Atšķirības starp "Līvena nodaļa" versijām

Versija, kas saglabāta 2013. gada 19. jūlijs, plkst. 11.50

Līvena vienība, Firsta Līvena nodaļa (kr. отряд князя А. П. Ливена, 08.03.1919.-06.06.1919.), jeb Līvena korpuss (06.06.1919.-09.07.1919.) - 1919. gadā Latvijas Republikas bruņoto spēku - landesvēra (zemessardzes) - pakļautībā karojoša vienība, saformēta 1919. gada februāra 15. janvārī Lībavā (mūsd. Liepāja), kur firsts A.Līvens no 60 atbēgušajiem Pleskavas korpusa virsniekiem izveidoja Liepājas brīvprātīgo strēlnieku nodaļu (kr. Либавский добровольческий стрелковый отряд), kurā uzņēma tikai Krievijas impērijas pavalstniekus. Saskaņā ar zemessardzes virsštāba (Oberstab) slēgto līgumu, tam pakļauta militāri un saimnieciski, līdz brīdim, kad varēs pievienoties Krievijas Ziemeļrietumu armijai. Komandieri:

• rotmistrs firsts A.Līvens (08.03.1919.-24.05.1919.)
• kapitans K.Didorovs (24.05.1919.-20.11.1919.)
• pulkvedis Janovič-Kaneps (18.06.1919.-07.1919.)
• kapitans K.Didorovs (08.1919.-20.11.1919.)

Kā "krievu vienībai", Latvijas Pagaidu valdība tai ne visai uzticējās, vācbaltieši uz to skatījās greizi, Rietumu sabiedrotie to uzskatīja par germanofilu, kamēr Vācija tai pārmeta rietumu sabiedrotiem draudzīgu nostāju. Lai gan Līvena nodaļa tika uzskatīta par krievu vienību, tā kā tai laikā nacionālajai piederībai vēl nebija īpašas nozīmes, tās sastāvs pašā sākumā komplektējās vairumā no latviešiem, pa daļai no vācbaltiešiem un nelielā skaitā igauņiem. Daudzi vācbaltieši, galvenokārt, bijušie impērijas armijas virsnieki, bija neapmierināti, ka noteikšanu Latvijas zemessardzē (landesvērā) arvien vairāk pārņēma vācu armijas, kā arī Vācijas armijā kara laikā dienējušie virsnieki. Arī samērā liels skaits vēlāko Latvijas armijas virsnieku bija firsta Līvena nodaļas rindās, piemēram, vēlākie Zemgales artilērijas pulka komandieris plkv. Andersons, Rīgas kara apriņķa pr-ks plkv. Lasmanis, kara tiesas plkv. Jēkabsons un pltn. Karlsons, Armijas štāba pltn. Blaus, 6. Rīgas kājn. pulka pltn. Branševics, A.Silgailis u.c. Uniforma bija vācu feldgrau ar Krievijas armijas uzplečiem un dienesta pakāpju apzīmējumiem. Cepure bija cara armijas parauga ar zilu apmali un cara armijas kokardi. Uz ietērpa kreisās piedurknes bija uzšūta lente krievu nacionālās krāsās - balts, zils, sarkans - taisnā leņķī ar virsotni uz augšu, kā arī neliels balts krusts leņķa vidū.

