Atšķirības starp "Vilkatis latviešu folklorā - mīts vai īstenība?" versijām

Rakstā aplūkota vilkaču un vilka tēma latviešu folklorā, nosakot šī tēla lomai raksturīgāko un mēģinot izvirzīt hipotēzi par iespējamu šī mīta visai utilitāro izcelsmi, t.i. mēģinot saistīt vilkača tēlu ar agrā dzelzs laikmeta karavīru brālībām.

Atslēgas vārdi: latviešu mitoloģija, latviešu folklora, vilkatis, vilkači

Jau XX gs. sākumā T.Zemzaris tam pievērsa vērību, rakstot: "Spriežot pēc XVI un XVII gs. speciālās literatūras, vilkaču jautājumam vajadzēja būt sevišķi aktuālam taisni Latvijā, jo vairāki ievērojami viduslaiku autori (kā teologs Olavs Magnus, mediķis Kaspars Peikers, jurists Bodēns, Johans Fišarts u.c.) cenšas pierādīt vilkaču realitāti ar "drošām ziņām no Livonijas un Prūsijas".^[1] Viņam pievienojas arī K.Straubergs: “No plašās XVI gs burvestību literatūras visvairāk ziņu nāk par vilkačiem Livonijā, kas šai laikā vispār kļūst slavena kā burvju un raganu zeme."^[2] 
Interesanti ir kas cits. Pat visai pavirši pārlūkojot latviešu tautas ticējumus, redzam, ka tajos atspoguļotajiem vilkačiem bijusi visai izteikta hierarhija, disciplīna un organizētība, kas atgādina drīzāk militāru vai paramilitāru formējumu hierarhiju, struktūru un organizētību, nevis mitoloģisku tēlu funkcijas, bet pats vilks konsekventi tiek dēvēts par "Dieva suni". Neizbēgami rodas vēlme noskaidrot, vai te mēs sastopamies ar klasisku mitoloģisku fenomenu, vai arī zem šī mīta slēpjas arī kāds racionāls faktors?

Visi zin vielas nezūdamības likumu: no nekā nekas nerodas un nekas nekur nepazūd. Ja vilka un vilkača tēls atstājis tik spēcīgas pēdas visu indoeiropiešu tautu atmiņā, un spēlējis tik ievērojamu lomu gara kultūrā, tad, iespējams, ir bijis kāds visai nopietns iemesls kāpēc mitoloģijā šis mītu un ticējumu cikls radies un tik ilgi saglabājies. Tāpēc jo dīvaini šķiet, ka šo jautājumu Latvijā praktiski neviens tā nopietni nav pētījis. Bet, ja apkopojam latviešu mitoloģijā sastopamo informāciju par vilku un vilkati (abi šie tēli ir savstarpēji cieši saistīti), un salīdzinām ar indoeiropiešu tautu mitoloģijās sastopamajām likumsakarībām, tēma kļūst pat ļoti interesanta.

Vilks un vilkatība kā izplatīts motīvs mitoloģijā

Priekšstati par cilvēka spēju pārvērsties par vilku (pārstāvot gan no cilts izdzītu noziedznieku, slepkavu, ļaundari, gan arī Dieva gribas izpildītāju - "Dieva suni") apvieno vienā sistēmā daudzos mītus par vilku, un tam veltītos rituālus, kā arī t.s. "cilvēka vilka" kompleksu, ko mūsdienās pētījis Z. Freids un romānā iemiesojis H. Hese. Tas paver jaunu interesantu lappusi seno cilvēku pasaules uzskatā.


Rituāli, kuros ļaudis ietērpās vilku vai lāču ādās, vai arī gāja ar vilka masku vai izbāzni, daudzās Eiropas tautās saistās ar rudens beigām un ziemas sākšanos (laiku, kad, kā zinām, visbiežāk norisa karadarbība: raža ir novākta, purvi aizsaluši, vīrieši nav tik ļoti noslogoti saimniecībā). Tieši decembri daudzu Eiropas tautu tradīcijās saista ar vilku, piemēram, latviešu - "vilku mēnesis", čehu - "vlči mesic", u.c.

Tādi motīvi kā "vilks = Dieva suns", "lācis = debesu dievības dēls" (it īpaši ar pērkonu saistīti), "lāča pārvietošanās no debesīm uz zemi" (un otrādi), "lācis un auglība", - ļauj iekļaut vilka un lāča tēlus t.s. pamatmītu shēmā. Šajā sakarā visai nozīmīga ir austrumslāvu auglības un lopu dievības Velesa identificēšana vai saistīšana ar lāci Aizvolgas “lāča kultā”, vilka kā auglības un drošības simbola funkcijas utt. 
Folklorā redzam saglabājušās atskaņas un ticējumus par vilku saistību ar kāzām (kuras arī, starp citu, visbiežāk svinēja rudens beigās). Te sastopam gan līgavaini, kurš pārvēršas par vilku, gan ticējumus par burvjiem, kas spēj pārvērst par vilkiem visus kāzu viesus. Par šo ticējumu arhaismu liecina tas, ka indoeiropiešu tradīcijās līgavaiņa pārvēršanos par vilku saista ar senatnē visai izplatītu laulības veidu - līgavas zagšanu. Šai ziņā interesanta ir hetu likumos minētā "cilvēka pārvēršanās par vilku" formula: zikua aš kištat (“tu kļuvi par vilku”), - kas atbilst senindiešu vrko hi sah ("viņš tapis vilks" - īpašs statuss laulības ceremonijas laikā, zogot līgavu).^[3]

