Atšķirības starp "Bērklijs Džordžs" versijām
(jauns šķirklis) |
m |
||
| 1. rindiņa: | 1. rindiņa: | ||
| − | [[Attēls: | + | [[Attēls:George_Berkeley.jpg|right|thumb|200px|Džordžs Berklijs]] |
| − | '''Džordžs Berklijs''' (1685.-1753.) – teologs, filosofs, subjektīvais ideālists. No 1734. gada [[bīskaps]] Kloinā (Īrijā). Galvenais darbs ir "Traktāts par cilvēka zināšanu pamatiem" (1710.). Pamatojoties uz to, ka cilvēks tieši uztver tikai pats savas "idejas" (sajūtas), Berklijs nonāca pie secinājuma, ka lietu pastāvēšana izpaužas to uztveramībā (''esse est percipi''). Idejas ir pasīvas, tās uztver bezķermeniska substance - dvēsele, - kas ir aktīva un spēj radīt idejas. Censdamies izvairīties no [[Solipisms|solipisma]], Berklijs atzina, ka garīgu substanču ir daudz, pastāv arī "bezgalīgs gars" (Dievs). Idejas potenciāli pastāv Dieva prātā, taču aktuālo eksistenci tās iegūst cilvēka saprātā. Mūža nogalē Berklijs kļuva tuvāks [[neoplatonisms|neoplatonismam]] tuvajām objektīvā ideālisma pozīcijām, atzīdams ideju mūžīgu pastāvēšanu Dieva prātā. No [[Nominālisms|nominālisma]] pozīcijām kritizēja matērijas jēdzienu, kas esot iekšēji pretrunīgs un izziņai nederīgs. Noraidīja [[Loks Džons|Loka]] teoriju par primārām un sekundārām īpašībām, uzskatot, ka visas īpašības ir subjektīvas. Postulēja, ka zinātnieka uzdevums ir "censties saprast Radītāja valodu, nevis pretendēt uz visa izskaidrošanu ar ķermeniskiem cēloņiem vien". Noraidīja [[Ņūtons Izaks|Ņūtona]] absolūtās telpas teoriju un gravitācijas teoriju, uzskatot, ka tā ir mācība par materiālo ķermeņu kustības dabisko cēloni, kas bija pretrunā ar ideju par garīgo substanci kā vienīgo aktivitātes avotu. XIX gs. otrajā pusē daudzas Berklija idejas pārņēma un aktualizēja filosofu ideālistu skolas (imanentā skola, [[Empiokriticisms|empiokriticisti]], [[Pragmatisms|pragmatiķi]] u.c.). | + | '''Džordžs Berklijs''' (''George Berkeley'', 1685.-1753.) – teologs, filosofs, subjektīvais ideālists. No 1734. gada [[bīskaps]] Kloinā (Īrijā). Galvenais darbs ir "Traktāts par cilvēka zināšanu pamatiem" (1710.). Pamatojoties uz to, ka cilvēks tieši uztver tikai pats savas "idejas" (sajūtas), Berklijs nonāca pie secinājuma, ka lietu pastāvēšana izpaužas to uztveramībā (''esse est percipi''). Idejas ir pasīvas, tās uztver bezķermeniska substance - dvēsele, - kas ir aktīva un spēj radīt idejas. Censdamies izvairīties no [[Solipisms|solipisma]], Berklijs atzina, ka garīgu substanču ir daudz, pastāv arī "bezgalīgs gars" (Dievs). Idejas potenciāli pastāv Dieva prātā, taču aktuālo eksistenci tās iegūst cilvēka saprātā. Mūža nogalē Berklijs kļuva tuvāks [[neoplatonisms|neoplatonismam]] tuvajām objektīvā ideālisma pozīcijām, atzīdams ideju mūžīgu pastāvēšanu Dieva prātā. No [[Nominālisms|nominālisma]] pozīcijām kritizēja matērijas jēdzienu, kas esot iekšēji pretrunīgs un izziņai nederīgs. Noraidīja [[Loks Džons|Loka]] teoriju par primārām un sekundārām īpašībām, uzskatot, ka visas īpašības ir subjektīvas. Postulēja, ka zinātnieka uzdevums ir "censties saprast Radītāja valodu, nevis pretendēt uz visa izskaidrošanu ar ķermeniskiem cēloņiem vien". Noraidīja [[Ņūtons Izaks|Ņūtona]] absolūtās telpas teoriju un gravitācijas teoriju, uzskatot, ka tā ir mācība par materiālo ķermeņu kustības dabisko cēloni, kas bija pretrunā ar ideju par garīgo substanci kā vienīgo aktivitātes avotu. XIX gs. otrajā pusē daudzas Berklija idejas pārņēma un aktualizēja filosofu ideālistu skolas (imanentā skola, [[Empiokriticisms|empiokriticisti]], [[Pragmatisms|pragmatiķi]] u.c.). |
== Literatūra == | == Literatūra == | ||
Versija, kas saglabāta 2009. gada 16. marts, plkst. 08.55
Džordžs Berklijs (George Berkeley, 1685.-1753.) – teologs, filosofs, subjektīvais ideālists. No 1734. gada bīskaps Kloinā (Īrijā). Galvenais darbs ir "Traktāts par cilvēka zināšanu pamatiem" (1710.). Pamatojoties uz to, ka cilvēks tieši uztver tikai pats savas "idejas" (sajūtas), Berklijs nonāca pie secinājuma, ka lietu pastāvēšana izpaužas to uztveramībā (esse est percipi). Idejas ir pasīvas, tās uztver bezķermeniska substance - dvēsele, - kas ir aktīva un spēj radīt idejas. Censdamies izvairīties no solipisma, Berklijs atzina, ka garīgu substanču ir daudz, pastāv arī "bezgalīgs gars" (Dievs). Idejas potenciāli pastāv Dieva prātā, taču aktuālo eksistenci tās iegūst cilvēka saprātā. Mūža nogalē Berklijs kļuva tuvāks neoplatonismam tuvajām objektīvā ideālisma pozīcijām, atzīdams ideju mūžīgu pastāvēšanu Dieva prātā. No nominālisma pozīcijām kritizēja matērijas jēdzienu, kas esot iekšēji pretrunīgs un izziņai nederīgs. Noraidīja Loka teoriju par primārām un sekundārām īpašībām, uzskatot, ka visas īpašības ir subjektīvas. Postulēja, ka zinātnieka uzdevums ir "censties saprast Radītāja valodu, nevis pretendēt uz visa izskaidrošanu ar ķermeniskiem cēloņiem vien". Noraidīja Ņūtona absolūtās telpas teoriju un gravitācijas teoriju, uzskatot, ka tā ir mācība par materiālo ķermeņu kustības dabisko cēloni, kas bija pretrunā ar ideju par garīgo substanci kā vienīgo aktivitātes avotu. XIX gs. otrajā pusē daudzas Berklija idejas pārņēma un aktualizēja filosofu ideālistu skolas (imanentā skola, empiokriticisti, pragmatiķi u.c.).
Literatūra
- Filozofijas vārdnīca. / red. Rozentāls M., Judins P. – Latvijas valsts izdevniecība, Rīga, 1964., 48.-49. lpp.
