Atšķirības starp "Terorisms" versijām

Pašreizējā versija, 2021. gada 11. janvāris, plkst. 07.49

Terorisms - iebiedēšana, lai piespiestu pakļauties prasībām, kuru izpildi nav iespējams panākt likumīgā ceļā. Izmanto demolēšanu, cilvēku slepkavības un sakropļošanu, terorizējot indivīdus, grupas, kopienas vai valsts varas institūcijas, kas nobīstas no tālākas terora eskalācijas nākotnē. Tulkojumā no latīņu valodas vārds terror nozīmē "bailes", "šausmas".

Terora akts vienmēr ir notikums, kurā piedalās vismaz trīs puses: teroristi, to upuri un “mērķauditorija”, kas pakļauta psiholoģiskajam spiedienam. Par mērķauditoriju teroristi parasti izvēlas valdību, kuru mēģina piespiest piekāpties un sadarboties. Tāpat tiek veikti pasākumi, lai caur masu informācijas līdzekļiem iedarbotos uz sabiedrību, piespiežot to atbalstīt teroristu prasības. Bez mūsdienu masu informācijas līdzekļiem terorisms nebūtu iedomājams, jo nav jēgas ņemt ķīlniekus, draudēt tos nogalināt un izvirzīt prasības, ja par to jau nākamajā brīdī neuzzin visa pasaule.

Terorisma veidi

Ideoloģiskais terorisms – parasti saistīts ar revolucionāri noskaņotām organizācijām, kuru mērķis ir iegūt politisku varu, izraisīt iekšpolitisku vai starptautisku nestabilitāti. Sākot ar krievu “narodņikiem”, franču anarhistiem, urugvajiešu “tupomarosiem” un beidzot ar itāļu fašistiem un “Sarkanajām Brigādēm” (Red Brigades), šie cilvēki dzīvo un nogalina ideālu vārdā. Viņu elki ir Bakuņins, D’Anuncio, Mao, Če Gevara un Ulrika Mainhofa.

Etniskais jeb nacionālais terorisms – virzīts uz kādas tautas neatkarības sasniegšanu, lai atdalītu kādu etnisko grupu no citas, vai gluži otrādi: lai savienotu tās vai atkal apvienotu. Tas ir klasisks mēģinājums panākt etniskas minoritātes valstisku neatkarību valstī, kurā vara pieder lielākai nācijai. Šādi mērķi ir, piemēram, basku “Basku Tēvzeme un Brīvība” (BFL&L) Spānijā, tamilu “Tīģeriem” Šrilankā, “Īru Republikāņu Armijai” Ziemeļīrijā, sikhiem Pendžabā, “Kvebekas Atbrīvošanas frontei” Kanādā, kurdiem Irākā, čečeniem Krievijā un daudziem citiem. Ideoloģiskā amplitūda var būt visplašākā – sākot ar apspiestas tautas patiesām ilgām pēc brīvības un beidzot ar rasiski noskaņotiem etniskajiem “tīrītājiem”. Tā Irākā kurdi mēģina izcīnīt neatkarību savai dzimtenei un tādējādi panāk tikai asas represijas no valdības puses, tai skaitā kaujas gāzu izmantošanu pēc Sadama Huseina pavēles. Savukārt Indijā sikhu radikāļi pielieto vardarbību, kuras mērķis ir parādīt kam viņi ticēs, ja zaudēs savu dzimteni. Sikhi ir atbildīgi par Indijas premjerministres I.Gandijas nogalināšanu 1984. gada 6. novembrī, kas bija atriebība par to, ka Indijas karaspēks jūnijā iebruka sikhu svētnīcā Zelta Templī, nogalinot tā kulta kalpotājus un aizstāvjus. No šodien darbojošajiem nacionālistu teroristiskajiem grupējumiem visplašāk zināma ir Īru Republikāņu armija (IRA), kuras mērķis ir atkalpavienot Ziemeļīriju un Īrijas Republiku.

Sociāli-revolucionārais terorisms – jānošķir no etniskā jeb nacionālistiskā terorisma. Šis terorisma paveids radies un attīstījies samērā nesen Dienvidamerikā. Mērķis bija pēkšņi, “ne no kā”, veikt sociālo revolūciju. Par itāļu, japāņu un rietumvāciešu teroristu instrukciju terorisma taktikā kļuva 1969. gadā izdotā brazīlieša Karlosa Marigelli (nogalināts apšaudē ar policiju Sanpaulu) rokasgrāmata “Mazā instrukciju rokasgrāmata pilsētas partizāniem”. Tupomari (pilsētas partizāni) teroristiskā darbība Urugvajā kļuva par paraugmodeli teroristiem Rietumeiropā. Paralēli kreiso radikāļu teroristmam nopietnus draudus rada arī labējie ekstrēmistiskie grupējumi (uz neofašistiskas vai neonacistiskas ideoloģijas pamata) Itālijā un Vācijā.

Reliģiskais terorisms – parasti izpaužas kā jaunu, mazskaitlīgu un radikāli noskaņotu sektu darbība. Grūti prognozējams un sevišķI bīstams terorisma paveids, jo reliģiskā pārliecība var likt cilvēkam ziedot sevi idejas vārdā visneiedomājamākajos veidos. Šie teroristi reti izvirza prasības, un masveida rituālās pašnāvības ir viņu iemīļotākā akcija. To, cik bīstami sabiedrībai un cilvēcei kopumā var būt reliģisko organizāciju darbības mērķi, pierāda sektas “Aum Shinrinkyo” mēģinājums noorganizēt Pasaules galu.

