Atšķirības starp "Kanibālisms" versijām
No ''Vēsture''
m |
m |
||
| (5 starpversijas, ko mainījis viens dalībnieks, nav parādītas) | |||
| 1. rindiņa: | 1. rindiņa: | ||
| − | '''Kanibālisms''' (angl. ''Cannibalism'', kr. ''Канибализм'', vāc. ''Kannibalismus'', fr. ''Cannibalisme'') | + | '''Kanibālisms''' (angl. ''Cannibalism'', kr. ''Канибализм'', vāc. ''Kannibalismus'', fr. ''Cannibalisme''), cilvēku starpā '''antropofāgija''' (no gr. ''anthrōpos'' - "cilvēks" + ''phagos'' - "ēdošs") - situācija, kad vienas dzīvnieku sugas pārstāvji ēd savas sugas pārstāvjus. Nosaukums radies no ''caniba'' - kā iezemieši Kolumbam nosaukuši citu iezemiešu cilti Haiti salā, kas it kā esot bijuši cilvēkēdāji. Kanibālisms ir novērots arī citu zīdītāju sugu vidū (lauvas, polārlāči, dažādu sugu pērtiķi (ieskaitot parastos šimpanzes, bet ne bonobo) (Skat. piem. Sherrow & Amsler 2007). Kukaiņu vidū bieži vien kanibālisms ir normāla dzīves cikla sastāvdaļa (piemēram, dažu zirnekļu sugu mātītes apēd tēviņu pēc pārošanās). ''Homo sapiens sapiens'' sabiedrībā sastopams divi kanibālisma paveidi, un atšķirība starp tiem ir visai būtiska: |
| + | * '''Eksokanibālisms''' - vienas cilts locekļi ēd citas cilts piederīgos - daudz biežāk ir karadarbības pavadonis nekā tās iemesls. Jaungvinejas kalniešu ciltis, kas šķiet rīkoja kanibālistiskus sirojumus sava prieka pēc, patiesībā to darīja plaša cilts rituāla ietvaros. Šādam sirojumam gatavojās mēnešiem ilgi – auda simboliskus rotājumus un izgrieza komplicētus tēlus no koka, - kam ir spēcīga vienojoša ietekme uz cilti. Pretinieka apēšana tika īstenota nevis izsalkuma dēļ, bet vai nu lai liegtu tā garam iespēju atriebties, vai lai pārņemtu uzvarētā pretinieka spēku sevī. Austrālijas dienvidaustrumos dzīvojošie ''tedori'' un ''ngarigi'' nogrieza un apēda savu upuru roku un kāju muskuļus, ādu un sānu gaļu, reizē visu laiku lamādami un apsmiedami kritušo. Bet ''sumi'', Dienvidamerikas indiāņu cilts, sakapāja un apēda kaujā nonāvēto pretinieku līķus, acīmredzot cerēdami, ka šāda rīcība ne tikai apvaino kritušos, bet arī liedz tiem iespēju atriebties. | ||
| + | * '''Endokanibālisms''' - cilvēki ēd paši savas cilts locekļus - būtībā ir apbedīšanas paņēmiens. ''Kallati'', indiāņu cilts, apēda savus mirušos radiniekus, līķu dedzināšanu vai aprakšanu uzskatīdami par barbarisku ieražu un ņirgāšanos par nelaiķa piemiņu. ''Daieri'', Austrālijas aborigēnu cilts, izgrieza un apēda mirušā roku, kāju, sejas un vēdera taukus; griezējs parasti bija vecs nelaiķa radinieks. Šie aborigēni ticēja, ka taukiem piemīt svarīgas spējas, kas šādā ceļā iemantojamas, taču viņi vēlējās arī uzņemt sevī nelaiķa personību un dvēseli. Šī vēlēšanās saglabāt pēctecību ir visizplatītākais endokanibālisma motīvs. Tiesa gan, par to, kurā nelaiķa ķermeņa daļā atrodas viņa pārņemamā būtība, dvēsele, acīmredzot ir bijis daudz dažādu viedokļu. Vairākas Dienvidamerikas