Atšķirības starp "Vēsture:Autortiesības" versijām

No ''Vēsture''
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
m (→‎Autortiesību vēsture)
m
 
(25 starpversijas, ko mainījis viens dalībnieks, nav parādītas)
1. rindiņa: 1. rindiņa:
−
'''Autortiesības''' ir autora personisko nemantisko un mantisko tiesību kopums uz paša radītu intelektuālo darbu tā materiālajā formā<ref>Kamēr ideja ir prātā vai tiek minēta sarunā ar citu cilvēku, to neaizsargā autortiesības, taču tikko kā ideja īstenota jebkādā materiālā formā (uz kino, foto vai video lentas, digitalizēta vai uz papīra u.c.), tā kļūst par darbu, ko aizsargā autortiesības. - Veikša I. Kas ir autortiesības? - 8. lpp.</ref>. Šīš tiesības veido divas daļas: '''personiskās''' jeb morālās un '''mantiskās''' jeb ekonomiskās tiesības. [[Latvijas Republika]]s teritorijā tās nosaka ''Autortiesību likums'' un primārais to uzdevums ir aizsargāt autora darbu pret tā neatļautu lietošanu. Tas ir izņēmuma tiesību veids (tiesību īpašnieks var atļaut vai aizliegt izmantot viņa darbu), kuru subjekts ir literārā vai mākslas darba autors, bet objekts - šī autora darbs. Autortiesības tiek attiecinātas uz jebkuriem darba izmantojuma aspektiem un veidiem. Tiesiskā režīma ziņā tās pielīdzināmas tiesībām uz materiālu lietu un stājas spēkā tiklīdz darbs ir radīts, neatkarīgi no tā, vai darbs ir pabeigts vai nepabeigts. Tiesību piederības apliecināšanai nav nepieciešama īpaša reģistrācija vai citu formalitāšu ievērošana, taču, ja autors vēlas, lai citas personas būtu informētas par viņa autorību, tad viņš savas tiesības var demonstrēt ar autortiesību aizsardzības zīmi "©", autortiesību subjekta vārdu (nosaukumu) un darba radīšanas gadu. Kaut arī pastāv vispārpieņemtie autortiesību principi, definēti starptautiskajās konvencijās, katras atsevišķas valsts likumdošanā ir sastopamas arī atšķirības, kas attiecas uz šīs valsts jurisdikcijā radītajiem darbiem. <ref>Tā kā intelektuālais īpašums nav taustāms, tam nepieciešams materiāls nesējs (audio vai video kasete kompaktdisks, cietais disks, serveris, kino vai foto filma, papīrs u.c.), taču būtiska iezīme ir tāda, ka autortiesības nav nekādā mērā saistītas ar šo nesēju un tā īpašuma tiesību pāreja no vienas personas otrai nekādā mērā nav saistīta ar autortiesību pāreju. Piemēram, ja autors uzrakstījis literāru darbu internetā, par nesēju izmantojot serveri, kas atrodas citā valstī un pieder citam subjektam, tad autorība un autortiesības pieder šim autoram, nevis nesēja īpašniekam. Savukārt attiecībā uz darbu ir spēkā tās valsts autortiesību likums, kurā šis darbs tapis, nevis kur atrodas tā nesējs. - Veikša I. Kas ir autortiesības?, 49. lpp.</ref> Neaizskarot oriģināldarbu autoru tiesības, autortiesības aizsargā arī atvasināto darbu<ref>Atvasināts darbs ir darbs, kas veidots pamatojoties uz citu, jau esošu oriģināldarbu un kādā veidā atvasināts no tā - tās ir adaptācijas, aranžējumi, ekranizācijas, dramatizējumi, tulkojumi, darbu krājumi (antoloģijas, atlanti, daļa datu bāzu, enciklopēdijas, katalogi u.c. salikti darbi) u.c. oriģināldarbu pārstrādājumi, kas materiālu atlases, apstrādes un izkārtojuma ziņā ir radoša darba rezultāts. Atvasinātais darbs ir aizsargāts neatkarīgi no tā, vai tajā izmantotie darbi vai darbi, kuri ir atvasinātā darba pamatā, ir aizsargāti vai nē.</ref> autoru tiesības. Likums nosaka, ka autoram ir tiesības izmantot savu darbu jebkādā veidā, atļaut vai aizliegt tā izmantošanu, saņemt atlīdzību par atļauju izmantot savu darbu un par darba izmantošanu.
+
'''Autortiesības''' ir autora personisko nemantisko un mantisko tiesību kopums uz paša radītu intelektuālo darbu tā materiālajā formā<ref>Kamēr ideja ir prātā vai tiek minēta sarunā ar citu cilvēku, to neaizsargā autortiesības, taču tikko kā ideja īstenota jebkādā materiālā formā (uz kino, foto vai video lentas, digitalizēta vai uz papīra u.c.), tā kļūst par darbu, ko aizsargā autortiesības. - Veikša I. Kas ir autortiesības? - 8. lpp.</ref>. '''Darbs''' ir autora jaunrades rezultāts jebkādā materializētā formā, kā arī publiski izpildīta improvizācija tās izpildījuma brīdī; '''autors''' ir fiziska persona, kuras radošo spēju rezultātā radīts konkrētais darbs.
  
−
No autortiesībām izriet to [[Autortiesību objekts|objekti]], [[lietotāju tiesības]], [[Autortiesību blakustiesības|blakustiesības]], [[autortiesību kolektīvais pārvaldījums]], [[autortiesību licence]], [[autortiesību licences līgums]], [[autortiesību līdzsvars]] u.c. termini.
+
Šīs tiesības veido divas daļas: '''personiskās''' jeb morālās un '''mantiskās''' jeb ekonomiskās tiesības. [[Latvijas Republika]]s teritorijā tās nosaka ''Autortiesību likums'' un primārais to uzdevums ir aizsargāt autora darbu pret tā neatļautu lietošanu. Tas ir izņēmuma tiesību veids (tiesību īpašnieks var atļaut vai aizliegt izmantot viņa darbu), kuru subjekts ir literārā vai mākslas darba autors, bet objekts - šī autora darbs.  
−
 
 
−
== Autortiesību subjekts un tā tiesības ==
 
−
 
 
−
Autortiesību īpašnieks ir autordarba radītājs jeb autors, kas, kā nosaka Latvijas ''Autortiesību likums'', var būt tikai fiziska persona. Autortiesību prezumpcija paredz, ka persona, kuras vārds vai vispāratzīts pseidonīms ir norādīts uz publiskota darba, uzskatāma par darba autoru, ja nav pierādīts pretējais. Ja uz publiskota darba autors nav norādīts, tad līdz brīdim, kad darba autors atklāj savu personu un piesaka autorību, viņa vārdā un interesēs darbojas izdevējs vai cita pilnvarota persona. Līdzautors ir kāda autora partneris darba radīšanā. Līdzautori rada darbu kopīgi, savstarpēji vienojoties par individuālo ieguldījumu darba radīšanā, no kā atkarīga viņu kā autoru personisko un mantisko tiesību realizēšanas nosacījumi. Gadījumā, ja darbam ir vairāki autori un katra autora individuālais ieguldījums darba radīšanā nav norobežojams kā neatkarīgs darbs, autortiesības uz darbu pieder visiem līdzautoriem kopīgi. Ja katra autora individuālais ieguldījums ir neatkarīgs darbs, autortiesības uz savu individuālo ieguldījumu kā neatkarīgu darbu ir katram autoram.<ref>Veikša I. Kas ir autortiesības? - 58. lpp.</ref>
 
−
 
 
−
Autors kā autortiesību subjekts autortiesības uz darbu var izmantot pats, var nodot savas mantiskās tiesības arī jebkurai citai personai, un šī persona kļust par autortiesību subjektu, un var arī nodot tiesību pārvaldīšanu autoru mantisko tiesību kolektīvā pārvaldījuma organizācijai. Autora nāves gadījumā par autortiesību subjektiem saskaņā ar [[Civillikums|Civillikumā]] noteikto kārtību (likumisko, testamentāro vai līgumisko) kļūst viņa mantinieki. Tiesību pārņēmēji pārņem tikai mantiskās tiesības (mantinieki daļēji arī personiskās tiesības), jo arī pēc nāves autors saglabā autorību - neviens cits nevar kļūt par šī darba autoru.
 
−
 
 
−
Saskaņā ar Latvijas ''Autortiesību likumu'' darba autoram ir šādas:<br>
 
−
'''Personiskās jeb morālās tiesības:'''
 
−
* tiesības tikt atzītam par autoru;
 
−
* tiesības uz vārdu, t.i. tiesības pieprasīt, lai autora vārds būtu minēts uz visām darba kopijām vai reprodukcijas produktiem, jebkādā šī darba pieminēšanas gadījumā, vai gluži otrādi - pieprasīt pseidonīma lietošanu vai anonimitāti;
 
−
* tiesības izlemt, publiskot darbu vai nepubliskot;
 
−
* tiesības atsaukt darba izmantošanu (ar noteikumu, ka autors sedz zaudējumus, kas pārtraukšanas dēļ radušies legālajam izmantotājam);
 
−
* tiesības uz aizstāvību un pretdarbību jebkurai sava darba sakropļošanai, sagrozīšanai vai citādai pārveidošanai, kas var kaitēt autora godam un cieņai;
 
−
* tiesības uz darba neaizskaramību (pārveidojumu pieļaušana vai nepieļaušana).
 
