Atšķirības starp "Sigismunda Augusta privilēģija" versijām
m |
m |
||
| (6 starpversijas, ko mainījis viens dalībnieks, nav parādītas) | |||
| 1. rindiņa: | 1. rindiņa: | ||
| − | '''Sigismunda Augusta privilēģija''' (''Privilegium Sigismundi Augusti'') - 1561. gada 28. novembrī publicēts likumprojekts, ko Polijas [[karalis]] un Lietuvas [[lielkņazs]] Sigismunds II Augusts bija paredzējis [[Livonija]]s [[muižniecība]]i civilo un juridisko attiecību papildus reglamentizācijai, kurā tika vēlreiz tika apstiprināti pamatprincipi, kas jau bija formulēti [[Padošanās līgumi|Padošanās līgumos]], t.i. garantētas [[Kurzemes bruņniecība]]s tiesības, brīvības un privilēģijas, vācu tiesības un kundzība (''deutsche Obrigkeit''). Dokumentu lielā mērā veidoja karaļa solījumi attiecībā uz valdošo aprindu privilēģiju saglabāšanu un palielināšanu pēc kara beigām.<ref>Ne dokumenta oriģināla, ne apstiprināta noraksta nekur nav - teksts | + | '''Sigismunda Augusta privilēģija''' (''Privilegium Sigismundi Augusti'') - 1561. gada 28. novembrī publicēts likumprojekts, ko Polijas [[karalis]] un Lietuvas [[lielkņazs]] Sigismunds II Augusts bija paredzējis [[Livonija]]s [[muižniecība]]i civilo un juridisko attiecību papildus reglamentizācijai, kurā tika vēlreiz tika apstiprināti pamatprincipi, kas jau bija formulēti [[Padošanās līgumi|Padošanās līgumos]], t.i. garantētas [[Kurzemes bruņniecība]]s tiesības, brīvības un privilēģijas, vācu tiesības un kundzība (''deutsche Obrigkeit''). Dokumentu lielā mērā veidoja karaļa solījumi attiecībā uz valdošo aprindu privilēģiju saglabāšanu un palielināšanu pēc kara beigām.<ref>Ne dokumenta oriģināla, ne apstiprināta noraksta nekur nav - vispārpieņemtais teksts nāk no Codex diplomaticus regni Poloniae et magni ducatus Litvaniae. // Tomus V, Quo ut universae Livoniae ita speciatim Curlandiae et Semigalliae Ducatuum res continentur. / hrsg. Von Matthias Dogiel - Wilna, 1759</ref> Privilēģijās bija paredzēta [[Evanģēliski Luteriskā Baznīca|luterāņu]] baznīcu uzturēšana, muižniecības atbrīvošana no nodokļiem un muitas maksām, izņemot vispārējās kontribūcijas un nodevas kroņa vajadzībām (tas attiecās arī uz [[Pilsonība|pilsoņiem]], kuru īpašumi atradās uz muižnieku zemes), zemnieku [[klaušas|klaušu]] darba izmantošanas tiesības, tiesības atprasīt no muižas aizbēgušos zemniekus, tiesības ieņemt valsts amatus, pilsētu tirgotāju rīcības brīvības ierobežojumi u.c. privilēģijas. Ne Sigismunda Augusta pēctecis Polijas-Lietuvas tronī Stefans Batorijs, ne vēlāk Zviedrijas karaļi (kas vēlāk valdīja Vidzemē) šo privilēģiju netika apstiprinājuši.<ref>Stefans Batorijs 1582. gadā atsacījās apstiprināt livoniešu atvesto privilēģijas tekstu, bet Sigismunds III Vāsa pat pavēlēja tekstu izņemt no Hitreja grāmatas atkārtotā izdevuma.</ref> Privilēģijas oriģināls nav saglabājies - kas ļāva tās eksistenci apšaubīt,<ref>Ir divas pamatversijas: 1) zināmais privilēģijas teksts ir Livonijas ordeņa bruņniecības iesniegts projekts (par ko liecina lūguma veida valoda dokumentā), ko karalis nekad tā arī nav apstiprinājis; 2) privilēģija ir gadu pēc Padošanās līgumiem izstrādāts teksts, kuru Nikolajs Radzivils Melnais 1562. gadā atvedis uz bijušo Livoniju, taču vairs nebija adresāta, kam to pasniegt - daļa bruņniecības piederēja pie Pārdaugavas, daļa pie Kurzemes hercogistes, un teksts meratificēts aizvests atpakaļ un pazudis kancelejās.</ref> - taču Kurzemes hercogistē Sigismunda Augusta privilēģijas likumība netika apšaubīta. Kad Vidzemes bruņiecība pakļāvās Krievijas caram Pēterim I, kurš bija ar mieru privilēģiju apstiprināt, varēja uzrādīt tikai publicētu kļūdainu privilēģijas norakstu Dāvida Hitreja (''Chyträus'', 1530.-1600.) 1593. gadā Rostokā izdotajā grāmatā "Chronicon Saxoniae ab a. 1500 ad a. 1595". |
| − | + | Privilēģija iespiesta vairākkārt, cenšoties rediģēt Hitreja pielaistās kļūdas. Latviešu valodā tās tekstu tulkojis J.Krodznieks sava rakstu krājuma "Iz Baltijas vēstures" 1914. gadā iznākušajā III sējumā (89.-101. lpp.). Privilēģijas teksta vēsturi analizējis, rezultātā atzīstot tās ticamību Fr.Bīnemans sava 1876. gadā izdotā dokumentu krājuma V sējumā kā 2. ekskursu. Tekstu un privilēģijas vēsturiskos pierādījumus, noliedzot tās ticamību, izvērtējis arī latviešu jurists [[Švābe Arveds|A.Švābe]] 1939. gadā iznākušajā "Latviešu konversācijas vārdnīcas" 19. sējumā (38605.-38611. sleja). | |
