Atšķirības starp "Guderians Heincs Vilhelms" versijām
m (→Resursi internetā par šo tēmu) |
|||
| (4 starpversijas, ko mainījis viens dalībnieks, nav parādītas) | |||
| 1. rindiņa: | 1. rindiņa: | ||
[[Attēls:Heinz_Wilhelm_Guderian.jpg|right|thumb|200px|H.V. Guderians]] | [[Attēls:Heinz_Wilhelm_Guderian.jpg|right|thumb|200px|H.V. Guderians]] | ||
| − | '''Guderians, | + | '''Guderians, Heincs Vilhelms''' (''Heinz Wilhelm Guderian'', dzimis 1888. gada 17. jūnijā, miris 1954. gada 14. maijā), dēvēts arī par "Ašo Heincu" (''Schneller Heinz'') - [[Vācijas impērija]]s, [[Reihsvērs|reihsvēra]], [[Vērmahts|vērmahta]] virsnieks, ģenerālpulkvedis, stratēģis, kara teorētiķis, viens no motorizēto armijas vienību kaujas taktikas izveidotājiem. Apbalvots ar 2. un 3. šķiras [[Dzelzs krusts|Dzelzs krustiem]], [[Bruņinieka krusts|Bruņinieka krustu]] ar ozollapām. Dzimis 1888. gada 17. jūnijā, Kulmā (pol. ''Helmno''), [[Vācijas impērija|impērijas]] virsnieka ģimenē. 1913. gadā aprecējies ar Margarētu Hornu. Divi dēli (jaunākais, Heincs Ginters, vēlāk kļuva par ģenerālmajoru [[Bundesvērs|bundesvērā]]). 1908. gadā absolvējis Mecas (''Metz'') karaskolu, saņēmis leitnanta dienesta pakāpi un ieskaitīts kā apakšvirsnieks 10. jēgeru bataljonā (''Jägerbatallion'') Hanoverē, kura komandieris bija Heinca tēvs. 1911. gadā papildu apmācība 3. sakaru bataljonā. 1914. gadā absolvējis Berlīnes Kara akadēmiju, kā virsleitnants. 1915. gadā paaugstināts par kapteini. [[Pirmais pasaules karš|1. Pasaules kara]] laikā dienējis štābos frontēs pie Marnas un Verdenas, ieņemot dažādus amatus, pats kaujās nav piedalījies. 1918. gadā mācījies ģenerālštāba virsnieku sagatavošanas kursos ''Sedan'' (''Generalstabslehrgang Sedan''), kur esot parādījis spilgtu talantu atrisināt taktiskas problēmas nestandarta situācijās. Pēc kursu pabeigšanas un spīdoši nokārtotiem gala eksāmeniem, saņēmis virspavēlniecības štāba virsnieka statusu (jaunākais štāba virsnieks Vācijas armijas vēsturē). 1919. gadā tika pieņemts [[Reihsvērs|reihsvērā]]. Komandēja dažādas autotransporta vienības (kuru pamatfunkcijas bija [[loģistika]]). 1927. gadā paaugstināts par majoru. 1929. gadā bijis pieredzes apmaiņā Zviedrijā, apgūstot tanku STRV m/21 un m/21-29 (vācu tanka LK II zviedru versijas) bataljonu kaujas taktiku. Pēc tam [[Rapallo līgums (1922.)|Rapallo līguma]] ietvaros, jau būdams visu reihsvēra motorizēto daļu komandieris-inspektors kā arī taktikas pasniedzējs Kara akadēmijā, mācījies tanku karaspēka komandēšanu slepenajā vermahta skolā "Kama" pie Kazaņas. 1931. gada februārī paaugstināts par apakšpulkvedi. 1933. gadā paaugstināts par pulkvedi. 1934. gadā [[Hitlers]], pēc vieglo tanku ''Panzer I'' manevru apmeklējuma, iecēla Guderianu par jaunveidojamās 2. tanku divizijas (ko vēlāk pārveidoja par 2. tanku armiju) komandieri un drīz paaugstināja par ģenerālmajoru. 1936. gadā paaugstināts par ģenerālleitnantu un kļuvis par 16. armijas korpusa komandieri. 1937. gadā sarakstījis divas stratēģijai veltītas grāmatas: "Uzmanību, tanki!" un "Bruņutanku karaspēka daļas un to sadarbība ar citām ieroču šķirām". 1938. gadā [[Austrijas anšluss|Austrijas anšlusa]] laikā Guderiana vadītais korpuss īstenoja strauju reidu uz Vīni (manevra laikā 1/3 daļa tanku apstājās ceļā nesasniedzot galamērķi, kas kalpoja par iemeslu nopietnai bruņutanku un motorizēto vienību revizijai un tehniskai modernizācijai). 1939. gadā kā 19. motorizētā korpusa komandieris piedalījās [[Polijas kampaņa|Polijas kampaņā]], Sudetijas anšlusā. 1940. gadā kā 19. motorizētā korpusa (1., 2. un 10. tanku divizijas, motorizēto kājnieku pulks "Lielvācija") komandieris piedalījās Francijas kampaņā. Te Guderians plaši pielietoja t.s. ''zibenskara'' (''Blitzkrieg'') taktiku, taču ne vienmēr savu darbību saskaņoja ar štābu un armijas grupas virspavēlnieku fon Kleistu, iedzīvojoties neprognozējama un nedisciplinēta virsnieka slavā. 