Atšķirības starp "Humānisms" versijām
m |
m |
||
| (6 starpversijas, ko mainījis viens dalībnieks, nav parādītas) | |||
| 1. rindiņa: | 1. rindiņa: | ||
| − | '''Humānisms''' (no lat. ''humus'' – "augsne, zeme") - | + | '''Humānisms''' (no lat. ''humus'' – "augsne, zeme") - [[Renesanse|renesanses laikā]] radies pasaules skatījums, kas par vērtībām atzina cilvēka individualitāti, kritisko domāšanu un zināšanas par pašvērtību. Ar mūsdienās izplatīto "cilvēkmīlestības" jēdzienu tam nav nekāda sakara. |
| − | Pie humānisma praktiskajām problēmām jāpieskaita arī | + | Lai izceltu šī termina specifiku, to jāuztver ne tikai par elementāru pasaulīgu brīvdomību, bet vairāk par sabiedriski politisku un pilsonisku tās aspektu, ieskaitot jebkādas [[Utopisms|utopisma]] formas - pedagoģiskās vai sadzīviskās - un visbeidzot šīs brīvdomības vienkārši praktiskos un morālos aspektus. Visa renesanse ir humānisma teorija un prakse, bet visi tā laika[[Neoplatonisms|neoplatoniķi]] ir brīvdomīgi humānisti. Pie humānisma praktiskajām problēmām jāpieskaita arī vispārzināmā humānistu pievēršanās senajām valodām ne tikai to tehniskas apgūšanas dēļ, bet sāka izzināt gan zinātniski, gan estētiski, gan stilistiski. Humānistu uztverē tā vairs nebija vienkārši tradicionāla lietišķo rakstu valoda – to sāka analizēt, izbaudīt un meklēt tajā iespējami labāko stilu, liekot pamatus filoloģijai |
| − | == Resursi internetā par šo tēmu == | + | ==== Resursi internetā par šo tēmu ==== |
* [http://www.scribd.com/doc/19525498/RENESANSES-ESTTIKA Losevs A.F. Renesanses estētika.] | * [http://www.scribd.com/doc/19525498/RENESANSES-ESTTIKA Losevs A.F. Renesanses estētika.] | ||
Pašreizējā versija, 2022. gada 17. septembris, plkst. 18.01
Humānisms (no lat. humus – "augsne, zeme") - renesanses laikā radies pasaules skatījums, kas par vērtībām atzina cilvēka individualitāti, kritisko domāšanu un zināšanas par pašvērtību. Ar mūsdienās izplatīto "cilvēkmīlestības" jēdzienu tam nav nekāda sakara.
Lai izceltu šī termina specifiku, to jāuztver ne tikai par elementāru pasaulīgu brīvdomību, bet vairāk par sabiedriski politisku un pilsonisku tās aspektu, ieskaitot jebkādas utopisma formas - pedagoģiskās vai sadzīviskās - un visbeidzot šīs brīvdomības vienkārši praktiskos un morālos aspektus. Visa renesanse ir humānisma teorija un prakse, bet visi tā laikaneoplatoniķi ir brīvdomīgi humānisti. Pie humānisma praktiskajām problēmām jāpieskaita arī vispārzināmā humānistu pievēršanās senajām valodām ne tikai to tehniskas apgūšanas dēļ, bet sāka izzināt gan zinātniski, gan estētiski, gan stilistiski. Humānistu uztverē tā vairs nebija vienkārši tradicionāla lietišķo rakstu valoda – to sāka analizēt, izbaudīt un meklēt tajā iespējami labāko stilu, liekot pamatus filoloģijai
