Atšķirības starp "Fēmes tiesa" versijām

No ''Vēsture''
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
m
m
1. rindiņa: 1. rindiņa:
−
'''Fēmes tiesa''' jeb '''svētā fēme''' (vāc. ''Fehmgericht, Vehmgericht, Fehmding, Freistuhle, heimliche Gerichte, heimliche Achten, heimliche beschlossene Achten, verbotene Gerichte, Freigerichte''; angl. ''vehmic court, holy court'', fr. ''sainte-vehme'', kr. ''фемический суд'') - brīvtiesa, vēlāk slepenā brīvtiesa vācu zemēs viduslaikos un jaunajos laikos. Izveidojusies no Vestfāles [[Grāfs|grāfu]] tiesām XII gs., kuras nebija pakļautas zemes kunga varai, saglabāja tiešus sakarus ar [[Imperators|imperatoru]], un spriedumus priekšēdētājs - t.s. ''brīvgrāfs'' jeb ''freigrāfs'' - sludināja imperatora vārdā. Sākotnēji ''fēmes tiesa'' sastāvēja no imperatora tiesnešiem un 7-14, dažkārt pat līdz 100 [[Šefens|šefeniem]] no vietējiem iedzīvotājiem. XIII gs. vidū līdz ar atklātām brīvtiesām (''offenbares Ding'') parādījās arī ārkārtas ''fēmes tiesas'', kurās tiesas process noritēja slepeni (''heimliche Acht''). Faktiski tā bija slepena brālība, kas veidoja pašpasludinātu izmeklēšanas struktūru un tribunālu sistēmu -tiesneši (''Stulherren''), piesēdētāji (''Schoppen, Scabini , Echevins''), ziņneši (''Frahnboten'') - visi kopā bija "zinātāji" (''Wissende''). XV gs. šefeni sāka pieņemt visai patvaļīgus lēmumus, ignorējot likumu un [[Kārta|kārtu]] atšķirības, kā rezultātā XV-XVI gs. mijā tās likvidēja, taču faktiski ''fēmes tiesas'' turpināja darboties kā slepeni tribunāli līdz pat XIX gs. sākumam. Netiesāja sievietes, ebrejus, reti kad augstākās [[aristokrātija]]s pārstāvjus.
+
'''Fēmes tiesa''' jeb '''svētā fēme''' (vāc. ''Fehmgericht, Vehmgericht, Fehmding, Freistuhle, heimliche Gerichte, heimliche Achten, heimliche beschlossene Achten, verbotene Gerichte, Freigerichte''; angl. ''vehmic court, holy court'', fr. ''sainte-vehme'', kr. ''фемический суд'') - brīvtiesa, vēlāk slepenā brīvtiesa vācu zemēs viduslaikos un jaunajos laikos. Izveidojusies no Vestfāles [[Grāfs|grāfu]] tiesām XII gs., kuras nebija pakļautas zemes kunga varai, saglabāja tiešus sakarus ar [[Imperators|imperatoru]], un spriedumus priekšēdētājs - t.s. ''brīvgrāfs'' jeb ''freigrāfs'' - sludināja imperatora vārdā. Sākotnēji ''fēmes tiesa'' sastāvēja no imperatora tiesnešiem un 7-14, dažkārt pat līdz 100 [[Šefens|šefeniem]] no vietējiem iedzīvotājiem. XIII gs. vidū līdz ar atklātām brīvtiesām (''offenbares Ding'') parādījās arī ārkārtas ''fēmes tiesas'', kurās tiesas process noritēja slepeni (''heimliche Acht''). Ja apsūdzētais neieradās uz tiesas sēdi, tiesa tika spriesta tam klāt neesot. Pamatā piesprieda vai nu nāvessodu pakarot, vai izsludināšanu ārpus likuma (kad notiesāto varēja nogalināt jebkurš, par to nesaņemot sodu). Faktiski tā bija slepena brālība, kas veidoja pašpasludinātu izmeklēšanas struktūru un tribunālu sistēmu - tiesneši (''Stulherren''), piesēdētāji (''Schoppen, Scabini , Echevins''), ziņneši (''Frahnboten'') - visi kopā bija "zinātāji" (''Wissende''). XV gs. šefeni sāka pieņemt visai patvaļīgus lēmumus, ignorējot likumu un [[Kārta|kārtu]] atšķirības, kā rezultātā XV-XVI gs. mijā tās likvidēja, taču faktiski ''fēmes tiesas'' turpināja darboties kā slepeni tribunāli līdz pat XIX gs. sākumam. Netiesāja sievietes, ebrejus, reti kad tiesāja augstākās [[aristokrātija]]s pārstāvjus.
  