16. maijā, pašā kampaņas karstumā, Guderianu pat atcēla uz brīdi no korpusa komandiera posteņa (par nepakļaušanos pavēlei). Karadarbibā pret [[PSRS]] piedalījās no pirmās dienas, budams 2. tanku armijas komandieris armijas grupas "Centrs" sastāvā Brestā. Piedalījies Minskas un Smoļenskas ieņemšanā, Kijevas ''katla'' izveidošanas manevrā. Par patvaļīgu savu tanku evakuāciju no bistamām pozīcijām, armijas grupas virspavēlnieks [[Ginters fon Kluge|fon Kluge]] atstādināja Guderianu no tanku armijas komandiera posteņa un atvaļināja no armijas. 1941. gada ziemā paaugstināts par ģenerālpulkvedi, kļūstot par 2. tanku armijas komandieri. 1943. gada februārī Guderianu atkal iesauca armijā, ieceļot par bruņutanku karaspēka virsinspektoru. Te viņam bija liela loma tanku tehniskās konstrukcijas mezglu uzlabošanā. 1944. gada jūlijā pēc atentāta pret Hitleru, viņu iecēla par sauszemes karaspēka ģenerālštāba komandieri, taču 1945. gada martā pēc strīda ar Hitleru, Guderianu atvaļināja no armijas pavisam. 1945. gada maijā viņu arestēja amerikāņu karavīri un aizveda uz Nirnbergu, kur viņš bija liecinieks [[Nirnbergas process|Nirnbergas starptautiskajā kara tribunālā]]. PSRS izvirzīja viņam apsūdzību [[Kara noziegumi|kara noziegumos]], taču pierādījumu trūkuma dēļ tiesvedību neuzsāka. 1946. gadā Guderianu ieslodzīja cietumā Allendorfā, pēc tam Noištatē, bet 1948. gadā atbrīvoja. Miris 1954. gada 14. maijā, Švanhavā, Bavārijā. |
| − | + | == Literatūra == | |
| − | |||
| − | |||
| − | |||
| − | |||
| − | |||
| − | |||
| − | == | ||
| − | |||
| − | |||
| − | |||
| − | |||
| − | |||
| − | |||
| − | |||
| − | |||
| − | |||
| − | |||
| − | |||
| − | |||
| − | |||
| − | |||
| − | |||
| − | |||
| − | |||
| − | |||
| − | |||
| − | |||
| − | |||
| − | |||
| − | |||
| − | |||
| − | |||
| − | |||
| − | |||
| − | |||
* Guderian, Heinz. Achtung - Panzer! - Sterling Press. ISBN 0-304-35285-3 | * Guderian, Heinz. Achtung - Panzer! - Sterling Press. ISBN 0-304-35285-3 | ||
| 52. rindiņa: | 17. rindiņa: | ||
* [http://www.dhm.de/lemo/html/biografien/GuderianHeinz/ Deutsches Historisches Museum - Heinz Guderian. Militär Biographie.] | * [http://www.dhm.de/lemo/html/biografien/GuderianHeinz/ Deutsches Historisches Museum - Heinz Guderian. Militär Biographie.] | ||
| − | [[Kategorija: | + | [[Kategorija:G]] |
Pašreizējā versija, 2009. gada 2. marts, plkst. 20.18
Guderians, Heincs Vilhelms (Heinz Wilhelm Guderian, dzimis 1888. gada 17. jūnijā, miris 1954. gada 14. maijā), dēvēts arī par "Ašo Heincu" (Schneller Heinz) - Vācijas impērijas, reihsvēra, vērmahta virsnieks, ģenerālpulkvedis, stratēģis, kara teorētiķis, viens no motorizēto armijas vienību kaujas taktikas izveidotājiem. Apbalvots ar 2. un 3. šķiras Dzelzs krustiem, Bruņinieka krustu ar ozollapām. Dzimis 1888. gada 17. jūnijā, Kulmā (pol. Helmno), impērijas virsnieka ģimenē. 1913. gadā aprecējies ar Margarētu Hornu. Divi dēli (jaunākais, Heincs Ginters, vēlāk kļuva par ģenerālmajoru bundesvērā). 1908. gadā absolvējis Mecas (Metz) karaskolu, saņēmis leitnanta dienesta pakāpi un ieskaitīts kā apakšvirsnieks 10. jēgeru bataljonā (Jägerbatallion) Hanoverē, kura komandieris bija Heinca tēvs. 1911. gadā papildu apmācība 3. sakaru bataljonā. 1914. gadā absolvējis Berlīnes Kara akadēmiju, kā virsleitnants. 1915. gadā paaugstināts par kapteini. 1. Pasaules kara laikā dienējis štābos frontēs pie Marnas un Verdenas, ieņemot dažādus amatus, pats kaujās nav piedalījies. 