Atšķirības starp "Pareizticīgo Baznīcas liturģiskie tērpi" versijām
(jauns šķirklis) |
m |
||
| (3 starpversijas, ko mainījis viens dalībnieks, nav parādītas) | |||
| 8. rindiņa: | 8. rindiņa: | ||
== Priesteru apģērba detaļas == | == Priesteru apģērba detaļas == | ||
| − | ==== Diakons ==== | + | ==== [[Diakons]] ==== |
| − | + | Diakoniem bez stihara, orara un aprocēm nav citu dievkalpojumu tērpu | |
==== Augstākie priesteri ==== | ==== Augstākie priesteri ==== | ||
| 16. rindiņa: | 16. rindiņa: | ||
Pamatā ir felone - plats, bet priekšpusē īss priestera tērps bez piedurknēm. Šis tērps priesterim atgādina, ka viņam vairāk kā citiem ir jāstāv par taisnību. Priesterim kā balvu piešķir sānautu un palicu. Sānauts ir četrstūrains iegarens lakats, kam ir tāda pati nozīme kā palicai (palica ir četrstūrains lakats ar krusta attēlu; lakatu ar vienu stūri piekar labajos sānos). Bez tam priesterus par nopelniem apbalvo ar galvas segām – skufiju, kamilavku, un, retos gadījumos – ar mitru. Uz krūtīm priesteris nēsā koka, sudraba vai apzeltītu krustu. | Pamatā ir felone - plats, bet priekšpusē īss priestera tērps bez piedurknēm. Šis tērps priesterim atgādina, ka viņam vairāk kā citiem ir jāstāv par taisnību. Priesterim kā balvu piešķir sānautu un palicu. Sānauts ir četrstūrains iegarens lakats, kam ir tāda pati nozīme kā palicai (palica ir četrstūrains lakats ar krusta attēlu; lakatu ar vienu stūri piekar labajos sānos). Bez tam priesterus par nopelniem apbalvo ar galvas segām – skufiju, kamilavku, un, retos gadījumos – ar mitru. Uz krūtīm priesteris nēsā koka, sudraba vai apzeltītu krustu. | ||
| − | ==== | + | ==== [[Bīskaps]] ==== |
Īpašie bīskapa ietērpa elementi ir sakoss, omofors, mitra, palica un panagija. Sakoss ir bīskapa virstērps, kas aizvieto priestera feloni. Pēc sava izskata tas atgādina īsu stiharu ar īsām piedurknēm. Omofors ir dvieļa platuma tērps, ko valkā ap kaklu uz pleciem, pie kam, viens gals nokaras uz leju priekšā, otrs – mugurpusē, - bīskapa amata atšķirības zīme, bez kura viņš nav tiesīgs noturēt nevienu dievkalpojumu. Mitra ir ar dārgakmeņiem izrotāta bīskapa galvas sega, kas simbolizē bīskapa augsto garīgo varu pār ganāmo pulku. Palica simbolizē garīgo zobenu, t.i., Dieva vārdu, ar ir pastāvīgs gana apbruņojums. Uz krūtīm bīskaps pastāvīgi nēsā panagiju - nelielu apaļu Dievmātes vai Pestītāja svētgleznu, - un krustu. Bez minētajiem tērpiem bīskaps dievkalpojumā lieto zizli, ērglīšus un mantiju. Zizlis ir bīskapa garīgās varas simbols. Ērglītis, uz kura bīskaps dievkalpojuma laikā stāv, ir apaļa grīdas sedziņa ar virs pilsētas lidojoša ērgļa attēlu un norāda uz bīskapa augstajiem pienākumiem. Ieejot dievnamā uz kalpošanu, bīskaps ietērpjas sevišķā apģērbā – mantijā. Tas ir plats un garš tērps, kura krāsa var būt dažāda, bet tas vienmēr ir svītrots, apzīmējot bīskapa svētības bagātību. Pie bīskapa dievkalpojumu atribūtiem pieder arī divi bauslības galdiņi, kas attēlo Veco un Jauno Derības, - ceļa rādītājus bīskapam viņa darbā un dzīvē. | Īpašie bīskapa ietērpa elementi ir sakoss, omofors, mitra, palica un panagija. Sakoss ir bīskapa virstērps, kas aizvieto priestera feloni. Pēc sava izskata tas atgādina īsu stiharu ar īsām piedurknēm. Omofors ir dvieļa platuma tērps, ko valkā ap kaklu uz pleciem, pie kam, viens gals nokaras uz leju priekšā, otrs – mugurpusē, - bīskapa amata atšķirības zīme, bez kura viņš nav tiesīgs noturēt nevienu dievkalpojumu. Mitra ir ar dārgakmeņiem izrotāta bīskapa galvas sega, kas simbolizē bīskapa augsto garīgo varu pār ganāmo pulku. Palica simbolizē garīgo zobenu, t.i., Dieva vārdu, ar ir pastāvīgs gana apbruņojums. Uz krūtīm bīskaps pastāvīgi nēsā panagiju - nelielu apaļu Dievmātes vai Pestītāja svētgleznu, - un krustu. Bez minētajiem tērpiem bīskaps dievkalpojumā lieto zizli, ērglīšus un mantiju. Zizlis ir bīskapa garīgās varas simbols. Ērglītis, uz kura bīskaps dievkalpojuma laikā stāv, ir apaļa grīdas sedziņa ar virs pilsētas lidojoša ērgļa attēlu un norāda uz bīskapa augstajiem pienākumiem. Ieejot dievnamā uz kalpošanu, bīskaps ietērpjas sevišķā apģērbā – mantijā. Tas ir plats un garš tērps, kura krāsa var būt dažāda, bet tas vienmēr ir svītrots, apzīmējot bīskapa svētības bagātību. Pie bīskapa dievkalpojumu atribūtiem pieder arī divi bauslības galdiņi, kas attēlo Veco un Jauno Derības, - ceļa rādītājus bīskapam viņa darbā un dzīvē. | ||
| + | |||
| + | == Resursi internetā par šo tēmu == | ||
| + | |||
| + | * [http://www.eleison.lv/Biblioteka/parPareiztic/parbaznicu.htm Par Baznīcu - Pareizticīgo Baznīcas apraksts] | ||
[[Kategorija:Apģērbs]] | [[Kategorija:Apģērbs]] | ||
| + | [[Kategorija:Kristietība]] | ||
Pašreizējā versija, 2009. gada 2. oktobris, plkst. 14.31
Pareizticīgo Baznīcas liturģiskie tērpi ir īpašs apģērbs, kurā svētkalpotāji ietērpjas dievkalpojumu noturēšanas laikā. Šie tērpi atšķiras no parastajiem ar savu veidu un materiālu. Katram tērpam piemīt sava īpaša nozīme, kura atklājas, lasot lūgšanas pie ietērpšanās tajos. Daži no šiem tērpiem ir piešķirti visām trim priesterības pakāpēm, savukārt citi ir raksturīgi tikai kādai vienai no šīm pakāpēm. Kopīgi visām trim pakāpēm ir stihars, orars un aproces.
