Atšķirības starp "Bulak-Balahoviča vienība" versijām
m |
m |
||
| 1. rindiņa: | 1. rindiņa: | ||
[[Attēls:Bulak_shtab.jpg|right|thumb|200px|vienības štābs]] | [[Attēls:Bulak_shtab.jpg|right|thumb|200px|vienības štābs]] | ||
| − | '''Bulaka-Balahoviča vienība''' (kr. ''отряд Булак-Балаховича'') - Krievijas pretlieliniecisko spēku vienība, kuras komandieris bija ģenerālis [[Bulak-Balahovičs Staņislavs|S.Bulak-Balahovičs]]. 1920. gada februāra beigās vienībā bija 116 virsnieki un 787 karavīri (pēc etniskā sadalījuma: 41% krievi, 23% ukraiņi, 21% baltkrievi, 8% poļi, 4% zviedri un somi, 3% latvieši un igauņi) un 110 zirgi. Vienības kodolu veidoja bij. Krievijas impērijas armijas apakšvirsnieki, kā arī pārbēgušie sarkanarmieši. Tā kā vienību neviens neapgādāja, bet par apģērbu un munīciju tai vajadzēja rūpēties pašai, vienotas uniformas nebija - kareivji tērpti krievu, britu formastērpos vai pat civildrēbēs, - bruņojums pamatā iegūts kauju gaitā kā trofejas. Ļoti disciplinēti. Pēc cīņām pret [[Sarkanā armija|Sarkano armiju]] Ziemeļkrievijā un Igaunijā [[Ziemeļu brīvprātīgo armija]]s sastāvā, 1920. gada sākumā vienība atkāpās uz Alūksni (saskaņā ar ar 31.12.1919. Igaunijas un Padomju Krievijas pamieru, Igaunijas teritorijā nedrīkstēja atrasties citu valstu karaspēka daļas). Igaunija bija pārtraukusi vienības apgādi ar pārtiku, pieprasot tās izformēšanu. Lai kā uzturētu sevi, vienība uz vairākiem mēnešiem pārgāja Latvijas armijas pakļautībā, piedaloties Latvijas Neatkarības karā Latgales frontē Latgales divīzijas kreisajā spārnā (~10 km garš frontes sektors). Tā kā ar Latvijas Pagaidu valdību nesanāca vienoties par vienības statusu, apgādi un pakļautību militārā ziņā, vienības komandieris vienojās ar Polijas armijas vadību, ka pāriet Polijas dienestā (23.02.1920. parakstīja vienošanos ar A.Miškovski par vienības pāriešanu Polijas militārā pakļautībā). Februāra beigās Polijas pārstāvim Miškovskim izdevās panākt Pagaidu valdības piekrišanu vienības evakuācijai uz Daugavpili (Alūksnē palika tikai hospitālis ar ievainotajiem, kā arī grupa karavīru, kas bija devusies ilgstošā reidā ienaidnieka aizmugurē). Kā vienības pārstāvis Rīgā līdz 1. aprīlim palika komandiera brālis pulkvedis Juzefs Bulak-Balahovičs un tā palīgs [[rotmistrs]] P.Aksakovs (ģenerāļa sieva 9. martā kā žēlsirdīgā māsa devās uz Igauniju, lai tur reģistrētu ievainotos vienības karavīrus un vēlāk panāktu, ka tiem iespēja Igauniju pamest). 4. martā daļa vienības pulkveža Pavlova un 5. martā pārējā vienība ģen. S.Bulak-Balahoviča vadībā no Vecgulbenes devās uz Daugavpili, kur tos ar militāru godu sagaidīja E.Ridza-Smiglija armijas grupas vadība. Maijā no Alūksnes caur Daugavpili uz Brestļitovsku vilcienā tika nogādāts arī hospitālis. Pēdējā vienības grupa ar 120 Igaunijā un Latvijā pievienojušamies karavīriem devās uz Brestu 21. jūnijā. Polijas armijas militārā pakļautībā sākotnēji kā Baltkrievijas Tautas republikas armijas atsevišķā vienība (kr. ''Отдельный отряд войск Белорусской Народной Республики''), vēlāk vienība tika papildināta un pārveidota par [[Divīzija|divīziju]], tad par "Krievijas brīvprātīgo Tautas armiju" - aptuveni 20 000 vīru. Atradās nepārtrauktā kaujas stāvoklī pret Sarkano armiju un guva ievērojamus militārus panākumus. Pēc Polijas un Padomju Krievijas pamiera līguma (12.10.1920.) 