Atšķirības starp "Zilā divīzija" versijām

No ''Vēsture''
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
m
m (→‎Galerija)
26. rindiņa: 26. rindiņa:
 
Attēls:Division_azul_troops.jpg|kareivji
 
Attēls:Division_azul_troops.jpg|kareivji
 
Attēls:3_bandera_Divisíion-Azul.png|3. bataljona karogs
 
Attēls:3_bandera_Divisíion-Azul.png|3. bataljona karogs
 +
Attēls:Blue_divisione_medal.png|medaļa par kaujām Austrumu frontē
 
</gallery></center>
 
</gallery></center>
  

Versija, kas saglabāta 2009. gada 2. janvāris, plkst. 20.12

Divisíon Azul
250. Einheit spanischer Freiwilliger
Blaue division.png
pastāv: 06.1941.-10.1943.
komandieri:
  • Augustins Munjoss Grandess

(līdz 1942. gada decembrim)

  • Emilio Estebans Infantess
skaits: vidēji 20 000

Zilā divīzija (sp. Divisíon Azul, vāc. Blaue Division) jeb 250. kājnieku divīzija (250. Einheit spanischer Freiwilliger) - no spāņu brīvprātīgajiem nokomplektēta brīvprātīgo (Spānija oficiāli bija neitrāla valsts un neatbalstīja nevienu no karojošajām pusēm) karaspēka daļa, kas piedalījās 2. Pasaules karā Trešā reiha bruņoto spēku sastāvā. Tā kā brīvprātīgo bija ievērojami vairāk, nekā divizijas nokomplektēšanai nepieciešams, karavīri dienēja pēc rotācijas principa, pēc zināma laika demobilizējoties un atbrīvojot vietu jauniem brīvprātīgajiem. Diviziju veidoja 3 kājnieku pulki (Barselonas, Valensijas, Seviļas), rezerves bataljons, sapieru bataljons, sanitārais bataljons, transporta u.c. palīgvienības. Pirmā kauja, kurā divīzija iesaistījās, notika 12. oktobrī pie Ilmeņa ezera. Kaujās zaudēja 3 934 kritušos un 8 466 ievainotos, 326 bez vēsts pazudušos, 452[1] spāņu karavīri saņemti gūstā (no tiem 94 mira ieslodzījumā). Sākotnēji tika izmantota frontes Novgorodas iecirknī (1942. g. 21. novembra beigās Grigorovo iecirknī apm. 10 km ziemeļrietumos no Novgorodas spāņu daļas nomainīja 26. Tukuma bataljons), vēlāk Ļeņingradas blokādes operācijās, Puškinas iecirknī. Divīzijas štābs atradās Pokrovskajas (kr. Покровская) ciemā, Samoilovu muižā. Divīzijas hospitālis un atpūtas bāze bija izvietota Rīgā. 1943. gada 10 februāra kaujā pie Krasnova Boras (Красного Бора) divīzija cieta smagus zaudējumus (zaudējot gandrīz 1500 vīru). 29. jūlijā Spānijas valdība apsprieda priekšlikumu atsaukt spāņu brīvprātīgos, ko augustā apstiprināja arī kaudiljo. 20. oktobrī divīzija tika atsaukta no frontes un izformēta. Tie, kuri nevēlējās atgriezties dzimtenē, iestājās Ārzemnieku leģionā, izveidojot spāņu Zilo leģionu jeb Spāņu leģionu (2 500 vīru) - līdz 1944. gada janvārim tas pulkveža Antonio Garsijas Navarro vadībā bija dislocēts Ļeņingradas frontē Pomeraņjas (Померанья) apkaimē pie Ļubaņas (Любань) dzelzceļa stacijas. Sarkanās armijas marta uzbrukumā smagi cieta, bet cīņās pie Kenigsbergas tika praktiski iznīcināts un kā patstāvīga kaujas vienība pārstāja pastāvēt.

Atsauces un paskaidrojumi

  1. ↑ Галицкий В.П. Вражеские военнопленные в СССР (1941 - 1945 гг.). // Военно-исторический журнал. 1990. № 9. С. 46. Savukārt Военнопленные в СССР. 1939-1945. Документы и материалы. Москва, 2000 minēts, ka 1945. g. 26. jūnijā karagūstekņu nometnēs bijuši reģistrēti 368 spāņi (no tiem 9 virsnieki) - 19. lpp.; bet 1947. gada 1. februāra izziņā par Rietumu armijas rīcībā esošajiem spāņu karagūstekņiem minēti 322 cilvēki, no kuriem 15 virsnieki - 300. lpp.

Galerija

  • kareivji

  • 3. bataljona karogs

  • medaļa par kaujām Austrumu frontē

Literatūra

  • Esteban-Infantes E. Blaue Division. Spaniens Freiwillige an der Ostfront. Aus dem Spanischen von Werner Haupt. - Hamburg, 1958
  • Gerald R. Kleinfeld, Lewis A. Tambs. Hitler’s Spanish Legion: The Blue Division in Russia. - Southern Illinois University Press, 1979, ISBN 0-8093-0865-7
  • Wayne H. Bowen. Spaniards and Nazi Germany: Collaboration in the New Order. - University of Missouri Press, 2005, ISBN 0-8262-1300-6
  • Xavier Moreno Juliá. La División Azul: Sangre española en Rusia, 1941-1945. - Crítica, Barcelona, 2005

Resursi internetā par šo tēmu

Saturs iegūts no "https://vesture.eu/index.php?title=Zilā_divīzija&oldid=8596"