ciltis, piemēram, ''amavaki'', ''humani'' un p''akidaji'', tic, ka dvēsele mājo kaulos. Ja kāds nomira, viņa mirstīgās atliekas sadedzināja un pelnus piejauca dzērienam, lai dzīvība, kas atstājusi mirušo, pārceltos uz tām būtnēm, kas iedzer šo maisījumu. ''Čiribiči'' savus nelaiķus cepināja uz uguns, lai savāktu kūstošos taukus. Pēc tam šos taukus izdzēra, lai mirušā dzīvība patvertos viņa draugu un radinieku ķermeņos. Eiropiešu piekoptā līķu aprakšana sapūšanai zemē, viņiem šķiet visbriesmīgākā visu mīlētā nelaiķa zaimošana. | ||
| − | + | Katrai no šīm kanibālisma formām ir citi motīvi. Abi kanibālisma veidi tikuši piekopti gandrīz visās pasaules daļās. Nevienai ciltij, vai tā būtu nodevusies endokanibālismam vai eksokanibālismam, cilvēka gaļa nav ietilpusi dienišķajā uzturā - cilvēka gaļas ēšana vispirms bijusi kāda rituāla sastāvdaļa. Simbolisks kanibālisms tiek piekopts arī kristietībā kā Svētais vakarēdiens jeb Sakraments. | |
| − | |||
| − | |||
| − | |||
| − | |||
Prof. R. Līkijs apsekojot 54 Dienvidamerikas džungļu ciltis, izrādījās, ka 16 no tām piekopj endokanibālismu, bet pārējās – eksokanibālismu. 14 no šīm 16 endokanibālu ciltīm bija mednieki vācēji. Un tikai sešas no 38 eksokanibālu ciltīm nenodarbojās ar lauksaimniecību. Citiem vārdiem, 70% no visiem apsekotajiem medniekiem vācējiem piekopa endokanibālismu un tikai 30% – eksokanibālismu. Savukārt no zemkopjiem – 6% bija endokanibāli un 94% – eksokanibāli. Karošana un ar to saistītais eksokanibālisms ir daudz vairāk raksturīgs vietsēdīgajiem zemkopjiem nekā vietmainīgajām nelielajām mednieku vācēju grupiņām. Tie 30% apsekoto Dienvidamerikas mednieku vācēju, kuri tomēr dažkārt piekopa eksokanibālismu, dzīvoja visai tuvu kaimiņos zemkopjiem un bija kontaktējušies ar eiropiešiem. Zemkopjiem ir daudz vairāk uz karošanu pamudinošu apstākļu nekā klejotājiem: viņu sabiedriskos grupējumus parasti veido lielākas cilvēku masas, viņiem jāsargā savi tīrumi un raža; turklāt, kad raža ievākta, viņiem ir ilgāki karošanai piemēroti atelpas periodi. Pat tikai pavirši palūkojoties cilvēces karu vēsturē, nevar nepamanīt, ka visbiežāk karagājieni atlikti, līdz raža sabērta klētīs, jo brīvajam laikam un pārtikas krājumiem neapšaubāmi ir bijusi svarīga nozīme karu stratēģijā. Bet medniekiem vācējiem, kam ikdienas dzīve gan nav pārāk grūta, pastāvīgi saista rokas nepieciešamība mīt darbu ar atpūtu, tā ka nepaliek nekādi ilgāki starplaiki, kad nebūtu nekas darāms. To, vai arheoloģiskajos izrakumos konstatētās kanibālisma pēdas ir bijušas rituāls, jeb pārtikas ieguves veids, liecina upura kaulu stāvoklis. Piemēram šimpanzes, beigdami mieloties ap nomedīto paviānu mazuli, bez kādām ceremonijām sašķaida tam galvaskausu, lai tiktu pie smadzenēm. Savukārt atradumi Džoukoudjanas alās netālu no Pekinas, liecina, ka gandrīz pirms pusmiljona gadu kādi [[sinantropi]], turēdami rokās mirušu cilvēku galvas, rūpīgi un uzmanīgi paplašināja caurumu, pa kuru muguras smadzenes savienotas ar galvas smadzenēm. Pēc tam viņi izrausa laukā smadzenes, kas pa šo neērto kanālu nav viegli izdarāms, un gandrīz noteikti tās apēda. | Prof. R. Līkijs apsekojot 54 Dienvidamerikas džungļu ciltis, izrādījās, ka 16 no tām piekopj endokanibālismu, bet pārējās – eksokanibālismu. 