−
'''Mantiskās tiesības:'''
 
−
* publiskot darbu nepastarpinātā veidā (dziedot, spēlējot utt. vai ar kādas tehniskas ierīces palīdzību padarīt darbu pieejamu sabiedrībai);
 
−
* publicēt darbu (tā kopijas darīt pieejamas sabiedrībai);
 
−
* publiski izpildīt darbu (nepastarpināti, vai ar ierīces vai procesa palīdzību);
 
−
* izplatīt darbu (pārdot vai dāvināt darba oriģinālu vai kopijas);
 
−
* raidīt darbu (izmantojot elektronisko sakaru tīklus);
 
−
* padarīt darbu pieejamu sabiedrībai;
 
−
* iznomāt, izīrēt vai publiski patapināt darba oriģinālu vai kopijas (pat ja no tā netiek gūts komerciāls labums);
 
−
* tieši vai netieši, īslaicīgi vai pastāvīgi reproducēt darbu (par reproducēšanu tiek atzīta arī darba īslaicīga vai pastāvīga uzglabāšana elektroniski pārveidotā veidā);
 
−
* ļaut tulkot darbu;
 
−
* ļaut aranžēt, dramatizēt, ekranizēt vai citādi pārveidot darbu<br>
 
−
 
 
−
Latvijas ''[[Latvijas Krimināllikums|Krimināllikumā]]'' ir paredzēts sods par autortiesību un blakustiesību pārkāpšanu, par autorības piesavināšanos vai līdzautorības uzspiešanu, kā arī par piespiešanu atteikties no autorības (KL 148. pants). Noteikts arī sods par nelikumīgām darbībām ar autortiesību un blakustiesību objektiem (KL 149. pants).
 
−
 
 
−
== Darba izmantošana ==
 
−
 
 
−
Lai iegūtu darba izmantošanas tiesības, darba izmantotājam ir jāsaņem autortiesību subjekta atļauju. Šī atļauja var tikt izsniegta gan [[Licences līgums|licences līguma]], gan [[licence]]s veidā, un jāsaņem pirms darba izmantošanas uzsākšanas - darbu nedrīkst izmantot, ja atļauja nav saņemta. ''Autortiesību likuma'' 2. pants nosaka, ka autortiesības  tiesiskā režīma ziņā tiek pielīdzinātas tiesībām uz kustamu mantu LR ''Civillikuma'' izpratnē. Autors savas tiesības var nodot tikai ar līguma palīdzību, kuru apstiprina abas puses, bet vienpusējs solījums, kuru vēl nav pieņēmusi otra puse, nedibina nekādas saistības (LR ''Civillikums'', 1511.-1513. pants).
 
−
 
 
−
'''Izmantotāju tiesības:'''<br>
 
−
Autortiesības ir privātas tiesības, un autora darba izmantošanā abas puses ir līdzvērtīgas, savas civiltiesiskās attiecības var veidot, tikai savstarpēji vienojoties. ''[[Vispārējā cilvēktiesību deklarācija|Vispārējā cilvēktiesību deklarācijā]]'' definētas katra cilvēka tiesības uz viņa radīto darbu aizsardzību, vienlaikus rēķinoties arī ar organizētās sabiedrības tiesībām baudīt šī autora radītā darba augļus. To pašu nosaka arī [[ANO]] ''[[Starptautiskais pakts par ekonomiskajām, sociālajām un kultūras tiesībām]]''.
 
−
 
 
−
'''Tiesību nodošana:'''<br>
 
−
Autortiesības ietilpst privāto tiesību sfērā, t.i. tiesības izmantot darbu var tikt nodotas tikai ar līguma palīdzību, kurā tiek atrunāts, kādas mantiskās tiesības tiek nodotas ar šā līguma starpniecību. Visas tiesības, kas netiek nodotas, paliek autoram.<ref>Slēdzot darba līgumu par tādu darba pienākumu veikšanu, kas saistīti ar autordarbu radīšanu, tiek paredzēta mantisko tiesību pāriešana no darbinieka darba devējam. Ja tas netiek darīts, var notikt tā, ka darba devējs maksā darbineikam algu par  darba izveidi, bet, beidzoties darba attiecībām, darba autors aiziet no darba ar visu darbu un to izmanto saviem mērķiem. Darbiniekiem jāsaprot, ka darba devējam ir visas tiesības uz darbu, kas radīts, ildot viņa darba līgumā nolīgtos pienākumus neatkarīgi no tā, kā un kur darbs tiek radīts. Par to darba veicējs saņem algu un sociālās garantijas. Autordarba veicējam pēc pasūtījuma jāsaprot, ka visas tiesības, kuras viņš nodod darba pasūtītājam, viņam pašam vairs nepiederēs, jo par to viņš saņēmis līgumā noteikto autoratlīdzību. - Veikša I. Kas ir autortiesības?, 69. lpp.</ref>
 
−
 
 
−
'''Senāk radīto darbu autortiesību pāreja:'''<br>
 
−
''Civillikuma'' 3. pants nosaka, ka katra civiltiesiskā attiecība apspriežama pēc likumiem, kas bijuši spēkā tad, kad šī attiecība radusies, pārgrozījusies vai izbeigusies, un neskartas paliek jau iegūtās tiesības. Tas nozīmē, ka ja darbs tapis Latvijā pirms 1993. gada, uz to attiecas tās autortiesības regulējošās likumdošanas normas, kādas bijušas spēkā darba radīšanas laikā un vietā ([[Krievijas impērija]]s, [[Latvijas Republika]]s, [[Vācija]]s, [[PSRS]] - atkarībā, kuras šīs valsts jurisdikcijā Latvijas teritorija bija darba tapšanas brīdī). <ref>Piemēram, ja darbs tapis [[Latvijas PSR]] un autors bijis darba attiecībās ar [[Žurnāls|žurnāla]], [[avīze]]s, [[filma]]s, [[fonogramma]]s vai raidījuma producentu un saņēmis autoratlīdzību par konkrētā darba veidošanu (tostarp - piekritis veidot darbu bez maksas), tad mantiskās tiesības uzskatāmas par nodotām. Padomju varas gados nevienam autoram - žurnālistam, scenārija autoram, režisoram, skaņu režisoram, operatoram utt., - prātā neienāca, ka kādreiz viņš varētu saņemt vēl kādu atlīdzību par darba izmantošanu - piekrītot saņemt [[Honorārs|honorāru]] gan autors, gan pasūtītājs ar to saprata, ka tā ir galīgā atlīdzība apr darba izveidi un izmantošanu, un mantiskās tiesības abas puses uzskatija par nodotām. Kā analoģiju var minēt padomju varas gados likumīgi paša īpašnieka pārdotu nekustamo īpašumu - īpašniekam, kurš to bija pārdevis, nebija nekādu tiesību un iespēju saņemt par to kaut kādu atlīdzību vai saņemt atpakaļ [[denacionalizācija]]s procesā, kad bija ajaunota Latvijas Republikas suverenitāte. - Veikša I. Kas ir autortiesības?, 72.-72.. lpp. Te jānorāda, ka ar literārajiem darbiem situācija ir savādāka, jo rakstnieks nebija pastāvīgās darba attiecībās ar izdevniecību, tikai saņēma līgumā paredzēto autoratlīdzību par konkrēto savas grāmatas izdoto metienu.</ref>
 
−
 
 
−
'''Darba izmantošana reklāmā:'''<br>
 
−
Darbu izmantošanu reklāmā reglamentē ''Reklāmas likums'', kas nosaka, ka reklāmā aizliegts attēlot, izmantot vai citādi pieminēt fizisko personu (kā privātpersonu vai kā amatpersonu) vai tās īpašumu bez šīs personas piekrišanas. Īpašums ietver arī intelektuālo īpašumu: mūziku, dzejoli, fotogrāfiju u.tml.
 
−
 
 
−
'''Atlīdzība par autordarbu izmantošanu:'''<br>
 
−
Par autordarba izmantošanu jāmaksā atlīdzību, kuru var maksāt gan tieši autoram (par t.s. ''lielo tiesību'' darbu izmantošanu, par darba izmantošanu reklāmā, par tiesībām darbu tulkot, aranžēt u.tml.), vai arī maksāt autora darbu mantisko tiesību kolektīvā pārvaldījuma organizācijai (par t.s. ''mazo tiesību'' darbu raidīšanu, reproducēšanu, retranslāciju, masveida tiražēšanu komerciālos nolūkos u.tml.). Ir gadījumi, kad mantiskās tiesības var tikt pārvaldītas tikai kolektīvi (tieši autoram maksāt atlīdzību nav iespējams), ja darbs tiek:
 
−
* kopēts personīgai lietošanai;
 
−
* reprogrāfiski reproducēts;
 
−
* publiski patapināts;
 
−
* publiski izpildīts izklaides vietās;
 
−
* retranslēts;
 
−
* tālākpārdots.<br>
 
−
Likumdošana neparedz atlīdzības apmēru, kas pienākas autoriem par viņu darbu izmantošanu bez autora atļaujas un ko iekasē autortiesību kolektīvās administrēšanas organizācijas.<ref>Latvijas tiesu prakse rāda, ka tiesas piespriestā atlīdzības summa lielākajā daļā gadījumu ir ievērojami zemāka nekā  autoru mantisko tiesību kolektīvā pārvaldījuma organizācijas AKKA/LAA pieprasītās summas. - Rozenfelds J. Intelektuālais īpašums., 57.-58. lpp.</ref>
 
−
 
 
−
Kad darbs ir objektivizēts un publicēts, autoram saglabājas autora tiesības uz darbu un kontrole pār darba kopēšanu, taču ārpus viņa kontroles izrādās tas, kas notiek ar publicētu un pārdotu darba kopiju. Tā, piemēram, autors nevar aizkavēt to, ka kopijas īpašnieks to pārdod tālāķ citai personai. Viena no šādām iegādātās kopijas neierobežotas tālāknodošanas dekām ir tiesības nodot kopiju citām personām nekomerciālai izmantošanai bez maksas.<ref>Philips J., Furth A. Introduction to Intellectual Property Law., 225. lpp.</ref> Tātad tas ir intelektuālā īpašuma ierobežojums publikas interesēs. Publiska patapinājuma gadījumā autors pat neiegūst atlīdzību par darba izmantošanu nekomerciāliem mērķiem.<ref>Rozenfelds J. Intelektuālais īpašums., 55. lpp.</ref>
 
