0-8262-1300-6
  • Xavier Moreno Juliá. La División Azul: Sangre española en Rusia, 1941-1945. - Crítica, Barcelona, 2005

Resursi internetā par šo tēmu

Saturs iegūts no "https://vesture.eu/index.php?title=Zilā_divīzija&oldid=8587"