Atšķirības starp "Torņakalns" versijām
m (→Resursi internetā par šo tēmu) |
m |
||
| (8 starpversijas, ko mainījis viens dalībnieks, nav parādītas) | |||
| 1. rindiņa: | 1. rindiņa: | ||
| − | ''' | + | '''Torensburga''' (vāc., ''Thorensburg'', kr. ''Торенберг'') - [[Rīga]]s priekšpilsēta. Nosaukums “Torņakalns” kartēs parādās XVIII gs., un to vispirms attiecināja uz apdzīvoto vietu ap tagadējo Jelgavas ielu un Bauskas ielas sākumu. Par priekšpilsētu Torņakalns kļuva XIX gs. beigās, saplūstot agrākajos gadsimtos šeit uzceltajiem atsevišķajiem ciemiem - ciems pie torņa (tag. Vienības gatvē pie Jelgavas ielas sākuma), [[Marijas dzirnavas|Marijas dzirnavu]] komplekss, Altonas u.c. muižiņas, kā arī Grāvmuiža ar krogu un zemnieku sētām. Šī priekšpilsēta sākas pie Bieķēnsalas Daugavas krastā un aiz Marijas dīķa robežojas ar Āgenskalnu. Dienvidos (ietverot bijušās Grāvmuižas laukus) teritorija aizsniedzas līdz Bieriņiem un Atgāzenei, bet austrumos piekļaujas Ziepniekkalnam. Viena no senākajām apdzīvotajām teritorijām atradās pie [[Sarkanais sardzes tornis|Sarkanā sardzes torņa]], kurš Mārupītes labajā krastā sargāja Rīgu un deva arī nosaukumu tuvākajai apkārtnei. Rīgas aizsardzībai stratēģiski svarīgs punkts bija zviedru pulkveža Samuela Kobrona vadībā 1621. gadā uzceltā [[Kobronskansts|skansts]] pie agrākās Mārupītes ietekas Daugavā (tag. Akmeņu ielas un Vienības gatves sākumā). Nākamajos gadsimtos tā savu aizsardzības funkciju zaudēja, teritoriju daļēji izmantoja civilajai celtniecībai, tomēr līdz pat XIX gs. beigām senais cietoksnis atradās Krievijas militārā resora pārziņā. Atsevišķas Torņakalna daļas bija samērā blīvi apdzīvotas jau XVII gs. beigās. 1683. gadā Bauskas un Jelgavas ceļa sākumā (pie tag. Vēja ielas) bija ap 20 māju, 1688. gadā – 86 gruntsgabali, 1699. gadā – 29 mājas, bet 1778. gadā – 116 gruntsgabali, 1788. gadā – 73 dzīvojamās mājas, no kurām 38 nelielas koka mājiņas bija uzcēluši amatnieki zvejnieki, pārcēlāji u.t.t. Divas mājas piederēja pilsētai. 1795. gadā Torņakalnā reģistrēti 662 iedzīvotāji. No visiem Torņakalnā dzīvojošajiem vīriešiem tikai divi bija III ģildes tirgotāji, pavisam ar tirdzniecību nodarbojās 16 iedzīvotāji. Galvenais iedzīvotāju amats bija pārcēlāji, kas atbraukušos ceļotājus ar mantām un zemniekus ar lauksaimniecības precēm no Bieķēnsalas, kur nokļuva pār Mastu jeb Torņa grāvja tiltu, laivās pārcēla uz Daugavas otro krastu. Ciems aizņēma arī tuvējo pakalnu, t.s. Pusjaka kalnu. Pirmā latviešu skola Torņakalnā tika atvērta jau XVII gs. beigās. Bezmaksas skola vietējo latviešu bērniem darbojās arī 1790. gadā, 1872. gadā izveidoja atsevišķu meiteņu elementārskolu. Skolai nepieciešamās telpas tika īrētas, līdz XX gs. 30. gados pilsēta uzcēla skolas ēku Atgāzenes ielā. XIX gs. Torņakalnā tika uzceltas vairākas lielas rūpnīcas, un skaitliski lielāko iedzīvotāju grupu veidoja šo uzņēmumu strādnieki. Viena no pirmajām Torņakalna manufaktūrām bija Rīgas pilsētas ķieģeļnīca bijušās Kobronskansts teritorijā, kura sāka darboties XVIII gs. sākumā. Tā ražoja ķieģeļus galvenokārt pilsētas sabiedrisko ēku būvei. Rīgas pilsēta uzņēmumu parasti iznomāja. Tiešo ražošanas darbu ceplī vadīja meistars, kura vadībā strādāja ķieģeļu veidotāji, apdedzinātāji un palīgstrādnieki. Vecākā Torņakalna satiksmes maģistrāle ir