Atšķirības starp "Špenglers Osvalds" versijām

No ''Vēsture''
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
m (Jauna lapa: '''Osvalds Špenglers''' - filosofs, vēsturisko ciklu teorijas pārstāvis. XX gs. sākumā guva lielu ievērību ar savu darbu „Eiropas noriets”. Pēc viņa domām, nav vienot...)
 
m
1. rindiņa: 1. rindiņa:
'''Osvalds Špenglers''' - filosofs, [[vēsturisko ciklu teorija]]s pārstāvis.
+
'''Osvalds Špenglers''' (''Oswald Spengler'', 1880.-1936.) - filosofs, [[vēsturisko ciklu teorija]]s pārstāvis.
  
XX gs. sākumā guva lielu ievērību ar savu darbu „Eiropas noriets”. Pēc viņa domām, nav vienotas vēstures, bet ir atsevišķas unikālas „augstākās kultūras”. Realizējušas visas savas iespējas cilvēku, valodu, ideju, mākslas, valsts un zinātnes formās, kultūras mirst. Katra kultūra pārdzīvo bērnību, jaunību, briedumu un vecumu. Vecuma jeb pagrimuma fāze ir civilizācija. Agonizējot kultūras parāda noteiktas īpašības: kosmopolītismu - lokālas perspektīvas vietā; pilsētnieciskas saites – ģimenes (radniecības) saišu vietā; masu vērtības – tautas vērtību vietā; naudu – patiesu garīgo vērtību vietā; seksu – maternitātes vietā; rupju spēka politiku – konsensa vietā. Tāds agonijas stāvoklis var turpināties diezgan ilgi, taču agri vai vēlu kultūra sabrūk un pazūd no vēstures skatuves. Špenglers nodalīja astoņas kultūras: ēģiptiešu, indiešu, babiloniešu, ķīniešu, „apollonisko” (grieķu un romiešu), „maģisko” (bizantiešu un arābu), „faustisko” (rietumeiropiešu) un maiju kultūras. Konstatēja, ka Rietumeiropas kultūra sasniegusi pagrimuma fāzi un prognozēja jaunas kultūras dzimšanu. Špenglera uzskati atkal guva rezonansi XX gs. beigās, kad sakarā ar gadsimta un tūkstošgades maiņu aktualizējās apceres par cilvēces noieto ceļu un nākotnes perspektīvām.
+
XX gs. sākumā guva lielu ievērību ar savu darbu „Vakareiropas noriets” (''Untergang des Abendlandes''). Pēc viņa domām, nav vienotas vēstures, nav nekādas vienotas vispārcilvēciskas kultūras, bet ir atsevišķas unikālas „augstākās kultūras”. Realizējušas visas savas iespējas cilvēku, valodu, ideju, mākslas, valsts un zinātnes formās, kultūras mirst. Katra kultūra pārdzīvo bērnību, jaunību, briedumu un vecumu. Vecuma jeb pagrimuma fāze ir civilizācija, kur kultūras radošais spēks izsīkst, tā kļūst līdzīga bezdvēseliskam mehānismam. Špenglers pat piešķir katram no kultūras cikliem savu kolektīvo psihi. Līdzīgi runā arī mākslas vēsturnieki, stāstot par "gotisko cilvēku" vai "baroka mentalitāti". Agonizējot kultūras parāda noteiktas īpašības: kosmopolītismu - lokālas perspektīvas vietā; pilsētnieciskas saites – ģimenes (radniecības) saišu vietā; masu vērtības – tautas vērtību vietā; naudu – patiesu garīgo vērtību vietā; seksu – maternitātes vietā; rupju spēka politiku – konsensa vietā. Tāds agonijas stāvoklis var turpināties diezgan ilgi, taču agri vai vēlu kultūra sabrūk un pazūd no vēstures skatuves. Špenglers nodalīja astoņas kultūras: ēģiptiešu, indiešu, babiloniešu, ķīniešu, „apollonisko” (grieķu un romiešu), „maģisko” (bizantiešu un arābu), „faustisko” (rietumeiropiešu) un maiju kultūras. Konstatēja, ka Rietumeiropas kultūra sasniegusi pagrimuma fāzi un prognozēja jaunas kultūras dzimšanu. Špenglera uzskati atkal guva rezonansi XX gs. beigās, kad sakarā ar gadsimta un tūkstošgades maiņu aktualizējās apceres par cilvēces noieto ceļu un nākotnes perspektīvām.
  
 
==== Literatūra par šo tēmu ====
 
==== Literatūra par šo tēmu ====

Versija, kas saglabāta 2010. gada 15. februāris, plkst. 18.36

Osvalds Špenglers (Oswald Spengler, 1880.-1936.) - filosofs, vēsturisko ciklu teorijas pārstāvis.

XX gs. sākumā guva lielu ievērību ar savu darbu „Vakareiropas noriets” (Untergang des Abendlandes). Pēc viņa domām, nav vienotas vēstures, nav nekādas vienotas vispārcilvēciskas kultūras, bet ir atsevišķas unikālas „augstākās kultūras”. Realizējušas visas savas iespējas cilvēku, valodu, ideju, mākslas, valsts un zinātnes formās, kultūras mirst. Katra kultūra pārdzīvo bērnību, jaunību, briedumu un vecumu. Vecuma jeb pagrimuma fāze ir civilizācija, kur kultūras radošais spēks izsīkst, tā kļūst līdzīga bezdvēseliskam mehānismam. Špenglers pat piešķir katram no kultūras cikliem savu kolektīvo psihi. Līdzīgi runā arī mākslas vēsturnieki, stāstot par "gotisko cilvēku" vai "baroka mentalitāti". Agonizējot kultūras parāda noteiktas īpašības: kosmopolītismu - lokālas perspektīvas vietā; pilsētnieciskas saites – ģimenes (radniecības) saišu vietā; masu vērtības – tautas vērtību vietā; naudu – patiesu garīgo vērtību vietā; seksu – maternitātes vietā; rupju spēka politiku – konsensa vietā. Tāds agonijas stāvoklis var turpināties diezgan ilgi, taču agri vai vēlu kultūra sabrūk un pazūd no vēstures skatuves. Špenglers nodalīja astoņas kultūras: ēģiptiešu, indiešu, babiloniešu, ķīniešu, „apollonisko” (grieķu un romiešu), „maģisko” (bizantiešu un arābu), „faustisko” (rietumeiropiešu) un maiju kultūras. Konstatēja, ka Rietumeiropas kultūra sasniegusi pagrimuma fāzi un prognozēja jaunas kultūras dzimšanu. Špenglera uzskati atkal guva rezonansi XX gs. beigās, kad sakarā ar gadsimta un tūkstošgades maiņu aktualizējās apceres par cilvēces noieto ceļu un nākotnes perspektīvām.

Literatūra par šo tēmu

Resursi internetā par šo tēmu