Revolucionārais terorisms – vardarbību izmanto kā ieroci, lai iedzītu bailes tajos, kuri atbalsta esošo politisko varu. Šo teroristu mērķis ir gāzt esošo varu un panākt, lai pie varas nāk valdība, kura atbalsta viņu politiskos uzskatus un sociālos centienus. Teroristu akcijas - cilvēku nolaupīšanas, varas pārstāvju un to atbalstitāju slepkavības, spridzināšanas, - tiek rīkotas, lai izraisītu represīvu reakciju no varas puses, kura cenšas sevi aizsargāt. Šāda reakcija, atspoguļota arī masu medijos, palīdz revolucionāriem demonstrēt sabiedrībai varas antihumāno raksturu. Šādā situācijā valdībai jābūt ļoti uzmanīgai, lai terorisma apkarošanas operācijās neciestu nevainīgi cilvēki, jo teroristi šo apstākli noteikti izmantos savu ideju un pozīcijas propogandēšanai. Klasiskus piemērus sekmīgam revolucionārajam rerorismam mēs redzam situācijās, kad Mao Dzeduna vadītie komunisti gāza sociāldemokrātisko Čana Kaiši valdību, Fidela Kastro vadīto revolucionāru straujajos panākumos cīņā pret Batistas režīmu Kubā u.c.

Valsts terorisms – kad valdība ar represijām un iebiedēšanu piespiež valsts iedzīvotājus paklausīt, un apspiež politisko opozīciju, nepieļauj politisko uzskatu dažādību. T.s. “nāves eskadronu” un spēka struktūru izmantošana, lai apspiestu opozīciju un veiktu masu represijas, visbiežāk mums asociējas ar Latīņamerikas politisko vēsturi, taču ir fiksēta praktiski visur pasaulē.

Politiskais terorisms – tieši vērsts pret konkrētiem cilvēkiem vai grupām, kas ir opozīcijā teroristu politiskajai pozīcijai, vai arīpret tiem, kurus teroristi uzskata par esošiem “ārpus likuma” un kuri ir jāneitralizē vai jāiznīcina. Tā, piemēram, ASV Kukluksklans un Amerikas Nacistu partija izmantoja politiskas slepkavības, lai cīnītos pret izmaiņām civiltiesībās par labu minoritāšu grupām.

Kriminālais terorisms – ja agrāk varēja diezgan precīzi noteikt atšķirību starp terorismu un citiem krimināla rakstura nodarījumiem, pat vēl vairāk, attiecības starp tiem biežI bija visai saspringtas un naidīgas, tad tagad daudzviet ir tendence terorismam saplūst ar noziedzību. To darbības formas un metodes biežI vien vairs nevar atšķirt, nereti tie sadarbojas, atbalstot viens otru. Tādējādi parādījies jauns termins “kriminālais terorisms”, kurš akcentē, ka nu vairs terorismu nevar aplūkot kā tikai un vienīgi politisku fenomenu.

Pamatā kriminālais terorisms izpaužas divējādi:

noziedznieku mēģinājumos diktēt savas prasības varas struktūrām (piemēram, pieprasīt atļaut pamest valsti, kurā tiem draud sods, samaksāt izpirkuma maksu par ķīlniekiem, atbrīvot ieslodzītos grupas dalībniekus utt.), vai arī
kādas ideoloģiskas teroristu grupas noziedzīgā darbībā, kurai tīri pragmatiski mērķI (laupīšana, rekets, lai iegūtu līdzekļus organizācijas darbībai). Šīs kategorijas darbības raksturīgas gan klaskajām sicīliešu, ķīniešu un ebreju mafijas grupām ASV, gan vairākām kreisi noskaņotām organizācijām Eiropā.

Individuālais terorisms – izpaužas kā atentāti, masu slepkavības, atklājot uguni ar šaujamieroci pa garāmgājēju pūli, sprādzieni un lidmašīnu nolaupīšanas, kurus veic viens cilvēks. Visbiežāk bez sagatavošanās un īpaša mērķa. Izplatītākais motīvs: lai atriebtos sabiedrībai - M. D. Čepmens, kurš nošāva Džonu Lenonu, Timotijs Makveins, kurš uzspridzināja valdības ēku Oklahomā un profesionālais terorists "Karloss" (I. Ramiress Sančess), kurš veica visdažādāko teroristisko organizāciju “pasūtījumus”, - tie ir vārdi, kas ilustrē cilvēka atsvešinātību mūsdienu sabiedrībā.

Šis uzskaitījums atklāj dažādus teroristu motīvus, darbības veidus un grupas, kas to realizē, taču tas nenozīmē, ka šie ir vienīgie terorisma izpausmes veidi. Jāņem vērā, ka teroristiskās aktivitātes kalpo kā rādītājs, lai saprastu iesaistīto politisko spēku morāli. Piemēram, vai grupas, kuras pielieto vardarbibu, kurā izmanto arī spridzināšanu, lai gāztu represīvo politisko režīmu, ir “revolucionārie teroristi” vai “brīvības cīnītāji”? Vai vardarbības izmantošana pret ievēlētas valdības represīvo politiku ir “pašaizsardzība” vai “terorisms”? Šāds dalījums bieži vien ir neskaidrs, jo katra grupa ir saistīta ar stingru pārliecību, ka, pateicoties varas nostājai, vardarbības pielietošana šādos apstākļos ir ne tikai pieļaujama, bet arī leģitīma.

