Atšķirības starp "Vācbaltiešu izceļošana" versijām

No ''Vēsture''
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
m
m
 
(27 starpversijas, ko mainījis viens dalībnieks, nav parādītas)
1. rindiņa: 1. rindiņa:
 
[[Attēls:Baltiesu_izcelosana.jpg‎|right|thumb|300px|]]
 
[[Attēls:Baltiesu_izcelosana.jpg‎|right|thumb|300px|]]
−
'''Vācbaltiešu izceļošana''' no Latvijas - 1939.-1940. gados notikusī [[Vācbaltieši|vācbaltiešu]] piespiedu izceļošana, kuras organizēšanas juridiskais pamats bija 1939. gada 30. oktobrī noslēgtais [[Latvijas un Vācijas līgums par vācbaltiešu izceļošanu]]. Rezultātā 1939.-1940. gada ziemā Latviju atstāja aptuveni 47-50 000 baltiešu, Latvijas pilsoņu (līdz piespiedu izceļošanai Latvijā dzīvoja, kā 1939. gada oktobrī rakstīja žurnāls "Atpūta", 58 600 vācbaltiešu).
+
'''Vācbaltiešu izceļošana no Latvijas''' (vc. ''Umsiedlung'', kr. ''выселение прибалтийских немцев (остзейцев) из Латвии'') - 1939.-1940. gados notikusī [[Vācbaltieši|vācbaltiešu]] piespiedu izceļošana un ekspatriācija, kuras juridiskais pamats bija 1939. gada 30. oktobrī noslēgtais [[Latvijas un Vācijas līgums par vācbaltiešu izceļošanu]]. Rezultātā 1939.-1940. gadā Latviju atstāja 48 641  vācbaltiešu, Latvijas pilsoņu (1934. gadā Latvijas statistikā bija uzrādīti 69 855 vācbaltieši, 3,68% no iedzīvotājiem<ref>Latvijas statistikā gada grāmata 1934 (1935). - Valsts statistikas pārvalde: Rīga, 8.–9. lpp.</ref>). Pēcizceļošanas akcijā no Latvijas Vācijā ieradās 8171 vācbaltiešu.
  
 
Vācbaltiešu politiska piesaiste Vācijai kā oficiāli izvirzīts mērķis pirmo reizi publiski izskanēja 1939. gada 6. oktobrī, kad Ādolfs Hitlers [[Reihstāgs|Reihstāgā]], cita starpā, aicināja arī Baltijas vāciešus atgriezties reihā, precīzāk – Vartas novadā (''Reichsgau Wartheland'' - 1939. gadā izveidota province starp Silēziju un Prūsiju Vācijas okupētās Polijas teritorijā, ko Vācija uzskatīja par nelikumīgi zaudētu Pirmā pasaules kara rezultātā). Tika paziņots, ka “vāciešiem no Austrumeiropas valstīm jāatgriežas Lielvācijas paspārnē un jāpiedalās iekarotās Polijas rietumnovadu pārvācošanā”. Pirmie desmit kuģi no Vācijas Rīgā ienāca 8., 9. un 10. oktobrī, taču oktobrī Latviju pameta tikai t.s. valstsvācieši (''Reichsdeutsche'') – tie, kuriem Vācijas pavalstniecība bija jau pirms izceļošanas akcijas sākuma. Izceļošanas norises praktisko sagatavošanu un realizāciju uzņēmās Vācu tautas apvienība Latvijā. Tā organizēja un koordinēja tādus jautājumus kā – kur, kas, cik un kādas kastes mantu iesaiņošanai var nopirkt vai saņemt par brīvu, kas un kurā laikā var palīdzēt iesaiņot līdzi ņemamās mantas; kas un cik lielus saiņus ved uz ostu par velti un kur var pasūtīt maksas vedējus – ar zirgu vai automašīnu; kur un cikos ir jāierodas, lai sēstos uz kuģa, u.tt. Tika izveidotas vai iesaistītas sabiedriskās organizācijas, piemēram, Kultūras dienests (''Das Kulturamt''), par bagāžas transportēšanas jautājumiem – Transporta dienests (''Transportbuero''), vēl citos jautājumos − Tautas aprūpes dienests (''Volkspflegeamt''), mednieku savienība (''Jaegerbund''), Vācu sieviešu apvienība (''Deutsches Frauenbund''), kas rūpējās gan par konsultēšanu izceļošanas jautājumos (sevišķi daudzbērnu ģimenēm, bērniem, sievietēm u. tml.), gan par apģērba savākšanu un izdalīšanu izceļošanas akcijas ietvaros, un citas organizācijas, kurām vajadzēja līdzdarboties tautas pārvietošanā.  
 
