Atšķirības starp "Volgas Bulgārija" versijām

Pašreizējā versija, 2018. gada 23. augusts, plkst. 19.58

Volgas Bulgārija (an. Volga Bulgaria, vc. Reich der Wolgabulgaren, kr. Волжская Булгария) – literatūrā pieņemts apzīmējums senbulgāru valstiskam veidojumam Volgas vidustecē un Kamas baseinā X-XIII gs.

Senbulgāru zemes atradās Volgas un Kamas satecē, kā arī Kamas upes baseinā, pamatā apdzīvojot upju ielejas. IX gs. beigās elteberam Almušam (tj. Almış iltäbär; ?-?) visai viegli izdevās panākt, ka viņu ievēl par valdnieku. Kā valsts veidošanās process noritējis, nav zināms. X-XI gs. mijā Volgas Bulgārija jau bija visai klasiska viduslaiku valsts. Vēlīnā vadonības sabiedrība, kurā augstākā vara bija elteberam (XI gs. valdnieki sāka titulēties kā emīri) un valdnieka padomei, ko veidoja cilšu aristokrātijas pārstāvji. Bija izveidojusies jau ne visai sarežģīta administratīvās pārvaldes sistēma, vienota likumdošana un nodokļu iekasēšanas sistēma. Valdnieka varu nodrošināja pastāvīga karadraudze, bet kara gadījumā tika mobilizēti visi ieročus nest spējīgie vīrieši. Mazākās pilsētās un ciemos izpildvara bija vecāko padomju rokās. X gs. sākumā, lai nostiprinātu savas pozīcijas, Almušs lūdza Bagdādes kalīfu kļūt par tā sizerenu. Līdz ar to oficiālā reliģija kļuva islāms. Galvaspilsēta Bulgāra atradās Volgas krastā, taču XI gs. emīru rezidence tika pārcelta no visai nedrošās Bulgāras dziļāk iekšzemē uz Biļaru, kas biežāk avotos dēvēta par Lielo pilsētu. Zeme bija blīvi apdzīvota - vairāk nekā 1000 pilsētas un nocietinātas apmetnes, - tāpēc dažkārt skandināvu avotos dēvēta par "pilsētu zemi" (senskand. Garðaríki).

Līdzīgi kā Hazāru kaganātā, arī senbulgāru aristokrātija saglabāja savu nomadisko dzīvesveidu, taču absolūtais vairums iedzīvotāju bija zemkopji, bet perifērijā lopkopji un mednieki. Līdz ar centralizētas varas izveidošanos, auga līdzdalība tranzīttirdzniecībā, kas veicināja pilsētu skaita pieaugumu un jaunu sociālo kategoriju - amatnieku un tirgotāju, - izveidošanos. Emīra administrācijas - valsts kases, - pamatienākumus veidoja ikgadējās nodevas, ko no izaudzētā un nomedītā maksāja iedzīvotāji, kā arī procents no tranzīta tirdzniecības. Atkarībā esošās somugru ciltis maksāja zemes nodokli un galvasnaudu. Saimniecības pamatā bija zemkopība. Visai auglīgajai melnzemei bija nepieciešams dziļāks arums un kvalitatīvāki darbarīki - jau IX gs. saimniecībās kapļa vietā sāka izmantot arklu ar dzelzs lemesi. Pamatā audzēja kviešus, rudzus, miežus, prosu un zirņus, labību ievērojamos daudzumos eksportēja. Visai liela nozīme bija zvērādu ieguvei – tās bija visai pieprasīta prece dienvidu zemēs. Zvejniecība vairāk kalpoja kā iztikas avots, kaut arī kaltētā veidā zivis daudz iegādājās tirgotāju karavānas, lai nodrošinātu sev iztiku tālajā ceļā. Svarīga eksporta prece bija medus un vasks. Amatniecībā dominēja keramika un metālapstrāde (darba rīku un ieroču izgatavošana), kā arī ādas izstrādājumu ražošana, kas jau norita visai manufaktūriski. Tā kā zeme atradās tirdzniecības ceļu krustpunktā - caur to pa ūdensceļiem virzījās preču plūsma starp Skandināviju, Baltiju, senkrievu zemēm un Centrālāziju, Kaspijas un Melnās jūras ostām, - milzīga loma bija tirdzniecībai. Desmitā tiesa no ievestā nonāca emīra kasē, savukārt centralizēta vara garantēja drošu pārvietošanos, dzīvošanu un tirgošanos. No pašas Volgas Bulgārijas eksportēja labību, zvērādas, ieročus, ēdas izstrādājumus, zivju līmi, vasku un medu, bebru dziedzerus, valzirgu ilkņus, kokmateriālus u.c. Netālu no Bulgāras pilsētas atradās Austrumeiropā lielākais tirgus - Aga bazar, - kur norisa lielākā daļa finanšu operāciju.

1223. gadā Mongoļu impērijas armijas ekspedīcijas korpuss noijona Džebes (mg. Зэвэ : Jebe, ?-1225) un baātura Subedeja (mg. Сүбээдэй : Sübeedei, 1176-1248) vadībā, sakāvuši polovcu un senkrievu apvienoto armiju kaujā pie Kalkas, vajājot polovcu ordas, iebruka Volgas senbulgāru zemēs, taču tika sakauti un bēga. Sākās Volgas Bulgārijas un Mongoļu impērijas karš. Subedeja vadībā mongoļi atgriezās 1229. gadā, guva vairākas uzvaras, taču galu galā bija spiesti atkāpties, lai atkal atgrieztos 1232. gadā – mongoļiem izdevās iekarot valsts dienviddaļu, bet tālāk attīstīt panākumus tie tomēr nespēja. 1236. gadā ieradās milzīga mongoļu armija - 120-150 000 vīru, - paša Batija vadībā, kurai izdevās salauzt senbulgāru pretestību un iekarot to zemi. Volgas Bulgārija beidza pastāvēt kā suverēna zeme

Literatūra par šo tēmu

• Shpakovsky V., Nicolle D. Armies of the Volga Bulgars & Khanate of Kazan. - Bloomsbury Publishing: LOndon, 2013. ISBN 9781782000792
• Zimonyi I. The origins of the Volga bulghars. // Studia Uralo-Altaica, No.32, 1990. ISSN 0133-4239

• Gert Rispling. Wolgabulgaren. // Reallexikon der Germanischen Altertumskunde (RGA). 2. Auflage. Band 34 - Walter de Gruyter: Berlin / New York, 2007, S. 210-211. ISBN 978-3-11-018389-4
• Ylttanbik – letzter Zar der Wolgabolgaren. / Kai Ehlers (Hrsg.) - Rhombos-Verlag: Berlin, 2016. ISBN 978-3-944101-25-5

• Тафаев Г. И. Древнеболгарская цивилизация: синтез истории, культур, языков и религий народов Среднего Поволжья - Чувашский гос. пед. ун-т им. И. Я. Яковлева: Чебоксары, 2011
• Руденко К. А. Волжская Булгария в XI - начале XIII в.: поселения и материальная культура. - Школа : Казань, 2007.