Atšķirības starp "Mīts par Rīgas tanku" versijām

Raksts veltīts visai savdabīgai tēmai, proti, ik pa brīdim medijos pavīdošam stāstam par pasaulē "pirmo tanku", kurš tapis nekur citur kā Rīgā^[1]. Nenoliedzam, tas ir ļoti interesanti, tāpēc mēģināju palūkot, par ko īsti ir stāsts un vai tam ir kāds reāls pamats.

Atslēgas vārdi: Rīga, pirmais tanks, Porohovščikovs, 1. Pasaules karš, visurgājējs, sniega motocikls

Aleksandrs Porohovščikovs

Patiesi 1914. gada augusta sākumā Rīgā 21 gadu vecais tehniķis Aleksandrs Porohovščikovs (Александр Александрович Пороховщиков, 1893.-1941.) vērsies pie Krievijas impērijas armijas vadības ar piedāvājumu uzbūvēt armijai „visurgājēju“ (kr. вездеоход), kas, pateicoties kāpurķēdei, būtu piemērots mazgabarīta kravu pārvadāšanai bezceļa apstākļos. Bez tam izgudrotājs solīja, ka mašīna spēs pārvarēt arī ūdens šķēršļus.

Krievijas impērijas Īpašās komitejas kara flotes stiprināšanai par ziedojumiem (Особый комитет по усилению военного флота на добровольные пожертвования) priekšnieka vietnieks barons Kaulbarss (Каульбарс, Александр Васильевич) iepazinās ar projektu un atzina to par intereses un atbalsta vērtu. Tā laika militārā koncepcija paredzēja nevis pozīciju karu, bet gan virzīšanos uz priekšu, līdz ar to armijas vadību interesēja ātri bezceļa transporta līdzekļi, kas varētu apgādāt uzbrūkošās daļas ar munīciju, izvest ievainotos un veikt citas līdzīga rakstura funkcijas un, pats galvenais, kurus varētu ražot paši, nekļūstot atkarīgi no rezerves daļu piegādes.

visurgājēja prototips dabā (1915.)

Pēc pāris mēnešu rotēšanas GKTP (Galvenā kara tehnikas pārvalde, Главное военно-техническое управление) gaiteņos, 24. decembrī Porohovščikova izgudrotā visurgājēja rasējumi un aprēķini jau bijuši uz Ziemeļrietumu frontes apgādes priekšnieka ģenerāļa Daņilova (Данилов, Николай Александрович, генерал от инфантерии, начальник снабжения Северо-Западного фронта) galda. Savukārt 1915. gada 13. janvārī ziņojumā № 8101 ģenerālis informēja frontes apgādes galveno priekšnieku par šo projektu un to, ka apstiprinājis darbu uzsākšanu, piešķirot Porohovščikovam 9660 rubļus un 72 kapeikas. Projekta uzraudzību no armijas puses uzticēja savam padotajam, karaspēka izvietošanas departamenta Rīgas nodaļas priekšniekam, kara inženierim pulkvedim Pokļevskim-Kozello (Поклевский-Козелло Владислав Станиславович).

Uz papīra it kā bijuši izstrādāti divi iespējamie varianti: ar 1 kāpurķēdi korpusa platumā un ar 2 kāpurķēdēm, taču otrais variants noraidīts finansiālu apsvērumu dēļ. Vai tas tā ir bijis, to nu droši zināt nevaram, jo projekta rasējumi līdz šim tā arī nav atrasti.^[2]

1915. gada 1. februārī Rīgā, Ņižegorodas kājnieku pulka kazarmu autoremonta darbnīcās^[3] divdesmit pieci armijas meistari un tikpat daudz vietējie strādnieki ķērušies pie visurgājēja konstruēšanas. Tika veidota diezgan futūristisku formu kur 3,5-4 t smaga mašīna. Aprakstos figurējošie parametri: 3,6 m garums, 2 m platums un 1,5 m augstums,^[4] - kuru uz priekšu dzina viena gumijota brezenta kāpurķēde korpusa platumā uz 4 cauruļveida asīm (aizmugurējā velkošā), izvietota zem korpusa. Priekšējā ass pacelta augstāk pa pārējām, lai efektīvāk pārvarētu šķēršļus. Korpuss it kā balstījies uz izlocīta Ford-T tērauda rāmja.^[5] Par dzenošās daļas pamatu kalpoja jau aprobēti vieglās automašīnas pamatmezgli: 10 ZS benzīna Wolt motors (precīzāku norāžu par šāda motora eksistenci literatūrā atrast nevarēju, tāpēc šķiet, drīzāk tas būs bijis Russo-Balt K12 četrcilindru 2,2 litru motors ar cilindriem vienā blokā un sākotnējo jaudu 15 ZS – jaunu un dārgu motoru tādam eksperimentatoram neviens nedos, bet ņems no noliktavas vairs ne aktuālu, ko nav žēl - A.B.), planetārais spēka pārvads, kardans u.c. mezgli.