Literatūra par šo tēmu

Aigars Balodis, “Vienam terorists, citam brīvības cīnītājs” // “Diena”, 20.03.96.
Ilmārs Šlāpins, “Terorisma valdzinājums” // “Rīgas laiks”, Nr 4, 1996.
Drošības aspekti Latvijā un Baltijā (Aspects of Security in Latvia and Baltic) - zinātniski informatīvais biļetens. - Neatkarīgo kriminologu asociācija: Rīga, 1996.

Larry J. Siegel, “Criminology”, by West Publishing Company, St.Paul, 1991.
Freda Adler, Gerhard O.W. Mueller, William S. Laufer, “Criminology”, by McGraw-Hill Inc., New York, 1995.
“Patterns of Global Terrorism”, U.S. Depratment of State Dispach, Volume 6, Number 19, May 8, 1995. published by the Bureau of Public Affairs, Article 4

Софронов В.Ю. К вопросу о зарождении религиозного терроризма в России // Книжность и книжники древней Руси: материалы XVII рос. науч. конф. памяти свт. Макария. Можайск, 2010. С.136-148.

Resursi internetā par šo tēmu

@@ 1. rindiņa: / 1. rindiņa: @@
-'''Terorisms''' - iebiedēšana, lai piespiestu pakļauties prasībām, kuru izpildi nav iespējams panākt likumīgā ceļā. Izmanto demolēšanu, cilvēku slepkavības un sakropļošanu - terorizējot indivīdus, grupas, kopienas vai valsts varas institūcijas, kas nobīstas no tālākas terora eskalācijas nākotnē. Tulkojumā no latīņu valodas vārds ''terror'' nozīmē "bailes", "šausmas".
+'''Terorisms''' - iebiedēšana, lai piespiestu pakļauties prasībām, kuru izpildi nav iespējams panākt likumīgā ceļā. Izmanto demolēšanu, cilvēku slepkavības un sakropļošanu, terorizējot indivīdus, grupas, kopienas vai valsts varas institūcijas, kas nobīstas no tālākas terora eskalācijas nākotnē. Tulkojumā no latīņu valodas vārds ''terror'' nozīmē "bailes", "šausmas".
 Terora akts vienmēr ir notikums, kurā piedalās vismaz trīs puses: teroristi, to upuri un “mērķauditorija”, kas pakļauta psiholoģiskajam spiedienam. Par mērķauditoriju teroristi parasti izvēlas valdību, kuru mēģina piespiest piekāpties un sadarboties. Tāpat tiek veikti pasākumi, lai caur masu informācijas līdzekļiem iedarbotos uz sabiedrību, piespiežot to atbalstīt teroristu prasības. Bez mūsdienu masu informācijas līdzekļiem terorisms nebūtu iedomājams, jo nav jēgas ņemt ķīlniekus, draudēt tos nogalināt un izvirzīt prasības, ja par to jau nākamajā brīdī neuzzin visa pasaule.
@@ 27. rindiņa: / 27. rindiņa: @@
 '''Individuālais terorisms''' – izpaužas kā atentāti, masu slepkavības, atklājot uguni ar šaujamieroci pa garāmgājēju pūli, sprādzieni un lidmašīnu nolaupīšanas, kurus veic viens cilvēks. Visbiežāk bez sagatavošanās un īpaša mērķa. Izplatītākais motīvs: lai atriebtos sabiedrībai - M. D. Čepmens, kurš nošāva Džonu Lenonu, Timotijs Makveins, kurš uzspridzināja valdības ēku Oklahomā un profesionālais terorists "Karloss" (I. Ramiress Sančess), kurš veica visdažādāko teroristisko organizāciju “pasūtījumus”, - tie ir vārdi, kas ilustrē cilvēka atsvešinātību mūsdienu sabiedrībā.
-Šis uzskaitījums atklāj dažādus teroristu motīvus, darbības veidus un grupas, kas to realizē, taču tas nenozīmē, ka šie ir vienīgie terorisma izpausmes veidi. Jāņem vērā, ka teroristiskās aktivitātes kalpo kā rādītājs, lai saprastu iesaistīto politisko spēku morāli. Piemēram, vai grupas, kuras pielieto vardarbibu, kurā izmanto arī spridzināšanu, lai gāztu represīvo politisko režīmu, ir “revolucionārie teroristi” vai “brīvības cīnītāji”? Vai vardarbības izmantošana pret ievēlētas valdības represīvo politiku ir “pašaizsardzība” vai “terorisms”? Šāds dalījums bieži vien ir neskaidrs, jo katra grupa ir saistīta ar stingru pārliecību, ka, pateicoties varas nostājai, vardarbības pielietošana šādos apstākļos ir ne tikai pieļaujama, bet arī likumīga.