14 no šīm 16 endokanibālu ciltīm bija mednieki vācēji. Un tikai sešas no 38 eksokanibālu ciltīm nenodarbojās ar lauksaimniecību. Citiem vārdiem, 70% no visiem apsekotajiem medniekiem vācējiem piekopa endokanibālismu un tikai 30% – eksokanibālismu. Savukārt no zemkopjiem – 6% bija endokanibāli un 94% – eksokanibāli. Karošana un ar to saistītais eksokanibālisms ir daudz vairāk raksturīgs vietsēdīgajiem zemkopjiem nekā vietmainīgajām nelielajām mednieku vācēju grupiņām. Tie 30% apsekoto Dienvidamerikas mednieku vācēju, kuri tomēr dažkārt piekopa eksokanibālismu, dzīvoja visai tuvu kaimiņos zemkopjiem un bija kontaktējušies ar eiropiešiem. Zemkopjiem ir daudz vairāk uz karošanu pamudinošu apstākļu nekā klejotājiem: viņu sabiedriskos grupējumus parasti veido lielākas cilvēku masas, viņiem jāsargā savi tīrumi un raža; turklāt, kad raža ievākta, viņiem ir ilgāki karošanai piemēroti atelpas periodi. Pat tikai pavirši palūkojoties cilvēces karu vēsturē, nevar nepamanīt, ka visbiežāk karagājieni atlikti, līdz raža sabērta klētīs, jo brīvajam laikam un pārtikas krājumiem neapšaubāmi ir bijusi svarīga nozīme karu stratēģijā. Bet medniekiem vācējiem, kam ikdienas dzīve gan nav pārāk grūta, pastāvīgi saista rokas nepieciešamība mīt darbu ar atpūtu, tā ka nepaliek nekādi ilgāki starplaiki, kad nebūtu nekas darāms. To, vai arheoloģiskajos izrakumos konstatētās kanibālisma pēdas ir bijušas rituāls, jeb pārtikas ieguves veids, liecina upura kaulu stāvoklis. Piemēram šimpanzes, beigdami mieloties ap nomedīto paviānu mazuli, bez kādām ceremonijām sašķaida tam galvaskausu, lai tiktu pie smadzenēm. Savukārt atradumi Džoukoudjanas alās netālu no Pekinas, liecina, ka gandrīz pirms pusmiljona gadu kādi [[sinantropi]], turēdami rokās mirušu cilvēku galvas, rūpīgi un uzmanīgi paplašināja caurumu, pa kuru muguras smadzenes savienotas ar galvas smadzenēm. Pēc tam viņi izrausa laukā smadzenes, kas pa šo neērto kanālu nav viegli izdarāms, un gandrīz noteikti tās apēda. | ||
Pašreizējā versija, 2014. gada 8. maijs, plkst. 12.58
Kanibālisms (angl. Cannibalism, kr. Канибализм, vāc. Kannibalismus, fr. Cannibalisme), cilvēku starpā antropofāgija (no gr. anthrōpos - "cilvēks" + phagos - "ēdošs") - situācija, kad vienas dzīvnieku sugas pārstāvji ēd savas sugas pārstāvjus. Nosaukums radies no caniba - kā iezemieši Kolumbam nosaukuši citu iezemiešu cilti Haiti salā, kas it kā esot bijuši cilvēkēdāji. Kanibālisms ir novērots arī citu zīdītāju sugu vidū (lauvas, polārlāči, dažādu sugu pērtiķi (ieskaitot parastos šimpanzes, bet ne bonobo) (Skat. piem. Sherrow & Amsler 2007). Kukaiņu vidū bieži vien kanibālisms ir normāla dzīves cikla sastāvdaļa (piemēram, dažu zirnekļu sugu mātītes apēd tēviņu pēc pārošanās). Homo sapiens sapiens sabiedrībā sastopams divi kanibālisma paveidi, un atšķirība starp tiem ir visai būtiska:
- Eksokanibālisms - vienas cilts locekļi ēd citas cilts piederīgos - daudz biežāk ir karadarbības pavadonis nekā tās iemesls. Jaungvinejas kalniešu ciltis, kas šķiet rīkoja kanibālistiskus sirojumus sava prieka pēc, patiesībā to darīja plaša cilts rituāla ietvaros. Šādam sirojumam gatavojās mēnešiem ilgi – auda simboliskus rotājumus un izgrieza komplicētus tēlus no koka, - kam ir spēcīga vienojoša ietekme uz cilti. Pretinieka apēšana tika īstenota nevis izsalkuma dēļ, bet vai nu lai liegtu tā garam iespēju atriebties, vai lai pārņemtu uzvarētā pretinieka spēku sevī. Austrālijas dienvidaustrumos dzīvojošie tedori un ngarigi nogrieza un apēda savu upuru roku un kāju muskuļus, ādu un sānu gaļu, reizē visu laiku lamādami un apsmiedami kritušo. Bet sumi, Dienvidamerikas indiāņu cilts, sakapāja un apēda kaujā nonāvēto pretinieku līķus, acīmredzot cerēdami, ka šāda rīcība ne tikai apvaino kritušos, bet arī liedz tiem iespēju atriebties.
- Endokanibālisms - cilvēki ēd paši savas cilts locekļus - būtībā ir apbedīšanas paņēmiens. Kallati, indiāņu cilts, apēda savus mirušos radiniekus, līķu dedzināšanu vai aprakšanu uzskatīdami par barbarisku ieražu un ņirgāšanos par nelaiķa piemiņu. Daieri, Austrālijas aborigēnu cilts, izgrieza un apēda mirušā roku, kāju, sejas un vēdera taukus; griezējs parasti bija vecs nelaiķa radinieks. Šie aborigēni ticēja, ka taukiem piemīt svarīgas spējas, kas šādā ceļā iemantojamas, taču viņi vēlējās arī uzņemt sevī nelaiķa personību un dvēseli. Šī vēlēšanās saglabāt pēctecību ir visizplatītākais endokanibālisma motīvs. Tiesa gan, par to, kurā nelaiķa ķermeņa daļā atrodas viņa pārņemamā būtība, dvēsele, acīmredzot ir bijis daudz dažādu viedokļu. Vairākas Dienvidamerikas ciltis, piemēram, amavaki, humani un pakidaji, tic, ka dvēsele mājo kaulos. Ja kāds nomira, viņa mirstīgās atliekas sadedzināja un pelnus piejauca dzērienam, lai dzīvība, kas atstājusi mirušo, pārceltos uz tām būtnēm, kas iedzer šo maisījumu. Čiribiči savus nelaiķus cepināja uz uguns, lai savāktu kūstošos taukus. Pēc tam šos taukus izdzēra, lai mirušā dzīvība patvertos viņa draugu un radinieku ķermeņos. Eiropiešu piekoptā līķu aprakšana sapūšanai zemē, viņiem šķiet visbriesmīgākā visu mīlētā nelaiķa zaimošana.
Katrai no šīm kanibālisma formām ir citi motīvi. Abi kanibālisma veidi tikuši piekopti gandrīz visās pasaules daļās. Nevienai ciltij, vai tā būtu nodevusies endokanibālismam vai eksokanibālismam, cilvēka gaļa nav ietilpusi dienišķajā uzturā - cilvēka gaļas ēšana vispirms bijusi kāda rituāla sastāvdaļa. Simbolisks kanibālisms tiek piekopts arī kristietībā kā Svētais vakarēdiens jeb Sakraments.