==== Atsauces un paskaidrojumi ==== | ==== Atsauces un paskaidrojumi ==== | ||
Pašreizējā versija, 2014. gada 12. janvāris, plkst. 19.39
Sigismunda Augusta privilēģija (Privilegium Sigismundi Augusti) - 1561. gada 28. novembrī publicēts likumprojekts, ko Polijas karalis un Lietuvas lielkņazs Sigismunds II Augusts bija paredzējis Livonijas muižniecībai civilo un juridisko attiecību papildus reglamentizācijai, kurā tika vēlreiz tika apstiprināti pamatprincipi, kas jau bija formulēti Padošanās līgumos, t.i. garantētas Kurzemes bruņniecības tiesības, brīvības un privilēģijas, vācu tiesības un kundzība (deutsche Obrigkeit). Dokumentu lielā mērā veidoja karaļa solījumi attiecībā uz valdošo aprindu privilēģiju saglabāšanu un palielināšanu pēc kara beigām.[1] Privilēģijās bija paredzēta luterāņu baznīcu uzturēšana, muižniecības atbrīvošana no nodokļiem un muitas maksām, izņemot vispārējās kontribūcijas un nodevas kroņa vajadzībām (tas attiecās arī uz pilsoņiem, kuru īpašumi atradās uz muižnieku zemes), zemnieku klaušu darba izmantošanas tiesības, tiesības atprasīt no muižas aizbēgušos zemniekus, tiesības ieņemt valsts amatus, pilsētu tirgotāju rīcības brīvības ierobežojumi u.c. privilēģijas. Ne Sigismunda Augusta pēctecis Polijas-Lietuvas tronī Stefans Batorijs, ne vēlāk Zviedrijas karaļi (kas vēlāk valdīja Vidzemē) šo privilēģiju netika apstiprinājuši.[2] Privilēģijas oriģināls nav saglabājies - kas ļāva tās eksistenci apšaubīt,[3] - taču Kurzemes hercogistē Sigismunda Augusta privilēģijas likumība netika apšaubīta. Kad Vidzemes bruņiecība pakļāvās Krievijas caram Pēterim I, kurš bija ar mieru privilēģiju apstiprināt, varēja uzrādīt tikai publicētu kļūdainu privilēģijas norakstu Dāvida Hitreja (Chyträus, 1530.-1600.) 1593. gadā Rostokā izdotajā grāmatā "Chronicon Saxoniae ab a. 1500 ad a. 1595".
Privilēģija iespiesta vairākkārt, cenšoties rediģēt Hitreja pielaistās kļūdas. Latviešu valodā tās tekstu tulkojis J.Krodznieks sava rakstu krājuma "Iz Baltijas vēstures" 1914. gadā iznākušajā III sējumā (89.-101. lpp.). Privilēģijas teksta vēsturi analizējis, rezultātā atzīstot tās ticamību Fr.Bīnemans sava 1876. gadā izdotā dokumentu krājuma V sējumā kā 2. ekskursu. Tekstu un privilēģijas vēsturiskos pierādījumus, noliedzot tās ticamību, izvērtējis arī latviešu jurists A.Švābe 1939. gadā iznākušajā "Latviešu konversācijas vārdnīcas" 19. sējumā (38605.-38611. sleja).
Atsauces un paskaidrojumi
- ↑ Ne dokumenta oriģināla, ne apstiprināta noraksta nekur nav - vispārpieņemtais teksts nāk no Codex diplomaticus regni Poloniae et magni ducatus Litvaniae. // Tomus V, Quo ut universae Livoniae ita speciatim Curlandiae et Semigalliae Ducatuum res continentur. / hrsg. Von Matthias Dogiel - Wilna, 1759
- ↑ Stefans Batorijs 1582. gadā atsacījās apstiprināt livoniešu atvesto privilēģijas tekstu, bet Sigismunds III Vāsa pat pavēlēja tekstu izņemt no Hitreja grāmatas atkārtotā izdevuma.
- ↑ Ir divas pamatversijas: 1) zināmais privilēģijas teksts ir Livonijas ordeņa bruņniecības iesniegts projekts (par ko liecina lūguma veida valoda dokumentā), ko karalis nekad tā arī nav apstiprinājis; 2) privilēģija ir gadu pēc Padošanās līgumiem izstrādāts teksts, kuru Nikolajs Radzivils Melnais 1562. gadā atvedis uz bijušo Livoniju, taču vairs nebija adresāta, kam to pasniegt - daļa bruņniecības piederēja pie Pārdaugavas, daļa pie Kurzemes hercogistes, un teksts meratificēts aizvests atpakaļ un pazudis kancelejās.
Literatūra par šo tēmu
- Latvijas Valsts Vēstures arhīvs, 640. f., 3. apr., 625. l.
- Valsts un tiesību vēsture jēdzienos un terminos. / Sast. P.Valters. / - Rīga: Divergens, 2001., 16. lpp.
- Zeids Teodors. Senākie rakstītie Latvijas vēstures avoti līdz 1800. gadam. - Zvaigzne: Rīga, 1992., 95.-96. lpp.
- Kurland. Vom polnisch-litauischen Lehnsherzogtum zur russischen Provinz. Dokumente zur Verfassungsgeschichte 1661 – 1795. / hrsg.von Erwin Oberländer und Volker Keller. - Paderborn, 2008
