Atšķirības starp "Viko Džambatista" versijām
m |
m |
||
| (1 starpversija, ko mainījis viens dalībnieks, nav parādīta) | |||
| 1. rindiņa: | 1. rindiņa: | ||
'''Džovanni Batista Viko''' jeb '''Džambatista Viko''' (''Giovanni Battista Vico, Giambattista Vico'', 1668.-1744.) - vēsture filosofs, [[vēsturisko ciklu teorija]]s izveidotājs, jurists, profesors Neapoles universitātē. | '''Džovanni Batista Viko''' jeb '''Džambatista Viko''' (''Giovanni Battista Vico, Giambattista Vico'', 1668.-1744.) - vēsture filosofs, [[vēsturisko ciklu teorija]]s izveidotājs, jurists, profesors Neapoles universitātē. | ||
| − | Dzimis 1668. gada 23. jūnijā Neapolē, grāmatu tirgotāja ģimenē. | + | Dzimis 1668. gada 23. jūnijā Neapolē, grāmatu tirgotāja ģimenē. Izglītību guvis [[Jezuītu ordenis|jezuītu kolēģijā]]. 1686. gadā iekārtojās par Domeniko Rokas (''Domenico Rocca'') dēla privātskolotāju Vatollā (''Vatolla''), dienvidos no Salerno, kur pavadīja deviņus gadus. Kļuva zināms kā labs dzejnieks. 1699. gadā apprecējās (''Catherine Teresa Destito''). 1699.–1708. gados [[retorika]]s lektors Neapoles universitātē. Saņēmis atteikumu lūgumam piešķirt tiesību profesora vietu, pievērsās jurisprudences studijām. 1720.-1725. gados grūts posms dzīvē - problēmas ģimenē (viens no dēliem arestēts par noziegumu), akadēmisko aprindu intrigas. 1734. gadā karalis Karloss III iecēla viņu par galma historiogrāfu, kur viņš strādāja (viens no viņa amata pienākumiem bija, starp citu, ierasties galmā un turēt apsveikuma runas kronēto personu un prinču dzimšanas dienās), līdz 1741. gadā sliktās veselības dēļ bija spiests posteni atstāt, iekārtojot savā vietā vecāko dēlu. Profesors Neapoles universitātē. Miris 1744. gada 21. janvārī Neapolē. |
| − | [[Neoplatonisms|Neoplatoniķis]]. Uzskatīja ideālo pasauli par īsto realitāti, bet redzamo īstenību tikai par kopiju, par patiesās realitātes atspoguļojumu. Cilvēces likteni, konkrēto vēsturi uztvēra kā cilvēka apziņas radītā ideālā plāna realizāciju. Notikumu vēsturiskā gaita nav nekas cits kā process, kurā viss, kas iepriekš skatīts ideālā uztverē, ideālā plānā, iemiesojas konkrētās formās. Tie principi, kas virzījuši konkrētās vēstures gaitu, savukārt apvienojas vēsturnieka apziņā. Kulturāla cilvēka prātā, tai garīgajā mantojumā, kas atrodas viņa rīcībā, jābūt visu notikušo pārmaiņu nogulsnei, jāpaliek pārdzīvoto laikmetu, noskaņu un domu pēdām. Cilvēces likteni, konkrēto vēsturi viņš uzskatīja par cilvēka apziņas radītā ideālā plāna realizāciju. Notikumu vēsturiskā gaita nav nekas cits kā process, kurā viss iemiesojas konkrētās formās. Tie principi, kas virzījuši konkrētās vēstures gaitu, savukārt apvienojas vēsturnieka apziņā, izglītota cilvēka prātā, kurš pārdzīvo sevī ideālā veidā visu cilvēces vēsturi. No šejienes arī izriet vēsturnieka spēja rekonstruēt ar savu intelektu visu vēsturiskās norises gaitu. Lietojot pareizu metodi, iespējams sev izstāstīt visu pagātnes vēsturi. Pirmatnējo reliģiju Viko apzīmēja par "šausmu ticību" - to iedvesušas bailes briesmīgo dabas parādību, it īpaši pērkona un zibens priekšā; niknie dievi, kas vajā cilvēku, ir mežoņu fantāzijas auglis. Visa pirmatnīgā reliģija pastāv no simboliem, jūtām, tēliem, žestiem, mīmikas, mēmām kustībām; cilvēka valoda vēl nav attīstījusies, rakstu nav, tos aizstāj zīmējums. Senajā reliģijā un mitoloģijā pirmoreiz parādās cilvēka būtiskā, īpašība - cildināt nepazīstamo. Viņa secinājumi un raksturojumi ir apbrīnojami, ja ņem vērā, cik ļoti trūcīgs bija materiāls, kas atradās viņa rīcībā. Savā darbā „Jaunās zinātnes par nāciju kopīgo dabu principi” (''Principi di una scienza nuova d"intorno alla comune natura delle nazione...'', 1725.) izvirzīja domu, ka sociālo dzīvi var pētīt zinātniski. Vēsture un sabiedrība ir cilvēku darbības rezultāts, un tāpēc tai ir jābūt pieejamai cilvēku izziņai. Pieļaujot, ka pastāv dievišķais pirmssākums, no kura rodoties vēstures likumi, norādīja, ka arī sabiedrības attīstību virza | + | [[Neoplatonisms|Neoplatoniķis]]. Uzskatīja ideālo pasauli par īsto realitāti, bet redzamo īstenību tikai par kopiju, par patiesās realitātes atspoguļojumu. Cilvēces likteni, konkrēto vēsturi uztvēra kā cilvēka apziņas radītā ideālā plāna realizāciju. Notikumu vēsturiskā gaita nav nekas cits kā process, kurā viss, kas iepriekš skatīts ideālā uztverē, ideālā plānā, iemiesojas konkrētās formās. Tie principi, kas virzījuši konkrētās vēstures gaitu, savukārt apvienojas vēsturnieka apziņā. Kulturāla cilvēka prātā, tai garīgajā mantojumā, kas atrodas viņa rīcībā, jābūt visu notikušo pārmaiņu nogulsnei, jāpaliek pārdzīvoto laikmetu, noskaņu un domu pēdām. Cilvēces likteni, konkrēto vēsturi viņš uzskatīja par cilvēka apziņas radītā ideālā plāna realizāciju. Notikumu vēsturiskā gaita nav nekas cits kā process, kurā viss iemiesojas konkrētās formās. Tie principi, kas virzījuši konkrētās vēstures gaitu, savukārt apvienojas vēsturnieka apziņā, izglītota cilvēka prātā, kurš pārdzīvo sevī ideālā veidā visu cilvēces vēsturi. No šejienes arī izriet vēsturnieka spēja rekonstruēt ar savu intelektu visu vēsturiskās norises gaitu. Lietojot pareizu metodi, iespējams sev izstāstīt visu pagātnes vēsturi. Pirmatnējo reliģiju Viko apzīmēja par "šausmu ticību" - to iedvesušas bailes briesmīgo dabas parādību, it īpaši pērkona un zibens priekšā; niknie dievi, kas vajā cilvēku, ir mežoņu fantāzijas auglis. Visa pirmatnīgā reliģija pastāv no simboliem, jūtām, tēliem, žestiem, mīmikas, mēmām kustībām; cilvēka valoda vēl nav attīstījusies, rakstu nav, tos aizstāj zīmējums. Senajā reliģijā un mitoloģijā pirmoreiz parādās cilvēka būtiskā, īpašība - cildināt nepazīstamo. Viņa secinājumi un raksturojumi ir apbrīnojami, ja ņem vērā, cik ļoti trūcīgs bija materiāls, kas atradās viņa rīcībā. Savā darbā „Jaunās zinātnes par nāciju kopīgo dabu principi” (''Principi di una scienza nuova d"intorno alla comune natura delle nazione...'', 1725.) izvirzīja domu, ka sociālo dzīvi var pētīt zinātniski. Vēsture