Atšķirības starp "Levits Karls" versijām
m |
m |
||
| 1. rindiņa: | 1. rindiņa: | ||
'''Karls Levits''' (''Karl Löwith'', 1897.-1979.) - jūdeokristīgās domas ievirzes vēstures filozofs un filozofijas vēsturnieks, kritiķis. 1918. gadā uzsāka bioloģijas studijas Minhenes universitātē, pēc tam pārorientējās uz filozofiju. 1920.-1923. gados studējis Fraiburgas universitātē pie [[Huserls Edmunds|E. Huserla]], klausījies [[Heidegers Martins|M. Heidegera]] lekcijas. Tā vadībā 1923. gadā aizstāvēja disertāciju par [[Nīče|Nīči]]. Šajā pašā gadā devās līdzi Heidegeram uz Marburgas universitāti, kur 1928. gadā viņa vadībā habilitējās ar darbu “Indivīds tuvākā lomā. Domas par ētikas problēmas antropoloģisko pamatojumu”. Tāpēc Levitu literatūrā pieņemts pieskaitīt “heidegeriāņiem”, līdz ar [[Herberts Markūze|Herbertu Markūzi]], [[Sartrs Žans Pols|Žanu Polu Sartru]], [[Anderss Ginters|Ginteru Andersu]], [[Arente Hanna|Hannu Arenti]]. Līdz 1934. gadam Levits ir privātdocents. Nākot pie varas [[NSDAP|nacionālsociālistiem]], emigrēja uz Itāliju, bet no 1936. līdz 1941. gadam bija profesors ''Togoku imperatoriskajā universitātē'' Japānā. No 1941. līdz 1949. gadam pasniedzējs Hartfordas universitātes teoloģijas fakultātē (Konektikuta, ASV), pēc tam līdz 1952. gadam pasniedzējs Jaunajā sociālo pētījumu skolā Ņujorkā (''New School for Social Research''). Tad atgriezās Vācijā, kur līdz 1964. gadam bija pasniedzējs Heidelbergas universitātē. | '''Karls Levits''' (''Karl Löwith'', 1897.-1979.) - jūdeokristīgās domas ievirzes vēstures filozofs un filozofijas vēsturnieks, kritiķis. 1918. gadā uzsāka bioloģijas studijas Minhenes universitātē, pēc tam pārorientējās uz filozofiju. 1920.-1923. gados studējis Fraiburgas universitātē pie [[Huserls Edmunds|E. Huserla]], klausījies [[Heidegers Martins|M. Heidegera]] lekcijas. Tā vadībā 1923. gadā aizstāvēja disertāciju par [[Nīče|Nīči]]. Šajā pašā gadā devās līdzi Heidegeram uz Marburgas universitāti, kur 1928. gadā viņa vadībā habilitējās ar darbu “Indivīds tuvākā lomā. Domas par ētikas problēmas antropoloģisko pamatojumu”. Tāpēc Levitu literatūrā pieņemts pieskaitīt “heidegeriāņiem”, līdz ar [[Herberts Markūze|Herbertu Markūzi]], [[Sartrs Žans Pols|Žanu Polu Sartru]], [[Anderss Ginters|Ginteru Andersu]], [[Arente Hanna|Hannu Arenti]]. Līdz 1934. gadam Levits ir privātdocents. Nākot pie varas [[NSDAP|nacionālsociālistiem]], emigrēja uz Itāliju, bet no 1936. līdz 1941. gadam bija profesors ''Togoku imperatoriskajā universitātē'' Japānā. No 1941. līdz 1949. gadam pasniedzējs Hartfordas universitātes teoloģijas fakultātē (Konektikuta, ASV), pēc tam līdz 1952. gadam pasniedzējs Jaunajā sociālo pētījumu skolā Ņujorkā (''New School for Social Research''). Tad atgriezās Vācijā, kur līdz 1964. gadam bija pasniedzējs Heidelbergas universitātē. | ||
| + | |||
==== Bibliogrāfija: ==== | ==== Bibliogrāfija: ==== | ||
Versija, kas saglabāta 2008. gada 21. oktobris, plkst. 14.26
