Atšķirības starp "Lauka artilērija" versijām
m |
m |
||
| (3 starpversijas, ko mainījis viens dalībnieks, nav parādītas) | |||
| 1. rindiņa: | 1. rindiņa: | ||
| − | '''Lauka artilērija''' (no fr. ''artillerie'') - lielgabali, kas kopā ar kājniekiem un kavalēriju piedalās kaujā kaujas laukā. Eiropā parādās XVI gs. kā 12 mārciņu kalibra (120 mm) ieroči ar garu stobru (12-18 kalibri), vidējo svaru ap 1500 kg, šaušanas ātrumu 1-1,5 š/min, šaušanas distance 800-1000 m (karteču šāva 400-500 m tālu, 150-200 m distancē caursita kirasu). Teorētiski varēja šaut arī tālāk, taču tad bija jāmaina stobra pacēluma leņķi, bez tam lauka artilērijas pamatuzdevums bija traumēt pretinieka karē visā dziļumā. Turpmākajos 300 gados lauka artilērijā dominēja viegie 3 vai 6 mārciņu kalibra (72 vai 94 mm) lielgabali, | + | '''Lauka artilērija''' (no fr. ''artillerie'') - lielgabali, kas kopā ar kājniekiem un kavalēriju piedalās kaujā kaujas laukā. Eiropā parādās XVI gs. kā 12 mārciņu kalibra (120 mm) ieroči ar garu stobru (12-18 kalibri), vidējo svaru ap 1500 kg, šaušanas ātrumu 1-1,5 š/min, šaušanas distance 800-1000 m (karteču šāva 400-500 m tālu, 150-200 m distancē caursita kirasu). Teorētiski varēja šaut arī tālāk, taču tad bija jāmaina stobra pacēluma leņķi, bez tam lauka artilērijas pamatuzdevums bija traumēt pretinieka karē visā dziļumā. Turpmākajos 300 gados lauka artilērijā dominēja viegie 3 vai 6 mārciņu kalibra (72 vai 94 mm) lielgabali, kuru [[lafete]]s bija vieglāk pārvietot lauka apstākļos, kas lodes šāva 600-700 m (karteču - 300-350 m) ar tempu 3 š/min. Vidēji apkalpē 4 [[bombardieri]], 2 lielgabali uz 1 kājnieku [[Bataljons|bataljonu]]. Kopš XVIII gs. lauka artilēriju sāka papildināt ar [[haubice|haubicēm]], kuru [[baterija]]s varēja novietot aizmugurē, tām šaujot pāri savai ierindai pa pretinieka pozīcijām. |
| − | |||
| − | |||
==== Literatūra par šo tēmu ==== | ==== Literatūra par šo tēmu ==== | ||
| 7. rindiņa: | 5. rindiņa: | ||
* Ādolfs G. Šaujamieroči 15.-18. gadsimtā. // Tēvijas sargs. 2005., Nr.3., 22.-23. lpp. | * Ādolfs G. Šaujamieroči 15.-18. gadsimtā. // Tēvijas sargs. 2005., Nr.3., 22.-23. lpp. | ||
* Ādolfs G. Šaujamieroči 15.-18. gadsimtā. // Tēvijas sargs. 2005., Nr.4., 22.-24. lpp. | * Ādolfs G. Šaujamieroči 15.-18. gadsimtā. // Tēvijas sargs. 2005., Nr.4., 22.-24. lpp. | ||
| + | * Pulkv.-ltn. Užans. Laukartilērijas šaušana. // Militārais apskats. 1932. Nr.1., 99.-114. lpp. | ||
---- | ---- | ||
* Широкорад А.Б. Энциклопедия отечественной артиллерии. - Харвест: Минск, 2000 | * Широкорад А.Б. Энциклопедия отечественной артиллерии. - Харвест: Минск, 2000 | ||
Pašreizējā versija, 2014. gada 15. oktobris, plkst. 08.31
Lauka artilērija (no fr. artillerie) - lielgabali, kas kopā ar kājniekiem un kavalēriju piedalās kaujā kaujas laukā. Eiropā parādās XVI gs. kā 12 mārciņu kalibra (120 mm) ieroči ar garu stobru (12-18 kalibri), vidējo svaru ap 1500 kg, šaušanas ātrumu 1-1,5 š/min, šaušanas distance 800-1000 m (karteču šāva 400-500 m tālu, 150-200 m distancē caursita kirasu). Teorētiski varēja šaut arī tālāk, taču tad bija jāmaina stobra pacēluma leņķi, bez tam lauka artilērijas pamatuzdevums bija traumēt pretinieka karē visā dziļumā. Turpmākajos 300 gados lauka artilērijā dominēja viegie 3 vai 6 mārciņu kalibra (72 vai 94 mm) lielgabali, kuru lafetes bija vieglāk pārvietot lauka apstākļos, kas lodes šāva 600-700 m (karteču - 300-350 m) ar tempu 3 š/min. Vidēji apkalpē 4 bombardieri, 2 lielgabali uz 1 kājnieku bataljonu. Kopš XVIII gs. lauka artilēriju sāka papildināt ar haubicēm, kuru baterijas varēja novietot aizmugurē, tām šaujot pāri savai ierindai pa pretinieka pozīcijām.
Literatūra par šo tēmu
- Ādolfs G. Šaujamieroči 15.-18. gadsimtā. // Tēvijas sargs. 2005., Nr.3., 22.-23. lpp.
- Ādolfs G. Šaujamieroči 15.-18. gadsimtā. // Tēvijas sargs. 2005., Nr.4., 22.-24. lpp.
- Pulkv.-ltn. Užans. Laukartilērijas šaušana. // Militārais apskats. 1932. Nr.1., 99.-114. lpp.
- Широкорад А.Б. Энциклопедия отечественной артиллерии. - Харвест: Минск, 2000
Resursi internetā par šo tēmu
- Никифоров Н.Н., Туркин П.И., Жеребцов А.А., Галиенко С.Г. Артиллерия. - Воениздат МО СССР: Москва, 1953
- История Пушки - первые орудия. // Техника-Молодежи. 7, 1984
- Лобин А.Н. Артиллерия московских стрелецких полков в 1670–1680-х гг. // История военного дела: исследования и источники. - 2012. - Т. I I. - С. 1-41.
- Школяр C.A. Китайская доогнестрельная артиллерия (Материалы и исследования)