un sabiedrība ir cilvēku darbības rezultāts, un tāpēc tai ir jābūt pieejamai cilvēku izziņai. Pieļaujot, ka pastāv dievišķais pirmssākums, no kura rodoties vēstures likumi, norādīja, ka arī sabiedrības attīstību virza iekšējas likumsakarības, par ko liecina vēsturē vērojamā atkārtošanās - t.s. vēstures riņķošanas teorija, jeb vēsturisko ciklu teorija, - kaut arī tā nav absolūta bijušā atgriešanās. Izvirzīja domu par spirālveida kāpumu: cikli atkārtojas augstākos līmeņos ar zināmām kvantitatīvām un kvalitatīvām izmaiņām. Katras tautas un civilizācijas attīstībā ir 3 laikmeti (dievišķais, varonīgais un cilvēciskais), kas analoģiski cilvēka dzīves posmiem atbilst bērnībai, jaunībai un brieduma gadiem, jeb vēsturiski: 1) anarhija un barbarisms, 2) kārtība un civilizācija, 3) civilizācijas pagrimums un atgriešanās barbarisma stāvoklī. Šīs fāzes saistītas ar dažādām pārvaldes formām (teokrātija, aristokrātija, republika vai monarhija), likumu tipiem, valodas īpatnībām: valsts rodas tikai varonīgajā laikmetā un ir aristokrātiajs kundzība; cilvēciskajā laikmetā to nomaina demokrātiaj, kurā triumfē brīvība un "dabisks taisnīgums". Tā ir cilvēces attīstības kulminācija, briedums, kuram seko pagrimums. Sabiedrība atgriežas pirmssākuma stāvoklī. Pēc tam no jauna sākas kustība pa augšupejošu līniju, jauns cikls. Uzskatīja, ka līdz XVIII gs. cilvēce jau pārdzīvojusi divus ciklus: antīko, kas beidzies ar Romas pagrimumu un krišanu, un otru, kurš sācies ar barbarisma atdzimšanu viduslaikos un finišu sasniedzis Viko dzīves laikā. Cikliskuma cēloni Viko saskatīja psiholoģijā – dominējošās motivācijās un cilvēka dabā. |
==== Literatūra par šo tēmu ==== | ==== Literatūra par šo tēmu ==== | ||
Pašreizējā versija, 2011. gada 10. jūnijs, plkst. 08.47
Džovanni Batista Viko jeb Džambatista Viko (Giovanni Battista Vico, Giambattista Vico, 1668.-1744.) - vēsture filosofs, vēsturisko ciklu teorijas izveidotājs, jurists, profesors Neapoles universitātē.
Dzimis 1668. gada 23. jūnijā Neapolē, grāmatu tirgotāja ģimenē. Izglītību guvis jezuītu kolēģijā. 1686. gadā iekārtojās par Domeniko Rokas (Domenico Rocca) dēla privātskolotāju Vatollā (Vatolla), dienvidos no Salerno, kur pavadīja deviņus gadus. Kļuva zināms kā labs dzejnieks. 1699. gadā apprecējās (Catherine Teresa Destito). 1699.–1708. gados retorikas lektors Neapoles universitātē. Saņēmis atteikumu lūgumam piešķirt tiesību profesora vietu, pievērsās jurisprudences studijām. 1720.-1725. gados grūts posms dzīvē - problēmas ģimenē (viens no dēliem arestēts par noziegumu), akadēmisko aprindu intrigas. 1734. gadā karalis Karloss III iecēla viņu par galma historiogrāfu, kur viņš strādāja (viens no viņa amata pienākumiem bija, starp citu, ierasties galmā un turēt apsveikuma runas kronēto personu un prinču dzimšanas dienās), līdz 1741. gadā sliktās veselības dēļ bija spiests posteni atstāt, iekārtojot savā vietā vecāko dēlu. Profesors Neapoles universitātē. Miris 1744. gada 21. janvārī Neapolē.