1919. gada 31. janvārī vienībā bija 65 durkļi, 2 smagie ložmetēji un jātnieku vads, kas caur Aizputi un Apriķiem devās uz Saku un Pāvilostu, lai segtu Ventspils-Liepājas virzienu un nodrošinātu Liepājas placdarma kreiso flangu pie jūras. Šajā frontes iecirknī nodaļai nekādas nopietnas sadursmes ar ienaidnieku nebija, tuvākajās nedēļās saņēma arī pirmo papildinājumu: jātnieku vadu un dažus brīvprātīgos. 17. februārī nodaļa, saskaņā ar saņemto pavēli, devās no Sakas uz Alšvangu (Alsungu) un tālāk uz Sarnāti, kur ieņēma aizsardzības līniju. Te 23. februārī nodaļa pieņēma pirmo kauju, kad pēc lielinieku uzbrukuma atsišanas izvērsa uzbrukumu Ventspils virzienā. Uzturoties Ventspilī, Līvena nodaļai pievienojās lielāks skaits brīvprātīgo un uz Goldingenu (Kuldīgu) vienība devās ievērojami spēcīgāka. Kuldīgā 8. martā vienībai pievienojās Latvijas zemessardzes krievu rota. Izveidoja 2 rotas: 1. kājnieku rotu kpt. Didorova vadībā un 1 ložmetēju rotu štabs-kapitana Ešolca (pēc tautības igaunis) vadībā. Bez tam nodaļā ietilpa jātnieku vads, kadri artilērijas baterijas formēšanai un vezumnieki (kopā ~400 vīru). 13. martā firsta Līvena nodaļai ar piedalīto lielgabalu tika uzdots virzīties labā spārna kolonnā caur Vārmi uz Šķēdi un tālāk uz Irlavu ar uzdevumu ieņemt Jelgavas-Tukuma šoseju aptuveni 20 km dienvidos no Tukuma. Pa labi no firsta Līvena nodaļas uzbruka Atsevišķais latviešu bataljons virzienā Skrunda-Saldus-Dobele. Līvena nodaļa straujā uzbrukumā ieņēma Šķēdi, tad pēc aptuveni 80 km pārgājiena 2 dienu laikā 15. marta agrā rītā pienāca pie Abavas upes pie Irlavas, kur satrieca skaitliski daudz lielāku lielinieku vezumnieku kolonnu. Pēc Zemītes ieņemšanas Līvena nodaļa turpināja gājienu rietumu virzienā un 16. martā ieņēma Slampes dzelzceļa staciju (~17 km dienvidos no Tukuma). 17. martā vienība zemessardzes spēku avangardā ar kaujām lauzās no Tukuma uz Kalnciemu, ar uzdevumu nodrošināt Jelgavas ieņemšanu no austrumiem. 20. martā nodaļa tika atsaukta uz Jelgavu, kur pusotras dienas ilgās cīņās atvairīja visus lielinieku frontālos uzbrukumus, mēģinot atgūt pilsētu. Ar savu varonīgo rīcību nodaļa bija izpelnījusies ne tikai Jelgavas iedzīvotāju atzinību, bet ari Latvijas pagaidu valdības iekšlietu ministra Dr. Valtera personīgi nodoto pateicību firstam Līvenam un viņa nodaļai, kad ministrs pēc dažām dienām apmeklēja Jelgavu. 25. martā nodaļa atsita vēl vienu LSPR armijas uzbrukumu un ieņēma visu mežaino apvidu Lielupes kreisajā krastā līdz Volguntai. Pēc tam frontē bija iestājies pozīciju karš ar lokāliem uzbrukumiem, pretuzbrukumiem un izlūkošanu. Līvena nodaļai bija uzdevums apsargāt Lielupes kreiso krastu, sākot aptuveni 5 km ziemeļrietumos no Jelgavas līdz Klīves pusmuižai, t.i., līdz Kalnciema placdarma labajam spārnam. Pa labi no nodaļas atradās Dzelzdivīzijas vienības, pa kreisi Atsevišķais latviešu bataljons, kas aizstāvēja Kalnciema placdarmu. Aprīļa vidū Līvena nodaļu atsauca no frontes un izvietoja Līvbērzes apkārtnē hospitalizācijai, jo vienībā bija konstatēti saslimšanas gadījumi ar tīfu. Tur nodaļa ievērojami palielinājās skaitliski, saņemot papildinājumus no Liepājas un Ventspils. Sāka formēt haubiču baterija. 16. maijā Līvena nodaļu pārdislocēja uz fronti, un tā ieņēma savu iepriekšējo kaujas iecirkni Lielupes kreisā krastā, kā arī labo spārnu no Kalnciema placdarma, no Klīves pusmuižas līdz Odiņiem. 18. maijā lielinieki uzsāka plašākā mērā preuzbrukumu, lai ieņemtu Sloku un Kalnciema placdarmu - 2. Latviešu strēlnieku pulkam bija jāieņem Kalnciema placdarms, kuru līdz 20. maijam asiņainās kaujās nosargāja Līvena nodaļa. 19. maijā 3 Padomju Latvijas aviācijas diviziona 1. nodaļas lidotāji - V.Jakubovs, |.Priedītis un N.Pušķelis - ar saviem “Nieuport 24 bis” tipa vienvietīgajiem iznīcinātājiem pārlidoja fronti un pievienojās nodaļai, liekot pamatu Līvena aviācijas nodaļai. 22. maijā sākās uzbrukums Rīgai ,kur Līvena nodaļa kā rezerve ietelpa plkv. Baloža vadītajā kolonnā (Atsevišķā latviešu brigāde, Eilenburga bataljons, Lēves haubiču baterija, Emkes pusbaterija un Drachenfelsa jātnieku eskadrons). Kolonnai bija, virzoties pa Kalnciema-Rīgas lielceļu, jāatspiež ienaidnieku un jāturpina tā vajāšana starp Maztīreļa purvu un Babītes ezeru. Pēc Dzilnu ieņemšanas, Līvena nodaļai bija pavēle doties uz Rīgu pa Kalnciema lielceļu (pārējā Baloža kolonna devās caur Piņķiem uz Babītes staciju un tad Rīgas virzienā), kur, virzoties aiz Eilenburga bataljona, tā sasniedza Pārdaugavu ap plkst. 18:00. Kā atmiņās rakstīja A.Silgailis, līveniešu kolonna iegāja Pārdaugavā slēgtā ierindā un dziedot krievu dziesmas, bet Rīgas iedzīvotāji to it sevišķi jūsmīgi apsveikuši. Nodaļai bija uzdots iztīrīt no lielinieku atliekām pilsētas ziemeļu daļu un Mežaparku, kur nodaļai gandrīz iznāca bruņota sadursme ar vācu Dzelzdivīzijas karavīriem, kuri gribēja sagrābt "Valdšieschena" alus brūzi un pilsētas saldētavas. Nākošā dienā Līvena nodaļai bija uzdots iztīrīt no ienaidnieka. Daugavas labo krastu līdz tās ietekai jūrā un ieņemt Daugavgrīvas cietoksni. Šo uzdevumu nodaļa veica, nesastopot ienaidnieka pretestību, un atgriezās ar lielu gūstekņu skaitu, kara trofejām un vienu bruņoto vilcienu (to nosauca par "Росия" un vilciens vltn. Meiera vadībā vēlāk piedalījās cīņās Pēterburgas frontē). 25. maijā Līvena nodaļa saņēma pavēli iziet no Mīlgrāvja un, apejot Ķīšezeru un Baltezeru, no ziemeļiem šķērsot Vidzemes šoseju pie Ropažiem, sabojāt dzelzceļu un tur nocietināties, līdz no Juglas uzbrūkošās vienības pienāks pie Ropažiem. Avangarda eskadronu vadīja pats firsts, un tas mežainā apvidū ar vienīgo šauro gājiena ceļu bija spiests virzīties samērā slēgtā ierindā. Tuvojoties mežmalai iepretim Aldera muižai (Mazā Baltezera ziemeļu krastā), kolonna pēkšņi atdūrās pret ienaidnieka spēcīgu šauteņu un ložmetēju uguni. Uzdambētais šaurais meļa ceļš ienaidniekam bija labi saredzams, un purvainais, mežainais apvidus abpus ceļam kavēja eskadrona izvēršanu kaujai. Krita eskadrona komandieris un ievainoja firstu un viņa adjutantu. Stāvokli glāba eskadronam piedalītās baterijas 2 lielgabali, kas tiešā tēmējumā tūdaļ atklāja uguni un piespieda ienaidnieku atstāt Aldaru muižu, kā arī kaujas beigās palīgā pienākušais latviešu brigādes 3. eskadrons. Pārkārtojusies Līvena nodaļa turpināja kustību uz Ropažiem, kurus tā sasniedza vēlā vakarā. Nākošā dienā nodaļa, saskaņā ar saņemto pavēli, devās atpakaļ uz Rīgu un novietojās Juglas apkārtnē. Komandiera funkcijas firsts Līvens nodeva kapteinim Didorovam un veselības stāvokļa dēļ demobilizējās.