−
 
 
−
==== Atsevišķu objektu aizsardzības īpatnības ====
 
−
 
 
−
Datorprogrammas tiek atzītas pie autordarbiem un pieskaitītas literāriem darbiem, tomēr to autoriem ir atšķirīgs tiesību kopums un tie ir nosacītā izņēmuma stāvoklī. No citiem darbu veidiem pamatatšķirība ir tā, ka lielākajā daļā gadījumu autortiesības pieder nevis programmas radītājam, bet darba devējam, kurš pasūtījis autoram vai lidzautoriem šādas programmas izstrādi un par to samaksājis autoratlīdzību. Uz datorprogrammām neattiecas ne izmantošana informatīviem, ne izglītības un pētniecības mērķiem, ne arī izmantošana personiskiem mērķiem, maksājot nesēja atlīdzību. Datorprogrammu izmantošana bez atļaujas prasīšanas un bez atlīdzības maksāšanas pieļauta tikai 2 gadījumos:
 
−
* datorprogrammas var tikt izmantotas bez maksas reproducēšanai, tulkošanai u.c. pārveidošanai, ja šīs darbības (arī kļūdu labošana) ir nepieciešamas datorprogrammas lietošanai paredzētajam mērķim;
 
−
* tiek nodrošināta datorprogrammu sadarbspēja, t.i. bez datorprogrammas koda reproducēšanas vai tā mainīšanas nav iespējams iegūt vajadzīgo informāciju, lai panāktu neatkarīgi radītas datorprogrammas sadarbspēju ar citām datorprogrammām.
 
  
 
Datu bāzes ir neatkarīgu darbu, datu vai citu materiālu krājums, kas sakārtots sistemātiski vai metodiski, un ir pieejams elektroniskā vai kādā citā veidā. Tās tiek atzītas par īpašiem objektiem, kas īsti nav ne autordarbs, ne īsti blakustiesību objekts, tāpēc to veidotāju tiesības aizsargātas īpašā veidā, t.s. ''sui generis''. Bez datu bāzes veidotāju piekrišanas drīkst:
 
Datu bāzes ir neatkarīgu darbu, datu vai citu materiālu krājums, kas sakārtots sistemātiski vai metodiski, un ir pieejams elektroniskā vai kādā citā veidā. Tās tiek atzītas par īpašiem objektiem, kas īsti nav ne autordarbs, ne īsti blakustiesību objekts, tāpēc to veidotāju tiesības aizsargātas īpašā veidā, t.s. ''sui generis''. Bez datu bāzes veidotāju piekrišanas drīkst:
71. rindiņa: 9. rindiņa:
 
Likums nepieļauj datu bāzes bojāšanu vai arī izņemšanu kopā ar datoru bez likumpamatota iemesla.
 
Likums nepieļauj datu bāzes bojāšanu vai arī izņemšanu kopā ar datoru bez likumpamatota iemesla.
  
−
== Darbu izmantošanas atvieglojumi ==
+
Tiesiskā režīma ziņā autortiesības pielīdzināmas tiesībām uz materiālu lietu un stājas spēkā tiklīdz darbs ir radīts, neatkarīgi no tā, vai darbs ir pabeigts vai nepabeigts. Kaut arī pastāv vispārpieņemtie autortiesību principi, definēti starptautiskajās konvencijās, katras atsevišķas valsts likumdošanā ir sastopamas arī atšķirības, kas attiecas uz šīs valsts jurisdikcijā radītajiem darbiem.<ref>Tā kā intelektuālais īpašums nav taustāms, tam nepieciešams materiāls nesējs (audio vai video kasete kompaktdisks, cietais disks, serveris, kino vai foto filma, papīrs u.c.), taču būtiska iezīme ir tāda, ka autortiesības nav nekādā mērā saistītas ar šo nesēju un tā īpašuma tiesību pāreja no vienas personas otrai nekādā mērā nav saistīta ar autortiesību pāreju. Piemēram, ja autors uzrakstījis literāru darbu internetā, par nesēju izmantojot serveri, kas atrodas citā valstī un pieder citam subjektam, tad autorība un autortiesības pieder šim autoram, nevis nesēja īpašniekam. Savukārt attiecībā uz darbu ir spēkā tās valsts autortiesību likums, kurā šis darbs tapis, nevis kur atrodas tā nesējs. - Veikša I. Kas ir autortiesības?, 49. lpp.</ref>
−
 
 
−
Ir darbi, kuru izmantošana ir atļauta, ja tie atbilst likumā noteiktajiem nosacījumiem. Par darba izmantošanu jāmaksā, izņemot, ja: brīva šo darbu lietošana ir atļauta (t.s. neaizsargātie darbi); darbam ir beidzies autortiesību aizsardzības period; tie atbilst atsevišķām situācijām, kas paredzētas likumā (t.s. autortiesību ierobežojumi).
 
  
−
==== Autortiesību neaizsargātie darbi ====
+
Latvijas Republikas ''Civillikuma'' 3. pants nosaka, ka katra civiltiesiskā attiecība apspriežama pēc likumiem, kas bijuši spēkā tad, kad šī attiecība radusies, pārgrozījusies vai izbeigusies, un neskartas paliek jau iegūtās tiesības. Tas nozīmē, ka ja darbs tapis Latvijā pirms 1993. gada, uz to attiecas tās autortiesības regulējošās likumdošanas normas, kādas bijušas spēkā darba radīšanas laikā un vietā ([[Krievijas impērija]]s, Latvijas Republikas, [[Vācija]]s, [[PSRS]] - atkarībā, kuras šīs valsts jurisdikcijā Latvijas teritorija bija darba tapšanas brīdī). <ref>Piemēram, ja darbs tapis [[Latvijas PSR]] un autors bijis darba attiecībās ar žurnāla, avīzes, filmas, fonogrammas vai raidījuma producentu un saņēmis autoratlīdzību par konkrētā darba veidošanu (tostarp - piekritis veidot darbu bez maksas), tad mantiskās tiesības uzskatāmas par nodotām. Padomju varas gados nevienam autoram - žurnālistam, scenārija autoram, režisoram, skaņu režisoram, operatoram utt., - prātā neienāca, ka kādreiz viņš varētu saņemt vēl kādu atlīdzību par darba izmantošanu - piekrītot saņemt [[Honorārs|honorāru]] gan autors, gan pasūtītājs ar to saprata, ka tā ir galīgā atlīdzība apr darba izveidi un izmantošanu, un mantiskās tiesības abas puses uzskatija par nodotām. Kā analoģiju var minēt padomju varas gados likumīgi paša īpašnieka pārdotu nekustamo īpašumu - īpašniekam, kurš to bija pārdevis, nebija nekādu tiesību un iespēju saņemt par to kaut kādu atlīdzību vai saņemt atpakaļ denacionalizācijas procesā, kad bija ajaunota Latvijas Republikas suverenitāte. - Veikša I. Kas ir autortiesības?, 72.-72.. lpp. Te jānorāda, ka ar literārajiem darbiem situācija ir savādāka, jo rakstnieks nebija pastāvīgās darba attiecībās ar izdevniecību, tikai saņēma līgumā paredzēto autoratlīdzību par konkrēto savas grāmatas izdoto metienu.</ref>
  
−
Neaizsargāts darbs ir darbs, kura lietošanai nav nepieciešama [[licence]] un par kura izmantošanu nav jāmaksā autoratlīdzību. LR ''Autortiesību likuma'' 6. pants nosaka, ka autortiesības neaizsargā:
+
LR ''Autortiesību likuma'' 6. pants nosaka, ka autortiesības neaizsargā:
 
* normatīvos un administratīvos aktus, citus valsts un pašvaldību izdotus dokumentus un tiesas lēmumus (likumus, tiesu spriedumus, lēmumus u.c. oficiālos dokumentus), kā arī šo tekstu oficiālos tulkojumus;
 
* normatīvos un administratīvos aktus, citus valsts un pašvaldību izdotus dokumentus un tiesas lēmumus (likumus, tiesu spriedumus, lēmumus u.c. oficiālos dokumentus), kā arī šo tekstu oficiālos tulkojumus;
 
* [[valsts]] apstiprinātos, kā arī starptautiski atzītos oficiālos simbolus un zīmes ([[Karogs|karogus]], [[Ģerbonis|ģerboņus]], [[Himna|himnas]], [[Ordenis|ordeņus]], naudas zīmes u.tml.), kuru lietošanu nosaka atsevišķi normatīvie akti (naudas zīmes aizliegts jebkādā veidā reproducēt un uz tām neattiecas autora mantisko tiesību ierobežojumi);
 
* [[valsts]] apstiprinātos, kā arī starptautiski atzītos oficiālos simbolus un zīmes ([[Karogs|karogus]], [[Ģerbonis|ģerboņus]], [[Himna|himnas]], [[Ordenis|ordeņus]], naudas zīmes u.tml.), kuru lietošanu nosaka atsevišķi normatīvie akti (naudas zīmes aizliegts jebkādā veidā reproducēt un uz tām neattiecas autora mantisko tiesību ierobežojumi);
84. rindiņa: 20. rindiņa:
 
* idejas, metodes, procesus un matemātiskās koncepcijas (formulas, definīcijas, teorēmas, reizrēķina tabulu u.tml.) drīkst brīvi izmantot jebkurš.
 
