Atšķirības starp "Elejas skola" versijām
m |
m |
||
| (2 starpversijas, ko mainījis viens dalībnieks, nav parādītas) | |||
| 1. rindiņa: | 1. rindiņa: | ||
| − | '''Elejas skola''' jeb '''eleāti''' - Elejas (lat. ''Velia'') [[Polisa|polisā]] (Lukānijā, Apenīnu pussalas dienvidos) VI-V gs.p.m.ē. izveidojusies [[Antīkā filosofija|antīkās filosofijas]] skola. Zināmākie pārstāvji bija [[Ksenofans no Kolofonas|Ksenofans]], [[Parmenids no Elejas|Parmenids]], [[Zenons | + | '''Elejas skola''' jeb '''eleāti''' - Elejas (lat. ''Velia'') [[Polisa|polisā]] (Lukānijā, Apenīnu pussalas dienvidos) VI-V gs.p.m.ē. izveidojusies [[Antīkā filosofija|antīkās filosofijas]] skola. Zināmākie pārstāvji bija [[Ksenofans no Kolofonas|Ksenofans]], [[Parmenids no Elejas|Parmenids]], [[Zenons no Elejas|Zenons]] un [[Meliss no Samas|Meliss]]. Atšķirībā no lielākās daļas pirmssokrātisko filosofu, eleāti nepievērsās dabaszinātnēm - to uzmanības centrā bija esamības pastāvēšanas teorētiskie aspekti, kas ļauj tos uzskatīt par klasiskās sengrieķu [[ontoloģija]]s aizsācējiem. Pirmie filosofijā sāk runāt par esošo, irošo (''to on'') kā tādu, nevis dažādām stihijām. Raksturīgs strikts [[monisms]] mācībā par esamību un racionālisms mācībā par izziņu. Ir 2 izziņas formas: ''doxa'' (ieskaits, viedoklis, kas rodas sekojot sajūtām) un ''dike'' (taisnība, patiesība, kas atklājas vienīgi prātā). Izvirzīja domu par patiesās esamības nemainīgo būtību un visu redzamo pārmaiņu un atšķirību iluzoro raksturu. Svarīga vieta bija jautājumam, kā loģiskos jēdzienos izteikt kustības pretrunīgo raksturu. Par pasaules pirmssākumu izvirzīja Vienu (analogu jūdeokristiešu Dievam), kas caurauž visu Visumu un to vada, pārveido ar savas domas spēku. Patiesība meklējama domā, jo jutekļi un sajūtas neizbēgami ir subjektīvas un noved pie kļūdas - viss veidojas un nemitīgi mainās kustībā, ko nav īsti iespējams fiksēt. Domāšanas un esamības identitātes princips: nav esamības bez domas par to un nav domas bez tā, par ko domājam. Ir tikai esamību, jo domājot neesamību, mēs kaut ko domājam, tātad tas ir. Esamība ir viena un vienota, mūžīga un nemainīga, jo, ja nav neesamības, nav kur un par ko tai mainīties. |
== Literatūra == | == Literatūra == | ||
| 33. rindiņa: | 33. rindiņa: | ||
* [http://filosof.historic.ru/books/item/f00/s00/z0000004/st016.shtml Мотрошилова Н.В. Элейская школа.] | * [http://filosof.historic.ru/books/item/f00/s00/z0000004/st016.shtml Мотрошилова Н.В. Элейская школа.] | ||
| − | [[Kategorija: | + | [[Kategorija:Filosofijas vēsture]] |
Pašreizējā versija, 2010. gada 29. oktobris, plkst. 10.12
Elejas skola jeb eleāti - Elejas (lat. Velia) polisā (Lukānijā, Apenīnu pussalas dienvidos) VI-V gs.p.m.ē. izveidojusies antīkās filosofijas skola. Zināmākie pārstāvji bija Ksenofans, Parmenids, Zenons un Meliss. Atšķirībā no lielākās daļas pirmssokrātisko filosofu, eleāti nepievērsās dabaszinātnēm - to uzmanības centrā bija esamības pastāvēšanas teorētiskie aspekti, kas ļauj tos uzskatīt par klasiskās sengrieķu ontoloģijas aizsācējiem. Pirmie filosofijā sāk runāt par esošo, irošo (to on) kā tādu, nevis dažādām stihijām. Raksturīgs strikts monisms mācībā par esamību un racionālisms mācībā par izziņu. Ir 2 izziņas formas: doxa (ieskaits, viedoklis, kas rodas sekojot sajūtām) un dike (taisnība, patiesība, kas atklājas vienīgi prātā). Izvirzīja domu par patiesās esamības nemainīgo būtību un visu redzamo pārmaiņu un atšķirību iluzoro raksturu. Svarīga vieta bija jautājumam, kā loģiskos jēdzienos izteikt kustības pretrunīgo raksturu. Par pasaules pirmssākumu izvirzīja Vienu (analogu jūdeokristiešu Dievam), kas caurauž visu Visumu un to vada, pārveido ar savas domas spēku. Patiesība meklējama domā, jo jutekļi un sajūtas neizbēgami ir subjektīvas un noved pie kļūdas - viss veidojas un nemitīgi mainās kustībā, ko nav īsti iespējams fiksēt. Domāšanas un esamības identitātes princips: nav esamības bez domas par to un nav domas bez tā, par ko domājam. Ir tikai esamību, jo domājot neesamību, mēs kaut ko domājam, tātad tas ir. Esamība ir viena un vienota, mūžīga un nemainīga, jo, ja nav neesamības, nav kur un par ko tai mainīties.
Literatūra
- Filozofijas vārdnīca. / red. Rozentāls M., Judins P. - Latvijas valsts izdevniecība, Rīga, 1964., 102.-103. lpp.
- Solmsen F. The "Eleatic One" in Melissus. - Amsterdam, 1969
- Мотрошилова Н.В. Элейская школа. Идея и парадоксы бытия Феномен Ксенофана. / История философии. Запад-Россия-Восток. Кн. 1. Философия древности и средневековья.- Греко-латинский кабинет: Москва, 1995, C. 67-70
- Доброхотов А.Л. Учение досократиков о бытии. - Москва, 1980
- Богомолов А.С. Диалектический логос. - Москва, 1982
- Мандес М.И. Элеаты. - Одесса, 1911
- Топоров В.Н. Мадхъямики и элеаты:несколько параллелей. // Индийская культура и буддизм. Сборник статей памяти академика Ф.И. Щербатского. - Москва, 1972, С. 51-68
- Воробьев Д.В. О бесконечном Мелисса Самосского. // Философские науки, 2003, №5, С. 98-103
Resursi internetā par šo tēmu
- Eleaticism (philosophy) -- Britannica Online Encyclopedia
- Eleatics - Hutchinson encyclopedia
- Eleatic school - Definition
- The Eleatic school - The Radical Academy
- Notes on the Eleatics (Parmenides, Zeno, Melissus) - George Mason University
- Die Eleaten - Lexikon der Philosophie
- Die Eleaten - Encarta Online-Enzyklopädie
- Karl-Josef Durwen. Die Eleaten.
- Die Eleaten (Parmenides, Zeno, Melissos). // Karl Vorländer. Geschichte der Philosophie
- Die Eleaten. // Albert Schwegler. Geschichte der Philosophie im Umriß, Stuttgart 1873
