Atšķirības starp "Jansenisms" versijām
m |
m |
||
| (5 starpversijas, ko mainījis viens dalībnieks, nav parādītas) | |||
| 1. rindiņa: | 1. rindiņa: | ||
| − | '''Jansenisms''' (lat. ''iansenismus'', an. ''jansenism'', vc. ''Jansenismus'', kr. ''янсенизм'') - [[Herēze|herētisks]] [[Romas katoļu Baznīca]]s reformstrāvojums Francijā XVII-XVIII gs., radies kā reakcija uz rekliģijas aizvien vairāk formālo raksturu un ticības atslābumu pēc [[ticības kari|ticības karu]] laika. Mācību noformulēja Lēneves (fr. ''Louvain'', fl. ''Leuven'') [[universitāte]]s teoloģijas doktors Kornēlijs Jansens (1585.-1638.), piedāvājot jaunu [[Aurēlijs Augustīns|Aurēlija Augustīna]] ideju traktējumu, izveidojot atšķirīgu teoloģisko sistēmu ar pastiprināti stingru un askētisku morāles praksi [[Puritānisms|puritānisma]] garā: Dieva svētība, cilvēka grēcīgums, grēku nožēla, pasaulīgā noliegšana, pasniedzot to visu kā atgriešanos pie kristietības pirmssākumiem agrīnā ([[Protestantisms|protestantisma]] izpratnē). Pretstatīja [[sholastika]]i ticību, sadzīves baudām un dzīvespriekam - askēzi, tā mēģinot integrēt katolicismā vairākus [[Kalvinisms|kalvinisma]] aspektus. Postulēja, ka Kristus mira ne par visu cilvēci, jo jānodala īstus kristiešus no tiem, kas tādi ir tikai formāli, ka viss ir predisponēts, kam lemts tapt glābtam, tas taps glābts, bet kam lemts nokļūt ellē, tam lemts. 1642. gadā [[Romas kūrija]] nosodīja Jansena grāmatu "Augustmus, sive doctrina Augustini de humanae nature sanitate, aegritudine, medicina", bet 1653. gadā - piecas viņa teoloģiskās koncepcijas tēzes. No XVII gs. vidus līdz XVIII gs. otrajai pusei Francijas universitātēs bija visai izplatīti un polpulāri disputi starp sholastiem (it īpaši [[jezuīti]]em) un jansenistiem. Kā jansenisma centrs izvērtās | + | '''Jansenisms''' (lat. ''iansenismus'', an. ''jansenism'', vc. ''Jansenismus'', kr. ''янсенизм'') - [[Herēze|herētisks]] [[Romas katoļu Baznīca]]s reformstrāvojums Francijā XVII-XVIII gs., radies kā reakcija uz rekliģijas aizvien vairāk formālo raksturu un ticības atslābumu pēc [[ticības kari|ticības karu]] laika. Mācību noformulēja Lēneves (fr. ''Louvain'', fl. ''Leuven'') [[universitāte]]s teoloģijas doktors Kornēlijs Jansens (''Cornelius Otto Jansenius'', 1585.-1638.), piedāvājot jaunu [[Aurēlijs Augustīns|Aurēlija Augustīna]] ideju traktējumu, izveidojot atšķirīgu teoloģisko sistēmu ar pastiprināti stingru un askētisku morāles praksi [[Puritānisms|puritānisma]] garā: Dieva svētība, cilvēka grēcīgums, grēku nožēla, pasaulīgā noliegšana, pasniedzot to visu kā atgriešanos pie kristietības pirmssākumiem agrīnā ([[Protestantisms|protestantisma]] izpratnē). Pretstatīja [[sholastika]]i ticību, sadzīves baudām un dzīvespriekam - askēzi, tā mēģinot integrēt katolicismā vairākus [[Kalvinisms|kalvinisma]] aspektus. Postulēja, ka Kristus mira ne par visu cilvēci, jo jānodala īstus kristiešus no tiem, kas tādi ir tikai formāli, ka viss ir predisponēts, kam lemts tapt glābtam, tas taps glābts, bet kam lemts nokļūt ellē, tam lemts. 1642. gadā [[Romas kūrija]] nosodīja Jansena grāmatu "Augustmus, sive doctrina Augustini de humanae nature sanitate, aegritudine, medicina", bet 1653. gadā - piecas viņa teoloģiskās koncepcijas tēzes. No XVII gs. vidus līdz XVIII gs. otrajai pusei Francijas universitātēs bija visai izplatīti un polpulāri disputi starp sholastiem (it īpaši [[jezuīti]]em) un jansenistiem. Kā jansenisma centrs izvērtās cisterciešu sieviešu Portrojālas (fr. ''Port-Royal-des-Champs'') klosteris, netālu no Versaļas, ar kura [[abats|abates]] Arno (''Angélique Arnauld'', 1591.-1661.) brāli, vēlāko jansenistu teorētiķi Antuānu Arno (''Antoine Arnauld'', 1612.-1694.) cieša sadarbība bija izveidojusies jansenistu līderim abatam Duveržē de Orānam jeb abatam Sensirānam (''Jean du Vergier de Hauranne, abbé de Saint-Cyran'', 1581.