* idejas, metodes, procesus un matemātiskās koncepcijas (formulas, definīcijas, teorēmas, reizrēķina tabulu u.tml.) drīkst brīvi izmantot jebkurš.
  
−
==== Autortiesību ierobežojumi ====
+
<b>Saskaņā ar Latvijas ''Autortiesību likumu'' autora darbu bez autora piekrišanas un atlīdzības (taču noteikti minot tā vārdu) var izmantot, ja:</b>
−
 
+
* darbu izmanto tikai informatīviem mērķiem<ref>Norādot izmantotā darba nosaukumu un autora vārdu, atļauts citēt fragmentus no publicētiem darbiem zinātniskos, pētniecības, polemiskos un kritiskos nolūkos. Nosakot fragmentu izmantošanas atbilstību informatīvam mērķim atbilstīgā apjomā, ir jāvadās pēc vispārējiem tiesību principiem, jo likums nenosaka, cik teikumi vai lappuses ir brīvi citējami. Jāņem vērā darba apjomu - ja tas ir 300 lpp., tad var citēt arī 10 lpp., bet ja darba apjoms ir 10 lpp., tad citēšana būs samērīga, ja nepārsniegs dažus teikumus vai rindkopas. - Veikša I. Kas ir autortiesības? - 88. lpp.</ref>;
−
Dažādu valstu likumdošanā autortiesībām noteikti dažādi ierobežojumi, t.i. situācijas, kad autora radīto darbu var izmantot bez atļaujas prasīšanas vai bez samaksas par tā izmantošanu, kas rada līdzsvaru starp tiesību īpašnieku un lietotāju interesēm. Autora darba izmantošana bez atļaujas un atlīdzības nedrīkst būt pretrunā ar autora darba normālas izmantošanas noteikumiem un nepamatoti ierobežot autora likumīgās intereses vai radīt tam zaudējumus.
 
−
 
 
−
Saskaņā ar Latvijas ''Autortiesību likumu'' autora darbu bez autora piekrišanas un atlīdzības var izmantot tikai šādos gadījumos:
 
−
* darbu izmanto informatīviem mērķiem<ref>Norādot izmantotā darba nosaukumu un autora vārdu, atļauts citēt fragmentus no publicētiem darbiem zinātniskos, pētniecības, polemiskos un kritiskos nolūkos. Nosakot fragmentu izmantošanas atbilstību informatīvam mērķim atbilstīgā apjomā, ir jāvadās pēc vispārējiem tiesību principiem, jo likums nenosaka, cik teikumi vai lappuses ir brīvi citējami. Jāņem vērā darba apjomu - ja tas ir 300 lpp., tad var citēt arī 10 lpp., bet ja darba apjoms ir 10 lpp., tad citēšana būs samērīga, ja nepārsniegs dažus teikumus vai rindkopas. - Veikša I. Kas ir autortiesības? - 88. lpp.</ref>;
 
 
* darbu izmanto izglītības un pētniecības mērķiem<ref>Norādot izmantotā darba nosaukumu un autora vārdu, atļauts publicētus darbus izmantot mācību grāmatās, vizuālos uzskates līdzekļos, speciāli izglītīai domātos radio un TV raidījumos, mācību materiālos uz citiem nesējiem, kas tiek izmantoti izglītības un pētniecības nepastarpinātā mācību un pētniecības procesā. Šāda izmantošana pieļaujama tikai darbības mērķim abilstīgā apjomā nekomerciālos nolūkos. Likumā iekļauts nosacījums, ka šos darbus var izmantot tikai tādā veidā, ka tas neradīs zaudējumus darba normālai izmantošanai un nepamatoti neierobežos autora likumīgās intereses. - Veikša I. Kas ir autortiesības? - 88.-89. lpp.</ref>;
 
* darbu izmanto izglītības un pētniecības mērķiem<ref>Norādot izmantotā darba nosaukumu un autora vārdu, atļauts publicētus darbus izmantot mācību grāmatās, vizuālos uzskates līdzekļos, speciāli izglītīai domātos radio un TV raidījumos, mācību materiālos uz citiem nesējiem, kas tiek izmantoti izglītības un pētniecības nepastarpinātā mācību un pētniecības procesā. Šāda izmantošana pieļaujama tikai darbības mērķim abilstīgā apjomā nekomerciālos nolūkos. Likumā iekļauts nosacījums, ka šos darbus var izmantot tikai tādā veidā, ka tas neradīs zaudējumus darba normālai izmantošanai un nepamatoti neierobežos autora likumīgās intereses. - Veikša I. Kas ir autortiesības? - 88.-89. lpp.</ref>;
 
* darbu reproducē, lai to varētu izmantot redzes vai dzirdes invalīdi;
 
* darbu reproducē, lai to varētu izmantot redzes vai dzirdes invalīdi;
95. rindiņa: 27. rindiņa:
 
* darbu reproducē tiesvedības mērķiem;
 
* darbu reproducē tiesvedības mērķiem;
 
* tiek izmantots publiski pieejams vai izstādīts darbs<ref>Pieļaujams filmēt pieminekli, kas atrodas pilsētas laukumā un tā attēlu pārraidīt televīzijā, taču nav pieļaujams šī pieminekļa attēlu izmantot reklāmā vai izgatavot pastkarti ar tā attēlu un to tirgot. - Veikša I. Kas ir autortiesības? - 90. lpp.</ref>;
 
* tiek izmantots publiski pieejams vai izstādīts darbs<ref>Pieļaujams filmēt pieminekli, kas atrodas pilsētas laukumā un tā attēlu pārraidīt televīzijā, taču nav pieļaujams šī pieminekļa attēlu izmantot reklāmā vai izgatavot pastkarti ar tā attēlu un to tirgot. - Veikša I. Kas ir autortiesības? - 90. lpp.</ref>;
−
* muzikālu darbu izmanto valstisku vai reliģisku ceremoniju laikā, kā arī izglītības iestādēs nepastarpinātā mācību procesā<ref>Tas attiecas uz ceremoniju, nevis koncertu pirms vai pēc tās. - Veikša I. Kas ir autortiesības? - 90. lpp.</ref>;
 
−
* darbu izmanto raidorganizācija īslaicīgi;
 
−
* darbu parodē vai kariķē<ref>Jāuzmanās, lai nepārkāptu pieļaujamo robežu un darbs no kariķēta nekļūtu par sakropļotu (deformētu), kas būtu personisko tiesību pārkāpums. - Veikša I. Kas ir autortiesības? - 90. lpp.</ref>;
 
−
* datorprogrammas tiek izmantotas reproducēšanai, tulkošanai u.c. pārveidošanai;
 
−
* nodrošina datorprogrammu sadarbspēju;
 
 
* darba atsavināšana citai personai notiek atkārtoti;
 
* darba atsavināšana citai personai notiek atkārtoti;
 
* darbu reproducē īslaicīgi<ref>Drīkst īslaicīgi reproducēt darbu, ja tas ir tehnoloģiskā procesa īslaicīga sastāvdaļa un ja reproducēšanas mērķis ir nodrošināt starpnieka veiktu darba pārsutīšanu starp trešajām personām vai darba likumīgu izmantošanu, un ja šai reproducēšanai nav patstāvīgas ekonomiskas nozīmes. Piemēram, ja raidorganizācijas arhīvā atrodas veca kinofilma, ko nav iespējams pārraidīt, pirms tā nav digitalizēta un pārvietota uz digitālā nesēja (diska vai datora), un šādai pārkopēšanai nav ekonomisks nozīmes - tā nepieciešama tikai filmas likumīgai izmantošanai, - atļauju nav jāprasa un maksājumi nav jāveic. - Veikša I. Kas ir autortiesības? - 89.-90. lpp.</ref>.
 
* darbu reproducē īslaicīgi<ref>Drīkst īslaicīgi reproducēt darbu, ja tas ir tehnoloģiskā procesa īslaicīga sastāvdaļa un ja reproducēšanas mērķis ir nodrošināt starpnieka veiktu darba pārsutīšanu starp trešajām personām vai darba likumīgu izmantošanu, un ja šai reproducēšanai nav patstāvīgas ekonomiskas nozīmes. Piemēram, ja raidorganizācijas arhīvā atrodas veca kinofilma, ko nav iespējams pārraidīt, pirms tā nav digitalizēta un pārvietota uz digitālā nesēja (diska vai datora), un šādai pārkopēšanai nav ekonomisks nozīmes - tā nepieciešama tikai filmas likumīgai izmantošanai, - atļauju nav jāprasa un maksājumi nav jāveic. - Veikša I. Kas ir autortiesības? - 89.-90. lpp.</ref>.
−
 
−
==== Darbu izmantošana bez atļaujas, samaksājot ====
 
−
 
−
Darbus var izmantot bez autora piekrišanas, taču samaksājot viņam taisnīgu atlīdzību<ref>Vienā no uzskaitītajām situācijām samaksu var iekasēt tikai kolektīvi, t.i. ar mantisko tiesību kolektīvās pārvaldījuma organizācijas starpniecību, jo autors pats nevar izkontrolēt savu darbu šādu izmantošanu. Realitātē nekāda kontrole un uzskaite netiek veiktas, uzspiežot sabiedrībai t.s. "solidāros maksājumus", neizvērtējot konkrēto darbu izmantošanas apjomu. - Veikša I. Kas ir autortiesības?, 91. lpp.</ref>, gadījumā ja:
 