visurgājēja 1950. gados rekonstruētā shēma

Uz līdzena ceļa pret grunts virsmu balstījās tikai kāpurķēdes aizmugurējā daļa (priekšējā daļa leņķī piepacelta slīpā leņķī), bet uz mīksta zemes seguma riteņi tajā iegrima, svaru pārnesot arī uz kāpurķēdes priekšējo daļu. Platā kāpurķēde ievērojami samazināja īpatno spiedienu uz grunti līdz 0,05 kg/m2 un neļāva mašīnai iestigt dubļos. Aizmugurējā velkošā ass ievietojās īpašās rāmī izfrēzētās ligzdās un tika fiksēta ar speciālām skrūvēm, kuras regulējot, ticis regulēts kāpurķēdes spriegojums (bez tam bijusi vēl speciāla kāpurķēdes augšējās cilpas spriegošanas ass). Pagriešanos veica ar pie priekšējās ass izvietotu 2 riteņu palīdzību, kurus grozīja 10-15° leņķī ar klasiskā automobiļa stūres mehānisma palīdzību. Nekādas bruņas vai ieroči projektā nebija paredzēti.^[6]

1915. gada 18. maijā prototips tika pirmo reizi izmēģināts. Pārbaudot tā gaitas īpašības, uz līdzena ceļa it kā tika sasniegts tam laikam fantastisks ātrums: 25 km/h (salīdzinājumam, labākais 1. Pasaules kara tanks Renault FT-17 attīstīja ātrumu 7,7 km/h pa šoseju).^[7] 20. jūnijā notika mašīnas publiska demonstrācija armijas pārstāvjiem. Konstrukcijas nepilnību dēļ (nebija riteņu diferenciālis^[8]) mašīnai bija ievērojama saķeres un pārgājības nepietiekamība, kāpurķēde pie lielākām slodzēm spolēja, manevrēšanas spējas bija sliktākas, nekā varēja vēlēties, jo mīkstajā gruntī grimstošie priekšējie riteņi vairāk kavēja pagriešanos, nekā to nodrošināja, gruntī grima arī zemu novietotie sānu borti.

Rabinoviča pēc atmiņas zīmētais visurgājēja šķērsgriezums

Komisijas aktā № 4563 (20.07.1915.) tika atzīts, ka „minētais visurgājējs viegli pārvietojas pa dziļām smiltīm ar ātrumu 25 verstis stundā. Tad visurgājējs ar vidēju ātrumu pārvarēja 4 aršinas^[9] platu un 1 aršinu dziļu grāvi (..) Pulka pagalma, kur norisa izmēģinājums, visas grambas un nelīdzenumus visurgājējs pārvarēja pilnā gaitā un viegli. Manevrēšanas spējas apmierinošas. Jāsecina, ka visurgājējs spēj pārvietoties apvidū, kur to nespētu parasts automobilis.“^[10] Pats autors uzskatīja, ka virkne nepilnību radušās tāpēc, ka tikušas uzspiestas izmaiņas projektā, piemēram, mašīnas gaita būtu daudz labāka, ja attālums starp asīm nebūtu samazināts un kāpurķēde un asis būtu ar reljefu, nebūtu ievietots vājāks dzinējs u.tml.^[11]

visurgājēja vēlāku rekonstrukciju kolāža, savākta no dažādākajiem avotiem

Tuvojoties frontei, rūpnīca tika evakuēta uz Pēterburgu, kur darbs turpinājās līdz 1915. gada 29. decembrim, kad notika uzlabotā (20 ZS dzinējs, reljefas asis un kāpurķēde u.c.) pēdējie paraugdemonstrējumi. Kaut arī uz līdzena ceļa sasniegtais ātrums bijis jau 42,6 km/h, 8. janvāra Pokļevska-Kozello atskaitē Rietumu frontes armijas inženierapgādes priekšniekam Kovaļenko tika atzīts, ka prototips diemžēl neatbilstot ziņojuma № 8101 prasībām, piemēram, mašīna „nespēja pārvietoties pa 1 pēdu^[12] dziļu irdenu sniegu, bet ūdensķēršļu pārvarēšanas izmēģinājumi tā arī nav tikuši veikti…“.^[13] Projekts tika apturēts, Porohovščikovam lika atmaksāt valsts kasē tam jau iztērētos 18 090 rubļus, bet mašīnas prototipu un dokumentāciju līdz 1. martam jānodod GKTP.^[14] Līdz 1916. gada oktobrim ritēja birokrātiska sarakste starp dažādām valsts iestādēm par to, vai projektu turpināt un kurai instancei to jāuzņemas.^[15]