+Šis uzskaitījums atklāj dažādus teroristu motīvus, darbības veidus un grupas, kas to realizē, taču tas nenozīmē, ka šie ir vienīgie terorisma izpausmes veidi. Jāņem vērā, ka teroristiskās aktivitātes kalpo kā rādītājs, lai saprastu iesaistīto politisko spēku morāli. Piemēram, vai grupas, kuras pielieto vardarbibu, kurā izmanto arī spridzināšanu, lai gāztu represīvo politisko režīmu, ir “revolucionārie teroristi” vai “brīvības cīnītāji”? Vai vardarbības izmantošana pret ievēlētas valdības represīvo politiku ir “pašaizsardzība” vai “terorisms”? Šāds dalījums bieži vien ir neskaidrs, jo katra grupa ir saistīta ar stingru pārliecību, ka, pateicoties varas nostājai, vardarbības pielietošana šādos apstākļos ir ne tikai pieļaujama, bet arī leģitīma.
-==== Terorisms šodien ====
-No 60. gadu vidus līdz šodienai terorisms pievērš sev uzmanību visā pasauļē ar saviem skandalozajiem un traģiskajiem terora aktiem. Teroristi veic spridzināšanas lidostās un lidmašīnās, uz dzelzceļiem un šosejām, tautas svētku laikā, militārajās bāzēs un noliktavās, kā arī transnacionālo korporāciju biroju ēkās. Viņi nogalina redzamus politikas un bisnesa pārstāvjus, nolaupa lidmašīnas un kuģus. Teroristu bieži īstenotās “konfiskācijas” kā, piemēram, banku aplaupīšanas, ieroču, dokumentu un automašīnu zādzības zināmas mazāk, taču tajā pašā laikā nav mazāk bīstamas.
-''Apolitiskais terorisms:''
-Teroristu aktivitātes pasaulē ietver arī tādas grupas, kas atbalsta daļējus sociālos un reliģiskos pamatus. Piemēram, pretaborta grupas finansē demonstrācijas pie klīnikām, kurās veic abortus, un daļa to locekļu nonāk pat tik tālu, ka fiziski uzbrūk klientiem, ārstiem, spridzina to birojus. Līdzīgi ir arī ar dažādām dzīvnieku aizsardzības kustībām, kuri uzbrūk ļaudīm, kuri valkā kažokādas, aplej tās ar krāsu, skābi vai kā citādi bojā. Tas ir daļas vides grupu vadmotīvs – terora taktikas pielietošana pret tiem, kas viņuprāt kaitē ekoloģijai.
-Tādas organizācijas kā “Dzīvnieku atbrīvošanas fronte” (ALF) un “Sākotnējā zeme” veic uzbrukumus rančo un dzīvnieku pārstrādes rūpnīcām. Kopš 1987. gada, izmantojot arsēnu, tika paralizēts 4 gaļas pārstrādes rūpnīcu darbs, uzbrukts lielam skaitam rančo, izdemolēti inkubatori. ALF biedri, piemēram, veic uzbrukumus tītaru un trušu audzētavām pirms Pateicības dienas un Lieldienām, lai atbrīvotu dzīvniekus.
-Par nepolitisko terorismu var uzskatīt arī dažas “Greenpace” akcijas, sevišķI 1995. gada vasarā, kad šīs organizācijas filiāles visā pasaulē uzsāka vardarbīgus protestus pret Francijas veiktajiem kodolizmēģinājumiem – tika demolētas Francijā ražotas automašīnas, izraisīti masu kautiņi utt., lai panāktu Francijas valdības piekāpšanos.
-''Starptautiskais terorisms:''
-Starptautiskās teroristu organizācijas ir aktīvākas, nekā kādā konkrētā valstī esošie teroristiskie grupējumi. Eiropā šajā kategorijā ietilpst sociālistiski un marksistiski orientētās grupas, kas pēdējos 30 gadus vēršas pret kapitālistiskajām valdībām, cenšoties panākt vai nu sociālas reformas vai izraisīt revolūciju. 80. gadu marksistiskā Bādera-Meinhofa organizācija Vācijā veica vai vadīja virkni laupīšanu, spridzināšanu, cilvēku nolaupīšanu u.c. terora aktus. Ar Vācijas apvienošanos šo teroristu aktivitāte apsīka, taču vēl 1991. gada 1. aprīlī RAF pieprasīja “kredītu” par valdības aģentūras vadītāja Detleva Rūdevera nogalināšanu, kuru apsūdzēja bijušās Austrumvācijas (VDR) ekonomikas sagraušanā. 70.-80. gados “Sarkanās brigādes” nolaupīja un nogalināja bijušo Itālijas prezidentu Aldo Moro, nolaupīja ASV armijas ģenerāli Džeimsu Dozieru (kuru policijai izdevās atbrīvot), veica citus terora aktus. Šo marksistisko teroristu organizāciju mērķI bija cīnīties pret kapitālismu kā tādu, piespiest samazināt NATO izvietoto kodolieroču daudzumu Eiropā, izraisīt šķelšanos starp tādām NATO valstīm kā Vācija, Itālija un Spānija.
-Ja marksistiski pamatotais terorisms mazinājās, tad citu teroristisko organizāciju aktivitāte tikai pieauga. Tā 1991. gada 7. februārī ar spridzekļa ievietošanu un uzspridzināšanu Lielbritānijas premjerministra Dž.Meidžora birojā IRA centās piespiest Lielbritānijas valdību piekāpties tās prasībām Ziemeļīrijā. Savukārt 1991. gadā tamilu teroristi priekšvēlēšanu kampaņas mītiņā atentātā nogalināja nijušo Indijas premjerministru Radživu Gandiju, jo tas bija pret atbalstu tamilu seperātistiem Šrilankā.