−
* darbs, kas iekļauts filmā vai skaņu ierakstā, tiek kopēts personiskām vajadzībām (t.s. nesēja atlīdzība<ref>Nesēja atlīdzību maksā reproducēšanai izmantojamo iekārtu un tukšo nesēju izgatavotāji un personas, kuras tos ieved Latvijā, nesēja atlīdzību iekļaujot preces cenā, ko nosaka MK noteikumi: ''Par tukšo materiālo nesēju un reproducēšanai izmantojamo iekārtu atlīdzības lielumu un tās iekasēšanas, atmaksāšanas, sadales un izmaksas kārtību''. Atlīdzību iekasē, sadala un izmaksā viena mantisko tiesību kolektīvā pārvadījuma organizācija, kas tam saņēmusi Kultūras ministrijas atļauju.</ref>);
 
−
* ja publicēts darbs (grāmata) tiek izsniegts lasītājiem bibliotēkā (t.s. publiskais patapinājums<ref>Publisks patapinājus saskaņā ar ''Autortiesību likumu'' (1. panta 16. punkts) ir darba oriģināla izpildījuma fiksācijas, fonogrammas vai filmas vai to kopiju izmantotāja darbība, ar kuras palīdzību autortiesību vai blakustiesību objekts ar sabiedrībai pieejamu iestāžu starpniecību uz ierobežotu laiku tiek padarīts pieejams neierobežotam personu lokam bez mērķa iegūt tiešu vai netiešu ekonomisku vai komerciālu labumu. Tiesības uz darba nekomerciālu izmantošanu patapinājuma veidā ir svarīga sabiedriska funkcija, bez kuras nav iespējama intelektuālā potenciāla attīstība. No autora tiesību viedokļa tas faktiski nozīmē kontroles zaudēšanu pār darbu. - Rozenfelds J. Intelektuālais īpašums., 55 .lpp.</ref><ref>Autortiesības netiek pārkāptas, ja bez autora piekrišanas, bet samaksājot vinam taisnīgu atlīdzību, viņa darbs tiek izmantots publiskam patapinājumam - izsniegts lasīšanai valsts, pašvaldību vai citu atvasinātu publisku personu un privātajās bibliotēkās. - t.s. autora darba publiskās patapināšanas tiesības, kas ir kompensācija par to, ka iespēja darbu lasīt bibliotēkā mazina darba pārdoto eksemplāru skaitu. Atlīdzību iekasē, sadala un izmaksā viena mantisko tiesību kolektīvā pārvadījuma organizācija, kas tam saņēmusi Kultūras ministrijas atļauju.</ref>);
 
−
* ja publicēts darbs tiek kopēts personiskām vai dienesta vajadzībām bez komerciāla nolūka (t.s. reprogrāfiskā reproducēšana<ref>Reprogrāfiskās reproducēšanas tiesības ir autora tiesības saņemt atlīdzību par savu publicēto darbu fotogrāfisko kopiju izgatavošanu, kas samazina nesēju, kuros ievietots šis autora darbs, pārdoto eksemplāru skaitu.</ref>).
 
  
 
== Aizsardzības periods ==
 
== Aizsardzības periods ==
  
−
Autortiesības ir tiesības ar ierobežotu ilgumu - personiskās tiesības spēkā ir neierobežotu laiku, mantiskajām tiesībām ir termiņš, - ko nosaka likums, pirms stājas spēkā jauns likums vai izmaiņas (likumam nav atpakaļejoša spēka). Latvijas teritorijā pēc 20.03.1911. radītajiem darbiem mantiskās tiesības ir spēkā visu autora dzīves laiku un 50 gadus pēc viņa nāves (''post mortem auctoris''). Pēc 1937. g. radītajiem darbiem mantiskās tiesības ir spēkā visu autora dzīves laiku un 50 gadus pēc viņa nāves. Laikā no 1940. līdz 1993. gadam (izņemot laiku no 1941. līdz 1944. gadam, kad spēkā bija [[Trešais reihs|Trešā reiha]] likumdošana) autortiesību aizsardzības termiņš saskanā ar [[PSRS]] likumdošanu bija 25 gadi pēc autora nāves. 1993. gadā tas tika pagarināts uz 50 gadiem pēc autora nāves, bet 2000. gadā - uz 70 gadiem pēc autora nāves.
+
Autortiesības ir tiesības ar ierobežotu ilgumu - personiskās tiesības spēkā ir neierobežotu laiku, mantiskajām tiesībām ir termiņš, - ko nosaka likums, pirms stājas spēkā jauns likums vai izmaiņas (likumam nav atpakaļejoša spēka). Latvijas teritorijā:
 +
* pēc 1911. gada radītajiem darbiem mantiskās tiesības ir spēkā visu autora dzīves laiku un 50 gadus pēc viņa nāves (''post mortem auctoris'');
 +
* pēc 1937. gada radītajiem darbiem mantiskās tiesības ir spēkā visu autora dzīves laiku un 50 gadus pēc viņa nāves;
 +
* pēc 1940. gada (izņemot laiku no 1941. līdz 1944. gadam, kad spēkā bija [[Trešais reihs|nacistiskās Vācijas]] likumdošana) autortiesību aizsardzības termiņš saskaņā ar [[PSRS]] likumdošanu bija 25 gadi pēc autora nāves.<ref>Precedents: [http://www.diena.lv/lat/politics/hot/nepiekrit-ka-strids-par-filmam-beidzies "Prokuratūra izbeigusi kriminālprocesu, konstatējot, ka uz filmām, kas uzņemtas pirms 1993. gada, neattiecas Latvijas Republikas autortiesību likumi. Atsevišķa likuma, kas regulētu filmu piederību, nav, savukārt līdz 1993. gadam spēkā bija Latvijas PSR Civilkodekss, kas noteica, ka filmas autortiesības pieder uzņēmumam, kas to uzņēmis. Turklāt šīs tiesības ir spēkā bez termiņa, ja vien uzņēmums netiek likvidēts."] - Radzobe Z. Nepiekrīt, ka strīds par vecajām latviešu filmām beidzies. // SestDiena, 7. februāris (2009.)</ref>
 +
* pēc 1993. gada radītajiem darbiem mantiskās tiesības ir spēkā visu autora dzīves laiku un 50 gadus pēc viņa nāves;
 +
* pēc 2000. gada radītajiem darbiem mantiskās tiesības ir spēkā visu autora dzīves laiku un 70 gadus pēc viņa nāves.
  
 
Līdz ar to Latvijas teritorijā pēc 6.04.2000. radītajiem darbiem mantiskās tiesības ir spēkā visu autora dzīves laiku un 70 gadus pēc viņa nāves. Attiecībā uz līdzautoru darbu, tās ir spēkā visu autoru dzīves laiku un 70 gadus pēc pēdējā, pārējos līdzautorus pārdzīvojušā līdzautora nāves. Pēc šī termiņa beigām darbu var izmantot bez autļaujas prasīšanas un bez samaksas, tomēr arī turpmāk jāievēro autora personiskās tiesības uz vārdu un darba neaizskaramību.
 
Līdz ar to Latvijas teritorijā pēc 6.04.2000. radītajiem darbiem mantiskās tiesības ir spēkā visu autora dzīves laiku un 70 gadus pēc viņa nāves. Attiecībā uz līdzautoru darbu, tās ir spēkā visu autoru dzīves laiku un 70 gadus pēc pēdējā, pārējos līdzautorus pārdzīvojušā līdzautora nāves. Pēc šī termiņa beigām darbu var izmantot bez autļaujas prasīšanas un bez samaksas, tomēr arī turpmāk jāievēro autora personiskās tiesības uz vārdu un darba neaizskaramību.
  
 
Likumā ir atruna attiecībā uz autoriem, kuru darbi Latvijas teritorijā bijuši aizliegti vai kuru izmantošana no 1940. gada jūnija līdz 1990. gada maijam bija administratīvi ierobežota - šiem darbiem mantisko tiesību termiņam tiek pielikti klāt aizlieguma vai ierobežojuma gadi, būtiski pagarinot šo termiņu.
 
Likumā ir atruna attiecībā uz autoriem, kuru darbi Latvijas teritorijā bijuši aizliegti vai kuru izmantošana no 1940. gada jūnija līdz 1990. gada maijam bija administratīvi ierobežota - šiem darbiem mantisko tiesību termiņam tiek pielikti klāt aizlieguma vai ierobežojuma gadi, būtiski pagarinot šo termiņu.
−
 
−
== Autortiesību vēsture ==
 
−
 
−
Antīkajā pasaulē sabiedrība neuzskatīja intelektuāo darbu par profesiju. Sengrieķu rakstnieki sevi uzskatīja par skolotājiem, romiešu rakstnieki - par politiķiem. Lielāko tiesu viņi rakstīja nevis lai ar šo darbu pelnītu iztiku, bet gan lai gūtu atzinību līdzcilvēkos. Tika atzītas autora tiesības tikt atzītam par autoru, izlemšanas tiesības, vai darbs tiks darīts pieejams sabiedrībai, tiesības nepieļaut pārveidojumus u.c., bet mantiskās tiesības likums neparedzēja.<ref>Pateicoties tam līdz mūsu dienām saglabājušies antīkās mākslas paraugi, kuru oriģināli laika gaitā gājušī bojā, taču saglabājušās līdz mūsu dienām brīvi tiražētās kopijās; kā arī antīko filosofu un literātu darbi, kas saglabājušies līdz mūsu dienām tieši pateicoties daudzajām kopijām.</ref> Vienīgais, kas uztrauca lielāko daļu autoru (bija arī izņēmumi, piemēram, dzejnieks Martials), bija sveša darba piesavināšanās, uzdodot to par savu un liedzot patiesajam autoram atzinības laurus. Šajā laikā parādās jēdziens "[[plaģiāts]]", kas ņemts no romiešu likuma ''Lex Fabia'' (kas paredzēja sodu vispirms par bērnu nolaupīšanu, vēlāk arī par vergu zādzību). Martials, savus sarakstītos darbus uztverot kā savus "gara bērnus", vienā no epigrammām nodēvē neatļautu pārrakstīšanu par plaģiātu jeb bērnu nolaupīšanu.<ref>Stephen M. Stewart LLD. International Copyright and neighbouring rights. - 14. lpp.</ref>
 