Vācbaltiešu politiska piesaiste Vācijai kā oficiāli izvirzīts mērķis pirmo reizi publiski izskanēja 1939. gada 6. oktobrī, kad Ādolfs Hitlers [[Reihstāgs|Reihstāgā]], cita starpā, aicināja arī Baltijas vāciešus atgriezties reihā, precīzāk – Vartas novadā (''Reichsgau Wartheland'' - 1939. gadā izveidota province starp Silēziju un Prūsiju Vācijas okupētās Polijas teritorijā, ko Vācija uzskatīja par nelikumīgi zaudētu Pirmā pasaules kara rezultātā). Tika paziņots, ka “vāciešiem no Austrumeiropas valstīm jāatgriežas Lielvācijas paspārnē un jāpiedalās iekarotās Polijas rietumnovadu pārvācošanā”. Pirmie desmit kuģi no Vācijas Rīgā ienāca 8., 9. un 10. oktobrī, taču oktobrī Latviju pameta tikai t.s. valstsvācieši (''Reichsdeutsche'') – tie, kuriem Vācijas pavalstniecība bija jau pirms izceļošanas akcijas sākuma. Izceļošanas norises praktisko sagatavošanu un realizāciju uzņēmās Vācu tautas apvienība Latvijā. Tā organizēja un koordinēja tādus jautājumus kā – kur, kas, cik un kādas kastes mantu iesaiņošanai var nopirkt vai saņemt par brīvu, kas un kurā laikā var palīdzēt iesaiņot līdzi ņemamās mantas; kas un cik lielus saiņus ved uz ostu par velti un kur var pasūtīt maksas vedējus – ar zirgu vai automašīnu; kur un cikos ir jāierodas, lai sēstos uz kuģa, u.tt. Tika izveidotas vai iesaistītas sabiedriskās organizācijas, piemēram, Kultūras dienests (''Das Kulturamt''), par bagāžas transportēšanas jautājumiem – Transporta dienests (''Transportbuero''), vēl citos jautājumos − Tautas aprūpes dienests (''Volkspflegeamt''), mednieku savienība (''Jaegerbund''), Vācu sieviešu apvienība (''Deutsches Frauenbund''), kas rūpējās gan par konsultēšanu izceļošanas jautājumos (sevišķi daudzbērnu ģimenēm, bērniem, sievietēm u. tml.), gan par apģērba savākšanu un izdalīšanu izceļošanas akcijas ietvaros, un citas organizācijas, kurām vajadzēja līdzdarboties tautas pārvietošanā.  
  