-''Terorisms Tuvajos Austrumos:''
-Daudzās darbībās šajā reģionā tiek vainota palestīniešu vēlēšanās atbrīvot savu dzimteni no Izraēlas okupācijas. Vadošā organizācija – Palestīnas Atbrīvošanas Organizācija (PAO),- jau no saviem pirmssākumiem 60. gados aktīvi vērsās ar teroristiskām metodēm pret Izraēlu. Laika gaitā no tās ir atdalījušās, piemēram, Abu Nidala grupa, Palestīnas Atbrīvošanas Populārā Fronte, kuras ir vardarbīgākas un agresīvākas nekā PAO. Bez tam šajā reģionā darbojas arī ebreju teroristiskās organizācijas. Viena no aktīvākajām ir “Ebreju Aizsardzības Līga” (JDL), kura izveidojās “ujorkā un sākumā tās vadītājs Meirs Kahans vērsa tās terora akcijas pret PSRS, lai piespiestu tās valdību palielināt ebreju emigrāciju. Līdz ar liberālā Gorbačova ēru šis uzdevums bija izpildīts, un Kahans ar domubiedriem pārcēlās uz Izraēlu, kur veica terora aktus pret palestīniešiem, lai padzītu tos no viņu zemes. 1990. gadā viņu nogalināja atentātā kāds “prātā sajucis” ēģiptietis Kahana lekcijas laikā kādā seminārā Ņujorkā.
-Antiizraēliski orientētās palestīniešu teroristu organizācijas ir visai cieši saistītas ar tai naidīgām arābu valstu valdībām, piemēram, Abu Nidala grupa ar Lībiju un Irāku, savukārt Hisballā - ar Irānu. Visticamāk, ka tieši Hisballā teroristi vainojami ASV armijas pulkvežleitnanta Viljama Higinsa nolaupīšanā un nogalināšanā 1988. gadā.Pat pirms uzbrukuma Irākai ASV iejaukšanās šī reģiona politikā pakļāva tās pilsoņus teroristu uzbrukumiem. –ajā sakarā noticis daudz traģisku incidentu, taču divi gadījumi uzskatāmi par īpašiem, jo saistīti ar lielu bojā gājušo skaitu. Proirāniskie šiītu fundamentālisti ar sprāgstvielām pildītu automašīnu izmantoja, lai uzspridzinātu ASV kara flotes bāzes ēku Beirūtā, Libānā, nogalinot 241 ekspedīcijas korpusa karavīru. Savukārt 1988. gada Ziemassvētkos virs Lokerbijas (Skotija, Lielbritānija) tika uzspridzināta lidmašīna, kurā atradās 258 ASV pilsoņi. Tādējādi arābu terorisma uzbrukumu mērķis, domājams, ir Izraēla un tās sabiedrotie.
-BiežI vien terora akti vērsti pret konkurējošām grupām vai tiem, kas atšķēlušies no organizācijas, lai izveidotu savu grupu. Tā, piemēram, pateicoties PAO līdera Jasira Arafata un Irākā patvērumu radušā Abu Nidala konfliktam, Nidala grupu uzskata par vainīgu atentātos pret PAO vadošajiem pārstāvjiem Abu Jaadu un Haielu Abdelu Hamidu 1991. gada janvārī. –ie PAO līderi un to sekotāji asi nostājās pret Irākas iebrukumu Kuveitā, un ir visai ticams, ka atentātus pret viņiem rīkoja Irākas specdienesti kopā ar Nidala grupas kaujiniekiem. No otras puses, ja ņemam vērā, ka Jaada un Hamids vadīja “Melnā septembra” kaujinieku grupu, kuras akcijā 1972. gada Minhenes Olimpisko spēļu laikā gāja bojā Izraēlas sportisti, iespējams, ka viņus nogalināja Izraēlas specdienesta MOSAD darbinieku īstenotā “soda” akcijā. Tā kā praktiski nav iespējams izzināt pastāvīgi mainīgo politisko realitāti un no tās tieši atkarīgo terorisma orientāciju Tuvajos Austrumos.
-''Valsts atbalstītais terorisms:''
-Kamēr dažas valdības dara visu, lai novērstu teroristu aktivitātes, citas tiek apsūdzētas par terora izmantošanu, lai kontrolētu politiskos pretiniekus savas rurisdikcijas ietvaros, vai pat ārpus tās. Lielākā daļa informācijas, ko zinām par valstu atbalstīto terorismu, nāk no cilvēktiesību aizsardzības organizācijas “Amnesty International”, kura apkopo ziņas par šādiem starptautiskiem incidentiem. Tās pēdējā ziņojumā par politisko teroru 138 valstīs konstatēts, ka vēl joprojām desmitiem tūkstošu cilvēku cieš “drošības operācijās”, politieslodzītos spīdzina aptuveni 100 valstīs, cilvēki pazūd vai tiem turēti slepenā ieslodzījumā aptuveni 20 valstīs, valdību atbalstīti nāves eskadroni darbojas vairāk nekā 35 valstīs.