−
 
−
Arī [[Viduslaiki|viduslaikos]] Eiropā autora mantiskās tiesības neatzina, taču atzina autora morālās tiesības. Pirmā zināmā tiesas prāva šajā jomā notika Īrijā XII gs., kad kāds Colomba savas vizītes laikā [[Augustīnieši|augustīniešu]] Sv. Marijas [[Klosteris|klosterī]] (''St Mary's Abbey Augustinian Order'') bija bez atļaujas nokopējis [[Abats|abata]] Finniana psalmu, un bez atļaujas to izplatījis. Abats viņu iesūdzēja tiesā un Leinsteras [[karalis]] Dermots (''Dermot MacMurrough, King of Leinster'') lēma: "Katrai govij pieder tās teļš un tātad katram autoram pieder viņa grāmatas kopijas". <ref>Veikša I. Kas ir autortiesības? - 13.-14. lpp.</ref> XV gs. beigās radās jauns uzņēmējdarbības veids - iespiedēji un grāmatu tirgotāji (kurus [[Anglijas karaliste|Anglijas karalistē]] dēvēja par ''stationers''), - kuri sastapās ar savas produkcijas pārkopēšanu, jo kopiju drukāšanai vajadzēja daudz mazākus finanšu ieguldījumus. Lai nepieļautu izdevējdarbības apstāšanos, XVI gs. sākumā Anglijā un [[Francijas karaliste|Francijā]] [[Monarhs|monarhi]] izsludināja pirmās grāmatu izdevēju privilēģijas: izdevējiem tika piešķirtas ekskluzīvas reproducēšanas un izplatīšanas tiesības (ierobežotas laikā ar konkrētu termiņu), un sods par šo tiesību pārkāpšanu bija naudas sods un īpašuma apķīlāšana, kā arī nelegālo kopiju konfiskācija un zaudējumu atlīdzināšana. Šo laiku var uzskatīt par mūsdienu ''Autortiesību'' aizsākumu, kaut arī lidz pat XVIII gs. nepastāvēja autortiesību aizsardzību regulējošas tiesību normas likumdošanā (pēc tradīcijas, tiesa atzina autora tiesības neļaut nepublicēta darba publicēšanu bez atļaujas). 1556. gadā Anglijā tika nodibināta ''Stationer's Company'', kas piedāvāja autoriem tiesisku aizsardzību un autorības pierādīšanas iespējas, izveidojot īpašu reģistru, kurā pēc autora iesnieguma piereģistrēja to sarakstītos darbus.<ref>Hart T., Fazzani L. Intellectual Property Law. - 129.-131. lpp.</ref> Autoram reģistrējot savu darbu šajā kompānijā, tā ieguva pastāvīgas reproducēšanas tiesības un autora vietā sekoja, lai to nedarītu citi, pārkāpumu gadījumos uzņemoties iniciatīvu tiesvedības uzsākšanai. Aptuveni līdz XIX gs. šī autortiesību aizsardzības forma attiecās tikai uz rakstītajim darbiem, taču ar laiku iekļāva arī cita veida darbu - muzikālo, dramatisko un mākslas, - aizsardzību. Savukārt "īpašuma tiesību pārejas" jēdziena rašanās cieši saistīta ar [[Baznīca|Baznīcu]], kas [[Viduslaiki|viduslaikos]] bija lielākais skaņdarbu pasūtītājs komponistiem, sacerētās mūzikas kopijas paturot konkrētajā Baznīcas iestādē un raugoties, lai to neizmantotu tas, kurš nav komponistam par šo darbu maksājis. Savukārt dramaturgi guva ienākumus, saņemot daļu no ienākumiem par pārdotajām biļetēm kā arī par tekstu publicēšanu, teisībām uz pamatienākumiem pārejot konkrētā teātra īpašumā.
 
−
 
−
Mūsdienām raksturīgā autortiesību aizsardzība (gan, kas raksturīgs visām valstīm XVIII gs., attiecināta tikai uz pavalstniekiem, nevis ārvalstniekiem) saistās ar [[Lielbritānijas Karaliste]]s karalienes [[Anna Stjuarta|Annas Stjuartas]] izdoto ''Annas Statūtu'' (''Statute of Anne''), ko Lielbritānijas [[Parlaments]] pieņēma 1710. gada 10. aprīlī. Uz noteiktu laiku izdevējam tika piešķirtas grāmatas izdošanas monopoltiesības. Uz šī pamata tika izveidotas grāmatu publicēšanas tiesības, kas izdevējam bija noteiktas 14 gadu garumā, bet autoram - papildus vēl 14 gadu garumā (ja vien viņš bija dzīvs). Tāpat izdevējam bija tiesības konfiscēt un iznīcināt nelegālās kopijas, kā arī pārtraukt tādu ievešanu no citām valstīm. Šajā laikā citi izdevēji nedrīkstēja šo konkrēto darbu izdot un izplatīt.<ref>Lipszyc D. Copyright and Related Rights. - 20. lpp.</ref> Lai aizsargātu savu autoru darbus kaimiņvalstīs, tika slēgti divpusējie līgumi par autortiesību aizsardzību, vadoties pēc apmaiņas principa. Pirmais autortiesību likums [[ASV]] stājās spēkā 1790. gadā, dodot autoriem un izgudrotājiem ekskluzīvas tiesības uz saviem darbiem vai atklājumiem uz noteiktu laiku. Francijā modernās autortiesības aizsākās ar diviem dekrētiem (1791. un 1793. gados), bez tam Francija bija pirmā, kas 1852. gadā ar likumu noteica, ka ārvalstu autoriem pienākas tādas pašas tiesības kā Francijas pavalstniekiem - neatkarīgi no tā, kādu aizsardzību sniedz autoriem no Francijas ārvalstu autora mītnes zemē (šis princips gan bija raksturīgs Eiropas valstīm - ASV līdz pat XX gs. liedza aizsardzību citās valstīs tapušajiem darbiem, ļaujot amerikāņu rūpniekiem, izdevējiem un teātru menedžeriem izmantot Eiropā radušos izgudrojumus, publicēt un izpildīt Eiropas valstu autoru darbus bez to piekrišanas un dalīšanās ienākumos).<ref>Veikša I. Kas ir autortiesības? - 16.-17. lpp.</ref> Pēc vairākām diplomātu apspriedēm 1884.-1886. gados 14 Eiropas valstis vienojās par t.s. ''[[Bernes savienība]]s'' izveidošanu un pieņēma t.s. ''[[Bernes autortiesību konvenciju]]'' jeb ''Konvenciju Par literāro un mākslas darbu aizsardzību'' (ASV ''Bernes savienībai'' pievienojās tikai 1989. gadā).
 
−
 
−
Mūsdienu Latvijas teritorijā bija spēkā 1911. gada 20. marta [[Krievijas impērija]]s ''Likums par autoru tiesībām'', kurš turpināja darboties Latvijas teritorijā arī pēc [[Latvijas Republika]]s proklamēšanas. Šajā likumā bija noteikts vispārējais autortiesību termiņš 50 gadi no autora nāves brīža. Autora tiesības bija aizsargātas tikai gadījumā, ja uz darba bija norādīts darba autors, viņa dzīvesvieta un darba tapšanas gads un, ja autors bija norādījis, ka patur sev šīs tiesības.1937 gadā Latvija pieņēma savu ''Likumu par autoru tiesībām'' un pievienojās ''Bernes konvencijai''. Pēc [[Latvijas okupācija (1940.)|Latvijas okupācijas]] izveidotajā [[PSRS]] teritoriāli administratīvajā vienībā [[Latvijas PSR]] bija spēkā vispārējā jeb ''Ženēvas autortiesību konvencija'' un autortiesības regulēja [[LPSR Civilkodekss|LPSR Civilkodeksa]] IV daļa "[[Autortiesības LPSR|Autortiesības]]"<ref>Latvijas Padomju Sociālistiskās Republikas Civilkodekss. - izdevniecība "Liesma", Rīga, 1974., 208.-227. lpp.</ref>, kā arī [[Ministru padome|Latvijas PSR Ministru padomes]] 1979. gada 27.12. dekrēts Nr. 511, kas Latvijas teritorijā bija spēkā līdz 1993. gadam. 1993. gada 11. maijā tika pieņemts likums ''Par autortiesībām un blakustiesībām'', kurā pirmo reizi tika iekļautas arī izpildītāju un producentu tiesības. 1997. gada 20. augustā Latvija kļuva (ar 24.03.1997. likumu) par ''Ženēvas Konvencijas par autortiesībām'' dalībvalsti. 1998. gadā Latvija kļuva (ar 12.03.1998. likumu) par ''Romas Konvencijas par autortiesībām'' dalībvalsts. 2000. gada 6. aprīlī tika pieņemts ''Autortiesību likums'', kas saskaņots gan ar ''[[TRIPS līgums|TRIPS līgumu]]'', gan ''[[WIPO līgumi]]em'', savukārt kopš 2004. gada 1. maija saskaņots ar 8 [[Eiropas Savienība|ES]] direktīvām autortiesību aizsardzībā.
 