Jelgavas iela, kas sākotnēji bija senā Bauskas un Jelgavas ceļa sākums. Satiksmei kļūstot intensīvākai, XIX gs. pirmajā pusē izbūvēja jauno Jelgavas šoseju (kopš 1935. gada Vienības gatve). Kopš 1868. gada Torņakalna teritoriju šķērsoja Rīgas-Jelgavas dzelzceļš, kopš 1873. gada – Rīgas-Tukuma dzelzceļš (ar stacijuTorņakalnā). Tāpat kā pārējā Pārdaugavā, arī Torņakalnā pārsvarā tika celtas vienstāvu vai divstāvu ģimenes mājas un strādnieku īres nami, tikai vietām pie Marijas dīķa bija sastopamas arī savrupmājas. Vairums vēl šodien saglabājušos māju celtas pēc 1812. gada ugunsgrēka, kura laikā Pārdaugavā nodedzināja ap 700 ēku. Jaunās apbūves galvenos principus noteica 1814. gadā apstiprinātais “Celtņu izbūves projekts priekšpilsētās”. Paraugfasāžu izmantošana jebkura rakstura privātajām koka un mūra jaunbūvēm tika ieviesta kā obligāta prasība, līdz ar to priekšpilsētu apbūvē panāca zināmu stilistisku vienveidību. Līdz 1819. gadam Pārdaugavā uzcēla ap 1000 mazstāvu koka savrupmāju. 1880. gadā satiksmi sāka nodrošināt [[omnibuss]]. XX gs. sākumā Torņakalnā izbūvēja pirmo Pārdaugavas tramvaja līniju. Darbus veica [[Rīgas tramvaju akciju sabiedrība]], ar kuru 1900. gada 28. aprīlī pilsētas valde noslēdza īpašu līgumu. Posms no Šoneru ielas (tag. Uzvaras bulvāris) stūra un Raņķa dambja līdz Altonavas ielai tika nodots ekspluatācijā 1903. gada 6. jūlijā, no Altonavas ielas līdz Nometņu ielai 5. oktobrī, bet atlikusī daļa – līdz [[Armitsteda slimnīca|Armitsteda slimnīcai]] – 9. novembrī. Līnijas kopgarums bija 3825 m. Vienlaicīgi izbūvēja arī Torņakalna tramvaju depo un tā pievadceļu. Šeit uzcēla vagonu halli, dzīvojamo māju kantorim un depo priekšnieka un sargu dzīvokļiem, kā arī vietējo katla māju. Tā kā Torņakalnā nebija centralizēta ūdensvada, depo vajadzībām tika izveidota arī sava ūdensapgādes sistēma. Visai aktīva bija 1880. gada 3. jūnijā dibinātā [[Torņakalna Latviešu palīdzības biedrība]] (XX gs. sākumā tajā bija vairāk nekā 3000 locekļu). Biedrības nama M. Altonavas ielā 6 zālē notika teātra izrādes, sarīkojumi, dažādi priekšlasījumi. Populārs bija biedrības teātris režisora Teodora Amtmaņa vadībā. 1894. gadā tika uzcelta pēc arhitekta Koha (''Koch'') projekta Lutera baznīca. 1912. gadā atvēra vietējo tirgu. Laukumu izklāja ar bruģi un uzcēla nelielu administrācijas ēku. [[Pirmais Pasaules karš|Pirmā pasaules kara]] gados teritoriju izpostīja un tirgu slēdza. Darbība atjaunojās 1927. gadā. |
==== Komentāri ==== | ==== Komentāri ==== | ||
| 22. rindiņa: | 22. rindiņa: | ||
* [http://64.233.183.104/search?q=cache:-SmVdwoSTNcJ:www.arhivi.lv/sitedata/LVVA/dokumenti/Publikacijas/Tornakalns.pdf+Kurzemes+kazaku+korpuss&hl=lv&ct=clnk&cd=21&gl=lv Dr. Pārsla Pētersone. Torņakalns - LVVA izstādes katalogs] | * [http://64.233.183.104/search?q=cache:-SmVdwoSTNcJ:www.arhivi.lv/sitedata/LVVA/dokumenti/Publikacijas/Tornakalns.pdf+Kurzemes+kazaku+korpuss&hl=lv&ct=clnk&cd=21&gl=lv Dr. Pārsla Pētersone. Torņakalns - LVVA izstādes katalogs] | ||
| − | [[Kategorija: | + | [[Kategorija:Rīga]] |
Pašreizējā versija, 2013. gada 15. aprīlis, plkst. 11.20