 
Skat. arī [[Linča tiesa]]
 
Skat. arī [[Linča tiesa]]

Versija, kas saglabāta 2009. gada 29. jūlijs, plkst. 20.32

Fēmes tiesa jeb svētā fēme (vāc. Fehmgericht, Vehmgericht, Fehmding, Freistuhle, heimliche Gerichte, heimliche Achten, heimliche beschlossene Achten, verbotene Gerichte, Freigerichte; angl. vehmic court, holy court, fr. sainte-vehme, kr. фемический суд) - brīvtiesa, vēlāk slepenā brīvtiesa vācu zemēs viduslaikos un jaunajos laikos. Izveidojusies no Vestfāles grāfu tiesām XII gs., kuras nebija pakļautas zemes kunga varai, saglabāja tiešus sakarus ar imperatoru, un spriedumus priekšēdētājs - t.s. brīvgrāfs jeb freigrāfs - sludināja imperatora vārdā. Sākotnēji fēmes tiesa sastāvēja no imperatora tiesnešiem un 7-14, dažkārt pat līdz 100 šefeniem no vietējiem iedzīvotājiem. XIII gs. vidū līdz ar atklātām brīvtiesām (offenbares Ding) parādījās arī ārkārtas fēmes tiesas, kurās tiesas process noritēja slepeni (heimliche Acht). Ja apsūdzētais neieradās uz tiesas sēdi, tiesa tika spriesta tam klāt neesot. Pamatā piesprieda vai nu nāvessodu pakarot, vai izsludināšanu ārpus likuma (kad notiesāto varēja nogalināt jebkurš, par to nesaņemot sodu). Faktiski tā bija slepena brālība, kas veidoja pašpasludinātu izmeklēšanas struktūru un tribunālu sistēmu - tiesneši (Stulherren), piesēdētāji (Schoppen, Scabini , Echevins), ziņneši (Frahnboten) - visi kopā bija "zinātāji" (Wissende). XV gs. šefeni sāka pieņemt visai patvaļīgus lēmumus, ignorējot likumu un kārtu atšķirības, kā rezultātā XV-XVI gs. mijā tās likvidēja, taču faktiski fēmes tiesas turpināja darboties kā slepeni tribunāli līdz pat XIX gs. sākumam. Netiesāja sievietes, ebrejus, reti kad tiesāja augstākās aristokrātijas pārstāvjus.

Skat. arī Linča tiesa

Literatūra par šo tēmu

  • Valsts un tiesību vēsture jēdzienos un terminos. / Sast. Valters P. - Divergens: Rīga, 2001., 108. lpp.
  • Diana Löhr. Zur Mitwirkung der Laienrichter im Strafprozess. // Studien zur Rechtswissenschaft, Bd. 219 - Hamburg, 2008, 370 Seiten, ISBN: 978-3-8300-3428-5
  • Wigand P. Das Femgericht Westfalens. - Halle, 1893
  • Tross L. Sammlung merkwurdiger Urkunden für die Geschichte der Femgerichte. - Hanover, 1826
  • Usener F.P. Die frei- und heimlichen Gerichte Westfalens. - Frankfurt, 1832
  • Wachter K.G. von, Beitrage zur deutschen Gesch., insbesondere des deutschen Strafrechts. - Tübingen, 1845
  • Wachter O. Femgerichte und Hexenprozesse in Deutschland. - Stuttgart, 1882
  • Lindner T. Die Feme. - Munster and Paderborn, 1888
  • Thudichum F. Femgericht und Inquisition. - Giessen, 1889
  • Lindner T. Der angebliche Ursprung der Fern gerichte aus der Inquisition. - Paderborn, 1890
  • Emil Julius Gumbel. Vier Jahre politischer Mord. - Verlag der Neuen Gesellschaft: Berlin, 1922
  • Emil Julius Gumbel. Vom Fememord zur Reichskanzlei. - Verlag Lambert Schneider: Heidelberg, 1962
  • Harnisch W. Anmerkungen zu neueren Ansichten über die Feme. // Zeitschrift der Savigny Stiftung für Rechtsgeschichte (GA) 102, 1985, S. 247
  • Hofmann Ulrike Claudia. "Verräter verfallen der Feme!". Fememorde in Bayern in den zwanziger Jahren. - Böhlau: Köln, 2000
  • Nagel Irmela. Fememorde und Fememordprozesse in der Weimarer Republik. // Kölner historische Abhandlungen; 36 - Böhlau: Köln, 1991
  • Richter. 200 amtliche Fememorde. - Arbeiter-Verlag: Berlin, 1928
  • Sauer, Bernhard: Schwarze Reichswehr und Fememorde: eine Milieustudie zum Rechtsradikalismus in der Weimarer Republik. - Metropol: Berlin, 2004
  • Die westfälische Veme, dargestellt am Beispiel des Freistuhls zu Lüdenscheid. / Eberhard Fricke, Heimatbund Märkischer Kreis (Hrsg.) - Altena, 1985, ISBN 3-89053-014-1
  • Daraul Arkon. A History of Secret Societies. - Tandem: London, 1965
  • Jean-Pierre Bayard. Les Francs-Juges de la Sainte-Vehme. - Éditions Dualpha, 2004
  • Benoit Pierre. La Sainte Vehme. - Éditions Albin Michel, 1958
  • Гартунг Н. История уголовного судопроизводства и судоустройства Франции, Англии, Германии и России принаровленная к университетскому курсу. - Тип. Э. Арнгольда: С.-Пб., 1868. - 206 с.

Resursi internetā par šo tēmu

Saturs iegūts no "https://vesture.eu/index.php?title=Fēmes_tiesa&oldid=19213"