Atšķirības starp "Dendrohronoloģija" versijām
m |
m |
||
| 2. rindiņa: | 2. rindiņa: | ||
Katru veģetācijas periodu koki pieaug resnumā: pavasarī stumbra jaunās, izaugušās šūnas ir lielas, gaišākas (aktīvs barības vielu transports), rudenī augušās šūnas – mazākas, ar biezāku šūnapvalku (audi sacietē). Līdz ar to veidojas stumbra šķērsgriezumā saskatāms gredzens. Atkarībā no vides faktoriem gada gredzens var būt platāks (ja apstākļi bijuši fotosintēzei labvēlīgi, jo tie nelabvēlīgāki, jo gadu gredzeni šaurāki). Atsevišķi koki nereti uz to pašu faktoru ietekmi reaģē visai atšķirīgi, bet līdzīgos augšanas apstākļos augušu vienas sugas daudzu koku vidējā reakcija faktoru ietekmes raksturu uzrāda jau samērā skaidri. Tā kā ozola koksne labi saglabājas mitrā vidē, tam nenovēro t.s. gadskārtu izkrišanu (skujkokiem tas novērojams izteikti nelabvēlīgu faktoru ietekmē), tad vismaz Rietumeiropā ozols kļuvis par dendrohronoloģiski visvairāk pētīto un datēto koku sugu. Izmērot ļoti daudzu zināma vecuma koku gadu gredzenus, izrēķināts vidējais gredzena platumu katrā gadā. Uz to balstoties, izveidoti dendrohronoloģiskie kalendāri (ozolu dendrohronoloģiskais kalendārs Centrāleiropai, priežu dendrohronoloģiskais kalendārs Ziemeļamerikai u.c.), kuros vairāku tūkstošu gadu intervālā (vecākajam – 12 000 gadu laikā) redzamas nepārtrauktas gadu gredzenu platuma izmaiņas. Ir arī pārtraukti kalendāri ar atsevišķiem, daudz senākiem laika intervāliem. Ja grib noteikt kāda koka fragmenta vecumu no senas celtnes, gleznas, apbedījuma vai mūzikas instrumenta, tad iegūst tā gadu gredzenu skenētu attēlu un datorprogramma salīdzina to ar dendrohronoloģisko kalendāru. Sakritību intervāls norāda uz koka vecumu. Ar dendrohronoloģijas palīdzību var konstatēt arī mainīgo vides faktoru ietekmi uz koku attīstību vēstures gaitā, konstatēt sakarības starp klimatisko faktoru un koku pieauguma ikgadējām pārmaiņām, veikt pagātnes klimata rekonstrukciju (ūdens straumju vēsturiskās maiņas, plūdu intensitāti un atkārtošanās biežumu; lokāla mēroga Zemes garozas kustības; ledus segas kustības), uguns, sniega, mežsaimniecībai kaitīgo kukaiņu masveida savairošanos u.c. konkrētiem vides faktoriem, kas ietekmējuši koku ikgadējo radiālo pieaugumu. T.i. analizējot augošu koku gadskārtu platuma pārmaiņu dinamiku, ir iespējams konstatēt un ņemt vērā konkrētos augšanas apstākļus, kādos šie koki aug - koku gadskārtas var sniegt būtisku papildu informāciju par vidi un tās pārmaiņām konkrētā teritorijā pirms vairākiem simtiem un pat tūkstošiem gadu. Ikvienā ģeogrāfiskā teritorijā vides apstākļi atšķiras, tāpēc katrai teritorijai atbilstošie dendrohronoloģiskie dati savā ziņā ir unikāli. | Katru veģetācijas periodu koki pieaug resnumā: pavasarī stumbra jaunās, izaugušās šūnas ir lielas, gaišākas (aktīvs barības vielu transports), rudenī augušās šūnas – mazākas, ar biezāku šūnapvalku (audi sacietē). Līdz ar to veidojas stumbra šķērsgriezumā saskatāms gredzens. Atkarībā no vides faktoriem gada gredzens var būt platāks (ja apstākļi bijuši fotosintēzei labvēlīgi, jo tie nelabvēlīgāki, jo gadu gredzeni šaurāki). Atsevišķi koki nereti uz to pašu faktoru ietekmi reaģē visai atšķirīgi, bet līdzīgos augšanas apstākļos augušu vienas sugas daudzu koku vidējā reakcija faktoru ietekmes raksturu uzrāda jau samērā skaidri. Tā kā ozola koksne labi saglabājas mitrā vidē, tam nenovēro t.s. gadskārtu izkrišanu (skujkokiem tas novērojams izteikti nelabvēlīgu faktoru ietekmē), tad vismaz Rietumeiropā ozols kļuvis