Torensburga (vāc., Thorensburg, kr. Торенберг) - Rīgas priekšpilsēta. Nosaukums “Torņakalns” kartēs parādās XVIII gs., un to vispirms attiecināja uz apdzīvoto vietu ap tagadējo Jelgavas ielu un Bauskas ielas sākumu. Par priekšpilsētu Torņakalns kļuva XIX gs. beigās, saplūstot agrākajos gadsimtos šeit uzceltajiem atsevišķajiem ciemiem - ciems pie torņa (tag. Vienības gatvē pie Jelgavas ielas sākuma), Marijas dzirnavu komplekss, Altonas u.c. muižiņas, kā arī Grāvmuiža ar krogu un zemnieku sētām. Šī priekšpilsēta sākas pie Bieķēnsalas Daugavas krastā un aiz Marijas dīķa robežojas ar Āgenskalnu. Dienvidos (ietverot bijušās Grāvmuižas laukus) teritorija aizsniedzas līdz Bieriņiem un Atgāzenei, bet austrumos piekļaujas Ziepniekkalnam. Viena no senākajām apdzīvotajām teritorijām atradās pie Sarkanā sardzes torņa, kurš Mārupītes labajā krastā sargāja Rīgu un deva arī nosaukumu tuvākajai apkārtnei. Rīgas aizsardzībai stratēģiski svarīgs punkts bija zviedru pulkveža Samuela Kobrona vadībā 1621. gadā uzceltā skansts pie agrākās Mārupītes ietekas Daugavā (tag. Akmeņu ielas un Vienības gatves sākumā). Nākamajos gadsimtos tā savu aizsardzības funkciju zaudēja, teritoriju daļēji izmantoja civilajai celtniecībai, tomēr līdz pat XIX gs. beigām senais cietoksnis atradās Krievijas militārā resora pārziņā. Atsevišķas Torņakalna daļas bija samērā blīvi apdzīvotas jau XVII gs. beigās. 1683. gadā Bauskas un Jelgavas ceļa sākumā (pie tag. Vēja ielas) bija ap 20 māju, 1688. gadā – 86 gruntsgabali, 1699. gadā – 29 mājas, bet 1778. gadā – 116 gruntsgabali, 1788. gadā – 73 dzīvojamās mājas, no kurām 38 nelielas koka mājiņas bija uzcēluši amatnieki zvejnieki, pārcēlāji u.t.t. Divas mājas piederēja pilsētai. 1795. gadā Torņakalnā reģistrēti 662 iedzīvotāji. No visiem Torņakalnā dzīvojošajiem vīriešiem tikai divi bija III ģildes tirgotāji, pavisam ar tirdzniecību nodarbojās 16 iedzīvotāji. Galvenais iedzīvotāju amats bija pārcēlāji, kas atbraukušos ceļotājus ar mantām un zemniekus ar lauksaimniecības precēm no Bieķēnsalas, kur nokļuva pār Mastu jeb Torņa grāvja tiltu, laivās pārcēla uz Daugavas otro krastu. Ciems aizņēma arī tuvējo pakalnu, t.s. Pusjaka kalnu. Pirmā latviešu skola Torņakalnā tika atvērta jau XVII gs. beigās. Bezmaksas skola vietējo latviešu bērniem darbojās arī 1790. gadā, 1872. gadā izveidoja atsevišķu meiteņu elementārskolu. Skolai nepieciešamās telpas tika īrētas, līdz XX gs. 30. gados pilsēta uzcēla skolas ēku Atgāzenes ielā. XIX gs. Torņakalnā tika uzceltas vairākas lielas rūpnīcas, un skaitliski lielāko iedzīvotāju grupu veidoja šo uzņēmumu strādnieki. Viena no pirmajām Torņakalna manufaktūrām bija Rīgas pilsētas ķieģeļnīca bijušās Kobronskansts teritorijā, kura sāka darboties XVIII gs. sākumā. Tā ražoja ķieģeļus galvenokārt pilsētas sabiedrisko ēku būvei. Rīgas pilsēta uzņēmumu parasti iznomāja. Tiešo ražošanas darbu ceplī vadīja meistars, kura vadībā strādāja ķieģeļu veidotāji, apdedzinātāji un palīgstrādnieki. Vecākā Torņakalna satiksmes maģistrāle ir Jelgavas iela, kas sākotnēji bija senā Bauskas un Jelgavas ceļa sākums. Satiksmei kļūstot intensīvākai, XIX gs. pirmajā pusē izbūvēja jauno Jelgavas šoseju (kopš 1935. gada Vienības gatve). Kopš 1868. gada Torņakalna teritoriju šķērsoja Rīgas-Jelgavas dzelzceļš, kopš 1873. gada – Rīgas-Tukuma dzelzceļš (ar stacijuTorņakalnā). Tāpat kā pārējā Pārdaugavā, arī Torņakalnā pārsvarā tika celtas vienstāvu vai divstāvu ģimenes mājas un strādnieku īres nami, tikai vietām pie Marijas dīķa bija sastopamas arī savrupmājas. Vairums vēl šodien saglabājušos māju celtas pēc 1812. gada ugunsgrēka, kura laikā Pārdaugavā nodedzināja ap 700 ēku. Jaunās apbūves galvenos principus noteica 1814. gadā apstiprinātais “Celtņu izbūves projekts priekšpilsētās”. Paraugfasāžu izmantošana jebkura rakstura privātajām koka un mūra jaunbūvēm tika ieviesta kā obligāta prasība, līdz ar to priekšpilsētu apbūvē panāca zināmu stilistisku vienveidību. Līdz 1819. gadam Pārdaugavā uzcēla ap 1000 mazstāvu koka savrupmāju. 