Neoplatoniķis. Uzskatīja ideālo pasauli par īsto realitāti, bet redzamo īstenību tikai par kopiju, par patiesās realitātes atspoguļojumu. Cilvēces likteni, konkrēto vēsturi uztvēra kā cilvēka apziņas radītā ideālā plāna realizāciju. Notikumu vēsturiskā gaita nav nekas cits kā process, kurā viss, kas iepriekš skatīts ideālā uztverē, ideālā plānā, iemiesojas konkrētās formās. Tie principi, kas virzījuši konkrētās vēstures gaitu, savukārt apvienojas vēsturnieka apziņā. Kulturāla cilvēka prātā, tai garīgajā mantojumā, kas atrodas viņa rīcībā, jābūt visu notikušo pārmaiņu nogulsnei, jāpaliek pārdzīvoto laikmetu, noskaņu un domu pēdām. Cilvēces likteni, konkrēto vēsturi viņš uzskatīja par cilvēka apziņas radītā ideālā plāna realizāciju. Notikumu vēsturiskā gaita nav nekas cits kā process, kurā viss iemiesojas konkrētās formās. Tie principi, kas virzījuši konkrētās vēstures gaitu, savukārt apvienojas vēsturnieka apziņā, izglītota cilvēka prātā, kurš pārdzīvo sevī ideālā veidā visu cilvēces vēsturi. No šejienes arī izriet vēsturnieka spēja rekonstruēt ar savu intelektu visu vēsturiskās norises gaitu. Lietojot pareizu metodi, iespējams sev izstāstīt visu pagātnes vēsturi. Pirmatnējo reliģiju Viko apzīmēja par "šausmu ticību" - to iedvesušas bailes briesmīgo dabas parādību, it īpaši pērkona un zibens priekšā; niknie dievi, kas vajā cilvēku, ir mežoņu fantāzijas auglis. Visa pirmatnīgā reliģija pastāv no simboliem, jūtām, tēliem, žestiem, mīmikas, mēmām kustībām; cilvēka valoda vēl nav attīstījusies, rakstu nav, tos aizstāj zīmējums. Senajā reliģijā un mitoloģijā pirmoreiz parādās cilvēka būtiskā, īpašība - cildināt nepazīstamo. Viņa secinājumi un raksturojumi ir apbrīnojami, ja ņem vērā, cik ļoti trūcīgs bija materiāls, kas atradās viņa rīcībā. Savā darbā „Jaunās zinātnes par nāciju kopīgo dabu principi” (Principi di una scienza nuova d"intorno alla comune natura delle nazione..., 1725.) izvirzīja domu, ka sociālo dzīvi var pētīt zinātniski. Vēsture un sabiedrība ir cilvēku darbības rezultāts, un tāpēc tai ir jābūt pieejamai cilvēku izziņai. Pieļaujot, ka pastāv dievišķais pirmssākums, no kura rodoties vēstures likumi, norādīja, ka arī sabiedrības attīstību virza iekšējas likumsakarības, par ko liecina vēsturē vērojamā atkārtošanās - t.s. vēstures riņķošanas teorija, jeb vēsturisko ciklu teorija, - kaut arī tā nav absolūta bijušā atgriešanās. Izvirzīja domu par spirālveida kāpumu: cikli atkārtojas augstākos līmeņos ar zināmām kvantitatīvām un kvalitatīvām izmaiņām. Katras tautas un civilizācijas attīstībā ir 3 laikmeti (dievišķais, varonīgais un cilvēciskais), kas analoģiski cilvēka dzīves posmiem atbilst bērnībai, jaunībai un brieduma gadiem, jeb vēsturiski: 1) anarhija un barbarisms, 2) kārtība un civilizācija, 3) civilizācijas pagrimums un atgriešanās barbarisma stāvoklī. Šīs fāzes saistītas ar dažādām pārvaldes formām (teokrātija, aristokrātija, republika vai monarhija), likumu tipiem, valodas īpatnībām: valsts rodas tikai varonīgajā laikmetā un ir aristokrātiajs kundzība; cilvēciskajā laikmetā to nomaina demokrātiaj, kurā triumfē brīvība un "dabisks taisnīgums". Tā ir cilvēces attīstības kulminācija, briedums, kuram seko pagrimums. Sabiedrība atgriežas pirmssākuma stāvoklī. Pēc tam no jauna sākas kustība pa augšupejošu līniju, jauns cikls. Uzskatīja, ka līdz XVIII gs. cilvēce jau pārdzīvojusi divus ciklus: antīko, kas beidzies ar Romas pagrimumu un krišanu, un otru, kurš sācies ar barbarisma atdzimšanu viduslaikos un finišu sasniedzis Viko dzīves laikā. Cikliskuma cēloni Viko saskatīja psiholoģijā – dominējošās motivācijās un cilvēka dabā.
Literatūra par šo tēmu
- Filozofijas vārdnīca. / red. Rozentāls M., Judins P. - Latvijas valsts izdevniecība, Rīga, 1964., 443.-444. lpp.