1916. gada septembrī pasauli pāršalca vēsts, ka pie Sommas briti kaujā likuši lietā jauna veida ieroci - „sauszemes floti“, - t.i. bruņumašīnas uz kāpurķēdēm, kuras viegli pārrāvušas visas vācu aizsardzības līnijas un nu karadarbībai būšot pavisam cits raksturs.^[16] Drīz pēc publikācijām arī Valsts Domē tika apspriests jautājums par to, ko lai dara, lai apgādātu armiju ar tankiem. Protams, Porohovščikovu tas ieinteresēja, jo projekts jau bija izstrādāts – atlika tikai mainīt parametrus, pievienot bruņojumu un piedāvāt armijai.

Jau 29. septembrī (p.v.s.) Porohovščikovs avīzē „Новое время“ (№ 14572) publicēja rakstu „Sauszemes flote ir izgudrota Krievijā“ (Сухопутный флот - русское изобретение), kurā plaši aprakstīja savus nopelnus kāpurķēžu transporta līdzekļa, kuru varētu pārbūvēt par britu Mark'am līdzīgu tanku, un armijas vadības neatsaucību šai ziņā. Tā bija pirmā reize, kad par Porohovščikova visurgājēju sāk runāt kā par „kaujā izmantojamu“ un apbruņojamu.

auto un tā vadītāja parametru salīdzinājums ar ložmetēja "Maxim" parametriem, lai konstatētu, cik reāli ir šādai automašīnai piebūvēt grozāmu torni ar ložmetēju.

Taču situācija frontē bija pieņēmusi pozīciju kara raksturu, kurā no šāda tipa transporta līdzekļa ar gumijas kāpurķēdi nebūtu liela labuma, jo tas gluži vienkārši nespētu pārvarēt blīvos dzeloņstiepļu aizžogojumus, bet ar frontes apgādi tika galā zirgu pajūgi un automašīnas. Bija nepieciešama smagā bruņotā kaujas tehnika un šo nišu aizpildīja britu Mark un franču Renault FT-17 - Krievijas impērijas armijas vadība labāk līdzekļus atvēlēja gatavas kaujas tehnikas iepirkšanai no Lielbritānijas, nevis neprognozējamiem eksperimentiem pašu mājās. T.s. „Rīgas tanks“ pamazām pagaisa vēstures miglā. Pats Porohovščikovs vēl pēc pāris neveiksmīgiem eksperimentiem ar cita tipa bruņumašīnām atteicās no mēģinājumiem būvēt tankus un pievērsās aviācijai, tikai pa laikam savās vēlākās publikācijās pretendēa būt tanku būves pionieris. 1941. gadā viņu arestēja, apsūdzēja par valsts līdzekļu apzinātu izsaimniekošanu nevajadzīgiem eksperimentiem, un nošāva.

Toties mītu par pasaulē pirmo tanku atdzīvināja un attīstīja PSRS propaganda ar patriotisko saukli „Krievija ir tanku dzimtene!“^[17] 1942. gadā O. Drožins savā grāmatā min, ka „jau 1914. gada augustā tika izstrādāts kāpurķēžu visurgājēja projekts“^[18], bet jau 1946. gadā grāmatā „Tanks“^[19] raksta par „kāpurķēžu kaujas mašīnas projektu“ un piemin Porohovščikova uzvārdu. Savukārt 1949. gadā savā publikācijā žurnālā „Tankists“ P. Korņušins jau apgalvoja, ka „Porohovščikova uzbūvētais kaujas mašīnas prototips bija pasaulē pirmais tanks“.^[20] 1952. gadā Terentjevs un Bulajevs pat nepaslinkoja sameklēt aculieciniekus, un publicēja pirmo visurgājēja shematisko rekonstrukciju.^[21] Par visurgājēja parametriem līdz šim spriests tikai no šīs pēc strādnieka V. Rabinoviča (В.И. Рабинович) atmiņām izveidotas aptuvenas visurgājēja šķērsgriezuma shēmas un pāris fotogrāfijām, kas tapušas izmēģinājumu laikā.