T.s. "primitīvo" tautu vidū plaši izplatīts priekšstats, ka varenāko šamaņu dvēselēm piemīt spēja pārvērsties par vilku, lāci, ērgli vai alni. Vairākās Sibīrijas un Z-Amerikas tradīcijās konstatēta īpašas “lāču šamaņu” kategorijas nodalīšanās. Tie sevi ne tikai identificēja ar lāci, bet arī daudzos gadījumos "padarīja par lāčiem" pārējos rituāla dalībniekus (piemēram, paši ģērbās un pārējos ietērpa lāču ādās). Vilkatības spēja, jeb spēja pārvērsties par lāci tika piedēvēta šamaņiem un burvjiem arī Pečoras komi un citu šī reģiona tautu tradīcijās. Vilku un lāču maskas un kostīmi ir saistīti ar daudziem rituāliem, kuros notiek cilvēka pārģērbšanās par vilku vai lāci, un kuri jau sen ir zaudējuši tiešo saistību ar medībām. 
Lāču rits tiek apjēgts gan mitoloģisko tēlu un tiem atbilstošo sižetu līmenī, gan arī mitoloģizētu nostāstu un teiku līmenī (nostāsti par mežā apmaldījušās sievietes kopdzīvi ar lāci vai lācenes sakaru ar mednieku). Tā radusies arī īpaša puscilvēku, puslāču kategorija, kas pieminēta folkloras un mitoloģiskajos tekstos.^[4]

Lielais vārdu krājums, kas apzīmē vilku, no indoeiropiešu kopības perioda, liecina par šī plēsoņas lielo izplatību indoeiropiešu cilšu apdzīvotajās teritorijās, kā arī par tā kulta un rituālo nozīmi, kas atspoguļojas senākajās indoeiropiešu tradīcijās. Par tā visai lielo nozīmi visā indoeiropiešu pastāvēšanas laikā līdz pat vēsturiskajam laikam liecina arī lielais skaits etnonīmu un toponīmu, kuru pamatā ir "vilks" (ulk).

Veselas tautas un teritorijas tika sauktas par vilkiem. Piemēram, Apenīnu pussalā lukāni (no vārda lycos - vilks), jeb hirpāni (no osku hirpus - vilks). Frīģijā (Mazāzija) orku cilts (orkoi'), sarmatu cilts urgi (vilki - tā Strabons) un senirāņu cilts girkāņi (vrkāna). Girkānijas (novads Kaspijas jūras D-A krastā - Vrkān/Hyrkaniā') iedzīvotāji sevi dēvēja par vilkiem (no persu "gurg" - vilks), un to karavīri ļoti augstu kotējās visā Vidusāzijā līdz pat viduslaikiem. Balkānos, kā vēsta Strabons, daki sevi dēvējuši par "vilkiem", savukārt Ziemeļbalkānus dēvējuši par "vilka sienu" (Bizantijas Stefans). Grieķijā un grieķu Mazāzijā pie šīs nosaukumu grupas pieskaitāma Likaonija un, iespējams, arī hetu province Lukka. Pēdējie arheoloģiskie pētījumi konstatē "vilka" pēdas VIII-VII g.tk.p.m.ē. mijā gandrīz visā Priekšāzijā, Mazāzijā, Balkānu pussalā (Tesālijā), Irānas plakankalnē, Palestīnā kā arī dažos Ziemeļeiropas apgabalos un Anglijā.^[5]

Jau Seno Tuvo Austrumu (konkrēti, hetu) tekstos ir liecības arī par "lāčcilvēkiem" (hartagga-). Arī latviešu tautas pasakās pieminēts lācenes dēls. Tautām, kam ir attīstījies fratriālais totēmisms, lāča un vilka kults nereti tiek motivēts ar tā totēmisko funkciju. Obas ugri kādreiz lāci uzskatīja par poru fratrijas senci, vēlāk lāča kults izplatījās visā ciltī. Ziemeļamerikas tlinkitiem lāča ģints bija iekļauta vilka fratrijā. Lāču un vilku ģintis ir konstatētas arī huroniem, irokēziem un vairākām citām Z-Amerikas indiāņu ciltīm. Taču vilks kā mītisks simbols ieņem daudz svarīgāku vietu.

Hetu tradīcijā vilkam ir īpaša loma kā sakrālu īpašību iemiesojumam. Rituālā, kur tiek uzskaitīti dzīvnieki mūžzaļajā “Pasaules kokā”, norādīta to savstarpējā hierarhija, un vilks atrodas pašā augšā. Vilka vieta hetu mitologijas Pasaules kokā sakrīt ar līdzīgām paralēlēm citās indoeiropiešu tradīcijās, kas liecina par atbilstošo hetu priekšstatu senumu. Senģermāņu mitoloģijā Odinam/Votanam (senislandiešu Odinn, senaugšvācu Wuotan, senangļu Woden), kuru asociēja ar Pasaules koku, kā upuri ziedoja vilku, kuru pakāra uz rituāla staba ko sauca par "vilku stabu" (sal. etimoloģiski ar sensakšu waragtreo – “noziedznieka koks”; senislandiešu vargtre – “vilku koks”).^[6]