5. decembrī vienība tika izformēta un internēta. | + | '''Bulaka-Balahoviča vienība''' (kr. ''отряд Булак-Балаховича'') - Krievijas pretlieliniecisko spēku vienība, kuras komandieris bija ģenerālis [[Bulak-Balahovičs Staņislavs|S.Bulak-Balahovičs]]. 1920. gada februāra beigās vienībā bija 116 virsnieki un 787 karavīri (pēc etniskā sadalījuma: 41% krievi, 23% ukraiņi, 21% baltkrievi, 8% poļi, 4% zviedri un somi, 3% latvieši un igauņi) un 110 zirgi. Vienības kodolu veidoja bij. Krievijas impērijas armijas apakšvirsnieki, kā arī pārbēgušie sarkanarmieši. Tā kā vienību neviens neapgādāja, bet par apģērbu un munīciju tai vajadzēja rūpēties pašai, vienotas uniformas nebija - kareivji tērpti krievu, britu formastērpos vai pat civildrēbēs, - bruņojums pamatā iegūts kauju gaitā kā trofejas. Ļoti disciplinēti. 1919. gada jūlijā par vienības štāba priekšnieku tika atkomandēts apakšpulkvedi [[Ozols Voldemārs|V.Ozolu]]. Pēc cīņām pret [[Sarkanā armija|Sarkano armiju]] Ziemeļkrievijā un Igaunijā [[Ziemeļu brīvprātīgo armija]]s sastāvā, 1920. gada sākumā vienība atkāpās uz Alūksni (saskaņā ar ar 31.12.1919. Igaunijas un Padomju Krievijas pamieru, Igaunijas teritorijā nedrīkstēja atrasties citu valstu karaspēka daļas). Igaunija bija pārtraukusi vienības apgādi ar pārtiku, pieprasot tās izformēšanu. Lai kā uzturētu sevi, vienība uz vairākiem mēnešiem pārgāja Latvijas armijas pakļautībā, piedaloties Latvijas Neatkarības karā Latgales frontē Latgales divīzijas kreisajā spārnā (~10 km garš frontes sektors). Tā kā ar Latvijas Pagaidu valdību nesanāca vienoties par vienības statusu, apgādi un pakļautību militārā ziņā, vienības komandieris vienojās ar Polijas armijas vadību, ka pāriet Polijas dienestā (23.02.1920. parakstīja vienošanos ar A.Miškovski par vienības pāriešanu Polijas militārā pakļautībā). Februāra beigās Polijas pārstāvim Miškovskim izdevās panākt Pagaidu valdības piekrišanu vienības evakuācijai uz Daugavpili (Alūksnē palika tikai hospitālis ar ievainotajiem, kā arī grupa karavīru, kas bija devusies ilgstošā reidā ienaidnieka aizmugurē). Kā vienības pārstāvis Rīgā līdz 1. aprīlim palika komandiera brālis pulkvedis Juzefs Bulak-Balahovičs un tā palīgs [[rotmistrs]] P.Aksakovs (ģenerāļa sieva 9. martā kā žēlsirdīgā māsa devās uz Igauniju, lai tur reģistrētu ievainotos vienības karavīrus un vēlāk panāktu, ka tiem iespēja Igauniju pamest). 4. martā daļa vienības pulkveža Pavlova un 5. martā pārējā vienība ģen. S.Bulak-Balahoviča vadībā no Vecgulbenes devās uz Daugavpili, kur tos ar militāru godu sagaidīja E.Ridza-Smiglija armijas grupas vadība. Maijā no Alūksnes caur Daugavpili uz Brestļitovsku vilcienā tika nogādāts arī hospitālis. Pēdējā vienības grupa ar 120 Igaunijā un Latvijā pievienojušamies karavīriem devās uz Brestu 21. jūnijā. Polijas armijas militārā pakļautībā sākotnēji kā Baltkrievijas Tautas republikas armijas atsevišķā vienība (kr. ''Отдельный отряд войск Белорусской Народной Республики''), vēlāk vienība tika papildināta un pārveidota par [[Divīzija|divīziju]], tad par "Krievijas brīvprātīgo Tautas armiju" - aptuveni 20 000 vīru. Atradās nepārtrauktā kaujas stāvoklī pret Sarkano armiju un guva ievērojamus militārus panākumus. Pēc Polijas un Padomju Krievijas pamiera līguma (12.10.1920.) 