1955. gadā publicētajā padomju pirmajā zinātniskajā darbā par bruņutehnikas vēsturi^[22], Mostovenko jau pilnībā pieturējās pie mīta par „Rīgas tanku“ kā pie vispārzināma fakta.

Turpmāk visurgājēju kā „pasaulē pirmo tanku“ pieminēja vai visās padomju publikācijās par bruņutehnikas vēsturi, iemūžināja grāmatās un enciklopēdijās. Savukārt visurgājēja shēma laika gaitā apauga ar klāt piezīmētām fantastiskām jaunām detaļām, lai mašīna pēc iespējas vairāk līdzinātos tam, ko saprot ar vārdu „tanks“ vai „kaujas mašīna“.

Piemēram, sāka zīmēt borta frikcionus, kādi vienkāpurķēdes mašīnai vispār nav nepieciešami, bruņas, grozāmu torni ar ložmetēju (par ko visurgājēja projekta aprakstos un dokumentācijā nav ne vārda). Pie tam ja sākotnēji neesošo torni iezīmēja ar punktētu līniju kā tur paredzētu, tad vēlāk jau ilustrēja ar esošu torni, iekombinējot tajā ložmetēju, sāka ignorēt priekšpuses padziļinājumu, izdomāja otru apkalpes locekli šāvēju (lai tam atrastu vietu, „palielināja“ mašīnas gabarītus) utt.

visurgājēja modelis Rīgas kuģniecības un vēstures muzejā

Par visurgājēja parametriem līdz šim varēja spriest tikai pēc V. Rabinoviča šķērsgriezuma shēmas un pāris fotogrāfijām, kas tapušas izmēģinājumu laikā, kas ļāva visai brīvu vaļu fantāzijai.

visurgājēja rekonstrukcija, par pamatu ņemot Rīgas kuģniecības un vēstures muzeja krājumā esošo modeli^[23], un salīdzinot tā proporcijas ar cilvēka augumu.

2015. gada februāra sākumā man palaimējās atrast Rīgas kuģniecības un vēstures muzejā Porohovščikova visurgājēja modeli, kas ļauj noteikt mašīnas iespējamos parametrus ar daudz lielāku iespējamo precizitāti. Pieņemot par atskaites punktu, ka blakus visurgājējam stāvošā virsnieka augums varētu būt bijis ap 175 cm (XX gs. sākumā tas bija jau virs vidējā auguma cilvēks), šķiet, mašīnas garums bijis ~290 cm, augstums (blakus stāvošajam virsniekam līdz elkonim) ~115 cm, platums ~140 cm.

Salīdzinot tai laikā izplatītākā 7,92 mm ložmetēja Maxim parametrus (garums 106,8 cm) ar cilvēka auguma proporcijām, un uzliekot ložmetēja attēlu sākotnējai visurgājēja shēmai redzam, ka tam vietas tādā tornī gluži vienkārši nav. Uz visurgājēja uzmontēja grozāmā torņa gadījumā vadītājs knapi tajā varētu ievietot galvu un plecus, ja vien nebūtu punduris, taču ložmetējam vietas tornī nebūtu, nemaz nerunājot par šaušanas iespējām. Redzam, ka grozāms ieroču tornis tehniski nav iespējams, taču ja grib visurgājēju apbruņot, tad vienīgā iespēja ir ložmetēju stacionāri izvietot uz kapota.

Tas gan ļauj diezgan viennozīmīgi noraidīt mītu, ka Rīgā tapušais visurgājēja prototips bijis tanks jeb tankete. Tomēr Porohovščikova eksperiments kā skaista leģenda par „pasaulē pirmo tanku, kas uzbūvēts Rīgā“ ieņēmis vietu blakus līdzīgi pamatotiem nostāstiem par 700 gadu verdzības jūgu, Rīgu kā Ziemassvētku eglītes dzimteni, simtos kuģu mērāmo Kurzemes un Zemgales hercogistes milzu kara floti u.c.

Taču ļaudis te palaiduši garām nepamanītu galveno: ar ko te patiesi varam lepoties! Ja mašīnai, ko mēs redzam fotogrāfijās un shēmā, pagrieziena riteņus nomainītu ar pagriežamām slēpēm, tad nepārprotami secinātu, ka 1915. gadā Rīgā ir tapis ne pārāk veiksmīgs, taču noteikti pasaulē pirmais sniega motocikla prototips.

Atsauces