Atšķirības starp "Agresija" versijām

Pašreizējā versija, 2020. gada 9. aprīlis, plkst. 06.24

Agresijas akts - vienas valsts militārā spēka vai tā pielietošanas draudu izmantošanai pret citas valsts suverenitāti, teritoriālo neaizskaramību vai politisko neatkarību, ko neattaisno pašaizsardzības nepieciešamība vai citi apstākļi, ko starptautiskās tiesības juridiski atzīst par izņēmumiem.

Agresijas nelikumība ir viens no starptautisko tiesību stūrakmeņiem, gluži tāpat, kā tās novēršana ir viens no Apvienoto Nāciju Organizācijas pamatuzdevumiem. Vēl pirms ANO izveidošanas Nāciju Savienība uzskatīja agresijas novēršanu par savu galveno funkciju, bet pēc 2. pasaules kara antinacistiskās koalīcijas valstu kara tribunāli definēja agresiju kā noziegumu pret cilvēci. Šī jēdziena pamatdefinīciju devusi ANO Ģenerālā Assambleja (ANO Harta, Statūti, to nedefinē, tikai aizliedz spēka pielietošanu un draudus.) 1974. gadā. Atspoguļojot plašu starptautisko vienošanos, šai definīcijai tomēr nav līguma formas, kaut arī to var pieskaitīt pie starptautiskajām tiesībām. Skaidrojums piedāvā arīdzan agresijas aktu uzskaitījumu: iebrukums; uzbrukums vai jebkāda ilguma okupācija; bombardēšana; blokādes; uzbrukums citas valsts bruņotajiem spēkiem; nesankcionēta bruņoto spēku izmantošana, kas izvietoti citas valsts teritorijā; savas teritorijas vai gaisa telpas izmantošanas atļaušana agresijas īstenošanai; savu karaspēka daļu vai analoģisku grupu nosūtīšana agresijas veikšanai vai lai piedalītos tajā. Agresijas akti paredz divus Statūtos atrunātus likumīga spēka pielietošanas gadījumus: a) individuālu un kolektīvu pašaizsardzību; b) ANO sankcionētu spēka pielietošanu (piemēram, Irākas iebrukums Kuveitā deva tai un tās sabiedrotajiem tiesības uz pašaizsardzību, bet ANO – tiesības sankcionēt spēka pielietošanu pret Irāku saskaņā ar Statūtu VII nodaļu).

Skaidrojums sākas ar apgalvojumu, ka “vienas valsts spēka pielietošanu pirmajai, pārkāpjot ANO Statūtus”, prima facie pierāda agresiju. Zināmā mērā šī definīcija ir visai ierobežota, ja ne pat neprecīza, jo pieļauj, ka viena valsts pielieto spēku pirmā, ja vien tā nepārkāpj ANO Statūtus. Tā, piemēram, ASV 1992. gadā iebrūkot Somālijā, gan pielietoja militāru spēku pirmās, taču neveica agresiju, jo šo akciju, pamatojoties uz Statūtu VII nodaļu, sankcionēja Drošības Padome. Daudzas valstis uzskata, ka spēka pielietošana pirmajiem, lai evakuētu savus pilsoņus no citas valsts, kur tiem draudz nepastarpinātas briesmas un kur tie nav aizsargāti, nav agresijas akts (piemēram, Izraēlas kara aviācijas un desanta reids 1976. gadā Entebē), un to jāuzlūko kā pašaizsardzības veidu. Daži tiesību speciālisti un aizstāvji paģēr vēl lielākas iespējas ANO nesankcionētai spēka pielietošanai, lai novērstu plaša mēroga cilvēktiesību pārkāpumus.

Literatūra par šo tēmu

• Latvijas padomju enciklopēdija. - Galvenā enciklopēdija redakcija: Rīga, 1981, 83. lpp.

• Crimes of war. What the public should know. / Edited by Roy Gutman and David Rieff, legal Editor Kenneth Anderson. - W.W. Norton&company: New York, London, 1999