par dendrohronoloģiski visvairāk pētīto un datēto koku sugu. Izmērot ļoti daudzu zināma vecuma koku gadu gredzenus, izrēķināts vidējais gredzena platumu katrā gadā. Uz to balstoties, izveidoti dendrohronoloģiskie kalendāri (ozolu dendrohronoloģiskais kalendārs Centrāleiropai, priežu dendrohronoloģiskais kalendārs Ziemeļamerikai u.c.), kuros vairāku tūkstošu gadu intervālā (vecākajam – 12 000 gadu laikā) redzamas nepārtrauktas gadu gredzenu platuma izmaiņas. Ir arī pārtraukti kalendāri ar atsevišķiem, daudz senākiem laika intervāliem. Ja grib noteikt kāda koka fragmenta vecumu no senas celtnes, gleznas, apbedījuma vai mūzikas instrumenta, tad iegūst tā gadu gredzenu skenētu attēlu un datorprogramma salīdzina to ar dendrohronoloģisko kalendāru. Sakritību intervāls norāda uz koka vecumu. Ar dendrohronoloģijas palīdzību var konstatēt arī mainīgo vides faktoru ietekmi uz koku attīstību vēstures gaitā, konstatēt sakarības starp klimatisko faktoru un koku pieauguma ikgadējām pārmaiņām, veikt pagātnes klimata rekonstrukciju (ūdens straumju vēsturiskās maiņas, plūdu intensitāti un atkārtošanās biežumu; lokāla mēroga Zemes garozas kustības; ledus segas kustības), uguns, sniega, mežsaimniecībai kaitīgo kukaiņu masveida savairošanos u.c. konkrētiem vides faktoriem, kas ietekmējuši koku ikgadējo radiālo pieaugumu. T.i. analizējot augošu koku gadskārtu platuma pārmaiņu dinamiku, ir iespējams konstatēt un ņemt vērā konkrētos augšanas apstākļus, kādos šie koki aug - koku gadskārtas var sniegt būtisku papildu informāciju par vidi un tās pārmaiņām konkrētā teritorijā pirms vairākiem simtiem un pat tūkstošiem gadu. Ikvienā ģeogrāfiskā teritorijā vides apstākļi atšķiras, tāpēc katrai teritorijai atbilstošie dendrohronoloģiskie dati savā ziņā ir unikāli. | ||
| + | |||
| + | Pētījumi dendrohronoloģijā un [[bioarheoloģija|bioarheoloģijā]] Latvijā tiek veikti tikai LU Latvijas vēstures institūtā. Pēdējā desmitgadē izstrādāta priežu gadskārtu absolūtā hronoloģija XI –XIII gadsimtam. Tas ir nozīmīgs rezultāts, jo deva iespēju būtiski pagarināt līdzšinējo Latvijas priedes gadskārtu absolūto hronoloģiju, kas līdz šim attiecās uz laikposmu no XIV līdz XX gadsimtam. | ||
== Resursi internetā par šo tēmu == | == Resursi internetā par šo tēmu == | ||
Versija, kas saglabāta 2011. gada 23. janvāris, plkst. 06.17
Dendrohronoloģija (no gr. dendron – "koks" + chronos – "laiks"; an. dendrochronology, vāc. Dendrochronologie, Jahrringchronologie, kr. дендрохронология) - zinātnes nozare, kas pētī un datē koku gadskārtas, to struktūrā ietverto informāciju izmantojot gan vides, gan vēstures izpētes problēmu risināšanā. Praksē to galvenokārt izmanto senās ģeoloģiskās, arheoloģiskās un arhitektoniskās koksnes precīzai datēšanai (ar precizitāti līdz vienam gadam), kā arī koku augšanu visbūtiskāk ietekmējušo ekoloģisko faktoru iedarbības noteikšanai un izpētei. T.i. īpaši precīza metode koksnes absolūtā vecuma noteikšanai pēc koksnes gadskārtu joslām vai to struktūras elementus raksturojošiem parametriem (pēc to platuma, blīvuma, ķīmiskā sastāva vai noteiktu izotopu daudzuma). Mūsdienās tā no metodes attīstījusies par tipisku starpdisciplināru zinātnes nozari, kuras gūto informāciju izmanto daudzās zinātnes nozarēs un apakšnozarēs: arheoloģijā, arhitektūras un mākslas vēsturē, ģeomorfoloģijā, klimatoloģijā, ekoloģijā, mežsaimniecībā, radioaktīvā oglekļa 14C datēšanas metodes pilnveidošanā, fizikā, proti, stabilo izotopu analīzē, ģeoloģijā, ģeogrāfijā, glacioloģijā, bioloģijā.