−
 
−
==== Autortiesību koncepcijas ====
 
−
 
−
Vēsturiski Rietumu valstu autortiesību likumdošanā izveidojušās 2 pamatpieejas:
 
−
* '''Anglosakšu valstu jeb vispārējo tiesību koncepcija''', kas ļauj autortiesību pirmajam īpašniekam neierobežoti vienoties ar iespējamiem sava darba izmantotājiem, ieskaitot absolūtu autortiesību nodošanu, kā arī atzīst izmantotāju tiesības (kas tiem ļauj vērsties tiesā gadījumā, ja tiek aizskartas viņiem piešķirtās izmantošanas tiesības). Uz šo pieeju pamatojas gan ASV, gan [[Lielbritānijas un Ziemeļīrijas apvienotā karaliste|Lielbritānijas]] autortiesību likumdošana. Tās vairāk orientētas uz autora ''mantiskajām tiesībām'', lielā mērā ignorējot autora ''personiskās tiesības''. ''Personiskās'' jeb ''morālās tiesības'' britu autortiesību likumdošanā tika ieviestas tikai 1988. gadā, kam sekoja plaša likumdošanas aktu saskaņošana [[Eiropas Kopiena]]s ietvaros.<ref>Ovena L. Literāro darbu autortiesības & licencēšana., 7.-8. lpp.</ref>
 
−
* '''Kontinentālās Eiropas autortiesību koncepcijā''' dominē ''droit d'auter'' (autortiesības), kas vairāk orientētas autora ''personiskajām tiesībām''.
 
−
 
−
Autortiesības regulējošās normas katrā valstī ir atšķirīgas. Piemēram, dažās valstīs autortiesības ir mūžīgas un neatsavināmas, savukārt Lielbritānijas likumdošana paredz, ka no tām var atteikties un ja neatsakās, autortiesības beidzas līdz ar to aizsardzības termiņa beigām. ASV autortiesību likumdošanā tāds termins kā ''morālās tiesības'' vispār neeksistē.<ref>Ovena L. Literāro darbu autortiesības & licencēšana., 8. lpp.</ref> <ref>J. Rozenfelds, lai ilustrētu atšķirības pamatpieejā, min šādu piemēru: "...atšķirību raksturoja ar slavenās Leonardo da Vinči gleznas piemēru. Eiropiešu uztverē šī glezna ir neaizskarams šedevrs. Amerikāņu uztverē tās īpašnieks, piekrāsodams Monai Līzai ūsas, rīkotos pilnīgā atbilstībā viņa tiesību saturam." - Rozenfelds J. Intelektuālais īpašums., 48. lpp.</ref>
 
−
 
−
== Autortiesību konvencijas un starptautiskie līgumi ==
 
−
 
−
* 1886. gada ''[[Bernes Konvencija par autortiesībām|Bernes konvencija Par literāro un mākslas darbu aizsardzību]]'' (Latvija atjaunoja savu līdzdalību tajā 1995. gada 18. aprīlī ar [[Ministru kabinets|MK]] rīkojumu Nr 197.).
 
−
* 1952. gada ''[[Vispārējā autortiesību konvencija]]''.
 
−
* 1961. gada ''[[Romas Konvencija par autortiesībām|Romas konvencija Par izpildītāju, fonogrammu producentu un raidorganizāciju tiesību aizsardzību]]'' (Latvija tai pievienojās ar 1998. gada 12. marta likumu).
 
−
* 1996. gada ''[[WIPO līgums par autortiesībām]]'' (stājās spēkā 2002. gadā, kad to bija ratificējušas vairāk nekā 30 valstis, t.sk. arī Latvija).
 
−
* 1996. gada ''[[WIPO līgums par izpildījumu un fonogrammām]]'' (stājās spēkā 2002. gadā, kad to bija ratificējušas vairāk nekā 30 valstis, t.sk. arī Latvija).
 
  
 
==== Atsauces un paskaidrojumi ====
 
==== Atsauces un paskaidrojumi ====

Pašreizējā versija, 2014. gada 10. janvāris, plkst. 15.30

Autortiesības ir autora personisko nemantisko un mantisko tiesību kopums uz paša radītu intelektuālo darbu tā materiālajā formā[1]. Darbs ir autora jaunrades rezultāts jebkādā materializētā formā, kā arī publiski izpildīta improvizācija tās izpildījuma brīdī; autors ir fiziska persona, kuras radošo spēju rezultātā radīts konkrētais darbs.

Šīs tiesības veido divas daļas: personiskās jeb morālās un mantiskās jeb ekonomiskās tiesības. Latvijas Republikas teritorijā tās nosaka Autortiesību likums un primārais to uzdevums ir aizsargāt autora darbu pret tā neatļautu lietošanu. Tas ir izņēmuma tiesību veids (tiesību īpašnieks var atļaut vai aizliegt izmantot viņa darbu), kuru subjekts ir literārā vai mākslas darba autors, bet objekts - šī autora darbs.

Datu bāzes ir neatkarīgu darbu, datu vai citu materiālu krājums, kas sakārtots sistemātiski vai metodiski, un ir pieejams elektroniskā vai kādā citā veidā. Tās tiek atzītas par īpašiem objektiem, kas īsti nav ne autordarbs, ne īsti blakustiesību objekts, tāpēc to veidotāju tiesības aizsargātas īpašā veidā, t.s. sui generis. Bez datu bāzes veidotāju piekrišanas drīkst:

  • iegūt neelektroniskas datu bāzes saturu personiskiem mērķiem;
  • iegūt būtisku datu bāzes satura daļu izglītības vai zinātniskās pētniecības nolūkos, obligāti uzrādot avotu, turklāt tikai apjomā, kāds nepieciešams nekomerciāla mērķa sasniegšanai;
  • iegūt vai atkārtoti izmantot butisku datu bāzes daļu valsts drošības nolūkos, kā arī administratīviem vai tiesvedības mērķiem.

Likums nepieļauj datu bāzes bojāšanu vai arī izņemšanu kopā ar datoru bez likumpamatota iemesla.

Tiesiskā režīma ziņā autortiesības pielīdzināmas tiesībām uz materiālu lietu un stājas spēkā tiklīdz darbs ir radīts, neatkarīgi no tā, vai darbs ir pabeigts vai nepabeigts. Kaut arī pastāv vispārpieņemtie autortiesību principi, definēti starptautiskajās konvencijās, katras atsevišķas valsts likumdošanā ir sastopamas arī atšķirības, kas attiecas uz šīs valsts jurisdikcijā radītajiem darbiem.[2]

Latvijas Republikas Civillikuma 3. pants nosaka, ka katra civiltiesiskā attiecība apspriežama pēc likumiem, kas bijuši spēkā tad, kad šī attiecība radusies, pārgrozījusies vai izbeigusies, un neskartas paliek jau iegūtās tiesības. Tas nozīmē, ka ja darbs tapis Latvijā pirms 1993. gada, uz to attiecas tās autortiesības regulējošās likumdošanas normas, kādas bijušas spēkā darba radīšanas laikā un vietā (Krievijas impērijas, Latvijas Republikas, Vācijas, PSRS - atkarībā, kuras šīs valsts jurisdikcijā Latvijas teritorija bija darba tapšanas brīdī). [3]

LR Autortiesību likuma 6. pants nosaka, ka autortiesības neaizsargā:

  • normatīvos un administratīvos aktus, citus valsts un pašvaldību izdotus dokumentus un tiesas lēmumus (likumus, tiesu spriedumus, lēmumus u.c. oficiālos dokumentus), kā arī šo tekstu oficiālos tulkojumus;
  • valsts apstiprinātos, kā arī starptautiski atzītos oficiālos simbolus un zīmes (karogus, ģerboņus, himnas, ordeņus, naudas zīmes u.tml.), kuru lietošanu nosaka atsevišķi normatīvie akti (naudas zīmes aizliegts jebkādā veidā reproducēt un uz tām neattiecas autora mantisko tiesību ierobežojumi);
  • kartes, kuru sagatavošanu un lietošanu nosaka normatīvie akti;
  • presē, radio vai televīzijas raidījumos vai citos saziņas līdzekļos sniegto informāciju par notikumiem, faktiem (tas attiecas tikai uz ziņām, nevis uz žurnālista komentāru);
  • idejas, metodes, procesus un matemātiskās koncepcijas (formulas, definīcijas, teorēmas, reizrēķina tabulu u.tml.) drīkst brīvi izmantot jebkurš.

Saskaņā ar Latvijas Autortiesību likumu autora darbu bez autora piekrišanas un atlīdzības (taču noteikti minot tā vārdu) var izmantot, ja:

  • darbu izmanto tikai informatīviem mērķiem[4];
  • darbu izmanto izglītības un pētniecības mērķiem[5];
  • darbu reproducē, lai to varētu izmantot redzes vai dzirdes invalīdi;
  • darbu reproducē bibliotēku vai arhīvu vajadzībām;
  • darbu reproducē tiesvedības mērķiem;
  • tiek izmantots publiski pieejams vai izstādīts darbs[6];
  • darba atsavināšana citai personai notiek atkārtoti;
  • darbu reproducē īslaicīgi[7].

Aizsardzības periods

Autortiesības ir tiesības ar ierobežotu ilgumu - personiskās tiesības spēkā ir neierobežotu laiku, mantiskajām tiesībām ir termiņš, - ko nosaka likums, pirms stājas spēkā jauns likums vai izmaiņas (likumam nav atpakaļejoša spēka). Latvijas teritorijā:

  • pēc 1911. gada radītajiem darbiem mantiskās tiesības ir spēkā visu autora dzīves laiku un 50 gadus pēc viņa nāves (post mortem auctoris);
  • pēc 1937. gada radītajiem darbiem mantiskās tiesības ir spēkā visu autora dzīves laiku un 50 gadus pēc viņa nāves;
  • pēc 1940. gada (izņemot laiku no 1941. līdz 1944. gadam, kad spēkā bija nacistiskās Vācijas likumdošana) autortiesību aizsardzības termiņš saskaņā ar PSRS likumdošanu bija 25 gadi pēc autora nāves.[8]
  • pēc 1993. gada radītajiem darbiem mantiskās tiesības ir spēkā visu autora dzīves laiku un 50 gadus pēc viņa nāves;
  • pēc 2000. gada radītajiem darbiem mantiskās tiesības ir spēkā visu autora dzīves laiku un 70 gadus pēc viņa nāves.