−
Vācijas un Latvijas presē tika sākta masīva propagandas kampaņa, kurā laikraksta publikāciju pamatā ir ideja par vienotas vācu nācijas konceptu, cenšoties mainīt tradicionālo vācbaltiešu pozīciju, kas vienmēr sevi vairāk asociējuši ar Baltijas kultūras telpu, nevis Vācijas valsti un iedzīvotājiem. 9. oktobrī, reizē ar pirmo Tautas apvienības grupas vadības paziņojumu, laikraksts “Rigasche Rundschau” norādīja: “Starp Latvijas un Vācu reiha valdībām par repatriācijas līguma noslēgšanu panākta principiāla vienošanās, ar kuru tiks noregulēta vācu tautas piederības pilsoņu repatriācija un ar to saistīti jautājumi. Sarunas par šo līgumu sāksies nākošajās dienās.”<ref>Grundsaetzliche Einigung. Rigasche Rundschau. S. 1 (1939, 9. okt.).</ref> Liela nozīme izceļošanas propagandā tostarp bija Latvijas evaņģēliski luteriskās baznīcas padomes vācbaltiešu nodaļai, kuras Vācu evaņģēliski luteriskās draudzes bīskaps 1939. gada 11. oktobrī izdeva uzsaukumu, kurā izceļošana tika pasludināta par “neizbēgamu prasību”. Tautas grupas vadības paziņojumos presē pamatā izmantota uzrunas forma “vācietis”, “vācu”, izvairoties no apzīmējuma “vācbaltietis” (un pat “baltvācietis”). Līdzīgas izmaiņas terminoloģijā notika arī latviešu presē. Preses publikācijās aicināja uzsākt sagatavošanās darbus: galvenokārt atsevišķu mantu iepakošanu (piemēram, vērtīgas mēbeles), dokumentu, apliecinājumu savākšanu, dažādu formulāru aizpildīšanu un iesniegšanu atbildīgajās iestādēs. Tiem, kas nevēlējās pamest dzimteni, propaganda nākotni rādīja visai bēdīgu: “vācietība (''Deutschtum'') Latvijā vairs nepastāvēs. Nebūs nekādas vācu skolas, nekādas vācu apvienības, nekādas biedrības. Būs varbūt pavisam niecīga izņēmuma personas, kas palikušas šeit, respektīvi, personas, kas vairs nebūs vācu cilvēki. Jo tas, kurš šajā laikā atdalās no savas tautas grupas, atdalās no savas tautas uz visiem laikiem”.<ref>Totaler Umbruch. Rigasche Rundschau. S. 1. (1939, 3. nov.)</ref> Policijas ierēdņi apmeklēja visus tautskaitē uzrādītos vācbaltiešus, iesakot pamest Latviju, jo palikšana neesot vēlama. Tika slēgtas vācu skolas, Herdera institūts, 151 vācbatiešu biedrība, apturēta vācu draudžu darbība baznīcās.
+
Vācijas un Latvijas presē tika sākta masīva propagandas kampaņa, kurā laikraksta publikāciju pamatā ir ideja par vienotas vācu nācijas konceptu, cenšoties mainīt tradicionālo vācbaltiešu pozīciju, kas vienmēr sevi vairāk asociējuši ar Baltijas kultūras telpu, nevis Vācijas valsti un iedzīvotājiem. 9. oktobrī, reizē ar pirmo Tautas apvienības grupas vadības paziņojumu, laikraksts “Rigasche Rundschau” norādīja: “Starp Latvijas un Vācu reiha valdībām par repatriācijas līguma noslēgšanu panākta principiāla vienošanās, ar kuru tiks noregulēta vācu tautas piederības pilsoņu repatriācija un ar to saistīti jautājumi. Sarunas par šo līgumu sāksies nākošajās dienās.”<ref>Grundsaetzliche Einigung. Rigasche Rundschau. S. 1 (1939, 9. okt.).</ref> Liela nozīme izceļošanas propagandā tostarp bija Latvijas evaņģēliski luteriskās baznīcas padomes vācbaltiešu nodaļai, kuras Vācu evaņģēliski luteriskās draudzes bīskaps 1939. gada 11. oktobrī izdeva uzsaukumu, kurā izceļošana tika pasludināta par “neizbēgamu prasību”. Tautas grupas vadības paziņojumos presē pamatā izmantota uzrunas forma “vācietis”, “vācu”, izvairoties no apzīmējuma “vācbaltietis” (un pat “baltvācietis”). Līdzīgas izmaiņas terminoloģijā notika arī latviešu presē. Preses publikācijās aicināja uzsākt sagatavošanās darbus: galvenokārt atsevišķu mantu iepakošanu (piemēram, vērtīgas mēbeles), dokumentu, apliecinājumu savākšanu, dažādu formulāru aizpildīšanu un iesniegšanu atbildīgajās iestādēs.  
  
−
Ļoti mazs procents (vairāk nekā 6000) vācbaltiešu izturēja šo morālo spiedienu, bet lielākā daļa samierinājās ar pārmaiņām un pameta dzimteni. Tos, kuri devās uz Vāciju, nometināja Polijai atņemtajā Vārtas novadā. Izceļotāji drīkstēja ņemt līdzi kustamo īpašumu, bet nekustamā īpašuma pārvaldīšanu uzņēmās tam izveidotā akciju sabiedrība UTAG (''Umsiedlungs-Treuhand Aktiengesellschaft''), kas to pakāpeniski pārdeva, bet iegūtos līdzekļus caur Kredītbanku pārveda uz Vāciju dažādu preču veidā. Saskaņā ar UTAG datiem, izceļotāji atstāja Latvijā nekustamos īpašumus 137 100 000 latu vērtībā, kustamu mantu un vērtspapīrus 66 100 000 latvu vērtībā. Par atstātajiem īpašumiem aizbraucēji saņēma nelielu kompensāciju no Vispārējās lauksaimniecības bankas (likums par šīs bankas izveidi pieņemts 1938. gada 22. decembrī; 1939. gada 30. aprīlī to apvienoja ar Latvijas Tautas banku - banka nodarbojās ar atstāto lauku nekustamā īpašuma pārņemšanu un likvidēšanu; uz 1940. gada 11. martu tās bilancē bija 1762 īpašumi, kas tika sadalīti valsts vajadzībām un izdalei migrantiem no valsts austrumu apgabaliem). Latvijā palika arī 30 200 000 latu skaidrā naudā, jo katrs izceļotājs drīkstēja ņemt līdzi tikai 50 latus.
+
Tiem, kas nevēlējās pamest dzimteni, propaganda nākotni rādīja visai bēdīgu: “vācietība (''Deutschtum'') Latvijā vairs nepastāvēs. Nebūs nekādas vācu skolas, nekādas vācu apvienības, nekādas biedrības. Būs varbūt pavisam niecīga izņēmuma personas, kas palikušas šeit, respektīvi, personas, kas vairs nebūs vācu cilvēki. Jo tas, kurš šajā laikā atdalās no savas tautas grupas, atdalās no savas tautas uz visiem laikiem”.<ref>Totaler Umbruch. Rigasche Rundschau. S. 1. (1939, 3. nov.)</ref> Policijas ierēdņi regulāri apmeklēja visus tautskaitē uzrādītos vācbaltiešus, iesakot pamest Latviju, jo to palikšana Latvijā neesot vēlama. Tika slēgtas vācu skolas, [[Herdera institūts Rīgā|Herdera institūts]], 151 vācbatiešu biedrība, apturēta vācu draudžu darbība baznīcās. Liela nozīme bija arī vācbaltiešu uzņēmumu nonākšanai valsts kontrolē u.c. administratīvi uzņēmējdarbības ierobežojumi.
 +
 