Katru veģetācijas periodu koki pieaug resnumā: pavasarī stumbra jaunās, izaugušās šūnas ir lielas, gaišākas (aktīvs barības vielu transports), rudenī augušās šūnas – mazākas, ar biezāku šūnapvalku (audi sacietē). Līdz ar to veidojas stumbra šķērsgriezumā saskatāms gredzens. Atkarībā no vides faktoriem gada gredzens var būt platāks (ja apstākļi bijuši fotosintēzei labvēlīgi, jo tie nelabvēlīgāki, jo gadu gredzeni šaurāki). Atsevišķi koki nereti uz to pašu faktoru ietekmi reaģē visai atšķirīgi, bet līdzīgos augšanas apstākļos augušu vienas sugas daudzu koku vidējā reakcija faktoru ietekmes raksturu uzrāda jau samērā skaidri. Tā kā ozola koksne labi saglabājas mitrā vidē, tam nenovēro t.s. gadskārtu izkrišanu (skujkokiem tas novērojams izteikti nelabvēlīgu faktoru ietekmē), tad vismaz Rietumeiropā ozols kļuvis par dendrohronoloģiski visvairāk pētīto un datēto koku sugu. Izmērot ļoti daudzu zināma vecuma koku gadu gredzenus, izrēķināts vidējais gredzena platumu katrā gadā. Uz to balstoties, izveidoti dendrohronoloģiskie kalendāri (ozolu dendrohronoloģiskais kalendārs Centrāleiropai, priežu dendrohronoloģiskais kalendārs Ziemeļamerikai u.c.), kuros vairāku tūkstošu gadu intervālā (vecākajam – 12 000 gadu laikā) redzamas nepārtrauktas gadu gredzenu platuma izmaiņas. Ir arī pārtraukti kalendāri ar atsevišķiem, daudz senākiem laika intervāliem. Ja grib noteikt kāda koka fragmenta vecumu no senas celtnes, gleznas, apbedījuma vai mūzikas instrumenta, tad iegūst tā gadu gredzenu skenētu attēlu un datorprogramma salīdzina to ar dendrohronoloģisko kalendāru. Sakritību intervāls norāda uz koka vecumu. Ar dendrohronoloģijas palīdzību var konstatēt arī mainīgo vides faktoru ietekmi uz koku attīstību vēstures gaitā, konstatēt sakarības starp klimatisko faktoru un koku pieauguma ikgadējām pārmaiņām, veikt pagātnes klimata rekonstrukciju (ūdens straumju vēsturiskās maiņas, plūdu intensitāti un atkārtošanās biežumu; lokāla mēroga Zemes garozas kustības; ledus segas kustības), uguns, sniega, mežsaimniecībai kaitīgo kukaiņu masveida savairošanos u.c. konkrētiem vides faktoriem, kas ietekmējuši koku ikgadējo radiālo pieaugumu. T.i. analizējot augošu koku gadskārtu platuma pārmaiņu dinamiku, ir iespējams konstatēt un ņemt vērā konkrētos augšanas apstākļus, kādos šie koki aug - koku gadskārtas var sniegt būtisku papildu informāciju par vidi un tās pārmaiņām konkrētā teritorijā pirms vairākiem simtiem un pat tūkstošiem gadu. Ikvienā ģeogrāfiskā teritorijā vides apstākļi atšķiras, tāpēc katrai teritorijai atbilstošie dendrohronoloģiskie dati savā ziņā ir unikāli.
Pētījumi dendrohronoloģijā un bioarheoloģijā Latvijā tiek veikti tikai LU Latvijas vēstures institūtā. Pēdējā desmitgadē izstrādāta priežu gadskārtu absolūtā hronoloģija XI –XIII gadsimtam. Tas ir nozīmīgs rezultāts, jo deva iespēju būtiski pagarināt līdzšinējo Latvijas priedes gadskārtu absolūto hronoloģiju, kas līdz šim attiecās uz laikposmu no XIV līdz XX gadsimtam.