Līdz ar to Latvijas teritorijā pēc 6.04.2000. radītajiem darbiem mantiskās tiesības ir spēkā visu autora dzīves laiku un 70 gadus pēc viņa nāves. Attiecībā uz līdzautoru darbu, tās ir spēkā visu autoru dzīves laiku un 70 gadus pēc pēdējā, pārējos līdzautorus pārdzīvojušā līdzautora nāves. Pēc šī termiņa beigām darbu var izmantot bez autļaujas prasīšanas un bez samaksas, tomēr arī turpmāk jāievēro autora personiskās tiesības uz vārdu un darba neaizskaramību.

Likumā ir atruna attiecībā uz autoriem, kuru darbi Latvijas teritorijā bijuši aizliegti vai kuru izmantošana no 1940. gada jūnija līdz 1990. gada maijam bija administratīvi ierobežota - šiem darbiem mantisko tiesību termiņam tiek pielikti klāt aizlieguma vai ierobežojuma gadi, būtiski pagarinot šo termiņu.

Atsauces un paskaidrojumi

  1. ↑ Kamēr ideja ir prātā vai tiek minēta sarunā ar citu cilvēku, to neaizsargā autortiesības, taču tikko kā ideja īstenota jebkādā materiālā formā (uz kino, foto vai video lentas, digitalizēta vai uz papīra u.c.), tā kļūst par darbu, ko aizsargā autortiesības. - Veikša I. Kas ir autortiesības? - 8. lpp.
  2. ↑ Tā kā intelektuālais īpašums nav taustāms, tam nepieciešams materiāls nesējs (audio vai video kasete kompaktdisks, cietais disks, serveris, kino vai foto filma, papīrs u.c.), taču būtiska iezīme ir tāda, ka autortiesības nav nekādā mērā saistītas ar šo nesēju un tā īpašuma tiesību pāreja no vienas personas otrai nekādā mērā nav saistīta ar autortiesību pāreju. Piemēram, ja autors uzrakstījis literāru darbu internetā, par nesēju izmantojot serveri, kas atrodas citā valstī un pieder citam subjektam, tad autorība un autortiesības pieder šim autoram, nevis nesēja īpašniekam. Savukārt attiecībā uz darbu ir spēkā tās valsts autortiesību likums, kurā šis darbs tapis, nevis kur atrodas tā nesējs. - Veikša I. Kas ir autortiesības?, 49. lpp.
  3. ↑ Piemēram, ja darbs tapis Latvijas PSR un autors bijis darba attiecībās ar žurnāla, avīzes, filmas, fonogrammas vai raidījuma producentu un saņēmis autoratlīdzību par konkrētā darba veidošanu (tostarp - piekritis veidot darbu bez maksas), tad mantiskās tiesības uzskatāmas par nodotām. Padomju varas gados nevienam autoram - žurnālistam, scenārija autoram, režisoram, skaņu režisoram, operatoram utt., - prātā neienāca, ka kādreiz viņš varētu saņemt vēl kādu atlīdzību par darba izmantošanu - piekrītot saņemt honorāru gan autors, gan pasūtītājs ar to saprata, ka tā ir galīgā atlīdzība apr darba izveidi un izmantošanu, un mantiskās tiesības abas puses uzskatija par nodotām. Kā analoģiju var minēt padomju varas gados likumīgi paša īpašnieka pārdotu nekustamo īpašumu - īpašniekam, kurš to bija pārdevis, nebija nekādu tiesību un iespēju saņemt par to kaut kādu atlīdzību vai saņemt atpakaļ denacionalizācijas procesā, kad bija ajaunota Latvijas Republikas suverenitāte. - Veikša I. Kas ir autortiesības?, 72.-72.. lpp. Te jānorāda, ka ar literārajiem darbiem situācija ir savādāka, jo rakstnieks nebija pastāvīgās darba attiecībās ar izdevniecību, tikai saņēma līgumā paredzēto autoratlīdzību par konkrēto savas grāmatas izdoto metienu.
  4. ↑ Norādot izmantotā darba nosaukumu un autora vārdu, atļauts citēt fragmentus no publicētiem darbiem zinātniskos, pētniecības, polemiskos un kritiskos nolūkos. Nosakot fragmentu izmantošanas atbilstību informatīvam mērķim atbilstīgā apjomā, ir jāvadās pēc vispārējiem tiesību principiem, jo likums nenosaka, cik teikumi vai lappuses ir brīvi citējami. Jāņem vērā darba apjomu - ja tas ir 300 lpp., tad var citēt arī 10 lpp., bet ja darba apjoms ir 10 lpp., tad citēšana būs samērīga, ja nepārsniegs dažus teikumus vai rindkopas. - Veikša I. Kas ir autortiesības? - 88. lpp.
  5. ↑ Norādot izmantotā darba nosaukumu un autora vārdu, atļauts publicētus darbus izmantot mācību grāmatās, vizuālos uzskates līdzekļos, speciāli izglītīai domātos radio un TV raidījumos, mācību materiālos uz citiem nesējiem, kas tiek izmantoti izglītības un pētniecības nepastarpinātā mācību un pētniecības procesā. Šāda izmantošana pieļaujama tikai darbības mērķim abilstīgā apjomā nekomerciālos nolūkos. Likumā iekļauts nosacījums, ka šos darbus var izmantot tikai tādā veidā, ka tas neradīs zaudējumus darba normālai izmantošanai un nepamatoti neierobežos autora likumīgās intereses. - Veikša I. Kas ir autortiesības? - 88.-89. lpp.
  6. ↑ Pieļaujams filmēt pieminekli, kas atrodas pilsētas laukumā un tā attēlu pārraidīt televīzijā, taču nav pieļaujams šī pieminekļa attēlu izmantot reklāmā vai izgatavot pastkarti ar tā attēlu un to tirgot. - Veikša I. Kas ir autortiesības? - 90. lpp.
  7. ↑ Drīkst īslaicīgi reproducēt darbu, ja tas ir tehnoloģiskā procesa īslaicīga sastāvdaļa un ja reproducēšanas mērķis ir nodrošināt starpnieka veiktu darba pārsutīšanu starp trešajām personām vai darba likumīgu izmantošanu, un ja šai reproducēšanai nav patstāvīgas ekonomiskas nozīmes. Piemēram, ja raidorganizācijas arhīvā atrodas veca kinofilma, ko nav iespējams pārraidīt, pirms tā nav digitalizēta un pārvietota uz digitālā nesēja (diska vai datora), un šādai pārkopēšanai nav ekonomisks nozīmes - tā nepieciešama tikai filmas likumīgai izmantošanai, - atļauju nav jāprasa un maksājumi nav jāveic. - Veikša I. Kas ir autortiesības? - 89.-90. lpp.
  8. ↑ Precedents: "Prokuratūra izbeigusi kriminālprocesu, konstatējot, ka uz filmām, kas uzņemtas pirms 1993. gada, neattiecas Latvijas Republikas autortiesību likumi. Atsevišķa likuma, kas regulētu filmu piederību, nav, savukārt līdz 1993. gadam spēkā bija Latvijas PSR Civilkodekss, kas noteica, ka filmas autortiesības pieder uzņēmumam, kas to uzņēmis. Turklāt šīs tiesības ir spēkā bez termiņa, ja vien uzņēmums netiek likvidēts." - Radzobe Z. Nepiekrīt, ka strīds par vecajām latviešu filmām beidzies. // SestDiena, 7. februāris (2009.)

Literatūra

  • Autortiesību likums. Konvencijas. - Latvijas vēstnesis, 2001. ISBN 9984-731-02-2
  • Veikša I. Kas ir autortiesības? - Turība: Rīga, 2007. ISBN 978-9984-766-96-6
  • Rozenfelds J. Intelektuālais īpašums. (otrais, labotais un papildinātais izdevums) - Zvaigzne ABC: Rīga, 2008. ISBN 978-9984-40-831-6
  • Ovena L. Literāro darbu autortiesības & licencēšana. Rokasgrāmata Latvijas grāmatizdevējiem. - Zvaigzne ABC: Rīga, 2007. ISBN 978-9984-36-988-4
  • Grudulis M. Ievads autortiesībās. - Latvijas vēstnesis: Rīga, 2006. ISBN 9984-731-66-9
  • Autortiesības. Rokasgrāmata. - AGB: Rīga 1997.
  • Bitāns A. Civiltiesiskā atbildība un tās veidi. - AGB: Rīga, 1997.
  • Platpere I. Izpildītāju un fonogrammu producentu tiesības. - McĀbols: Rīga, 2000.
  • Intelektuālais īpašums kā kvalitatīvas attīstības avots. - LR Patentu valde: Rīga, 2002.
  • Juridisko terminu vārdnīca. - Nordik: Rīga, 1998.
  • Autortiesību un blakustiesību aizsardzības tiesiskais regulējums. – Tiesu namu aģentūra, Rīga, 2006. ISBN 9984-790-13-4
  • Stephen M. Stewart LLD. International Copyrights and neighbouring rights. - Butterworths: London, 1983
  • Hart T., Fazzani L. Intellectual Property Law. - Palgrave Macmillan, London, 2006; ISBN 0230006337
  • Lipszyc D. Copyright and Related Rights. - UNESCO, Paris, 1999; ISBN 92-310-2837-5
  • Philips J., Furth A. Introduction to Intellectual Property Law. Fourth edition. - London/Dublin/Edinburg, 1990

Ārējās saites

Saturs iegūts no "https://vesture.eu/index.php?title=Vēsture:Autortiesības&oldid=51185"