Atšķirības starp "Joga" versijām
m |
m |
||
| (1 starpversija, ko mainījis viens dalībnieks, nav parādīta) | |||
| 1. rindiņa: | 1. rindiņa: | ||
| − | '''Joga''' – viena no [[ | + | '''Joga''' – viena no reliģiskajām praksēm [[Senā Indija|Senajā Indijā]]. Primāra te bija atbrīvošanās no garīgi neauglīgās materiālās dzīves pamatnosacījumiem: dzīvības un nāves ietekmes. Galvenie šādas atbrīvošanās pamatnosacījumi bija "vojragja“ (atsacīšanās no visa, nepieķeršanās) un "joga" (kontemplācija). Mācības pamatatziņas noformulētas Patandžali „Jogas sūtrās“ (aptuveni 5 gs.). |
| + | |||
| + | Līdzīgi kā budismā, lielu vērību pievērsa meditācijai to veicinošā pozā, t.s. āsanā (sanskrita vārds "āsana" apzīmē sēdēšanu un pat sēdvietu). "Jogas sūtrās" par āsanu teikts tikai, ka tai jābūt stabilai (sthira) un patīkamai vai ērtai (sukha). Pēc tam piebilsts, ka āsanai seko prānājāma jeb elpas aizture (2.49), kam savukārt seko dažādi meditācijas vingrinājumi. Mazliet detalizētāki mēdz būt tantriskā šaivisma jogas izklāsti, kuros bieži vien tiek nosauktas vairākas āsanas, taču tās visas ir sēdošas un arī kalpo tikai kā pamats prānājāmas un meditācijas praksēm. 15. gadsimta jogas kompendijs "Haṭha Yoga Pradīpikā" apraksta 20 āsanas, savukārt 17.-18. gadsimta tekstos āsanu skaits sasniedz 80 un vairāk. | ||
Rietumos joga vairāk zināma nevis kā hinduisma reliģiskā prakse, bet kā psihofizioloģisko vingrinājumu sistēma veselības uzlabošanai (to izveidoja 19. gs. vidū Indijā armijas vajadzībām, apvienojot eiropiešu sporta vingrošanas un āsanu elementus). | Rietumos joga vairāk zināma nevis kā hinduisma reliģiskā prakse, bet kā psihofizioloģisko vingrinājumu sistēma veselības uzlabošanai (to izveidoja 19. gs. vidū Indijā armijas vajadzībām, apvienojot eiropiešu sporta vingrošanas un āsanu elementus). | ||
Pašreizējā versija, 2020. gada 2. augusts, plkst. 13.53
Joga – viena no reliģiskajām praksēm Senajā Indijā. Primāra te bija atbrīvošanās no garīgi neauglīgās materiālās dzīves pamatnosacījumiem: dzīvības un nāves ietekmes. Galvenie šādas atbrīvošanās pamatnosacījumi bija "vojragja“ (atsacīšanās no visa, nepieķeršanās) un "joga" (kontemplācija). Mācības pamatatziņas noformulētas Patandžali „Jogas sūtrās“ (aptuveni 5 gs.).
Līdzīgi kā budismā, lielu vērību pievērsa meditācijai to veicinošā pozā, t.s. āsanā (sanskrita vārds "āsana" apzīmē sēdēšanu un pat sēdvietu). "Jogas sūtrās" par āsanu teikts tikai, ka tai jābūt stabilai (sthira) un patīkamai vai ērtai (sukha). Pēc tam piebilsts, ka āsanai seko prānājāma jeb elpas aizture (2.49), kam savukārt seko dažādi meditācijas vingrinājumi. Mazliet detalizētāki mēdz būt tantriskā šaivisma jogas izklāsti, kuros bieži vien tiek nosauktas vairākas āsanas, taču tās visas ir sēdošas un arī kalpo tikai kā pamats prānājāmas un meditācijas praksēm. 15. gadsimta jogas kompendijs "Haṭha Yoga Pradīpikā" apraksta 20 āsanas, savukārt 17.-18. gadsimta tekstos āsanu skaits sasniedz 80 un vairāk.
Rietumos joga vairāk zināma nevis kā hinduisma reliģiskā prakse, bet kā psihofizioloģisko vingrinājumu sistēma veselības uzlabošanai (to izveidoja 19. gs. vidū Indijā armijas vajadzībām, apvienojot eiropiešu sporta vingrošanas un āsanu elementus).
Literatūra par šo tēmu
- Filozofijas vārdnīca. / red. Rozentāls M., Judins P. - Latvijas valsts izdevniecība: Rīga, 1964., 186. lpp.
- Visvaldis Klīve. Ticības ceļos. Reliģiju vēsture. - Zinātne: Rīga, 1995. - 413 lpp. ISBN 579661133X
- Satischandra Chatterjee. An Introduction to Indian Philosophy. - University of Calcutta: Calcutta, 1984
- Jacobsen Theory And Practice of Yoga: Essays in Honour of Gerald James Larson. / Knut A. ed. - Brill Academic Publishers, 2005, ISBN 9004147578
- Axel Michaels. Hinduism: Past and Present. - Princeton University Press: Princeton-New Jersey, 2004. — ISBN 0-691-08953-1
- Heinrich Zimmer. Philosophies of India. - Princeton University Press: New York, 1951, ISBN 0-691-01758-1