-Ķīnas valdības rīcība bija nepamatoti nežēlīga, apspiežot studentu sacelšanos Pekinā 1989. gadā. Vairāk nekā 1000 tika nogalināti, tūkstoši ievainoti, apcietināti un spīdzināti. PSRS teritorijā vēl tās sabrukuma laikā nopietni cilvēktiesību pārkāpumi fiksēti Gruzijā un Armēnijā. Arī citur pasaulē daudzas valstis gandrīz vai atklāti atbalsta vardarbību pret politiskajiem pretiniekiem, piemēram, Brazīlija, Kolumbija, Gvatemala, Hondurasa, Peru, Irāka un Sudāna. Arī ASV tiek kritizētas par nāvessoda piespriešanu cilvēkiem, kas vēl nav sasnieguši 16 gadu vecumu.
-Kaut arī ziņojums atklāj visai traģisku cilvēktiesību pārkāpšanas ainu, daži punkti tomēr vieš cerību. Politisko pārmaiņu un demokrātisko reformu Austrumeiropā rezultātā daudzi tūkstoši politieslodzīto atbrīvoti, ievērojami pieaugušas vārda, politisko un sabiedrisko kustību un organizāciju brīvības.
-==== Metodes ====
-Runājot par metodēm, kādas izmanto teroristi, lai veiktu vardarbības aktus, jāpiemin ir vismaz dažas:
-'''Spridzināšana.''' Var tikt vērsta pret valsts, ražošanas, transporta un militārajiem objektiem, partiju birojiem, noteiktām grupām vai atsevišķām personām, bet var arī būt bez konkrēta adresāta, cerot uz psiholoģisko efektu, baiļu atmosfēru (sprādzieni publiskās vietās: vilcienos, metro, dzelzceļa stacijās, restorānos, bankās, svētkos utt.).
-'''Nolaupīšana.''' Par nolaupīšanas upuriem parasti izvēlas augsta ranga valsts amatpersonas, uzņēmējus, banķierus, tiesnešus un prokurorus, žurnālistus, militārpersonas, diplomātus, partiju līderus utt. Nolaupīšanas mērķis ir iebiedēšana, politiska šantāža, vēlme piespiest izpildīt noteiktas politiskas prasības (bieži vien līdzdalībnieku atbrīvošanu no ieslodzījuma vai izpirkums, kas ir viens no šādu grupu “pašfinansēšanās” veidiem). Dažkārt mērķis ir vienkārši uzmanības piebēršana, sensācijas radīšana.
-'''Slepkavības.''' Visizplatītākā metode teroristu darbībā. Ne tikai tāpēc, ka tieši šādā veidā viņi cer sasniegt savus mērķus, radīt briesmu, apmulsuma un “pakļāvības” apstākļus, bet arī tāpēc, ka tieši slepkavība vislielākā mērā atklāj terorisma patieso būtību, parāda, ar kādu nevērību teroristi raugās uz galveno no cilvēka tiesībām – tiesībām uz dzīvību. SevišķI briesmīgu jēgu tas viss pieņēmis pēdējos gados, kad terora akti ieguvuši masveida raksturu un par to upuriem kļūst tūkstošiem dažādāko profesiju un sociālā stāvokļa cilvēku. Nu tie vairs nav tikai valstu vadītāji vai citas ievērojamas figūras , bet jebkurš cilvēks. –ajā savā visbriesmīgākajā aspektā terorisms kļūst vēl vairāk anonīms.
-'''Ievainošana, piekaušana, pazemošana.''' Ļoti bieži teroristi sašauj savus upurus kājās vai piekauj viņus, nodarot dažāda veida miesas bojājumus. Dažkārt upuri pazemo un iebiedē, piemēram, vadā automašīnā ar pie dzimumorgāniem pieliktu pielādēta šaujamieroča stobru, vai arī izģērbj, sasien un uzkar kaklā propagandistiskus plakātus utt.
-'''Banku, juvelierveikalu, cilvēku aplaupīšana.''' Šī ir viena no izplatītākajām “pašfinansēšanās” formām. Noziedzīgās un politiskās grupas vienādā mērā to izmanto savu specifisko mērķu vajadzībām.
-'''Lidmašīnu (citu lielo transporta līdzekļu) sagrābšana.''' Šāda veida nolaupīšanai var būt gan politiski, gan finansiāli mērķi, bet citreiz gan tie, gan tie. 80. gados šī terorisma forma bija īpaši izplatīta, bet šodien teroristi dod priekšroku cita veida uzbrukumiem.
-'''Valsts iestāžu ēku, vēstniecību, banku u.c. ēku sagrābšana.''' Parasti tā notiek reizē ar ķīlnieku saņemšanu, retāk to mērķis ir “kratīšana”, lai atrastu teroristus interesējošus dokumentus. Dažkārt, līdzīgi kā ar lidmašīnu sagrābšanu, akcija beidzas ar masveida apšaudi.
-'''Citas uzbrukuma formas.''' Uzbrukumi valsts, ražošanas, transporta, sabiedriskajiem u.c. objektiem (apšaudes, tehnikas iznīcināšana, sabotāža utt.).
-'''Sīki vardarbīgi akti.''' Dažāda veida šantāža, izspiešana, provokācijas, huligānisms u.tml.
-Rietumeiropas un Ziemeļamerikas rūpnieciski attīstītajās valstīs teroristiem ir viegla piekļuve transporta maģistrālēm un komunikāciju sistēmām. Tāpēc var teikt, ka terorisms nodara zaudējumus ne tikai konkrētiem cilvēkiem un valstij, bet arī pasaules ekonomikai kopumā. Kādi tad ir šie  akti, kas nodara zaudējumus ekonomikai?