 +
Ļoti mazs procents (~6000) vācbaltiešu izturēja šo spiedienu, bet lielākā daļa samierinājās ar pārmaiņām un pameta dzimteni. Mazākā daļa devās uz Skandināviju vai meklēja patvērumu citās zemēs (kas bija visai problemātiski, jo ritēja 2. pasaules karš). Tos, kuri devās uz Vāciju, nometināja Polijai atņemtajā Vārtas novadā. Izceļotāji drīkstēja ņemt līdzi nelielu kustamo īpašumu, bet nekustamā īpašuma pārvaldīšanu uzņēmās tam izveidotā akciju sabiedrība UTAG (''Umsiedlungs-Treuhand Aktiengesellschaft''), kas to pakāpeniski pārdeva, bet iegūtos līdzekļus caur Kredītbanku pārveda uz Vāciju dažādu preču veidā. Process bija lēns, bet, sākoties 2. pasaules karam, apstājās pavisam, tā kā lielākā daļa vācbaltiešu pat minimālo kompensāciju par atstātajiem īpašumiem nesaņēma. Saskaņā ar UTAG datiem, izceļotāji atstāja Latvijā nekustamos īpašumus 137 100 000 latu vērtībā, kustamu mantu un vērtspapīrus 66 100 000 latu vērtībā. Par atstātajiem īpašumiem aizbraucējiem vajadzēja saņemt kompensāciju no Vispārējās lauksaimniecības bankas (likums par šīs bankas izveidi pieņemts 1938. gada 22. decembrī; 1939. gada 30. aprīlī to apvienoja ar Latvijas Tautas banku - banka nodarbojās ar atstāto lauku nekustamā īpašuma pārņemšanu un likvidēšanu; uz 1940. gada 11. martu tās bilancē bija 1762 īpašumi, kas tika sadalīti valsts vajadzībām un izdalei migrantiem no valsts austrumu apgabaliem). Bez tam izceļotājiem atņēma uzkrājumus bankās 30 200 000 latu apjomā, jo katrs izceļotājs drīkstēja ņemt līdzi tikai 50 latus.
  
 
==== Atsauces un piezīmes ====
 
==== Atsauces un piezīmes ====
  
 
{{atsauces}}
 
{{atsauces}}
 +
 +
===  ===
 +
<center><gallery>
 +
Attēls:Umsiedlung_1.jpg|
 +
Attēls:Umsiedlung_2.jpg|
 +
Attēls:Umsiedlung_3.jpg|
 +
Attēls:Umsiedlung_4.jpg|
 +
Attēls:Umsiedlung_5.jpg
 +
</gallery></center>
  
 
==== Literatūra un avoti par šo tēmu ====
 
==== Literatūra un avoti par šo tēmu ====
19. rindiņa: 30. rindiņa:
 
* Feldmanis I. Vâcbaltiešu izceļošana. // Latvijas Arhîvi. 1994. Nr4
 
* Feldmanis I. Vâcbaltiešu izceļošana. // Latvijas Arhîvi. 1994. Nr4
 
* Feldmanis I. Latvijas vāciešu izceļošana. // Latvijas Arhīvi. 1995., Nr.1., 61 lpp.-80. lpp. > 67.-69. lpp.
 
* Feldmanis I. Latvijas vāciešu izceļošana. // Latvijas Arhīvi. 1995., Nr.1., 61 lpp.-80. lpp. > 67.-69. lpp.
−
* Feldmanis I. Vācbaltiešu izceļošana no Latvijas (1939 – 1941). - LU Akadēmiskais apgāds, Rīga, 2012. ISBN 978-9984-45-598-3
+
* Feldmanis I. Vācbaltiešu izceļošana no Latvijas (1939 – 1941). - LU Akadēmiskais apgāds, Rīga, 2012. ISBN 978-9984-45-598-3 (2014, ISBN 978-9984-45-917 )
 
* Latvijas Valsts vēstures arhīvs (turpmâk – LVVA), 1367. f. (LR Finanšu ministrijas Muitas departaments, 1913.–1942. g.), 4. apr., 3233. l. (Sarakste par vācu tautības pilsoņu - izceļotāju mantām, 16.10.1938.–30.12.1939.)
 