-1643.). P.Kenels (1644.-1719.), kurš kļuva par jansenistu līderi pēc Arno nāves, mācīja, ka jebkāda mīlestība, izņemot dievišķo, ir grēcīga, grēcinieka lūgšana tikai vēl vairāk padziļina tā vainu, patiesie kristieši esot nedaudzi izredzētie. Noliedza jebkādus kompromisus ne tikai ticībā, bet arī sadzīvē, pieprasot atjaunot publiskās grēku nožēlas, grēcinieku izslēgšanu no Baznīcas, maksimālu askēzi sadzīvē u.tml. Līdzīgi pā [[pietisms]] un [[metodisms]] protestantu vidē, arī jansenisma pamatauditorija bija [[pilsonība]]. 1713. jansenismu nosodīja kā maldu mācību pāvests Kliments XI savā [[bulla|bullā]] ''Unigenitus''. Pēc [[Lielā franču revolūcija|Lielās franču revolūcijas]] jansenisms zaudēja aktualitāti un panīka. |
==== Literatūra par šo tēmu ==== | ==== Literatūra par šo tēmu ==== | ||
Pašreizējā versija, 2013. gada 13. marts, plkst. 16.22
Jansenisms (lat. iansenismus, an. jansenism, vc. Jansenismus, kr. янсенизм) - herētisks Romas katoļu Baznīcas reformstrāvojums Francijā XVII-XVIII gs., radies kā reakcija uz rekliģijas aizvien vairāk formālo raksturu un ticības atslābumu pēc ticības karu laika. Mācību noformulēja Lēneves (fr. Louvain, fl. Leuven) universitātes teoloģijas doktors Kornēlijs Jansens (Cornelius Otto Jansenius, 1585.-1638.), piedāvājot jaunu Aurēlija Augustīna ideju traktējumu, izveidojot atšķirīgu teoloģisko sistēmu ar pastiprināti stingru un askētisku morāles praksi puritānisma garā: Dieva svētība, cilvēka grēcīgums, grēku nožēla, pasaulīgā noliegšana, pasniedzot to visu kā atgriešanos pie kristietības pirmssākumiem agrīnā (protestantisma izpratnē). Pretstatīja sholastikai ticību, sadzīves baudām un dzīvespriekam - askēzi, tā mēģinot integrēt katolicismā vairākus kalvinisma aspektus. Postulēja, ka Kristus mira ne par visu cilvēci, jo jānodala īstus kristiešus no tiem, kas tādi ir tikai formāli, ka viss ir predisponēts, kam lemts tapt glābtam, tas taps glābts, bet kam lemts nokļūt ellē, tam lemts. 1642. gadā Romas kūrija nosodīja Jansena grāmatu "Augustmus, sive doctrina Augustini de humanae nature sanitate, aegritudine, medicina", bet 1653. gadā - piecas viņa teoloģiskās koncepcijas tēzes. No XVII gs. vidus līdz XVIII gs. otrajai pusei Francijas universitātēs bija visai izplatīti un polpulāri disputi starp sholastiem (it īpaši jezuītiem) un jansenistiem. Kā jansenisma centrs izvērtās cisterciešu sieviešu Portrojālas (fr. Port-Royal-des-Champs) klosteris, netālu no Versaļas, ar kura abates Arno (Angélique Arnauld, 1591.-1661.) brāli, vēlāko jansenistu teorētiķi Antuānu Arno (Antoine Arnauld, 1612.-1694.) cieša sadarbība bija izveidojusies jansenistu līderim abatam Duveržē de Orānam jeb abatam Sensirānam (Jean du Vergier de Hauranne, abbé de Saint-Cyran, 1581.-1643.). P.Kenels (1644.-1719.), kurš kļuva par jansenistu līderi pēc Arno nāves, mācīja, ka jebkāda mīlestība, izņemot dievišķo, ir grēcīga, grēcinieka lūgšana tikai vēl vairāk padziļina tā vainu, patiesie kristieši esot nedaudzi izredzētie. Noliedza jebkādus kompromisus ne tikai ticībā, bet arī sadzīvē, pieprasot atjaunot publiskās grēku nožēlas, grēcinieku izslēgšanu no Baznīcas, maksimālu askēzi sadzīvē u.tml. Līdzīgi pā pietisms un metodisms protestantu vidē, arī jansenisma pamatauditorija bija pilsonība. 1713. jansenismu nosodīja kā maldu mācību pāvests Kliments XI savā bullā Unigenitus. Pēc Lielās franču revolūcijas jansenisms zaudēja aktualitāti un panīka.
Literatūra par šo tēmu
- Trūps H. Katoļu Baznīcas vēsture. - Rīga: Avots, 1992., 333. lpp.
- Dale K. Van Kley. The Religious Origins of the French Revolution: From Calvin to the Civil Constitution, 1560–1791 - Yale UP: New Haven, 1996
- Catherine Maire. De la cause de Dieu à la cause de la Nation. Le jansénisme au XVIIIe siècle. - Gallimard: Paris, 1998