-'''Uzbrukumi enerģijas avotiem.''' Akcijas naftas, gāzes ieguves vai transportēšanas vietām, elektrostacijām. Tā kā enerģijas avotiem ir salīdzinoši viegli uzbrukt, tas var sagādāt smagus un momentālus zaudējumus.
-'''Uzbrukumi ārējām investīcijām.''' Valstīs ar augstu terora līmeni samazinās ārējo investīciju līmenis. Dažkārt samazinās arī iekšējo investīciju daudzums. Tas izskaidrojams ar to, ka ārējie investori navarmieru pakļaut briesmām savu naudu, bet iekšējie kapitālu īpašnieki priekšroku dod investīcijām valstīs,  kurās ir lielāks drošības līmenis.
-'''Uzbrukumi apdrošināšanas sektoram.''' Attīstītajās valstīs apdrošināšanas sistēmai ir liela loma valsts ekonomikā. Apdrošināšanas maksas noteikšana spēlē būtisku lomu, nosakot cenas produktiem un pakalpojumiem. Valstīs ar augstu terora līmeni apdrošināšanas maksa parasti pieaug, un, no vienas puses, uzņēmumi nevar tikt galā ar augsto pašizmaksu (nespēj realizēt savu produkciju utt.), bet no otras puses, pateicoties biežajiem terora aktiem un postījumiem, apdrošināšanas sistēma kļūst maksātnespējiga un var sabrukt.
-'''Uzbrukumi aviotransportam.''' Civilās aviācijas objekti - lidmašīnas un lidostas, - ir samērā viegls teroristu mērķis. Terora akts aviokompānijas lidmašīnā ir nozīmīgs trieciens šim uzņēmumam. Tāpēc aviokompānijas velta ievērojamus līdzekļus drošībai. Un jo lielāka ir terora akta iespējamība, jo lielāka nepieciešamība pēc drošības pasākumiem, kas būtiski palielina uzņēmuma izmaksas un samazina peļņu.
-'''Tūrisma industrijas graušana.''' Daudzās valstīs pasaulē ienākumiem no tūrisma ir būtiska vieta valsts ekonomikā. Tūristi neapmeklēs valsti, kur liela iespēja kļūt par terora akta upuriem, bet izvēlēsies drošākus ceļojumu un atpūtas maršrutus. Tūristu skaitam samazinoties, valsts cieš no ekonomikas pagrimuma un stagnācijas.
-==== Valsts varas cīņa pret terorismu ====
-Dažādu valstu valdības dažādi reaģē uz terorismu,  kura novēršanai pasaulē izveidotas vairākas metodes, kā rīkoties ar teroristiem un dažādi modeļi, kā apkarot šo fenomenu. Tā, piemēram, tiesības sargājošās iestādes iefiltrē savus pārstāvjus teroristiskajās grupās, kā arī iesaista šo grupu dalībniekus sadarbībā ar policiju. Tā rezultātā iegūtā informācija bieži vien ļauj arestēt teroristus vēl pirms terora akta veikšanas. Pasaulē pieņemta prakse, ka cīņai ar terorismu tiek veidotas īpašas spēka vienības. –ādā īpašās reaģēšanas grupā parasti vidēji ir deviņi darbinieki, kuri īpaši apmācīti cīņai ar terorismu, un kas parasti darbojas kā autonoma nodaļa.
-Tomēr jāatzīst, ka pret terorismu vērstie likumi un pasākumi noved pie kriminālsodu palielināšanas un cilvēku politisko tiesību un brīvību ierobežošanas. Piemēram, 1977. gadā pieņemtais (rietum)Vācijas likums “Contract Ban”:
-* Ļauj veikt aizdomās par saistību ar ārējām teroristiskām darbībām turēto aizturēt un izolēt no sabiedrības;
-* Ļauj paātrināt tiesas procesu;
-* Nosaka daudz stingrākus sodus par ieroču nelegālu glabāšanu un nēsāšanu.
-Savukārt Izraēlā ir pieņemts “Administratīvās aizturēšanas likums”, kas ļauj bez īpašas procedūras meklēt un aizturēt jebkuru par terorismu aizdomās turamo. Tas paralēli atbalsta arī t.s. “dzelzs dūres” politiku, saskaņā ar kuru Izraēlas spēka struktūras veic pret aizdomās turamajiem vai to radiniekiem “atmaksas” akcijas par katru terora aktu, pat ja tas nozīmē spridzināšanu, nogalināšanu un bruņotu vienību nelegālu nosūtīšanu akciju veikšanai citās valstīs. Uzskatāmi šo taktiku redzam Izraēlas cīņā ar Hisballā grupējumu. Šī politika ietver gan pasīvo aizsardzību (piemēram, pārvietošanās ierobežošanu, robežnoklausīšanos), gan aktīvu darbību, tai skaitā patrulēšanu, aizturēšanu, reidus un kratīšanas, uzbrukumus (piemēram, par līdzdalību terorismā aizdomās turēto māju uzspridzināšanu).