5. decembrī vienība tika izformēta un internēta. |
Sākotnēji vienības sastāvā bija visai daudz etnisko latviešu, kuri vēlāk pārgāja Latvijas armijas dienestā, piemēram, 06.12.1918. Pagaidu valdības dienestā stājās inženierdaļu [[poručiks]] A.Aparnieks, kurš vadīja diversantu vienības ienaidnieka aizmugurē (10.05.1919. viņš ar 30 jātniekiem pievienojās Ziemeļlatvijas armijai un kļuva par [[Ziemeļlatvijas partizānu pulks|Ziemeļlatvijas partizānu pulka]] komandieri), Ziemeļlatvijas armijā 1919. gada 1. aprīlī Tērbatā iestājās 40 kavalēristi [[Horunžijs|horunžija]] A.Lejnieka vadībā, vienībā dienēja arī vēlākie [[LkO]] kavalieri Heinrihsons Heinrihs, Kalniņš Arvīds, Sirka-Sirks Augusts, Lejnieks Alfrēds u.c. | Sākotnēji vienības sastāvā bija visai daudz etnisko latviešu, kuri vēlāk pārgāja Latvijas armijas dienestā, piemēram, 06.12.1918. Pagaidu valdības dienestā stājās inženierdaļu [[poručiks]] A.Aparnieks, kurš vadīja diversantu vienības ienaidnieka aizmugurē (10.05.1919. viņš ar 30 jātniekiem pievienojās Ziemeļlatvijas armijai un kļuva par [[Ziemeļlatvijas partizānu pulks|Ziemeļlatvijas partizānu pulka]] komandieri), Ziemeļlatvijas armijā 1919. gada 1. aprīlī Tērbatā iestājās 40 kavalēristi [[Horunžijs|horunžija]] A.Lejnieka vadībā, vienībā dienēja arī vēlākie [[LkO]] kavalieri Heinrihsons Heinrihs, Kalniņš Arvīds, Sirka-Sirks Augusts, Lejnieks Alfrēds u.c. | ||
Versija, kas saglabāta 2013. gada 27. janvāris, plkst. 20.04
Bulaka-Balahoviča vienība (kr. отряд Булак-Балаховича) - Krievijas pretlieliniecisko spēku vienība, kuras komandieris bija ģenerālis S.Bulak-Balahovičs. 1920. gada februāra beigās vienībā bija 116 virsnieki un 787 karavīri (pēc etniskā sadalījuma: 41% krievi, 23% ukraiņi, 21% baltkrievi, 8% poļi, 4% zviedri un somi, 3% latvieši un igauņi) un 110 zirgi. Vienības kodolu veidoja bij. Krievijas impērijas armijas apakšvirsnieki, kā arī pārbēgušie sarkanarmieši. Tā kā vienību neviens neapgādāja, bet par apģērbu un munīciju tai vajadzēja rūpēties pašai, vienotas uniformas nebija - kareivji tērpti krievu, britu formastērpos vai pat civildrēbēs, - bruņojums pamatā iegūts kauju gaitā kā trofejas. Ļoti disciplinēti. 1919. gada jūlijā par vienības štāba priekšnieku tika atkomandēts apakšpulkvedi V.Ozolu. Pēc cīņām pret Sarkano armiju Ziemeļkrievijā un Igaunijā Ziemeļu brīvprātīgo armijas sastāvā, 1920. gada sākumā vienība atkāpās uz Alūksni (saskaņā ar ar 31.12.1919. Igaunijas un Padomju Krievijas pamieru, Igaunijas teritorijā nedrīkstēja atrasties citu valstu karaspēka daļas). Igaunija bija pārtraukusi vienības apgādi ar pārtiku, pieprasot tās izformēšanu. Lai kā uzturētu sevi, vienība uz vairākiem mēnešiem