Pēc Rīgas ieņemšanas firsta Līvena nodaļa, pateicoties lielam brīvprātīgo pieplūdumam, izvērtās par ievērojamu karaspēka vienību, sastāvošu no 1 kājnieku pulka (3 bataljoni), 1 smago ložmetēju rotas, 1 jātnieku diviziona, 1 jātnieku eskadrona (100 zirgu), 1 vieglas artilērijas un 1 haubiču baterijas, 1 bruņota vilciena un 1 aviācijas nodaļas (3 lidmašīnas). Bez šīm kaujas vienībām formējās arī 2 papildu rotas un kadri vienam dzelzceļu apsardzības bataljonam un 1 dzelzceļu ekspluatācijas brigādei, kā arī sakaru komandu. Vienības formējās Rīgā un Jelgavā. Maija otrā pusē nodaļa sāka saņemt arī Vācijā un Polijā no bijušajiem gūstekņiem savervētos brīvprātīgos. 1 kājnieku bataljons Rīgā pildīja garnizona dienestu. 9. jūnijā kapitans Didorovs saņēma zemessargu virsstāba pavēli nekavējoties ar nodaļu doties uz Cēsu rajonu ar uzdevumu iztīrīt no lieliniekiem iecirkni rietumos no Cēsīm starp vācbaltiešu vienībām un plkv. Baloža brigādes kreiso spārnu. Pakonsultējies ar Līvenu, Didorovs virsštābu informēja, ka, sastopot Igaunijas armijas vienības, viņš tikai ziņos par igauņu kustībām viņa iecirknī, bet karadarbību neuzsāks, jo par savu ienaidnieku uzskatot lieliniekus. Līvena nodaļa ieņēma apsardzības iecirkni no latviešu brigādes kreisā spārna pie Dzērbenes līdz Veismaņiem (6 km austrumos no Cēsīm). Nodaļu vairākkārt apmeklēja pārstāvji no zemessargu virsstāba un mēģināja pierunāt aktīvai darbībai bruņotas sadursmes gadījumā ar igauņiem, taču vienība savu pozīciju nemainīja. 20. jūnija rītā nodaļa atstāja savu apsardzības iecirkni, kur to nomainīja vācu Michaelisa nodaļa. Pēc nomaiņas līvenieši devās uz leriķiem, kur kāpa vilcienā un caur Rīgu aizbrauca uz Liepāju. Liepājā bataljons ieradās naktī no 22. uz 23. jūniju, kur Līvena vienības tika izvietotas vecpilsētas centrā.