Vilka un vilkatības saistība ar karavīru kārtu mitoloģijā un kultūrā

Kopš senseniem laikiem vilks daudzu tautu mitoloģiskajā pasaules uzskatā saistās ar karavīru aizgādņa, cilts dibinātāja kultu, kā arī ar karadraudzes rituāliem, karavīru iniciāciju. Vilks simbolizē cilts vienotību, tas ir īpašs sociālais statuss, cilts vadoņa "visuzinības" simbols. [9] Viena no rituālo zīmējumu pamattēmām ir cilvēki vilka maskās. Vilka kults ieņem īpašu vietu jau vissenākajos kultūras slāņos, kur "vilks" ir konkrētas sociālas organizācijas - karavīru brālības, - simbols. Vilku bars dabā atspoguļo karavīru kopu cilvēku sabiedrībā.
 Kā uzzinām no izrakumos atrastajām hetu ķīļrakstu plāksnītēm, to valdnieks Hatusiliss I (XVII gs. p.m.ē.) esot licis saviem karavīriem būt "kā vilkiem": uetna aš maan paangur.^[7] Analoģisks priekšstats par vilku baru kā par karadraudzes simbolu ir svaniem un čečeniem Kaukāzā (arī 1990. gados dibinātās čečenu valsts Ičkerijas ģerbonī un karogā attēlots vilks).

Kara dievības, karavīru aizgādņa saistība ar vilku parādās gandrīz visu indoeiropiešu tautu tautu mitoloģijās. Seno ģermāņu karavīru aizgādni Odinu visur pavada divi svētie vilki - Geri un Freki, - kas ir tā "suņi". Skandināvu karavīru aizgādnis vienrocis Tīrs tika attēlots tērpies vilka ādā. Analoģiski priekšstati sastopami arī gruzīnu un čečenu mitoloģijā. Igauņu mitoloģijas jaunākajā slānī vilks cieši saistīts ar sv. Juri, Drakona kāvēju (kristietībā - karavīru patrons) kā mājlopu aizgādni. Tas esot vilku - "sv. Jura kucēnu" - pavēlnieks. Etrusku pazemes dievība un mirušo aizgādnis Aita (Aita, Eita) parasti tika attēlots ar vilka skalpu uz galvas, pārējā vilkāda bija uz pleciem kā apmetnis. Ļoti nozīmīga vieta itāļu mītos bija Marsam, kas citu Apenīnu pussalas cilšu vidū bija pazīstams ar dažādiem vārdiem - Māvorts, Māmerts, Marmars, Mārts, - kurš agrīnajos mītos bija auglības un zemkopības dievība, taču vēlāk parādījās tā saistība ar karu (aizstāvot iztikas avotus). Tas izpaužas vēr sacrum rituālā: kad draudēja briesmas, ļaudis deva zvērestu, ka ziedos Marsam jaunlopus un pirmdzimtos, bet tas, kā jau cilts zemes aizgādnis, palīdzēs atvairīt nelaimi. Bērnus atšķirībā no jaunlopiem neupurēja burtiski - kad tie sasniedza pilngadību, tos nosūtīja uz cilts teritorijas robežām. Tur tie kā Marsa priesteri-karavīri sargāja zemi un kalpoja Marsam. Viņus dēvēja par sakrāniem vai māmertiešiem, un to pavadoņi un mītiskie aizgādņi bija Marsa svētie dzīvnieki vilki.^[8]

Sāgas vēsta, ka skandināvu karavīru brālību locekļi "berserki" (bearshirts – “lāča krekls”) bijuši tik skarbi, ka gājuši kaujā bez bruņām, pretinieku cirtienus atvairot un tos nogalinot tikai ar rokām, kājām un ieroci. ]Savukārt tos, kuri savu saistību ar vilka totemu un karotprasmi izmantoja ļaunos nolūkos, kā vēsta hetu, seno ģermāņu likumi, kā arī Platons, uzskatīja par visļaunākajiem noziedzniekiem (senislandiešu vargr – “vientuļais vilks”, hetu hurkilaš – “noziedznieks”, gotu ga-warg-jan – “notiesātais”), kurus ir jānogalē, līdzko tos notver. Sengrieķu tradīcijā cilvēks, kurš veicis īpašu rituālu slepkavību, "kļūst par vilku" (Platons, "Republika"). Tam atbilst senislandiešu formula, kur izlīguma zvērestā slepkava turpmāk "tiks saukts par vilku" (skal sva vida vargr heita).^[9]

Indoeiropiešu mītos tālais sencis, varonis, spēj pārvērsties par vilku - piemēram, sengrieķu Dolons, Autoliks, Likāons, senslāvu Змей Огненный Волк, senģermāņu Beovulfs, u.c.), - kas funkcionāli atbilst ar slāvu un Balkānu tautu folklorā sastopamo волкодла, lietuviešu vilktakis, viltakas, vilktakas, vilkotakas, vilkolakas, vilkalokas, vilkalotas, baltkrievu ваукалака utt.