pārgāja Latvijas armijas pakļautībā, piedaloties Latvijas Neatkarības karā Latgales frontē Latgales divīzijas kreisajā spārnā (~10 km garš frontes sektors). Tā kā ar Latvijas Pagaidu valdību nesanāca vienoties par vienības statusu, apgādi un pakļautību militārā ziņā, vienības komandieris vienojās ar Polijas armijas vadību, ka pāriet Polijas dienestā (23.02.1920. parakstīja vienošanos ar A.Miškovski par vienības pāriešanu Polijas militārā pakļautībā). Februāra beigās Polijas pārstāvim Miškovskim izdevās panākt Pagaidu valdības piekrišanu vienības evakuācijai uz Daugavpili (Alūksnē palika tikai hospitālis ar ievainotajiem, kā arī grupa karavīru, kas bija devusies ilgstošā reidā ienaidnieka aizmugurē). Kā vienības pārstāvis Rīgā līdz 1. aprīlim palika komandiera brālis pulkvedis Juzefs Bulak-Balahovičs un tā palīgs rotmistrs P.Aksakovs (ģenerāļa sieva 9. martā kā žēlsirdīgā māsa devās uz Igauniju, lai tur reģistrētu ievainotos vienības karavīrus un vēlāk panāktu, ka tiem iespēja Igauniju pamest). 4. martā daļa vienības pulkveža Pavlova un 5. martā pārējā vienība ģen. S.Bulak-Balahoviča vadībā no Vecgulbenes devās uz Daugavpili, kur tos ar militāru godu sagaidīja E.Ridza-Smiglija armijas grupas vadība. Maijā no Alūksnes caur Daugavpili uz Brestļitovsku vilcienā tika nogādāts arī hospitālis. Pēdējā vienības grupa ar 120 Igaunijā un Latvijā pievienojušamies karavīriem devās uz Brestu 21. jūnijā. Polijas armijas militārā pakļautībā sākotnēji kā Baltkrievijas Tautas republikas armijas atsevišķā vienība (kr. Отдельный отряд войск Белорусской Народной Республики), vēlāk vienība tika papildināta un pārveidota par divīziju, tad par "Krievijas brīvprātīgo Tautas armiju" - aptuveni 20 000 vīru. Atradās nepārtrauktā kaujas stāvoklī pret Sarkano armiju un guva ievērojamus militārus panākumus. Pēc Polijas un Padomju Krievijas pamiera līguma (12.10.1920.) 5. decembrī vienība tika izformēta un internēta.
Sākotnēji vienības sastāvā bija visai daudz etnisko latviešu, kuri vēlāk pārgāja Latvijas armijas dienestā, piemēram, 06.12.1918. Pagaidu valdības dienestā stājās inženierdaļu poručiks A.Aparnieks, kurš vadīja diversantu vienības ienaidnieka aizmugurē (10.05.1919. viņš ar 30 jātniekiem pievienojās Ziemeļlatvijas armijai un kļuva par Ziemeļlatvijas partizānu pulka komandieri), Ziemeļlatvijas armijā 1919. gada 1. aprīlī Tērbatā iestājās 40 kavalēristi horunžija A.Lejnieka vadībā, vienībā dienēja arī vēlākie LkO kavalieri Heinrihsons Heinrihs, Kalniņš Arvīds, Sirka-Sirks Augusts, Lejnieks Alfrēds u.c.
ģen. Staņislavs Bulak-Balahovičs
S.Bulak-Balahovičs Baltkrievijas Tautas republikas armijas uniformā
S.Bulak-Balahovičs Polijas republikas armijas uniformā
Bulak-Balahovičs un Laidoners Pleskavā
Pleskavā, 1919. gada vasara
Pleskavā, 1919. gada vasara
kareivji, 1919. gada rudens
bruņotais vilciens
Literatūra par šo tēmu
- Latvijas brīvības cīņas 1918-1920. Enciklopēdija. - Preses nams: Rīga, 1999., 92. lpp.
- Radziņš Pēteris. Latvijas atbrīvošanas karš. - Rīga, 1922. (Rīga, 1990.)
- Balahovičs porit uz Pūliju. // Latgolas Vōrds. 12.03.1920.