Prof. R. Līkijs apsekojot 54 Dienvidamerikas džungļu ciltis, izrādījās, ka 16 no tām piekopj endokanibālismu, bet pārējās – eksokanibālismu. 14 no šīm 16 endokanibālu ciltīm bija mednieki vācēji. Un tikai sešas no 38 eksokanibālu ciltīm nenodarbojās ar lauksaimniecību. Citiem vārdiem, 70% no visiem apsekotajiem medniekiem vācējiem piekopa endokanibālismu un tikai 30% – eksokanibālismu. Savukārt no zemkopjiem – 6% bija endokanibāli un 94% – eksokanibāli. Karošana un ar to saistītais eksokanibālisms ir daudz vairāk raksturīgs vietsēdīgajiem zemkopjiem nekā vietmainīgajām nelielajām mednieku vācēju grupiņām. Tie 30% apsekoto Dienvidamerikas mednieku vācēju, kuri tomēr dažkārt piekopa eksokanibālismu, dzīvoja visai tuvu kaimiņos zemkopjiem un bija kontaktējušies ar eiropiešiem. Zemkopjiem ir daudz vairāk uz karošanu pamudinošu apstākļu nekā klejotājiem: viņu sabiedriskos grupējumus parasti veido lielākas cilvēku masas, viņiem jāsargā savi tīrumi un raža; turklāt, kad raža ievākta, viņiem ir ilgāki karošanai piemēroti atelpas periodi. Pat tikai pavirši palūkojoties cilvēces karu vēsturē, nevar nepamanīt, ka visbiežāk karagājieni atlikti, līdz raža sabērta klētīs, jo brīvajam laikam un pārtikas krājumiem neapšaubāmi ir bijusi svarīga nozīme karu stratēģijā. Bet medniekiem vācējiem, kam ikdienas dzīve gan nav pārāk grūta, pastāvīgi saista rokas nepieciešamība mīt darbu ar atpūtu, tā ka nepaliek nekādi ilgāki starplaiki, kad nebūtu nekas darāms. To, vai arheoloģiskajos izrakumos konstatētās kanibālisma pēdas ir bijušas rituāls, jeb pārtikas ieguves veids, liecina upura kaulu stāvoklis. Piemēram šimpanzes, beigdami mieloties ap nomedīto paviānu mazuli, bez kādām ceremonijām sašķaida tam galvaskausu, lai tiktu pie smadzenēm. Savukārt atradumi Džoukoudjanas alās netālu no Pekinas, liecina, ka gandrīz pirms pusmiljona gadu kādi sinantropi, turēdami rokās mirušu cilvēku galvas, rūpīgi un uzmanīgi paplašināja caurumu, pa kuru muguras smadzenes savienotas ar galvas smadzenēm. Pēc tam viņi izrausa laukā smadzenes, kas pa šo neērto kanālu nav viegli izdarāms, un gandrīz noteikti tās apēda.
Pastāv arī psihes saslimšanas, kad garīgi slimi indivīdi, cilvēkēdāji, nogalina līdzcilvēkus un apēd savus upurus.
Literatūra par šo tēmu
- Līkijs R., Levins R., Sākotne. – Rīga, 1983.
- Vituss B. Drešers, Izdzīvošanas likums. – Rīga, 1986.
- Elgar M. A. and Bernard J. Crespi (eds.). Cannibalism: Ecology and Evolution of Cannibalism among Diverse Taxa Oxford University Press, New York, 1992. ISBN 0198546505
- Lindenbaum, Shirley. 2004. 'Thinking about Cannibalism'. Annual Review of Anthropology, Vol. 33 Issue 1, p475-498.
- Stebbins, Robert C.; Nathan W. Cohen (1995). A Natural History of Amphibians. Princeton, NJ: Princeton University Press, 9. ISBN 0-69110-251-1
- Sherrow, Hogan M.; Amsler, Sylvia J. 2007. 'New Intercommunity Infanticides by the Chimpanzees of Ngogo, Kibale National Park, Uganda'. International Journal of Primatology, Feb2007, Vol. 28 Issue 1, p9-22,
- Laurel R. Fox, Cannibalism in natural populations. Annual Review of Ecology and Systematics 6, 87-106 (1975).
- Laurel R. Fox, Cannibalism in natural populations. Annual Review of Ecology and Systematics 6, 87-106 (1975).
