Atšķirības starp "Salpetra vārītava" versijām
(jauns šķirklis) |
m |
||
| 1. rindiņa: | 1. rindiņa: | ||
'''Salpetra vārītava, salpetra bedre''' jeb '''salpetra dārzs''' (no lat. ''sal''- "sāls" + gr. ''petra'' - "klints"; an. ''saltpetre'', vc. ''Salpeter'') - [[Salpetris|salpetra]] ražotne: izveidoja kaudzes no zemes, merģeļa, būvgružiem, koka pelniem un slāpekli saturoša pūstoša organiskā materiāla (vircas, dzīvnieku asinīm un dzīvnieku atkritumiem), turēja tās mitras un bieži pārlāpstoja. Organiskajā materiālā esošās olbaltumvielas vispirms hidrolizējās no olbaltumvielām uz aminoskābēm, kas nokļuva mikroorganismu šūnās (Bacillus, Pseudomonus, Proteus vulgaris u.c), kur tās noārdījās līdz amonjakam, ogļskābai gāzei un ūdenim. Amonjaks izšķīda ūdenī, veidojot amonjaka ūdeni. Amonija jonu (NH4+) oksidēšanu līdz slāpekļpaskābei (nitrītiem) veica ar citas mikroorganismu grupas, nitrificējošo baktēriju palīdzību. Pēc tam Nitrobacter vai Nitrococeus baktērijas oksidēja nitrītus par nitrātiem. Pēc 2-3 gadiem nitrificējošo baktēriju darbības rezultātā salpetra veidošanās process bija beidzies un salpetra zemi ekstrahēja. Ietvaicējot šķīdumu salpetris kristalizējās. Lai iegūtu šaujampulverim piemērotu salpetri, pirmā vārījuma brūno jēlsalpetri vienu vai divas reizes pārkristalizēja, pievienojot koka ogli vai līmi. | '''Salpetra vārītava, salpetra bedre''' jeb '''salpetra dārzs''' (no lat. ''sal''- "sāls" + gr. ''petra'' - "klints"; an. ''saltpetre'', vc. ''Salpeter'') - [[Salpetris|salpetra]] ražotne: izveidoja kaudzes no zemes, merģeļa, būvgružiem, koka pelniem un slāpekli saturoša pūstoša organiskā materiāla (vircas, dzīvnieku asinīm un dzīvnieku atkritumiem), turēja tās mitras un bieži pārlāpstoja. Organiskajā materiālā esošās olbaltumvielas vispirms hidrolizējās no olbaltumvielām uz aminoskābēm, kas nokļuva mikroorganismu šūnās (Bacillus, Pseudomonus, Proteus vulgaris u.c), kur tās noārdījās līdz amonjakam, ogļskābai gāzei un ūdenim. Amonjaks izšķīda ūdenī, veidojot amonjaka ūdeni. Amonija jonu (NH4+) oksidēšanu līdz slāpekļpaskābei (nitrītiem) veica ar citas mikroorganismu grupas, nitrificējošo baktēriju palīdzību. Pēc tam Nitrobacter vai Nitrococeus baktērijas oksidēja nitrītus par nitrātiem. Pēc 2-3 gadiem nitrificējošo baktēriju darbības rezultātā salpetra veidošanās process bija beidzies un salpetra zemi ekstrahēja. Ietvaicējot šķīdumu salpetris kristalizējās. Lai iegūtu šaujampulverim piemērotu salpetri, pirmā vārījuma brūno jēlsalpetri vienu vai divas reizes pārkristalizēja, pievienojot koka ogli vai līmi. | ||
| − | Visbiežāk salpetra vārītavas iekārtoja pie potašas vārītavām vai stikla kausētavām. [[Kurzemes un Zemgales hercogiste|Kurzemes un Zemgales hercogistē]] salpetra vārītavas bija ierīkotas: Jelgavā, Kuldīgā, Mežotnes Salpetrās, Tomes Sārmulos, Pienavas Sarmās, Svētes Zaļpēteros, Jaunsvirlaukas Salputrās, Ozolnieku Balpēteros, Volgundes Salputrās, Lutriņu Sārmos, Skrundas Sārmukalnos, Slampes Sarmās, Užavas Sārmates muižā un Rucavā. Hercoga Fridriha Kazimira laikā augstās pašizmaksas dēļ salpetra vārītavas panīka, palika tikai Jelgavas un Kuldīgas vārītavas, bet Lielā Ziemeļu kara laikā tās aizvēra. Hercogs Ernests Bīrons uz kādu laiku iekārtoja salpetra vārītavu Gaiķos. | + | Visbiežāk salpetra vārītavas iekārtoja pie potašas vārītavām vai stikla kausētavām. [[Kurzemes un Zemgales hercogiste|Kurzemes hercogistē]] katram hercoga zemniekam gadā bija jāpiegādā salpetra vārītavai 1 [[Sieks|sieku]] bērza, apses vai alkšņa pelnu. [[Kurzemes un Zemgales hercogiste|Kurzemes