-ASV likumdošana un pretteroristiskā darbība netiek cieši koordinēta. Ja lidmašīnu nolaupīšanas draudi teorētiski ir novērsti, ievērojami paaugstinot lidostu drošību, citi pasākumi nav tik veiksmīgi. Federālā mērogā pretterorisma aktivitātes ASV sākās 1972. gadā, kad prezidents Ričards Niksons izveidoja valdības līmeņa komiteju cīņai ar terorismu. Tomēr likums, kas apvienotu pasākumus terorisma apkarošanā, tā arī netika pieņemts: strikti noteikumi ievērojami ierobežoja FIB un CIP iespēju iefiltrēties teroristu grupās, kā arī gūt informāciju. 80. gados ASV noformulējās 3 pamatprincipi cīņā pret terorismu, kurus tās iesaka ieviest arī citās valstīs:
-* Nekad nevienoties ar teroristiem un nepakļauties šantāžai.
-* Izturēties pret teroristiem kā pret kriminālnoziedzniekiem, un saukt tos pie kriminālatbildības.
-* Pielietot pret valstīm, kuras atbalsta terorismu, ekonomiskas, politiskas, diplomātiskas un spēka sankcijas.
-Šobrīd ASV vairāk akcentē starptautisku sadarbību terorisma apkarošanas jomā, jo laiks ir pierādījis, ka terorisms nav tikai vienas valsts iekšējā problēma, bet gan globāla mēroga jautājums, kura risināšanā jāiesaistās visiem. 1983. gadā ASV tika izveidota īpaša pretterorisma programma, kuru nostiprināja ar atbilstošu likumu. Atbilstoši šai programmai, tiek piedāvāta palīdzība apmācību un konsultāciju veidā arī citu valstu speciālistiem. Visai iespējama ir arī tehniskā palīdzība. Tā, piemēram, 1996. gadā ASV uzdāvināja Izraēlai modernāko lidmašīnu, kas aprīkota elektroniskajai izlūkošanai un informācijas vākšanai, lai palīdzētu tai cīņā ar teroristiem.
-Arī ANO ir pieņēmusi vairākas rezolūcijas, kurās tiek nosodīts terorisms kā tāds, taču atturas no aktīvas iesaistīšanās pret terorismu veiktajos pasākumos (jo starptautiski tā arī vēl nav visiem vienādi pieņemamas terorisma definīcijas). Sadarbība šobrīd norit, vienojoties konkrētām valstīm. Tā, piemēram, 1973. gada 15. februārī ASV un Kuba parakstīja vienošanos par kopīgu vēršanos pret lidmašīnu nolaupītājiem.
-Kaut arī ASV oficiālā valsts politika aizliedz vardarbību pret aizdomās turamajiem vai to nogalināšanu, abās federālajās tiesību aizsardzības sistēmās un bruņotajos spēkos ir īpaši apmācītas terorisma apkarošanas vienības. Armijā, piemēram, tie ir “Delta spēki” (Delta Forb), kurus komplektē no četru dienestu labākajiem karavīriem. Delta spēku darbība parasti ir slepena, taču ir zināms, ka tie veikuši diversijas Irānā (1890.), Hondurasā (1982.), Sudānā (1983.) u.c. Viena no iespaidīgākajām ASV spēka akcijām bija spridzināšana Lībijā 1986. gada 15. aprīlī, mēģinot panākt, lai pret Lībiju vērstu terora aktu draudu priekšā tās līderis Muamars Kadafi atteiktos no terorisma sponsorēšanas un atbalstīšanas.
-Neraugoties uz patiesiem valdību centieniem apkarot terorismu, jebkura darbības metode ietver gan pozitīvas, gan negatīvas tendences. Ja valdība rīkojas no spēka pozīcijām, tas vairo terorisma atbalstītāju skaitu, bet iecietīgu reakciju teroristi var interpretēt kā vājuma pazīmi un iespēju darboties nesodīti.
-----
-(c) '''Pārpublicēts no:''' zinātniski informatīvais biļetens “Drošības aspekti Latvijā un Baltijā” (''Aspects of Security in Latvia and Baltic''). Neatkarīgo kriminologu asociācija. Rīga, 1996.
 ==== Literatūra par šo tēmu ====
@@ 129. rindiņa: / 33. rindiņa: @@
 * Aigars Balodis, “Vienam terorists, citam brīvības cīnītājs” // “Diena”, 20.03.96.
 * Ilmārs Šlāpins, “Terorisma valdzinājums” // “Rīgas laiks”, Nr 4, 1996.
+* Drošības aspekti Latvijā un Baltijā (''Aspects of Security in Latvia and Baltic'') - zinātniski informatīvais biļetens. - Neatkarīgo kriminologu asociācija: Rīga, 1996.
 ----
 * Larry J. Siegel, “Criminology”, by West Publishing Company, St.Paul, 1991.

Atšķirības starp "Terorisms" versijām

Pašreizējā versija, 2021. gada 11. janvāris, plkst. 07.49

Terorisma veidi

Literatūra par šo tēmu

Resursi internetā par šo tēmu

Navigācijas izvēlne

Apskates

Dalībnieka rīki

Navigācija

Meklēt