1918. gadā mācījies ģenerālštāba virsnieku sagatavošanas kursos Sedan (Generalstabslehrgang Sedan), kur esot parādījis spilgtu talantu atrisināt taktiskas problēmas nestandarta situācijās. Pēc kursu pabeigšanas un spīdoši nokārtotiem gala eksāmeniem, saņēmis virspavēlniecības štāba virsnieka statusu (jaunākais štāba virsnieks Vācijas armijas vēsturē). 1919. gadā tika pieņemts reihsvērā. Komandēja dažādas autotransporta vienības (kuru pamatfunkcijas bija loģistika). 1927. gadā paaugstināts par majoru. 1929. gadā bijis pieredzes apmaiņā Zviedrijā, apgūstot tanku STRV m/21 un m/21-29 (vācu tanka LK II zviedru versijas) bataljonu kaujas taktiku. Pēc tam Rapallo līguma ietvaros, jau būdams visu reihsvēra motorizēto daļu komandieris-inspektors kā arī taktikas pasniedzējs Kara akadēmijā, mācījies tanku karaspēka komandēšanu slepenajā vermahta skolā "Kama" pie Kazaņas. 1931. gada februārī paaugstināts par apakšpulkvedi. 1933. gadā paaugstināts par pulkvedi. 1934. gadā Hitlers, pēc vieglo tanku Panzer I manevru apmeklējuma, iecēla Guderianu par jaunveidojamās 2. tanku divizijas (ko vēlāk pārveidoja par 2. tanku armiju) komandieri un drīz paaugstināja par ģenerālmajoru. 1936. gadā paaugstināts par ģenerālleitnantu un kļuvis par 16. armijas korpusa komandieri. 1937. gadā sarakstījis divas stratēģijai veltītas grāmatas: "Uzmanību, tanki!" un "Bruņutanku karaspēka daļas un to sadarbība ar citām ieroču šķirām". 1938. gadā Austrijas anšlusa laikā Guderiana vadītais korpuss īstenoja strauju reidu uz Vīni (manevra laikā 1/3 daļa tanku apstājās ceļā nesasniedzot galamērķi, kas kalpoja par iemeslu nopietnai bruņutanku un motorizēto vienību revizijai un tehniskai modernizācijai). 1939. gadā kā 19. motorizētā korpusa komandieris piedalījās Polijas kampaņā, Sudetijas anšlusā. 1940. gadā kā 19. motorizētā korpusa (1., 2. un 10. tanku divizijas, motorizēto kājnieku pulks "Lielvācija") komandieris piedalījās Francijas kampaņā. Te Guderians plaši pielietoja t.s. zibenskara (Blitzkrieg) taktiku, taču ne vienmēr savu darbību saskaņoja ar štābu un armijas grupas virspavēlnieku fon Kleistu, iedzīvojoties neprognozējama un nedisciplinēta virsnieka slavā. 16. maijā, pašā kampaņas karstumā, Guderianu pat atcēla uz brīdi no korpusa komandiera posteņa (par nepakļaušanos pavēlei). Karadarbibā pret PSRS piedalījās no pirmās dienas, budams 2. tanku armijas komandieris armijas grupas "Centrs" sastāvā Brestā. Piedalījies Minskas un Smoļenskas ieņemšanā, Kijevas katla izveidošanas manevrā. Par patvaļīgu savu tanku evakuāciju no bistamām pozīcijām, armijas grupas virspavēlnieks fon Kluge atstādināja Guderianu no tanku armijas komandiera posteņa un atvaļināja no armijas. 1941. gada ziemā paaugstināts par ģenerālpulkvedi, kļūstot par 2. tanku armijas komandieri. 1943. gada februārī Guderianu atkal iesauca armijā, ieceļot par bruņutanku karaspēka virsinspektoru. Te viņam bija liela loma tanku tehniskās konstrukcijas mezglu uzlabošanā. 1944. gada jūlijā pēc atentāta pret Hitleru, viņu iecēla par sauszemes karaspēka ģenerālštāba komandieri, taču 1945. gada martā pēc strīda ar Hitleru, Guderianu atvaļināja no armijas pavisam. 1945. gada maijā viņu arestēja amerikāņu karavīri un aizveda uz Nirnbergu, kur viņš bija liecinieks Nirnbergas starptautiskajā kara tribunālā. PSRS izvirzīja viņam apsūdzību kara noziegumos, taču pierādījumu trūkuma dēļ tiesvedību neuzsāka. 1946. gadā Guderianu ieslodzīja cietumā Allendorfā, pēc tam Noištatē, bet 1948. gadā atbrīvoja. Miris 1954. gada 14. maijā, Švanhavā, Bavārijā.
Literatūra
- Guderian, Heinz. Achtung - Panzer! - Sterling Press. ISBN 0-304-35285-3
- Guderian, Heinz. Panzer Leader. - New York: Da Capo Press, 2001 ISBN 0-306-81101-4
- Энциклопедия Третьего рейха. Москва, 1996. ISBN 5-320-00069-3 ISBN 5-87214-023-3
- Митчем C. Фельдмаршалы Гитлера и их битвы. — Смоленск, «Русич», 1999