Bieži senie valdnieki un karavadoņi, sauca sevi par vilkiem. Piemēram, gruzīnu valdnieks Vahtangs l Gorgasala (no gurgsār – “vilkgalvis”), kura vārds arī etimoloģiski nozīmē "ar vilka ķermeni" - warxtang (sal. ar osetīnu varoņa vārdu nartu eposā: waexaeg - vilks). Romas mītiskos dibinātājus - Romulu un Remu, - māte esot ieņēmusi no kara dievības Marsa, kurš pie viņas ieradies vilka izskatā. Vēlāk tos esot zīdījusi vilcene. Viens no senindiešu eposa "Mahābharata" centrālajiem varoņiem ir Bhima (senindiešu bhīma – “šausmīgais”), saukts arī par Vrikodaru (“vilka rumpis”). Eposā viņš tēlots kā atriebējs un pasaules atbrīvotājs no ļaundariem. Seno grieķu Autoliks (Autolykos - "pats vilks", jeb "iemiesojies vilkā") - ārkārtīgi veikls laupītājs un blēdis, spēja pārvērsties par vilku, kļūt neredzams. Kā izveicīgs un prasmīgs karotājs, viņš bija varoņa Herakla skolotājs cīņas mākslās. Pēc leģendas, arī Polockas kņazs Vseslavs (XI gs.) esot pratis pārvērsties par vilku.

Dienvidu slāvu ticējumos šāda varoņa pirmā pazīme ir no dzimšanas manāmā "vilka vilna" (slovēņu - volčja dlaka, serbu un horvātu vučka dlaka) uz galvas (sal. ar senislandiešu vilkača pazīmi - vargshār - vilka mati). Šādu cilvēku, kurš spēj pārvērsties par vilku, serbi un horvāti sauc par vukodlak vai vlokodlak, slovēņi par volkodlak, bulgāri - влколак vai врколак, senslāvi – вльколакь vai вурколакь, poļi - wilkolek, čehi - vlkodlak. Balkānu ciematos vēl XX gs. sākumā bija dzīva šāda paraža: piedzimstot zēnam, bērnu saņēmēja skaļi paziņoja: "vilcene dzemdēja vilcēnu". Pēc tam jaundzimušo ietina vilka ādā, bet kaklā uzkāra vilka zobu vai maisiņā iešūtu gabaliņu vilka sirds. Tas viss garantējot puikam izaugt par “īstu vīru”.^[10]

Taču vissenākā šā vārda forma ir bijis saliktenis no diviem vārdiem - vilka un lāča nosaukumiem, - kas abi nenoliedzami ir saistīti ar karavīra kultu. Hetu rituālos "cilvēki/vilki" dejo kopā ar "cilvēkiem/lāčiem" (hartagga-), kam analoģiska aprakstīta vilku un lāču ādās tērptu gotu karavīru deja. Senģermāņu īpašvārdos "lācis" bieži tiek apvienots ar "vilku" - senislandiešu ulf-bjorn, bjorn-olfr, senaugšvācu wulf-bero, ber-ulf, gotu bēr-ulfus. Tomēr, kaut arī "lāča" kulta nozīme indoeiropeiskajā tradīcijā ir ārkārtīgi liela, tomēr "vilka" rituālā nozīme ir daudz svarīgāka.

Seno baltu un slāvu tradīcijās paralēles ar hetu un senģermāņu tradīciju īpaši skaidri parādās rituālā, kad "cilvēks pārvēršas par vilku", iegūstot brīnumainas spējas un īpašu "visuzinātāja" statusu. Te atspoguļojas visai sens indoeiropiešu priekšstats par "ļaužu vilku ādās", "vilkaču" īpašajām zināšanām un neordinārajām spējām. Šai ziņā visai raksturīga ir senindoeiropiešu saknes ueit'n (vilks) etimoloģiskā saistība ar sakni ueit - "zināt, jaust" (senindiešu veda, senslāvu ведати - "zināt", latviešu vieds), no kuras nāk ukraiņu вищун, вовкун (vilkatis), senčehu vedi (vilkates), slovēņu vedomci, vedunci, vedarci (vilkači). Par tā arhaismu liecina arī citās indoeiropiešu valodās sastopamie radniecīgi vilka nosaukumi: senislandiešu vitnir, hetu uetna', u.c.^[11]

Attiecīgi arī seno tautu karavīru kārtai piederīgie asociēja sevi ar vilku baru (piem. heti, irāņi, hellēņi, ģermāņi, u.c. indoeiropiešu tautas) un bieži svētku rituālu deju laikā (piem. hetu "cilvēki-vilki") un karagājienos valkāja tērpu, kur vilka galva bija uzstiepta uz bruņucepures, bet pārējā vilkāda kā apmetnis sedza plecus un muguru. Sengrieķu karavīri, kuri bija sevišķi izcēlušies kaujā, kā atšķirības un goda zīmi valkāja vilka, lauvas vai panteras ādas apmetni. Arī "Iliadā"^[12] sengrieķu karavīri bieži salīdzināti ar vilkiem: "Kā vilki virsū tie metās..." [IV: 470.]; "Itin kā vilki, kam krūtis ir pilnas ar spēku,... Sirds vairs tiem nepazīst baiļu..."[XVI: 155-165.]; "Pielīst pie ātrajiem ahaju kuģiem un slepeni vērot... Apsedza muguru plato ar pelēku vilkādas segu,..."[X: 300-335.]; "Dzeltenu lauvādu arī sev uzmeta platajos plecos, lielu, tā sniedzās līdz papēžu galiem..."[X: 20.].