* Latvijas Valsts vēstures arhīvs (turpmâk – LVVA), 1367. f. (LR Finanšu ministrijas Muitas departaments, 1913.–1942. g.), 4. apr., 3233. l. (Sarakste par vācu tautības pilsoņu - izceļotāju mantām, 16.10.1938.–30.12.1939.)
 
* LVVA, 5921. f. (Vācbaltiešu tautas apvienība Latvijā, 1912.–1941. g.)
 
* LVVA, 5921. f. (Vācbaltiešu tautas apvienība Latvijā, 1912.–1941. g.)
28. rindiņa: 39. rindiņa:
 
* Evija Ziemele. Vācbaltiešu izceļošanas diskurss laikrakstā “Rigasche Rundschau” laikā no 1939. gada 9. oktobra līdz 7. novembrim. // Latvijas preses vēsture: diskursi un identitātes. / O.Skudra - LU SPPI: Rīga, 2010., 98.-123. lpp.
 
* Evija Ziemele. Vācbaltiešu izceļošanas diskurss laikrakstā “Rigasche Rundschau” laikā no 1939. gada 9. oktobra līdz 7. novembrim. // Latvijas preses vēsture: diskursi un identitātes. / O.Skudra - LU SPPI: Rīga, 2010., 98.-123. lpp.
 
* Rasa Pārpuce. Vācbaltiešu izceļošana 1939. gada nogalē caur Latvijas ostām. // "Latvijas Arhīvi" 2006. Nr.2. 140.-150. lpp.
 
* Rasa Pārpuce. Vācbaltiešu izceļošana 1939. gada nogalē caur Latvijas ostām. // "Latvijas Arhīvi" 2006. Nr.2. 140.-150. lpp.
 +
* Kārlis Kangeris. Baltvācieši Latvijas ģenerālapgabalā (1941–1945): labi okupācijas varas “kalpi” vai Latvijā nevēlamas vācu tautības grupas piederīgie?. // Latvijas vēsturnieku komisijas raksti, 21. sējums, 84.-121. lpp.
 
----
 
----
 
* Hehn J. v. Die Umsiedlung der baltischen Deutschen – das letzte Kapitel baltisch-deutscher Geschichte. 2. Auflage. - Marburg, 1984
 
* Hehn J. v. Die Umsiedlung der baltischen Deutschen – das letzte Kapitel baltisch-deutscher Geschichte. 2. Auflage. - Marburg, 1984
40. rindiņa: 52. rindiņa:
 
* [http://www.laikraksts.com/raksti/raksts.php?KursRaksts=1962 Silvija Ģibiete, Lāsma Ģibiete. Uz mūžu zaudētā dzimtene : Vācbaltiešu piespiedu izceļošana no Latvijas 1939-1941. // Latvietis Nr. 177, 2011. g. 7. dec.]
 
* [http://www.laikraksts.com/raksti/raksts.php?KursRaksts=1962 Silvija Ģibiete, Lāsma Ģibiete. Uz mūžu zaudētā dzimtene : Vācbaltiešu piespiedu izceļošana no Latvijas 1939-1941. // Latvietis Nr. 177, 2011. g. 7. dec.]
 
* [http://liepajasvesture.blogspot.com/2008/02/vcieu-1939-gada-liel-izceoana.html Aina Burija. Vāciešu 1939. gada lielā izceļošana : Liepāja]
 
* [http://liepajasvesture.blogspot.com/2008/02/vcieu-1939-gada-liel-izceoana.html Aina Burija. Vāciešu 1939. gada lielā izceļošana : Liepāja]
 +
* [http://www.arhivi.lv/sitedata/ZURNALS/zurnalu_raksti/140-149-VESTURE-Parpuce.pdf Rasa Pârpuce. Vācbaltiešu izceļošana 1939. gada nogalē caur Latvijas ostām. // "Latvijas Arhīvi" 2006. Nr.2. 140.-150. lpp.]
 +
* [https://dspace.lu.lv/dspace/bitstream/handle/7/4604/17217-Rasa_Parpuce_2010.pdf?sequence=1 Pārpuce Rasa. Baltijas kultūras vērtību problēma vācbaltiešu izceļošanas kontekstā : promocijas darbs. - LU: Rīga, 2010.]
 +
* [https://www.youtube.com/watch?v=3m9P85IPPp8 Kinohronika "Vācbaltiešu izceļošana" - youtube.com]
 +
* [https://www.youtube.com/watch?v=oPEj06DNzQY Filma "Uz visiem laikiem. Vācbaltiešu izceļošana" // projekts „Dažādas tautas – kopīga pieredze” - youtube.com]
 +
* [https://gramatas.lndb.lv/periodika2-viewer/view/index-dev.html?lang=fr&fbclid=IwAR1gOjoQBh5mf1gkzj2YJSJe8Q8g7PEnMJ5-co9Nl-7-Z0HpHH0pWzP9gko#panel:pp|issue:/g_001_0308004852|page:1|issueType:B Izceļojošo vācu tautības pilsoņu saraksts. - Iekšlietu ministrija: Rīga, 1939 // gramatas.lndb.lv]
 +
----
 +
* [http://www.russkije.lv/ru/pub/read/tsoya-i-feldmanis/ Рецензия на книгу И.Фелдманиса «Переселение прибалтийских немцев из Латвии (1939-1941)»]
  
