Atšķirības starp "Vatikāna pilsētvalsts" versijām
m |
m |
||
| 15. rindiņa: | 15. rindiņa: | ||
| colspan="2" style="padding-bottom:1em;text-align:center;" | [[Image:Civitatis_Vaticanae.jpg|200px]] | | colspan="2" style="padding-bottom:1em;text-align:center;" | [[Image:Civitatis_Vaticanae.jpg|200px]] | ||
|} | |} | ||
| − | '''Vatikāna pilsētvalsts''' (lat. ''Status Civitatis Vaticanae'') - [[Teokrātija|teokrātiska]] valsts Romas pilsētas teritorijā. Izveidota 1929. gada 11. februāra [[Laterāna līgums|Laterāna līgumu]], kas tika noslēgts starp [[Svētais Krēsls|Svēto Krēslu]] un Itāliju (Vatikāna pilsētvalsts nav kādreizējās [[Pāvesta valsts]] tiesību un saistību pārņēmēja). 7. jūnijā Svētais Krēsls ieguva suverenitāti, kā arī 13 celtnes Romā un pāvesta rezidenci Gandolfo pilī ar eksteritoriālām tiesībām. Kā teikts līguma preambulā: “lai nodrošinātu Svētajam Krēslam absolūtu un redzamu neatkarību, lai garantētu tam neapšaubāmu suverenitāti arī starptautiskajā jomā, (..) ir (..) radusies nepieciešamība ar īpašiem nosacījumiem izveidot Vatikāna pilsētvalsti, tās teritorijā atzīstot Svētajam Krēslam pilnīgas īpašuma tiesības, ekskluzīvu un absolūtu varu un suverēnu jurisdikciju”. Vatikāna | + | '''Vatikāna pilsētvalsts''' (lat. ''Status Civitatis Vaticanae'') - [[Teokrātija|teokrātiska]] valsts (44ha liels anklāvs Romas pilsētas teritorijā). Izveidota 1929. gada 11. februāra [[Laterāna līgums|Laterāna līgumu]], kas tika noslēgts starp [[Svētais Krēsls|Svēto Krēslu]] un Itāliju (Vatikāna pilsētvalsts nav kādreizējās [[Pāvesta valsts]] tiesību un saistību pārņēmēja). 7. jūnijā Svētais Krēsls ieguva suverenitāti, kā arī 13 celtnes Romā un pāvesta rezidenci Gandolfo pilī ar eksteritoriālām tiesībām. Kā teikts līguma preambulā: “lai nodrošinātu Svētajam Krēslam absolūtu un redzamu neatkarību, lai garantētu tam neapšaubāmu suverenitāti arī starptautiskajā jomā, (..) ir (..) radusies nepieciešamība ar īpašiem nosacījumiem izveidot Vatikāna pilsētvalsti, tās teritorijā atzīstot Svētajam Krēslam pilnīgas īpašuma tiesības, ekskluzīvu un absolūtu varu un suverēnu jurisdikciju”. Suverēno varu īsteno [[Svētais Krēsls]]. Vatikāna pilsētvalsts likumdevējvara, izpildvara un tiesu vara ir koncentrēta pāvesta rokās, taču viņš šo funkciju pildīšanu ir uzticējis atsevišķām ieceltām institūcijām: Vatikāna pilsētvalsts Pontifikālajai komisijai (deleģētā likumdošanas vara), gubernatoram (deleģētā izpildvara) un īpašām trīspakāpju tiesām, kas funkcionē atsevišķi no parastajām Baznīcas tiesām. Pilsoņu kopskaits ir mazāks par tūkstoti - pilsonība pēc savas dabas ir tīri funkcionāla un pamatojas uz ''ius officii'': tā tiek piešķirta sakarā ar personas dienestu vai kalpošanu Vatikāna institūcijās. |
[[Kategorija:Valstis]] | [[Kategorija:Valstis]] | ||
[[Kategorija:Romas Katoļu Baznīca]] | [[Kategorija:Romas Katoļu Baznīca]] | ||
Versija, kas saglabāta 2011. gada 7. februāris, plkst. 11.57
| 150px | |
| pastāv: | kopš 1929.. |
| galvaspilsēta: | Vatikāns |
| galva: | pāvests |
| |
Vatikāna pilsētvalsts (lat. Status Civitatis Vaticanae) - teokrātiska valsts (44ha liels anklāvs Romas pilsētas teritorijā). Izveidota 1929. gada 11. februāra Laterāna līgumu, kas tika noslēgts starp Svēto Krēslu un Itāliju (Vatikāna pilsētvalsts nav kādreizējās Pāvesta valsts tiesību un saistību pārņēmēja). 7. jūnijā Svētais Krēsls ieguva suverenitāti, kā arī 13 celtnes Romā un pāvesta rezidenci Gandolfo pilī ar eksteritoriālām tiesībām. Kā teikts līguma preambulā: “lai nodrošinātu Svētajam Krēslam absolūtu un redzamu neatkarību, lai garantētu tam neapšaubāmu suverenitāti arī starptautiskajā jomā, (..) ir (..) radusies nepieciešamība ar īpašiem nosacījumiem izveidot Vatikāna pilsētvalsti, tās teritorijā atzīstot Svētajam Krēslam pilnīgas īpašuma tiesības, ekskluzīvu un absolūtu varu un suverēnu jurisdikciju”. Suverēno varu īsteno Svētais Krēsls. Vatikāna pilsētvalsts likumdevējvara, izpildvara un tiesu vara ir koncentrēta pāvesta rokās, taču viņš šo funkciju pildīšanu ir uzticējis atsevišķām ieceltām institūcijām: Vatikāna pilsētvalsts Pontifikālajai komisijai (deleģētā likumdošanas vara), gubernatoram (deleģētā izpildvara) un īpašām trīspakāpju tiesām, kas funkcionē atsevišķi no parastajām Baznīcas tiesām. Pilsoņu kopskaits ir mazāks par tūkstoti - pilsonība pēc savas dabas ir tīri funkcionāla un pamatojas uz ius officii: tā tiek piešķirta sakarā ar personas dienestu vai kalpošanu Vatikāna institūcijās.