Vilkādas apģērbšanai bija arī maģisks spēks un tā liecina par īpašu juridisko stāvokli. Seno ģermāņu tradīcijā karavīri tiek attēloti vilku ādās un tiek saukti par “vilkiem” (sal. senangļu - heorwulfas, waelwulfas - karotāji-vilki). Interesanti, ka Bizantijā līdz pat impērijas vēlākajam laikam Ziemassvētkos tika imitētas gotu karavīru dejas vilku ādās. Šāds ietērps bija arī dažām Senās Romas leģionu vienībām, konkrēti, izlūkiem (velītiem), taurētājiem, bundziniekiem, karognesējiem kā arī vairāk parādes karaspēka daļai - pretoriāņu gvardei. Izņemot izlūkus (raugoties no mūsdienu militārās pieredzes viedokļa, šie tērpi lieliski ļāva karavīram neatpazītam pārvietoties un maskēties mežā vai citā ar augu valsti pārbagātā vidē: pat pamanot tālumā pavīdam vilka muguru, sargkareivis neuztrauksies)
, uzskaitītās ieroču šķiras ne tik daudz piedalījās reālās kaujās, cik bija reprezentatīvas, to ietērps laika gaitā mazāk mainījās nekā kaujas daļām. (Mūsdienās klasiski šāds parādes vienības ietērpa konservatīvisma paraugi ir Lielbritānijas karalienes gvarde, Vatikāna gvarde u.c.)


Par vilkatību žurnālā Наука и религия rakstīja V. Zadorožnijs: "Herodots sniedz liecības par kādu Ziemeļeiropas cilti, kuras piederīgie katru gadu uz vairākām dienām pārvērtušies par vilkiem. Ar tādu lieluma māniju sirgušas daudzas ciltis dažādās Eiropas malās. Piemēram, senajiem baltiem bijuši karavīri vilki - Dieva kalpi, - kas gājuši kaujā burtiski kā driģenes saēdušies (narkotiku pielietošana esot bijusi rituāla sastāvdaļa). Kaujas laikā šādi karavīri savās halucinācijās uzskatīja sevi par vilkiem. Daži no viņiem neatgriezeniski "iestrēga" vilka tēlā un tad šo cilvēku/vilku, kurš uzbruka ganāmpulkiem, paša ciltsbrāļi bija spiesti nogalināt."^[13]

Vilkaču saistība ar Latvijas teritoriju

S. Minsters, savas daudz lasītās un vairākkārt tulkotās "Kosmogrāfijas" 1550. g. izdevumā pēc sava Livonijas korespondenta Anša Hāzentētera ziņām, raksta, ka šai zemē ir daudz burvju un raganu, kas nopratināšanā bieži atzinušies, ka ticot savai spējai pārvērsties par vilkiem..." Georgs Sabīns, komentējot Ovīdija "Metamorfozes" VII grāmatas fragmentu par likantropiem, raksta: "Vienkāršā tauta ir pārliecināta, ka daži zināmi cilvēki ikgadus (reizi) pārvēršas vilkos un tad atkal no jauna pieņem agrāko izskatu. Par tādiem stāsta Hērodots, minot neurus, Skitijas tautu. Arī še pie prūšiem esot tādi..." Savukārt burgundietis Huberts Langets (Languet), vēlākais Saksijas kūrfirsta aģents, kas bijis arī Livonijā, iet vēl tālāk un apgalvo, ka tieši Livonijaesot tā zeme, kur Herodots novieto neurus, kuriem piedēvē spēju pārvērsties par vilkiem (quod est adhuc usitatissimum in Livonia).^[14]

Ja XVI gs. domātāji par neuru un baltu saistību varēja tikai minēt, tad mūsdienās tā ir pierādīta pietiekami nopietnos zinātniskos pētījumos. Tāds, piemēram, ir R. Deņisovas raksts "Austrumbaltu ciltis agrajā dzelzs laikmetā", kurā viņa skrupulozi pierāda, ka austrumbaltu ciltis (Juhnovas, Milogradas, Augšokas, Dņepras/Daugavas un švīkātās keramikas ciltis), kuras agrajā dzelzs laikmetā dzīvoja kaimiņos skitiem, var diezgan droši saistīt ar Herodota neuriem. I gs.p.m.ē. Milogradas kultūras cilšu zemēs ieceļoja svešas ciltis. Tā rezultātā šīs ēras sākumā Milogradas ciltis (neuri) tika daļēji asimilētas, kā arī izspiestas no savām dzīves vietām. Tām nebija cita atkāpšanās ceļa kā uz ziemeļrietumiem - uz Baltiju. Šo ceļu var izsekot, pavērojot arī toponīmu un hidronīmu lokalizāciju, kuriem varētu būt saikne ar etnonīmu "neuri". Diezgan daudz šādu hidronīmu ir konstatēts no Vartas augšteces līdz Bugai austrumos. Vairāki līdzīgi toponīmi (Nurove, Norove) atrodas Dņepras vidustecē, tās labā krasta zemēs. Seši šādi vietu nosaukumi konstatēti arī Lietuvas dienvidaustrumos (Narvai, Neravai); līdzīgi toponīmi un hidronīmi ir arī Latvijā (Nereta) un Igaunijā (Narva).^[15]