 
[[Kategorija:Represālijas]]
 
[[Kategorija:Represālijas]]

Pašreizējā versija, 2023. gada 18. jūnijs, plkst. 06.18

Baltiesu izcelosana.jpg

Vācbaltiešu izceļošana no Latvijas (vc. Umsiedlung, kr. выселение прибалтийских немцев (остзейцев) из Латвии) - 1939.-1940. gados notikusī vācbaltiešu piespiedu izceļošana un ekspatriācija, kuras juridiskais pamats bija 1939. gada 30. oktobrī noslēgtais Latvijas un Vācijas līgums par vācbaltiešu izceļošanu. Rezultātā 1939.-1940. gadā Latviju atstāja 48 641 vācbaltiešu, Latvijas pilsoņu (1934. gadā Latvijas statistikā bija uzrādīti 69 855 vācbaltieši, 3,68% no iedzīvotājiem[1]). Pēcizceļošanas akcijā no Latvijas Vācijā ieradās 8171 vācbaltiešu.

Vācbaltiešu politiska piesaiste Vācijai kā oficiāli izvirzīts mērķis pirmo reizi publiski izskanēja 1939. gada 6. oktobrī, kad Ādolfs Hitlers Reihstāgā, cita starpā, aicināja arī Baltijas vāciešus atgriezties reihā, precīzāk – Vartas novadā (Reichsgau Wartheland - 1939. gadā izveidota province starp Silēziju un Prūsiju Vācijas okupētās Polijas teritorijā, ko Vācija uzskatīja par nelikumīgi zaudētu Pirmā pasaules kara rezultātā). Tika paziņots, ka “vāciešiem no Austrumeiropas valstīm jāatgriežas Lielvācijas paspārnē un jāpiedalās iekarotās Polijas rietumnovadu pārvācošanā”. Pirmie desmit kuģi no Vācijas Rīgā ienāca 8., 9. un 10. oktobrī, taču oktobrī Latviju pameta tikai t.s. valstsvācieši (Reichsdeutsche) – tie, kuriem Vācijas pavalstniecība bija jau pirms izceļošanas akcijas sākuma. Izceļošanas norises praktisko sagatavošanu un realizāciju uzņēmās Vācu tautas apvienība Latvijā. Tā organizēja un koordinēja tādus jautājumus kā – kur, kas, cik un kādas kastes mantu iesaiņošanai var nopirkt vai saņemt par brīvu, kas un kurā laikā var palīdzēt iesaiņot līdzi ņemamās mantas; kas un cik lielus saiņus ved uz ostu par velti un kur var pasūtīt maksas vedējus – ar zirgu vai automašīnu; kur un cikos ir jāierodas, lai sēstos uz kuģa, u.tt. Tika izveidotas vai iesaistītas sabiedriskās organizācijas, piemēram, Kultūras dienests (Das Kulturamt), par bagāžas transportēšanas jautājumiem – Transporta dienests (Transportbuero), vēl citos jautājumos − Tautas aprūpes dienests (Volkspflegeamt), mednieku savienība (Jaegerbund), Vācu sieviešu apvienība (Deutsches Frauenbund), kas rūpējās gan par konsultēšanu izceļošanas jautājumos (sevišķi daudzbērnu ģimenēm, bērniem, sievietēm u. tml.), gan par apģērba savākšanu un izdalīšanu izceļošanas akcijas ietvaros, un citas organizācijas, kurām vajadzēja līdzdarboties tautas pārvietošanā.

