Atšķirības starp "Svētā inkvizīcija" versijām

Versija, kas saglabāta 2011. gada 13. februāris, plkst. 18.05

Herēzes inkvizīcija (lat. inquisito haereticae) - Romas Katoļu Baznīcas iestāžu veikta pirmstiesas izmeklēšana - inkvizīcija, - gadījumos (fakta liecinieki, denunciācija), kad bija aizdomas par herēzi vai kanonisko tiesību pārkāpumiem (laicīgie noziegumi nebija tās jurisdikcijā). Ja apsūdzības herēzē apstiprinājās, tad apsūdzētais ar tā vainas pierādījumiem un ieteikumu par soda mēru tika nodots laicīgās tiesas rokās (līdzīgi, kā to dara proluratūra mūsdienās), kas tad sprieda tiesu un lēma par sodu.

1215. gadā pēc pāvesta Inocenta III (Innocentius) sasauktajā IV Laterāna koncilā noformulēja inkvizīcijas procesuālo kārtību un normas. Laikā no 1231. līdz 1235. gadam pāvests Gregorijs IX (Gregorius) pakāpeniski nodalīja herēzes izmeklēšanu no bīskapu tiesu jurisdikcijas, un turpmāk inkvizīciju veica no garīdznieku vidus iecelti speciāli izmeklētāji - inkvizītori (tas nebija pastāvīgs amats, bet gan vai nu tikai uz konkrētas lietas izmeklēšanu, vai uz laika posmu kādā Baznīcas provincē). Lai panāktu maksimālu objektivitāti un neieinteresētību (t.i. lai inkvizīcijas komisija nevarētu izmantot situāciju, lai gūtu kādu labumu) visbiežāk inkvizītorus rekrutēja no dominikāņu, bet pēc tam arī no franciskāņu ordeņu brāļiem.

1835. gadā svētās inkvizīcijas uzraudzību pārņēma Romas kūrijas Svētās kancelejas kongregācija.

Skat. arī: raganu prāvas, kanoniskie sodi

Literatūra par šo tēmu

• Valsts un tiesību vēsture jēdzienos un terminos. / Sast. P.Valters. / - Divergens, Rīga, 2001., 175. lpp.