- Rietumeiropas filozofija 14.-18. gs. : māc. līdzeklis / sast. J.Rozenvalds. - Zvaigzne ABC: Rīga, 2000. - 268 lpp. ISBN 9984-04-513-7
- Vita di Giambattista Vico (The Autobiography of Giambattista Vico). 1735-41. - Cornell University Press: Ithaca, 1963
- Giambattista Vico. Scienza Nuova (The First New Science). 1725. - Cambridge University Press: Cambridge, 2002
- Bedani Gino. Vico Revisited: Orthodoxy, Naturalism and Science in the Scienza Nuova. - Berg Publishers: Oxford, 1989
- Danesi Marcel. Vico, Metaphor, and the Origin of Language. - Indiana University Press: Bloomington, 1993
- Vico Giambattista. The New Science of Giambattista Vico. (1744). - Cornell University Press: Ithaca, 1948
- Grassi Ernesto. Vico and Humanism: Essays on Vico, Heidegger, and Rhetoric. - Peter Lang: New York, 1990
- Levine Joseph. Giambattista Vico and the Quarrel between the Ancients and the Moderns. // Journal of the History of Ideas 52.1, 1991, 55-79.
- Lilla Mark. G.B.Vico: The Making of an Anti-Modern. - Harvard University Press: Cambridge, 1993
- Mazzotta Giuseppe. The New Map of the World: The Poetic Philosophy of Giambattista Vico. - Princeton University Press: Princeton, 1999
- Miner Robert. Vico, Genealogist of Modernity. - University of Notre Dame Press: Notre Dame, 2002
- Schaeffer John. Sensus Communis: Vico, Rhetoric, and the Limits of Relativism. - Duke University Press: Durham, 1990
- Verene Donald. Vico's Science of Imagination. Cornell University Press: Ithaca, 1981
- Stone Harold Samuel. Vico’s Cultural History. The Production and Transmission of Ideas in Naples 1685-1750 - Brill: Leiden/New York/Köln, 1997
- Albano Maeve Edith. Vico and Providence. - Lang: Frankfurt am Main, 1986
- Burke Peter. Vico. - Wagenbach: Berlin, 2001, ISBN 3803123992
- Cacciatore Giuseppe. Metaphysik, Poesie und Geschichte; Über die Philosophie von Giambattista Vico. - Berlin, 2002. ISBN 978-3-05-003514-7
- König Peter: Giambattista Vico. - Beck: München, 2006
- Stephan Otto. Giambattista Vico: Grundzüge seiner Philosophie. - Kohlhammer: Stuttgart, 1989, ISBN 3-17-010574-4
- Strassberg Daniel. Das poietische Subjekt. Giambattista Vicos Wissenschaft vom Singulären. - Wilhelm Fink Verlag: München, 2007
- Giambattista Vico – La scienza Nuova. / Voegelin, Eric (Hg.) - München, 2003
- Woidich Stefanie. Vico und die Hermeneutik: Eine rezeptionsgeschichtliche Annäherung. - Verlag Königshausen & Neumann, 2007, ISBN 3826034635
- Вико Д. Основания новой науки об общей природе наций. - Москва, 1940
- Джамбаттиста Вико. Собрание сочинений в трех томах. - Изобразительное искусство: Москва, 1986
- Киссель М.А. Джамбаттиста Вико. - Москва, 1980
- Вико Дж. Основания новой науки об общей природе наций. - REFL-book-ИСА: Москва, 1994. - 656 с.
Resursi internetā par šo tēmu
- Giambattista Vico - Stanford Encyclopedia of Philosophy
- Giambattista Vico - The Johns Hopkins Guide to Literary Theory and Criticism, Johns Hopkins University
- The Institute for Vico Studies, Emory University, Atlanta
- Emanuel L. Paparella. Vico's Poetic Philosophy within Europe's Cultural Identity 1/2
- Leon Pompa. Vico's Theory of the Causes of Historical Change.
- Portale Vico
- Vico Giambattista - The World Digital Library
- Literatur von und über Giambattista Vico im Katalog der Deutschen Nationalbibliothek
- Vico Giambattista - Biographisch-Bibliographisches Kirchenlexikon
- Джамбаттиста Вико - peoples.ru
- Джамбаттиста Вико (1668-1744) - bibliotekar.ru
- Джамбаттиста Вико - Онлайн Энциклопедия «Кругосвет»
- Киссель М.А. Джамбаттиста Вико (rar.)
- Исайя Берлин. Джамбаттиста Вико и история культуры (.zip)
- Дианова В.М. Джамбаттиста Вико как культуролог.
- Лифшиц М. Джамбатиста Вико.