Tā mēs caur Herodota neuriem, atkal nonākam Latvijā. (Starp citu, to apstiprina arī senkrievu hronika "Pagājušo laiku stāsts", kurā tiek dots šāds baltu cilšu saraksts, ko datē ar IX gs.: литва, зимигола, корсь, норова, либь ļitva.)
 1555. gadā par vilkačiem visai plaši savā darbā "Historia de gentibus Septentrionalibus" (lib. XVIII, cap. 45-47) rakstīja uz Romu aizbēgušais Upsalas arhibīskaps Olavs Mensons (Magni), uzskatīdams šo parādību par visai raksturīgu Prūsijas, Livonijas un Lietuvas zemniekiem un muižniekiem: "...tā vilku šķira, kas patiesībā ir par vilkiem pārvērsti cilvēki - šķira, par ko Plīnijs ar pārliecību apliecina, ka tie esot izdomātas pasaku būtnes, ka tādi, es saku, vēl šodien ir lielā skaitā sastopami ziemeļu puses zemēs. ... Kristus dzimšanas svētku vakarā naktij sākoties salasās viņu pašu noteiktā vietā liels daudzums vilku, kas ir pārvērtušies no dažādu apgabalu cilvēkiem, un uzbrūk tai pašā naktī ar gluži neticamu mežonību tāpat cilvēkiem kā lopiem,... Viņi ielaužas alus pagrabos, izdzer dažas mucas alus un miestiņa un tukšās mucas saliek pagraba vidū vienu uz otras: tai ziņā viņi atšķiras no īstiem vilkiem (in quo a nativis ac genuinis lupis discrepant)."

Vidzemes vilkačus piemin arī reformatora Filipa Melanchtona znots K. Peikers savā 1560. gadā Vitenbergā izdotajā darbā "Commenterius de praecipius generibus divinationum". Par tiem raksta arī kalvinists Dr.iur. Johans Fišarts ievērojamā franču jurista Žana Bodēna (Bodin) "Daemonomania" vācu tulkojumā "De Magorum Daemonomania, Vom auszgelasnen wutigen teuffelszheer" (1581.), ko Fišarts papildināja ar ziņām no Peikera grāmatas un arhīvu avotiem. Nodaļā "Von der Lycantropia oder Wolfsucht" viņš stāsta arī par vidzemnieku ticējumiem.^[16]

Raganu un vilkaču prāvu teortisko pamatojumu izstrādāja luterāņu Baznīcas Vidzemes superintendants Hermans Samsons, kurš 1626. gadā Rīgā izdeva 9 pretraganu sprediķus "Neun auserlesen und wohlgegrundete Hexenpredigten". Luterāņu Baznīcas Kurzemes superintendents Pauls Einhorns savā 1627. gadā Rīgā iespiestajā darbā "Wiederlegunge der Abgotterey und nichtigen Aberglaubens etc." raksta, ka neesot noliedzams, ka vilkači ir cilvēki, kas, velna ierosināti, pieņem vilka izskatu un, skriedami apkārt, var nodarīt postu cilvēkiem un lopiem. Daži to izskaidrojot ar "metempsihozi", t.i. ka cilvēka dvēsele pāriet vilka ķermenī un var darīt to pašu, ko dara vilks. Zināmās vietās, kur cilvēka dvēsele pāriet vilkā, viņa ķermenis paliek guļot neaizskarts un nesakustināts, jo citādi dvēsele netiekot atpakaļ un paliek vilkā līdz nāvei. Citi domājot, ka notiekot "transmutācija": cilvēks pārvēršas vilkā ar miesu un dvēseli. Pats Einhorns noraida šos izskaidrojumus, pievienodamies uzskatam, ka tā esot velna mānīšanās, ja kāds domā, ka ir vilks un tāds nav, bet otrs domā, ka redz vilku un tomēr to neredz.

XVI gs. diplomāts un jurists Johans Georgs Godelmans (1559.-1611.) 1587. gadā bija politiskā misijā Rīgā un bija arī sastapies ar vidzemnieku ticējumiem par vilkačiem. Savā darbā "Tractatus de magis, veneficis et lamiis" viņš domā, ka sātans nespēj pārvērst cilvēku un piekrīt sv. Augustīnam, kurš noliedz dēmonu varu šādos gadījumos, bet to atzīst par fantāziju, kas miegā liek cilvēkam iedomāties, it kā ko dara citā ķermenī. Godelmans secina: Quanquam enim qui tales se fuisse dicunt, falluntur tamen, sentque ea animi deliria et falsae phantasiae sive imaginationes, quae magna vi illusionis cuiusdam aut morbi animis eourum inhaeserunt (II, III 22), t.i. “vainīgs ir sātans, kas apstulbina jutekļus un liek tēlot cilvēku vajāšanu, saplosīšanu, kaitēšanu lopiem un klīšanu apkārt, līdz beidzot vilkači tic, ka tiešām bijuši vilki”.

Par Kurzemes vilkačiem izvērsās plaša polemika starp Grenču luterāņu mācītāju Z.Raneju (Rhaneus) un Breslavas ārstu Johanu Kanoldu, kas atspoguļota darbā "Supplementum Curieuser und nutzbarer Anmerkungen von Natur- und Kunst-Geschichten. Durch eigene Erfahrung und aus vielerley Correspondenz gesammelt von Johanne Kanold, Medicinae Doctore und Pract. in Bresslau, wie auch Kayserl. Leopoldinisch-Carolinischen Reichs Academie Naturae Curiosorum Mitgliede. Budissin, Verlegts David Richter" (1728.). Ranejs, oponējot Kanoldam, 1725. gadā tam rakstīja: "Ka viņi paši kā vilki tiešām kaut ko dara (aiznes aitu, kaitē lopiem u.tml.), tam netic neviens izglītots cilvēks Kurzemē. Bet savās iedomās un apstulbumā viņi sevi pašus uzskata par vilkiem un arī no citiem tā paša apstulbuma dēļ par tādiem top uzskatīti, un šādā veidā arī skraida kā dabiski, protams, neīsti vilki." 
Šī polemika ir visai vērtīgs avots, kas vēsta ne tikai par latviešu ticējumiem XVIII gs. sākumā, bet arī par ticību tam izglītotu vācbaltiešu starpā.