Karls Levits (Karl Löwith, 1897.-1979.) - jūdeokristīgās domas ievirzes vēstures filozofs un filozofijas vēsturnieks, kritiķis. 1918. gadā uzsāka bioloģijas studijas Minhenes universitātē, pēc tam pārorientējās uz filozofiju. 1920.-1923. gados studējis Fraiburgas universitātē pie E. Huserla, klausījies M. Heidegera lekcijas. Tā vadībā 1923. gadā aizstāvēja disertāciju par Nīči. Šajā pašā gadā devās līdzi Heidegeram uz Marburgas universitāti, kur 1928. gadā viņa vadībā habilitējās ar darbu “Indivīds tuvākā lomā. Domas par ētikas problēmas antropoloģisko pamatojumu”. Tāpēc Levitu literatūrā pieņemts pieskaitīt “heidegeriāņiem”, līdz ar Herbertu Markūzi, Žanu Polu Sartru, Ginteru Andersu, Hannu Arenti. Līdz 1934. gadam Levits ir privātdocents. Nākot pie varas nacionālsociālistiem, emigrēja uz Itāliju, bet no 1936. līdz 1941. gadam bija profesors Togoku imperatoriskajā universitātē Japānā. No 1941. līdz 1949. gadam pasniedzējs Hartfordas universitātes teoloģijas fakultātē (Konektikuta, ASV), pēc tam līdz 1952. gadam pasniedzējs Jaunajā sociālo pētījumu skolā Ņujorkā (New School for Social Research). Tad atgriezās Vācijā, kur līdz 1964. gadam bija pasniedzējs Heidelbergas universitātē.
Satura rādītājs
Bibliogrāfija:
- Meaning in History. Chicago, 1949
- Kierkegaard und Nietzsche, Fr./M., 1933
- Heidegger. Denker in dürftiger Zeit, Stuttg., 1953
- Weltgeshichte und Heilsgeschehen. Stuttgart, 1953
- Wissen, Glaube und Skepsis, [2 Aufl.]. Gött., 1958
- Gesammelte Abhandlungen. Zur Kritik der geschichtlichen Existenz, [Stuttg., 1960];
- Die Hegelsche Linke, Stuttg., 1962
- Gott, Mensch und Welt in der Metaphysik von Descartes bis zu Nietzsche, Gött., 1967
- Sämtliche Werke in 9 Bd-e. Stuttgart 1981–1988
- Mein Leben in Deutschland vor und nach 1933. Stuttgart, 1986
- Der Mensch inmitten der Geschichte. Philosophische Bilanz des 20. Jahrhunderts. Stuttgart, 1990
Atsauces
- 1 - Cimmers R. Martins Heidegers “Esamība un laiks”. // Filosofu portāls. Rīga, 2007.
- 2 - Малахов В. , Филатов В., Современная западная философия: Словарь. Москва, 1998
- 3 – Karl Loewith. M.Heidegger: Problem and Background of Existentialism. // Saemtliche Schriften, 8Bd., Heidegger – Denker in duerftiger Zeit. Stuttgart, 1984., 107. lpp.
- 4 – Сафрански Р., Хайдеггер: германский мастер и его время.
- 5 - Тодоров Цветан, Человек, потерявший родину. Москва, 1998
- 6 – Хабермас Юрген. Философский дискурс о модерне.
Literatūra
- Левит Карл, «От Гегеля к Ницше. Революционный перелом в мышлении XIX века», Москва, 2001
- Левит Карл, Тот единичный: Киркегор. 2004.
- Стайнер Алекс. Дело Мартина Хайдеггера, философа и нациста. 2000
- Плотников Н. С. Л. Франк о М. Хайдеггере.
- Орбел Николай. ECCE LIBER - опыт ницшеанской апологии.
- Шнайдер У.И.. Преподавание философии в немецких университетах в XIX веке.
- Hugo Ott. Martin Heidegger: A Political Life. Basic Books, 1993.