Vācijas un Latvijas presē tika sākta masīva propagandas kampaņa, kurā laikraksta publikāciju pamatā ir ideja par vienotas vācu nācijas konceptu, cenšoties mainīt tradicionālo vācbaltiešu pozīciju, kas vienmēr sevi vairāk asociējuši ar Baltijas kultūras telpu, nevis Vācijas valsti un iedzīvotājiem. 9. oktobrī, reizē ar pirmo Tautas apvienības grupas vadības paziņojumu, laikraksts “Rigasche Rundschau” norādīja: “Starp Latvijas un Vācu reiha valdībām par repatriācijas līguma noslēgšanu panākta principiāla vienošanās, ar kuru tiks noregulēta vācu tautas piederības pilsoņu repatriācija un ar to saistīti jautājumi. Sarunas par šo līgumu sāksies nākošajās dienās.”[2] Liela nozīme izceļošanas propagandā tostarp bija Latvijas evaņģēliski luteriskās baznīcas padomes vācbaltiešu nodaļai, kuras Vācu evaņģēliski luteriskās draudzes bīskaps 1939. gada 11. oktobrī izdeva uzsaukumu, kurā izceļošana tika pasludināta par “neizbēgamu prasību”. Tautas grupas vadības paziņojumos presē pamatā izmantota uzrunas forma “vācietis”, “vācu”, izvairoties no apzīmējuma “vācbaltietis” (un pat “baltvācietis”). Līdzīgas izmaiņas terminoloģijā notika arī latviešu presē. Preses publikācijās aicināja uzsākt sagatavošanās darbus: galvenokārt atsevišķu mantu iepakošanu (piemēram, vērtīgas mēbeles), dokumentu, apliecinājumu savākšanu, dažādu formulāru aizpildīšanu un iesniegšanu atbildīgajās iestādēs.

Tiem, kas nevēlējās pamest dzimteni, propaganda nākotni rādīja visai bēdīgu: “vācietība (Deutschtum) Latvijā vairs nepastāvēs. Nebūs nekādas vācu skolas, nekādas vācu apvienības, nekādas biedrības. Būs varbūt pavisam niecīga izņēmuma personas, kas palikušas šeit, respektīvi, personas, kas vairs nebūs vācu cilvēki. Jo tas, kurš šajā laikā atdalās no savas tautas grupas, atdalās no savas tautas uz visiem laikiem”.[3] Policijas ierēdņi regulāri apmeklēja visus tautskaitē uzrādītos vācbaltiešus, iesakot pamest Latviju, jo to palikšana Latvijā neesot vēlama. Tika slēgtas vācu skolas, Herdera institūts, 151 vācbatiešu biedrība, apturēta vācu draudžu darbība baznīcās. Liela nozīme bija arī vācbaltiešu uzņēmumu nonākšanai valsts kontrolē u.c. administratīvi uzņēmējdarbības ierobežojumi.

Ļoti mazs procents (~6000) vācbaltiešu izturēja šo spiedienu, bet lielākā daļa samierinājās ar pārmaiņām un pameta dzimteni. Mazākā daļa devās uz Skandināviju vai meklēja patvērumu citās zemēs (kas bija visai problemātiski, jo ritēja 2. pasaules karš). Tos, kuri devās uz Vāciju, nometināja Polijai atņemtajā Vārtas novadā. Izceļotāji drīkstēja ņemt līdzi nelielu kustamo īpašumu, bet nekustamā īpašuma pārvaldīšanu uzņēmās tam izveidotā akciju sabiedrība UTAG (Umsiedlungs-Treuhand Aktiengesellschaft), kas to pakāpeniski pārdeva, bet iegūtos līdzekļus caur Kredītbanku pārveda uz Vāciju dažādu preču veidā. Process bija lēns, bet, sākoties 2. pasaules karam, apstājās pavisam, tā kā lielākā daļa vācbaltiešu pat minimālo kompensāciju par atstātajiem īpašumiem nesaņēma. Saskaņā ar UTAG datiem, izceļotāji atstāja Latvijā nekustamos īpašumus 137 100 000 latu vērtībā, kustamu mantu un vērtspapīrus 66 100 000 latu vērtībā. Par atstātajiem īpašumiem aizbraucējiem vajadzēja saņemt kompensāciju no Vispārējās lauksaimniecības bankas (likums par šīs bankas izveidi pieņemts 1938. gada 22. decembrī; 1939. gada 30. aprīlī to apvienoja ar Latvijas Tautas banku - banka nodarbojās ar atstāto lauku nekustamā īpašuma pārņemšanu un likvidēšanu; uz 1940. gada 11. martu tās bilancē bija 1762 īpašumi, kas tika sadalīti valsts vajadzībām un izdalei migrantiem no valsts austrumu apgabaliem). Bez tam izceļotājiem atņēma uzkrājumus bankās 30 200 000 latu apjomā, jo katrs izceļotājs drīkstēja ņemt līdzi tikai 50 latus.