Vilkaču prāvas Livonijā XVI-XVII gs.


Interese par burvjiem, raganām un vilkačiem, kā arī to tiesāšanas prāvas sākas līdz ar reformācijas sākšanos Livonijā. Pirms tam Romas katoliskā Baznīca nepievērsa īpašu uzmanību māņticībai, vairāk uztraucoties par ķecerības izpausmēm, un raganas nevajāja. Jau H. Bruinings konstatē (H. Bruiningk, "Der Werwolfwahn in Livland etc.", 183. lpp.), ka līdz XVI gs. otrai pusei vilkača jēdziens nav atrodams nevienā dokumentā. To ar uzviju kompensēja pie varas nākusī luterāņu Baznīca. Rūpīgi protokolētie tiesnešu jautājumi un apsūdzēto atbildes dod mums interesantas un vērtīgas ziņas ne tikai par tā laika tiesvedību, bet arī par to, ko domāja par vilkačiem Livonijas kungi, un ko domāja zemnieki. Diemžēl, kā norāda T.Zemzaris, ne visi laika periodi un ne visi Latvijas novadi šajos vēsturei svarīgajos materiālos ir vienādi pārstāvēti, jo vecākie Kurzemes un Latgales tiesu arhīvi ir iznīcināti vai neatrodas Latvijā, un praktiskai pētīšanai nepieejami. Taču jau pēc tiem fragmentiem no prāvu materiāliem, ko nopublicējuši K. Straubergs un T. Zemzaris, varam daudz ko secināt.


Tā kā pēc tā laika uzskatiem katrs vilkacis prot burt, un burvji ar sātana palīdzību spēj pārvērsties par vilkiem un citiem dzīvniekiem, nevar atsevišķi nodalīt īpašas "vilkaču prāvas". Tāpēc varētu domāt, ka vilkaču ticējumu izplatība atspoguļosies tiesu materiālos – burvju prāvās. Taču te neatrodam apstiprinājumu tā laika autoru uzskatam par Livoniju kā klasisku vilkaču zemi, jo no apmēram pussimta saglabājušos burvju prāvu tikai dažās pieminēts vilkacis un tikai divās apsūdzēto soda arī par "skriešanu vilkačos". Savukārt paši nedaudzie apsūdzētie, tikuši pie vārda, par "skriešanu vilkos" un vilkačiem runā visai plaši un labprāt, kas norāda, ka tautas vidū šis mīts bija daudz plašāks un dziļāks, nekā vābaltiešu vidū.


1691.-1692. gadā Cēsu zemes tiesā iztiesātā vilkaču prāvā (in puncto Lycantropiae aliorumque prohibitorum et nefandorum gestorum) apsūdzēts kāds ap 85 gadu vecs Mālpils Kniediņu muižas pirtnieks Tīss (Matīss), kas visā apkaimē izslavēts par burvi, pareģi un pūšļotāju un kuru, runājot tiesas protokolista vārdiem, visi zemnieki cienījuši "kā elku". Vecais Matīss tiesā labprātīgi atzīstas, ka esot ilgus gadus skrējis par vilkati, un attēlo savas gaitas tik sīki un pamatīgi, ka par viņa vainu vairs nevar būt šaubu un tiesai atlika vienīgi piespriest viņam sodu: nāvi sadedzinot. Tomēr tā nenotiek, jo laiki ir mainījušies, un arī tiesneši jau savādāk raugās uz šādiem "nodarījumiem". Tiesas procesā noskaidrots, ka Matīss jau ap 1675. gadu reiz pratināts un atlaists bez soda, jo tiesneši tikai pasmējušies par viņa iedomām. 1692. gadā tiesa gan ir daudz bargāka un soda Matīsu ar publisku rīkšu sodu (20 pāriem). Spriedumā, uzskaitot tā nodarījumus, gan konstatē, ka viņš ilgus gadus bijis vilkatis, taču soda viņu pamatā par citiem "aizliegtiem un bezdievīgiem nodarījumiem", konkrēti: par nepaklausību mācītājam, baznīcas neapmeklēšanu, nodarbošanās ar pareģošanu, ar ko noziedzies pats un mudinājis uz māņticību citus. Visi šie nodarījumi, atbilstoši 1687. gada 17. oktobra likumam par zvērēšanu un svētdienas miera traucēšanu, bija pietiekams pamats miesassodam.