1880. gadā satiksmi sāka nodrošināt omnibuss. XX gs. sākumā Torņakalnā izbūvēja pirmo Pārdaugavas tramvaja līniju. Darbus veica Rīgas tramvaju akciju sabiedrība, ar kuru 1900. gada 28. aprīlī pilsētas valde noslēdza īpašu līgumu. Posms no Šoneru ielas (tag. Uzvaras bulvāris) stūra un Raņķa dambja līdz Altonavas ielai tika nodots ekspluatācijā 1903. gada 6. jūlijā, no Altonavas ielas līdz Nometņu ielai 5. oktobrī, bet atlikusī daļa – līdz Armitsteda slimnīcai – 9. novembrī. Līnijas kopgarums bija 3825 m. Vienlaicīgi izbūvēja arī Torņakalna tramvaju depo un tā pievadceļu. Šeit uzcēla vagonu halli, dzīvojamo māju kantorim un depo priekšnieka un sargu dzīvokļiem, kā arī vietējo katla māju. Tā kā Torņakalnā nebija centralizēta ūdensvada, depo vajadzībām tika izveidota arī sava ūdensapgādes sistēma. Visai aktīva bija 1880. gada 3. jūnijā dibinātā Torņakalna Latviešu palīdzības biedrība (XX gs. sākumā tajā bija vairāk nekā 3000 locekļu). Biedrības nama M. Altonavas ielā 6 zālē notika teātra izrādes, sarīkojumi, dažādi priekšlasījumi. Populārs bija biedrības teātris režisora Teodora Amtmaņa vadībā. 1894. gadā tika uzcelta pēc arhitekta Koha (Koch) projekta Lutera baznīca. 1912. gadā atvēra vietējo tirgu. Laukumu izklāja ar bruģi un uzcēla nelielu administrācijas ēku. Pirmā pasaules kara gados teritoriju izpostīja un tirgu slēdza. Darbība atjaunojās 1927. gadā.
Komentāri
1787. gadā Torņakalna teritorija kopā ar visu Pārdaugavu administratīvi tika iedalīta Rīgas pilsētas trešajā jeb Jelgavas priekšpilsētā (Krievijas ķeizarienes Katrīnas II pavēle par Rīgas pilsētas teritoriālo sadalījumu daļās un kvartālos un policijas numuru ieviešanu. - LVVA 1787. 749. f., 6. apr., 1330. l., 45.–48. lp.).
Torņakalns kartēs:
- Rīgas pilsētas plāns, 1902. gads - attēlota Vecpilsēta, Maskavas un Pēterburgas priekšpilsēta, kā arī Jelgavas priekšpilsēta ar Torņakalnu, arī ielu elektriskā tramvaja Torņakalna līnijas shēma. LVVA, 2724. f., 2. apr., 3208. l., 73. lp.
- Rīgas pilsētas 1876. gada plāns - attēlota Jelgavas priekšpilsēta, ielu tīkls, gruntsgabalu parcelācija un nozīmīgākie objekti. Izgatavojis R. Štegmans (Stegmann). LVVA, 2909. f., 1. apr., 21. l.)
- Rīgas pilsētas plāns, 1885. gads - Jelgavas priekšpilsēta, ielu tīkls, gruntsgabalu parcelācija un nozīmīgākie objekti. Pēc Rīgas pilsētas valdes rīkojuma plānu izgatavojis R. Štegmans un A. Agte (Agte). LVVA, 2909. f., 1. apr., 824. l.
- Torņakalna ceļa karte, 1817. gads - ceļa līnija posmā no Torņakalna grāvja līdz Bauskas ceļa atzaram, pie ceļa uzceltās ēkas un atzīmēti to īpašnieki. Sastādījis pilsētas mērnieks Georgs Rinks (Rinck). LVVA, 1390. f., 2. apr., 426. l., 25. lp.
Literatūra
- Caune A. Rīgas Pārdaugava pirms 100 gadiem. – Rīga, 1998.
- Rīga – 800. Gadagrāmata. 1994-1995 / Sast. un red. J. Treile. – Rīga, 1996.
