Atšķirības starp "Dēmokrits no Abdērām" versijām
m |
m |
||
| 1. rindiņa: | 1. rindiņa: | ||
[[Attēls:Democritus.png|right|thumb|200px|Dēmokrits no Abdērām]] | [[Attēls:Democritus.png|right|thumb|200px|Dēmokrits no Abdērām]] | ||
| − | '''Dēmokrits no Abdērām''' (sengr. ''Δημόκριτος'', ~460.-370. g.p.m.ē.) - filosofs, [[Leikips no Milētas|Leikipa]] skolnieks, pirmais enciklopēdiskais sengrieķu domātājs, [[Atomisms|atomisma]] aizsācējs. Dzimis ap 460. g.p.m.ē. Abderās, [[Trāķija|Trāķijā]]. Pēc tēva nāves | + | '''Dēmokrits no Abdērām''' (sengr. ''Δημόκριτος'', ~460.-370. g.p.m.ē.) - filosofs, [[Leikips no Milētas|Leikipa]] skolnieks, pirmais enciklopēdiskais sengrieķu domātājs, [[Atomisms|atomisma]] aizsācējs. Dzimis ap 460. g.p.m.ē. Abderās, [[Trāķija|Trāķijā]]. Pēc tēva nāves izmantojis mantojumu, apceļojot tā laika civilizēto pasauli (Mazāziju, Seno Ēģipti, Mezopotāmiju, Persiju). Laikabiedru dēvēts par "smējēju", jo bieži (pēc to domām nepamatoti) esot izplūdis skaļos smieklos. Atzina divus pirmsākumus: atomus un tukšumi. Pie tam atomi, t.i. matērijas nedalāmās daļiņas, ir nemainīgi. Tie ir mūžīgi, atrodas pastāvīgā kustībā un cits no cita atšķiras tikai formas, lieluma, stāvokļa un izkārtojuma ziņā. Citas īpašības, piemēram, skaņa, krāsa, garša utt., atomiem nepiemīt un pastāv tikai nosacīti, "neizrietot no pašu lietu dabas". Atomiem savienojoties, vaidojas ķermeņi; atomiem atdaloties, ķermeņi sairst. Bezgalīgi daudz atomu mūžīgi kustas bezgalīgā tukšumā; pārvietojoties dažādos virzienos, tie dažkārt saduras cits ar citu, izveidojot atomu virpuļus. Tā rodas bezgalīgi daudz "topošu un mirstošu" pasauļu, kuras nav radījis kāds augstāks [[demiurgs]], bet kuras rodas un iznīkst dabiski, nepieciešamības rezultātā. Identificējot cēlonību un nepieciešamību, Dēmokrits noliedza nejaušību un uzskatīja to par nezināšanas rezultātu. Izziņas teorijā viņš balstījās uz pieņēmumu, ka no ķermeņiem izplūst, atdalās smalki lietu apvalki ("veidoli" - tēli), kas iedarbojas uz maņu orgāniem. Jutekliskā uztvere ir izziņas galvenais avots, taču tā dod tikai "tumšas" zināšanas par priekšmetiem; augstāk stāv "gaišas", smalkākas zināšanas, ko iegūst ar prāta palīdzību un kas noved pie pasaules būtības - atomu un tukšuma, - izzināšanas un izpratnes. |
== Literatūra par šo tēmu == | == Literatūra par šo tēmu == | ||
* Filozofijas vārdnīca. / red. Rozentāls M., Judins P. - Latvijas valsts izdevniecība: Rīga, 1964., 79. lpp. | * Filozofijas vārdnīca. / red. Rozentāls M., Judins P. - Latvijas valsts izdevniecība: Rīga, 1964., 79. lpp. | ||
| + | ---- | ||
| + | * Асмус В.Ф. Демокрит. - МГУ: Москва,, 1960 | ||
== Resursi internetā par šo tēmu == | == Resursi internetā par šo tēmu == | ||
| + | |||
| + | * [http://www.sno.pro1.ru/lib/asmus/3-3.htm Атомистический материализм Левкиппа и Демокрита. / Асмус В. Ф. Античная философия] | ||
[[Kategorija:D]] | [[Kategorija:D]] | ||
Versija, kas saglabāta 2009. gada 7. maijs, plkst. 11.10
Dēmokrits no Abdērām (sengr. Δημόκριτος, ~460.-370. g.p.m.ē.) - filosofs, Leikipa skolnieks, pirmais enciklopēdiskais sengrieķu domātājs, atomisma aizsācējs. Dzimis ap 460. g.p.m.ē. Abderās, Trāķijā. Pēc tēva nāves izmantojis mantojumu, apceļojot tā laika civilizēto pasauli (Mazāziju, Seno Ēģipti, Mezopotāmiju, Persiju). Laikabiedru dēvēts par "smējēju", jo bieži (pēc to domām nepamatoti) esot izplūdis skaļos smieklos. Atzina divus pirmsākumus: atomus un tukšumi. Pie tam atomi, t.i. matērijas nedalāmās daļiņas, ir nemainīgi. Tie ir mūžīgi, atrodas pastāvīgā kustībā un cits no cita atšķiras tikai formas, lieluma, stāvokļa un izkārtojuma ziņā. Citas īpašības, piemēram, skaņa, krāsa, garša utt., atomiem nepiemīt un pastāv tikai nosacīti, "neizrietot no pašu lietu dabas". Atomiem savienojoties, vaidojas ķermeņi; atomiem atdaloties, ķermeņi sairst. Bezgalīgi daudz atomu mūžīgi kustas bezgalīgā tukšumā; pārvietojoties dažādos virzienos, tie dažkārt saduras cits ar citu, izveidojot atomu virpuļus. Tā rodas bezgalīgi daudz "topošu un mirstošu" pasauļu, kuras nav radījis kāds augstāks demiurgs, bet kuras rodas un iznīkst dabiski, nepieciešamības rezultātā. Identificējot cēlonību un nepieciešamību, Dēmokrits noliedza nejaušību un uzskatīja to par nezināšanas rezultātu. Izziņas teorijā viņš balstījās uz pieņēmumu, ka no ķermeņiem izplūst, atdalās smalki lietu apvalki ("veidoli" - tēli), kas iedarbojas uz maņu orgāniem. Jutekliskā uztvere ir izziņas galvenais avots, taču tā dod tikai "tumšas" zināšanas par priekšmetiem; augstāk stāv "gaišas", smalkākas zināšanas, ko iegūst ar prāta palīdzību un kas noved pie pasaules būtības - atomu un tukšuma, - izzināšanas un izpratnes.
Literatūra par šo tēmu
- Filozofijas vārdnīca. / red. Rozentāls M., Judins P. - Latvijas valsts izdevniecība: Rīga, 1964., 79. lpp.
- Асмус В.Ф. Демокрит. - МГУ: Москва,, 1960