- Stihars ir garš tērps ar platām piedurknēm - simbolizē dvēseles šķīstību un garīgo prieku, un šīs kvalitātes nedrīkst iztrūkt nevienā no priesterības pakāpēm. Bīskapu un priesteru stiharu sauc par apkašdrānu.
- Orars ir gara lenta, ko diakons valkā uz kreisā pleca kā amata atšķirības zīmi. Paceļot uz augšu orara galu, diakons dod ļaudīm zīmi lūgt Dievu un dziedātājiem dziedāt.
- Epitrahīls ir priestera amata atšķirības zīme, bez kuras viņš nav tiesīgs noturēt nevienu dievkalpojumu.Bīskaps un priesteris oraru valkā ap kaklu, tā ka abi tā gali nokarās priekšā uz leju un ērtības labad ir sašūti kopā. Tādejādi veidotu oraru sauc par epitrahilu.
- Aproces valkā priestera tērpa piedurkņu savilkšanai, lai būtu ērtāk kalpot. Aproces svētkalpotājiem atgādina, ka viņiem kalpošanā baznīcā jāpaļaujas ne uz saviem spēkiem, bet uz Dieva palīdzību.
- Josta ietilpst bīskapu un priesteru apģērba sastāvā un simbolizē Dieva spēku, kas stiprina svētkalpotājus viņu darbā.
Satura rādītājs
Priesteru apģērba detaļas
Diakons
Diakoniem bez stihara, orara un aprocēm nav citu dievkalpojumu tērpu
Augstākie priesteri
Pamatā ir felone - plats, bet priekšpusē īss priestera tērps bez piedurknēm. Šis tērps priesterim atgādina, ka viņam vairāk kā citiem ir jāstāv par taisnību. Priesterim kā balvu piešķir sānautu un palicu. Sānauts ir četrstūrains iegarens lakats, kam ir tāda pati nozīme kā palicai (palica ir četrstūrains lakats ar krusta attēlu; lakatu ar vienu stūri piekar labajos sānos). Bez tam priesterus par nopelniem apbalvo ar galvas segām – skufiju, kamilavku, un, retos gadījumos – ar mitru. Uz krūtīm priesteris nēsā koka, sudraba vai apzeltītu krustu.
Bīskaps
Īpašie bīskapa ietērpa elementi ir sakoss, omofors, mitra, palica un panagija. Sakoss ir bīskapa virstērps, kas aizvieto priestera feloni. Pēc sava izskata tas atgādina īsu stiharu ar īsām piedurknēm. Omofors ir dvieļa platuma tērps, ko valkā ap kaklu uz pleciem, pie kam, viens gals nokaras uz leju priekšā, otrs – mugurpusē, - bīskapa amata atšķirības zīme, bez kura viņš nav tiesīgs noturēt nevienu dievkalpojumu. Mitra ir ar dārgakmeņiem izrotāta bīskapa galvas sega, kas simbolizē bīskapa augsto garīgo varu pār ganāmo pulku. Palica simbolizē garīgo zobenu, t.i., Dieva vārdu, ar ir pastāvīgs gana apbruņojums. Uz krūtīm bīskaps pastāvīgi nēsā panagiju - nelielu apaļu Dievmātes vai Pestītāja svētgleznu, - un krustu. Bez minētajiem tērpiem bīskaps dievkalpojumā lieto zizli, ērglīšus un mantiju. Zizlis ir bīskapa garīgās varas simbols. Ērglītis, uz kura bīskaps dievkalpojuma laikā stāv, ir apaļa grīdas sedziņa ar virs pilsētas lidojoša ērgļa attēlu un norāda uz bīskapa augstajiem pienākumiem. Ieejot dievnamā uz kalpošanu, bīskaps ietērpjas sevišķā apģērbā – mantijā. Tas ir plats un garš tērps, kura krāsa var būt dažāda, bet tas vienmēr ir svītrots, apzīmējot bīskapa svētības bagātību. Pie bīskapa dievkalpojumu atribūtiem pieder arī divi bauslības galdiņi, kas attēlo Veco un Jauno Derības, - ceļa rādītājus bīskapam viņa darbā un dzīvē.
