Atšķirības starp "Upanišadas" versijām
m |
m |
||
| 3. rindiņa: | 3. rindiņa: | ||
''Upanišādas'' no vienas puses bija reakcija pret pakāpenisku reliģijas ritualizēšanu, taču no otras puses, tas bija mēģinājums konceptualizēj un pacelt tradicionālo reliģiju intelektuāli augstākā pakāpē. Vēdu dievībām un rituāliem ''upanišādās'' piešķirts filosofisks saturs, tie interpretēti kā alegoriski cilvēka un Visuma atspulgi. Ticība dvēseles pārdzimšanai ([[reinkarnācija]]i) ieguva morālu raksturu. Izvirzīts jautājums, kas ir augstākā realitāte, kuru izzinot, viss pārējais kļūst zināms: tas, no kā radies viss pastāvošais, tas, kurā tas dzīvo pēc dzimšanas, un tas, kurā tas aiziet pēc savas nāves, ir [[brahmans]] - pasaules garīgais pamats, ar kuru ir identiska cilvēka garīgā būtība - [[atmans]]. Lai cilvēks varētu atbrīvoties no jaunu piedzimšanu cikla riņķojuma zemes virsū, tam, pēc ''upanišādu'' mācības, jānododas pārdomām par savas dvēseles vienību ar brahmanu. ''Upanišādas'' atspoguļo arī pretējas prāta koncepcijas: gan mācību par pasaules pirmelementiem - ūdeni, uguni, gaisu, gaismu, telpu un laiku, - gan pat dvēseles pastāvēšanu pēc ķermeņa nāves apšaubīšanu. | ''Upanišādas'' no vienas puses bija reakcija pret pakāpenisku reliģijas ritualizēšanu, taču no otras puses, tas bija mēģinājums konceptualizēj un pacelt tradicionālo reliģiju intelektuāli augstākā pakāpē. Vēdu dievībām un rituāliem ''upanišādās'' piešķirts filosofisks saturs, tie interpretēti kā alegoriski cilvēka un Visuma atspulgi. Ticība dvēseles pārdzimšanai ([[reinkarnācija]]i) ieguva morālu raksturu. Izvirzīts jautājums, kas ir augstākā realitāte, kuru izzinot, viss pārējais kļūst zināms: tas, no kā radies viss pastāvošais, tas, kurā tas dzīvo pēc dzimšanas, un tas, kurā tas aiziet pēc savas nāves, ir [[brahmans]] - pasaules garīgais pamats, ar kuru ir identiska cilvēka garīgā būtība - [[atmans]]. Lai cilvēks varētu atbrīvoties no jaunu piedzimšanu cikla riņķojuma zemes virsū, tam, pēc ''upanišādu'' mācības, jānododas pārdomām par savas dvēseles vienību ar brahmanu. ''Upanišādas'' atspoguļo arī pretējas prāta koncepcijas: gan mācību par pasaules pirmelementiem - ūdeni, uguni, gaisu, gaismu, telpu un laiku, - gan pat dvēseles pastāvēšanu pēc ķermeņa nāves apšaubīšanu. | ||
| − | Savukārt ''upanišādu'' | + | Savukārt ''upanišādu'' komentāri, ko vēlāk sarakstīja Badarajana un Šankara (VIII gs.), kļuva par pamatu [[vedanta]]i. |
== Literatūra par šo tēmu == | == Literatūra par šo tēmu == | ||
Versija, kas saglabāta 2011. gada 2. jūnijs, plkst. 10.25
Upanišādas - vēdu komentāri, spriedumi par pasauli un tās uzbūvi, kā arī pārdomas par morāles un ētikas jautājumiem, kas tapuši laikā no X līdz III gs. p.m.ē.
Upanišādas no vienas puses bija reakcija pret pakāpenisku reliģijas ritualizēšanu, taču no otras puses, tas bija mēģinājums konceptualizēj un pacelt tradicionālo reliģiju intelektuāli augstākā pakāpē. Vēdu dievībām un rituāliem upanišādās piešķirts filosofisks saturs, tie interpretēti kā alegoriski cilvēka un Visuma atspulgi. Ticība dvēseles pārdzimšanai (reinkarnācijai) ieguva morālu raksturu. Izvirzīts jautājums, kas ir augstākā realitāte, kuru izzinot, viss pārējais kļūst zināms: tas, no kā radies viss pastāvošais, tas, kurā tas dzīvo pēc dzimšanas, un tas, kurā tas aiziet pēc savas nāves, ir brahmans - pasaules garīgais pamats, ar kuru ir identiska cilvēka garīgā būtība - atmans. Lai cilvēks varētu atbrīvoties no jaunu piedzimšanu cikla riņķojuma zemes virsū, tam, pēc upanišādu mācības, jānododas pārdomām par savas dvēseles vienību ar brahmanu. Upanišādas atspoguļo arī pretējas prāta koncepcijas: gan mācību par pasaules pirmelementiem - ūdeni, uguni, gaisu, gaismu, telpu un laiku, - gan pat dvēseles pastāvēšanu pēc ķermeņa nāves apšaubīšanu.
Savukārt upanišādu komentāri, ko vēlāk sarakstīja Badarajana un Šankara (VIII gs.), kļuva par pamatu vedantai.
Literatūra par šo tēmu
- Filozofijas vārdnīca. / red. Rozentāls M., Judins P. – Latvijas valsts izdevniecība, Rīga, 1964., 425. lpp.