un Zemgales hercogistē]] salpetra vārītavas bija ierīkotas: Jelgavā, Kuldīgā, Mežotnes Salpetrās, Tomes Sārmulos, Pienavas Sarmās, Svētes Zaļpēteros, Jaunsvirlaukas Salputrās, Ozolnieku Balpēteros, Volgundes Salputrās, Lutriņu Sārmos, Skrundas Sārmukalnos, Slampes Sarmās, Užavas Sārmates muižā un Rucavā. Hercoga Fridriha Kazimira laikā augstās pašizmaksas dēļ salpetra vārītavas panīka, palika tikai Jelgavas un Kuldīgas vārītavas, bet Lielā Ziemeļu kara laikā tās aizvēra. Hercogs Ernests Bīrons uz kādu laiku iekārtoja salpetra vārītavu Gaiķos. |
==== Literatūra par šo tēmu ==== | ==== Literatūra par šo tēmu ==== | ||
Versija, kas saglabāta 2014. gada 2. februāris, plkst. 18.20
Salpetra vārītava, salpetra bedre jeb salpetra dārzs (no lat. sal- "sāls" + gr. petra - "klints"; an. saltpetre, vc. Salpeter) - salpetra ražotne: izveidoja kaudzes no zemes, merģeļa, būvgružiem, koka pelniem un slāpekli saturoša pūstoša organiskā materiāla (vircas, dzīvnieku asinīm un dzīvnieku atkritumiem), turēja tās mitras un bieži pārlāpstoja. Organiskajā materiālā esošās olbaltumvielas vispirms hidrolizējās no olbaltumvielām uz aminoskābēm, kas nokļuva mikroorganismu šūnās (Bacillus, Pseudomonus, Proteus vulgaris u.c), kur tās noārdījās līdz amonjakam, ogļskābai gāzei un ūdenim. Amonjaks izšķīda ūdenī, veidojot amonjaka ūdeni. Amonija jonu (NH4+) oksidēšanu līdz slāpekļpaskābei (nitrītiem) veica ar citas mikroorganismu grupas, nitrificējošo baktēriju palīdzību. Pēc tam Nitrobacter vai Nitrococeus baktērijas oksidēja nitrītus par nitrātiem. Pēc 2-3 gadiem nitrificējošo baktēriju darbības rezultātā salpetra veidošanās process bija beidzies un salpetra zemi ekstrahēja. Ietvaicējot šķīdumu salpetris kristalizējās. Lai iegūtu šaujampulverim piemērotu salpetri, pirmā vārījuma brūno jēlsalpetri vienu vai divas reizes pārkristalizēja, pievienojot koka ogli vai līmi.
Visbiežāk salpetra vārītavas iekārtoja pie potašas vārītavām vai stikla kausētavām. Kurzemes hercogistē katram hercoga zemniekam gadā bija jāpiegādā salpetra vārītavai 1 sieku bērza, apses vai alkšņa pelnu. Kurzemes un Zemgales hercogistē salpetra vārītavas bija ierīkotas: Jelgavā, Kuldīgā, Mežotnes Salpetrās, Tomes Sārmulos, Pienavas Sarmās, Svētes Zaļpēteros, Jaunsvirlaukas Salputrās, Ozolnieku Balpēteros, Volgundes Salputrās, Lutriņu Sārmos, Skrundas Sārmukalnos, Slampes Sarmās, Užavas Sārmates muižā un Rucavā. Hercoga Fridriha Kazimira laikā augstās pašizmaksas dēļ salpetra vārītavas panīka, palika tikai Jelgavas un Kuldīgas vārītavas, bet Lielā Ziemeļu kara laikā tās aizvēra. Hercogs Ernests Bīrons uz kādu laiku iekārtoja salpetra vārītavu Gaiķos.
Literatūra par šo tēmu
- Ulrich Rohmann, Heinrich Sontheimer: Nitrat im Grundwasser – Ursachen, Bedeutung, Lösungswege. ZfGW-Verlag, Frankfurt am Main 1985, ISBN 3-922671-12-8
- Cressy David. Saltpeter: The Mother of Gunpowder - Oxford University Press, 2013
- Kelly Jack. Gunpowder: Alchemy, Bombards, & Pyrotechnics: The History of the Explosive that Changed the World. - Basic Books, 2004. ISBN 0-465-03718-6
- Khan, Iqtidar Alam. Coming of Gunpowder to the Islamic World and North India: Spotlight on the Role of the Mongols. // Journal of Asian History. 1996, 30: 41–5.
- Khan, Iqtidar Alam. Gunpowder and Firearms: Warfare in Medieval India. - Oxford University Press, 2004
- Buchanan, Brenda J. Gunpowder: The History of an International Technology. - Bath University Press: Bath, 1996. ISBN 0-86197-134-5
- Norris, John. Early Gunpowder Artillery: 1300-1600. - The Crowood Press: Marlborough, 2003