- Andree, «Die Authropophagie» - Ленинград, 1887
- Воеводский, «Каннибализм в греческих мифах» - Санктпетербург, 1874
- Каневский Л., «Каннибализм», Москва, «Крон-пресс», 1998
- Oscar Kiss Maerth: Der Anfang war das Ende – Der Mensch entstand durch Kannibalismus. - ECON, Düsseldorf 1971, ISBN 3-430-15460-X
- William Arens: The Man-Eating Myth, Anthropology and Anthrophagy. - Oxford University Press, New York 1979. ISBN 0-19-502506-7
- Günter Behm-Blancke: Höhlen Heiligtümer Kannibalen. - Dingsda-Verlag Querfurt, Leipzig 2005, ISBN 3-928498-86-X
- Silvia Freiin Ebner von Eschenbach: Speise für die Toten – Speise aus den Toten. Ahnenopfer und Kannibalismus in China. In: Perry Schmidt-Leukel (Hrsg.): Die Religionen und das Essen. Kreuzlingen 2000, S. 203–223, ISBN 3-7205-2115-X
- Marvin Harris: Wohlgeschmack und Widerwillen. Die Rätsel der Nahrungstabus. Klett-Cotta, Stuttgart 1988 (Originaltitel Good to eat. Riddles of Food and Culture. 1985), ISBN 3-608-93123-6
- Simon Haberberger: Kolonialismus und Kannibalismus, Fälle aus Deutsch-Neuguinea und Britisch-Neuguinea 1884-1914. Wiesbaden 2007, ISBN 978-3-447-05578-9
- Gereon Janzing: Kannibalen und Schamanen – Verbreitete Irrtümer über fremde Völker. - Werner Pieper & The Grüne Kraft. ISBN 978-3-922708-59-9
- Annette Keck, Inka Kording und Anja Prochaska (Hrsg.): Verschlungene Grenzen. Anthropophagie in Literatur und Kulturwissenschaften. - Tübingen 1999. ISBN 3823357018
- Volker Mergenthaler: Völkerschau – Kannibalismus – Fremdenlegion. Zur Ästhetik der Transgression (1897–1936). - Tübingen 2005, ISBN 3-484-15109-9
- Josef Nussbaumer und Guido Rüthemann: Hungernde, Unwetter und Kannibalen. - Studienverlag, Innsbruck/München 2004.
- Jörg Orschiedt: Manipulationen an menschlichen Skelettresten. Taphonomische Prozesse, Sekundärbestattungen oder Kannibalismus?. - Tübingen 1999.
- Walter Pape und Daniel Fulda: Das Andere Essen. Kannibalismus als Motiv und Metapher in der Literatur. - Freiburg im Breisgau, Rombach Verlag 2001
- Heidi Peter-Röcher: Mythos Menschenfresser. Ein Blick in die Kochtöpfe der Kannibalen Beck'sche Reihe 1262. - München, Beck 1998. ISBN 3406420621.
- Hedwig Röckelein (Hrsg.): Kannibalismus und europäische Kultur. - Edition Diskord, Tübingen 1996. ISBN 3-89295-582-4
- Michael Schneider: Tödliches Begehren – Kannibalen und Serienmörder. - BOD, Norderstedt 2004, ISBN 3833412690
- Dominik Schrey: "If I die, you can eat me" - Kannibalismus als Motiv im Spielfilm. In: Christian Hoffstadt et al. (Hrsg.): Der Fremdkörper. - Bochum/Freiburg im Breisgau 2008, ISBN 3897331896, S. 551-570.
- Christian Spiel: Menschen essen Menschen: Die Welt der Kannibalen. - Fischer Verlag, Frankfurt am Main 1974, ISBN 3-436-01952-6
- Reay Tannahill: Fleisch und Blut – Eine Kulturgeschichte des Kannibalismus. - München 1979, ISBN 344211215X
- Manfred Riße: Abendmahl der Mörder. Kannibalen – Mythos und Wirklichkeit. - Leipzig 2007, ISBN 978-3-86189-776-7
Resursi internetā par šo tēmu
- All about Cannibalism: The Ancient Taboo in Modern Times (Cannibalism Psychology) at CrimeLibrary.com
- The Straight Dope. - Notes arguing that routine cannibalism is myth.
- Did a mob of angry Dutch kill and eat their prime minister?
- Harry J. Brown, 'Hans Staden among the Tupinambas.'
- Cannibalism - Tribe - BBC
