Atšķirības starp "Voluntārisms" versijām
No ''Vēsture''
m |
m |
||
1. rindiņa: | 1. rindiņa: | ||
− | '''Voluntārisms''' (an. ''voluntarism'', vc. ''Voluntarismus'', kr. ''волюнтаризм''; no lat. ''voluntas'' - "griba") - viens no virzieniem [[Eiropiešu filosofija|Rietumu filosofijā]] XIX gs. | + | '''Voluntārisms''' (an. ''voluntarism'', vc. ''Voluntarismus'', kr. ''волюнтаризм''; no lat. ''voluntas'' - "griba") - viens no virzieniem [[Eiropiešu filosofija|Rietumu filosofijā]] XIX un XX gs., kurā kā pasaules pirmpamatu traktēja gribu. Absolutizējot individuālās gribas nozīmi, skeptiski raudzījās uz ideju par dabas un sabiedrības objektīvo likumu pastāvēšanu, noliedza, ka cilvēka gribu nosaka vide. Terminu ieviesa Tenniss (sociologs) un Paulsens (filosofs). Kā filosofiska koncepcija ''voluntārisms'' izveidojās XIX gs. [[Šopenhauers Artūrs|Šopenhauera]] mācībā, kaut ''voluntārisma'' elementi atrodami jau [[Kants Imanuels|Kanta]] un [[Fihte Johans Gotlībs|Fihtes]] mācībās. Liela loma tam bija [[Nīče Fridrihs|Nīčes]] un E.Hartmaņa filosofijā, XIX-XX gs. mijā visai ietekmēja psiholoģijas attīstību ([[Vunts Vilhelms|Vunts]]). |
== Literatūra == | == Literatūra == |
Versija, kas saglabāta 2011. gada 15. septembris, plkst. 10.07
Voluntārisms (an. voluntarism, vc. Voluntarismus, kr. волюнтаризм; no lat. voluntas - "griba") - viens no virzieniem Rietumu filosofijā XIX un XX gs., kurā kā pasaules pirmpamatu traktēja gribu. Absolutizējot individuālās gribas nozīmi, skeptiski raudzījās uz ideju par dabas un sabiedrības objektīvo likumu pastāvēšanu, noliedza, ka cilvēka gribu nosaka vide. Terminu ieviesa Tenniss (sociologs) un Paulsens (filosofs). Kā filosofiska koncepcija voluntārisms izveidojās XIX gs. Šopenhauera mācībā, kaut voluntārisma elementi atrodami jau Kanta un Fihtes mācībās. Liela loma tam bija Nīčes un E.Hartmaņa filosofijā, XIX-XX gs. mijā visai ietekmēja psiholoģijas attīstību (Vunts).
Literatūra
- Filozofijas vārdnīca. / red. Rozentāls M., Judins P. - Latvijas valsts izdevniecība, Rīga, 1964., 449. lpp.