Atsauces un piezīmes

  1. ↑ Latvijas statistikā gada grāmata 1934 (1935). - Valsts statistikas pārvalde: Rīga, 8.–9. lpp.
  2. ↑ Grundsaetzliche Einigung. Rigasche Rundschau. S. 1 (1939, 9. okt.).
  3. ↑ Totaler Umbruch. Rigasche Rundschau. S. 1. (1939, 3. nov.)

  • Umsiedlung 1.jpg
  • Umsiedlung 2.jpg
  • Umsiedlung 3.jpg
  • Umsiedlung 4.jpg
  • Umsiedlung 5.jpg

Literatūra un avoti par šo tēmu

  • LVVA, 2570.f., 3.apr., 368.l., 8.-12.lp. Līguma oriģināls.
  • LVVA, 2570. f. (LR Ārlietu ministrijas Administratīvais departaments un līgumu departaments), 3. apr., 368. l. (1939. g. 30. oktobra līgums par vācu tautības Latvijas pilsoņu pârvietošanu uz Vāciju; u.c.), 1.–25. lp.; Valdības Vēstnesis. 1939. 30. okt.
  • Cerūzis R. Vācu faktors Latvijā (1918-1939). - LU Akadēmiskais apgads: Rīga, 2004. ISBN 978-9984-770-52-9
  • Feldmanis I. Vâcbaltiešu izceļošana. // Latvijas Arhîvi. 1994. Nr4
  • Feldmanis I. Latvijas vāciešu izceļošana. // Latvijas Arhīvi. 1995., Nr.1., 61 lpp.-80. lpp. > 67.-69. lpp.
  • Feldmanis I. Vācbaltiešu izceļošana no Latvijas (1939 – 1941). - LU Akadēmiskais apgāds, Rīga, 2012. ISBN 978-9984-45-598-3 (2014, ISBN 978-9984-45-917 )
  • Latvijas Valsts vēstures arhīvs (turpmâk – LVVA), 1367. f. (LR Finanšu ministrijas Muitas departaments, 1913.–1942. g.), 4. apr., 3233. l. (Sarakste par vācu tautības pilsoņu - izceļotāju mantām, 16.10.1938.–30.12.1939.)
  • LVVA, 5921. f. (Vācbaltiešu tautas apvienība Latvijā, 1912.–1941. g.)
  • LVVA, 2570. f. (LR Ārlietu ministrijas Administratīvais departaments un līgumu departaments), 3. apr., 368. l. (1939. g. 30. oktobra līgums par vācu tautības Latvijas pilsoņu pârvietošanu uz Vāciju; u.c.), 1.–25. lp.; Valdības Vēstnesis. 1939. 30. okt.
  • Burija A. 1939. gada Lielā izceļošana. // Liepājas kalendārs 1999. gadam. - Liepāja, 1998.
  • Taube A. fon, Tomsons Ē. Vācbaltieši Latvijā un Igaunijā. - Svētdienas Rīts: Rīga, 1993. - 47 lpp.
  • Fēgezaks Zigfrīds, fon. Senči un pēcteči. Piezīmes no senās Livonijas vēstuļu lādes 1689-1887. - Vesta LK: Rīga, 2011. - 416 lpp. ISBN 9934813971
  • Evija Ziemele. Vācbaltiešu izceļošanas diskurss laikrakstā “Rigasche Rundschau” laikā no 1939. gada 9. oktobra līdz 7. novembrim. // Latvijas preses vēsture: diskursi un identitātes. / O.Skudra - LU SPPI: Rīga, 2010., 98.-123. lpp.
  • Rasa Pārpuce. Vācbaltiešu izceļošana 1939. gada nogalē caur Latvijas ostām. // "Latvijas Arhīvi" 2006. Nr.2. 140.-150. lpp.
  • Kārlis Kangeris. Baltvācieši Latvijas ģenerālapgabalā (1941–1945): labi okupācijas varas “kalpi” vai Latvijā nevēlamas vācu tautības grupas piederīgie?. // Latvijas vēsturnieku komisijas raksti, 21. sējums, 84.-121. lpp.
  • Hehn J. v. Die Umsiedlung der baltischen Deutschen – das letzte Kapitel baltisch-deutscher Geschichte. 2. Auflage. - Marburg, 1984
  • Diktierte Option: Die Umsiedlung der Deutsch-Balten aus Estland und Lettland 1939–1941. / Loeber, D. A. (Hrsg.) - Neumünster, 1972
  • Bernsdorff H. Gesundheitsdienst Fürsorge wärend der deutschbaltischen Umsiedlung. // Baltische Hefte. 1970. Bd. 16.

Resursi internetā par šo tēmu

Saturs iegūts no "https://vesture.eu/index.php?title=Vācbaltiešu_izceļošana&oldid=73752"