Ar 27. jūniju pulkvedis Janovič-Kaneps atteicās no sadarbības ar Vācijas armiju, pārejot sabiedroto aizbildniecībā, kas ievērojami pasliktināja karavīru apgādi. Arī atalgojumu saņēma ar lielu nokavēšanos un latviešu naudā, ko vietējā tirgū tanī brīdī nelabprāt ņēma pretī. Līdz tam lojālā līveniešu attieksme pret Latvijas valsti krasi mainījās pēc tam, kad jūnija beigās Liepājā pa jūras ceļu ieradās latviešu Ziemeļbrigādes 3. Siguldas kājnieku pulks, kura karavīri uzreiz centās izraisīt konfliktus ar līveniešiem, pēc iespējas centās uzsvērt, ka tā esot krievu vienība, kurai jaunajā Latvijā neesot vietas, draudēja tos atbruņot. 10. jūlijā līveniešu 1. bataljonu pēc sabiedroto misijas rīkojuma pārveda uz Igauniju, lai sūtītu uz pretlielinieku fronti pie Narvas, kur kur tika izveidota t.s. Līvena divīzija, kas kā 5. kājnieku divīzija cīnījās Judeņiča Ziemeļrietumu armijā pie Petrogradas laikā līdz 1919. gada decembrim. 19.-20. jūlija naktī arī Liepājā palikušās Līvena vienības ar transporta tvaikoni "Holsatia" atstāja Liepājas ostu. Vēlāk sekoja arī pārējās vienības, kas formējās Rīgā un Jelgavā. Uzzinājuši, ka vienība tiek sadalīta un daļēji atbruņota, liels skaits brīvprātīgo, kas bija iestājušies nodaļā pēc Rīgas ieņemšanas, no tās izstājās un vai nu pārgāja uz latviešu vienībām, vai arī iestājās Rietumu brīvprātīgo armijā, kas formējās Jelgavā un Šauļos.

Literatūra par šo tēmu

• Silgailis A. Firsta Līvena nodaļa. // Daugavas Vanagu Mēnešraksts. 1985., Nr.1., 83.-86. lpp.
• Lilenurms P. Līveniešu formas tērps un tā simbolika 1919.-1920. gadā. // IX Latvijas Kara muzeja gadagrāmata. - Rīga, 2008.

• Ливен A. Памятка Ливенца. 1919-1929. - Рига, 1929
• Рутыч Н.Н. Белый фронт генерала Юденича. - Москва, 2002
• Волков С.В. Белая борьба на северо-западе России. - Москва, 2003
• Ливен А.П., князь. В южной Прибалтике // Белое дело: Летопись белой борьбы: Материалы, собранные и разобранные бароном П.Н. Врангелем, герцогом Г.Н. Лейхтенбергским и светл. князем А.П. Ливеном, под ред. А.А. фон Лампе / ред. А.А. фон Лампе. - Берлин, 1927.
• Рутыч Н.Н. Белый фронт генерала Юденича: Биографии чинов Северо-Западной армии. - Москва, 2002

Resursi internetā par šo tēmu

• Ливен А.Л.П. Служба связи ливентсев и северозападников. - 1930.
• Объединение Ливенцев