Atšķirības starp "Platonisms" versijām

Pašreizējā versija, 2010. gada 3. novembris, plkst. 10.02

Platonisms - uz Platona mācību balstīts ideju kopums un domāšanas veids filosofijā, mācība par idejas dominanti pāri matērijai, saprotot ideju kā jutekliskās lietas ar dzīvību maksimāli piesātinātu visaptverošu jēgas pilnību, kā to radošo mūžīgo un pilnībā garīgo modeli, kas tāpēc veido specifisku un īpašu substanciālu realitāti. Platonisms izriet no diviem pavisam empīriskiem, veseliem un pat vispārcilvēciskiem, visiem saprotamiem novērojumiem, pie kuriem tas neapstājas un ko bezgalīgi pārspīlē. Piemēram, nūju iespējams tēst, lauzt un pat pilnīgi sadedzināt, taču nūjas ideju nav iespējams ne tēst, ne lauzt, ne dedzināt. Gaisu var elpot, un maizi varēst, taču gaisa ideja nav elpojama, un maizes ideja nav ēdama. Šis novērojums ir tik elementārs, ka neviens tam neiebildīs. Tiesa, platonisms ar to neaprobežojas un paplašina šo novērojumu līdz gigantiskiem apmēriem, kam daudzi jau nepiekrīt, jo tie traucē pamanīt pieminētos visvienkāršākos un vissaprotamākos novērojumus. Arī otra platonisma pamatnostādne ir visai skaidra un neprasa nekādus pierādījumus, bet platoniskā interpretācija atkal to padara par kaut ko daudziem nesaprotamu un nepieņemamu. Šis novērojums ir tāds, ka biežais un nepārtrauktais lietu plūdums pašā saknē traucē atšķirt vienu lietu no otras un pat vienas lietas ietvaros traucē to nosaukt par veselumu. Ja katrs lietas notikšanas moments izgaist tajā pašā brīdī, kurā tas rodas, kļūst nesaprotams, kas gan ir pati lieta, kura nemitīgi top un ik brīdi mainās. Pats par sevi saprotams, ka ikvienā lietas tapšanas mirklī mēs nedrīkstam aizmirst pašu lietu, citādi nemitīgi paliks nezināms, kas īsti ir nemitīgi mainīgais, t.i., pati lieta. Turklāt platonisms kā jebkura attīstīta filosofija runā ne vien par neorganiskām un nedzīvām lietām, bet arī par visu organisko un dvēselisko pasauli, par visu dabu, bet, galvenais, par cilvēku, ieskaitot viņa iekšējo dzīvi, pārdzīvojumus, domas, jūtas un gribas izpausmes, uzvedību, kā arī viņa cilvēcisko apkārtni, t.i., sabiedrību un vēsturi. Šīsīstenības sfēras arī taču kaut ko nozīmē, un tām piemīt katrai sava jēga, jo citādi tās ne ar ko cita no citas neatšķirtos. Tātad šīm esamības sfērām piemīt sava ideja, savs ideju daudzums un vesels ideju bezdibenis. Tieši šeit arī parādās platonisms. Ideju pasaule, par kuru māca platonisms, nu jau attiecas ne tikai uz nedzīvām lietām. Tā nosaka, dara jēgpilnu un organizē visu cilvēka personību. Tagad ideju pasaule kļūst par tās atvēršanās galveno cēloni, tās dzīves un uzvedības galveno mērķi. Tas vēl vairāk paplašina platonisko ideju pasauli, dara to vēl iezīmīgāku, par cilvēkam vissvarīgāko faktoru un tātad arī par viņa augstākā dvēseles pacēluma un iedvesmas priekšmetu. Visbeidzot platoniskajām idejām, atbilstoši Platona domai, piemīt arī personiskā eksistence, tās ir savdabīgaīpaša realitāte. Naivais, jutekliskajā uztverē kā izziņas pamatā ierobežotais antīkais pasaules uzskats platoniķu personās tiešā veidā iztēlojas idejas kā debesīs vai aiz debesīm esošas un cieši pieguļošas lodveidīgajai pasaules perifērijai. Tomēr platonismam tas nepavisam nav obligāti. Pats platonisms māca, ka lietas idejai nekādā nozīmē nav raksturīgas lietas lietiskās īpatnības un tātad šai idejai nepiemīt nekādi laiktelpas raksturojumi. Tāpēc nobriedušais platonisms savas idejas debesīs vai aiz tām novieto ne burtiskā, bet drīzāk šī vārda simboliskā nozīmē. Tas turklāt nepavisam nekavē, bet drīzāk veicina mācību par ideju pasaules izteikti specifisko realitāti, par tās ne uz ko citu neattiecināmo un pilnībā specifisko substanciālo esamību. No pilnībā pārdomāta platonisma viedokļa šīs idejas eksistē visur un nekur. Tādā veidā platonisms ne tikai nenoliedz lietu esamību, bet, gluži otrādi, tiecas visādi tās pamatot un piesātināt, atraisot no iracionālā plūduma un iepazīstot, turklāt nevis aizšķērsojot, bet aktīvi apliecinot to plūdumu.

Skat. arī neoplatonisms