Pilnīgi savādāka situācija ir 1647. gada Rīgas zemes tiesas prāvā pret apsūdzēto Vecmuižas (Sussik) dzirnavnieku Blendes Indriķi un viņa sievu. Izmeklēšanu vadīja pats zemes tiesnesis Heinrihs Patkuls. Apsūdzībā tika norādīts, ka pašu Blendi tautā uzskata arī par vilkati un pareģi, bet viņa sievu Annu par lielu burvi, un uzsvērts, ka apsūdzētie par buršanu jau atbēguši no Siguldas novada. Sākumā abi apsūdzētie savu vainu noliedza, bet pēc nelabvēlīga ūdens tiesas rezultāta Indriķis atzinās, ka varot skriet par vilku un esot nodevies sātana kalpībā, un kā uz līdzzinātājiem buršanā norādīja vēl uz citiem cilvēkiem: Vēverīšu Babu un Virlopu Madaļu. Baba tāpat pēc ūdens tiesas un moku draudiem atzinās, ka bijusi sakaros ar sātanu un piedalījusies buršanā. Annu, pret kuru nebija sevišķu pierādījumu, tiesa nolēma atbrīvot, bet Indriķi un Babu notiesāja uz nāvi. Savukārt Virlopu Madaļu nevarēja piespiest atzīties ne ūdens tiesa, ne moku draudi, un tiesa viņu atbrīvoja, nepielietojot pat spīdzināšanu.

Ja laika ziņā abas prāvas šķir tikai 45 gadi, tad attieksmes ziņā Blendes prāvā vēl spēcīga XVI gs. raganu vajāšanas teorētiķu ietekme. Procesuālā ziņā prāva ir tipiska XVII gs. burvju prāva: ar izmeklēšanas procesu, ūdens tiesu, biedēšanu ar spīdzināšanas mokām (territio), apdomāšanas laika piešķiršanu, pastāvīgu konfrontēšanu, iztaujāšanu pēc citiem dalībniekiem un beidzot arī ar mācītāja līdzdalību, lai, izskaidrojot pēcnāves mokas un mūžīgu pazušanu, pamudinātu atzīties tiesai un tā sevi atbrīvotu no soda viņā saulē. Taksturīgi, ka pretēji izplatītajiem mītiem par inkvizīcijas metodēm, apsūdzētie spīdzināti netika. Piespriežot ūdens tiesu, tiesneši konsekventi atsaucas uz pašu apsūdzēto vēlēšanos iziet šo pārbaudi, un pārbaudījuma nelabvēlīgam rezultātam tiesa nepiešķir nevien pierādījuma, bet pat ne norādījuma (indicijas) spēku. Jāatzīst, ka XVII gs. tiesas nebūt necentās bargi notiesāt jebkuru par buršanos apsūdzēto: "Šeit lībiešos visi protot burt, un ja tos visus gribētu sadedzināt, nepaliktu neviena strādnieka uz lauka."^[17]

Tiesnešu un komentētāju vidū dominē uzskats, ka vilkatis ir sātana kalps, pārdevis dvēseli velnam. Savukārt es mēģināšu, citējot prāvu protokolus, rast priekšstatu par to, ko un kā par vilkačiem domāja zemnieki.

Tas var izklausīties pārsteidzoši, bet zemnieki nebūt neuzskatīja vilkačus par ļauno spēku pārstāvjiem! Drīzāk gan gluži pretēji.
Vilkatis nav pilnīgi pieskaitāms burvjiem un, kā redzēsim, pat ar tiem cīnās, lai gan vispārīgie uzskati par vilkačiem tos pielīdzina burvjiem, kā tas ir jau pašos vecākajos vilkaču aprakstos (Olavs, raganu prāvas u.c.). Paša vilkatībā apsūdzētā uzskatus mēs labi varam uzzināt, piemēram, no 1683. g. prāvas pret Tomasu Igundu: "Kam viņš sevišķi ko ļaunu darījis? Nevienam, vairāk viņi ļaudīm labu darot, jo tiem, kam raganas pāri darījušas, palīdzot un par labu griežot (und sie zu rechte brechten). Tādēļ viņi nākot turp starp pulkst. 9.00 un 10.00; tā viņi arī Kalna Pētera zirgu, kas tik tikko nenosprādzis, izveseļojuši, ... Lāča Johima bērns bijis pavisam zils, bet viņš to kailu izģērbis un ar savu mākslu izdziedējis."


Cēsu Zemes tiesā 1691.-92. gadā Matīss stāsta: "Vāciešiem esot sava atsevišķa elle. Pēc nāves vilkačus paglabājot kā citus cilvēkus; viņu dvēseles nākot debesīs, bet burvjus paņemot velns. Vilkači nekalpojot velnam, jo atņemot to, ko burvji sanesuši. Velns tos neciešot, sitot kā suņus, jo viņi patiesi arī esot Dieva suņi un atnesot cilvēkiem labumu. Ja viņi neatzagtu velnam svētību, tā pazustu pasaulei. ... Pie baznīcas Tīss neturoties, dievvārdus neklausoties, nelūdzot, neejot pie svētā vakariņa. Ar velnu viņam neesot nekas kopīgs, jo viņš esot Dieva suns un nolaupot velnam, ko burvji sanesuši, un velns esot viņam ienaidnieks. ... Ārstējis viņš esot daudzus, ... salasījis dažādas zālītes laukā, ..., devis dzert.".

Arī Straubergs norāda, ka "vēl noteiktāks ir vilkaču dēvējums par Dieva suņiem".
"... skrien kā vilks uz četrām kājām, pie tam vēl jūtas daudz spēcīgāks nekā parasti." "Vilkači varēja visu saprast, ko cilvēki, zvēri runāja; tikai vien nevarēja paši nekā runāt. Viņus, tāpat kā vilkus, pārvaldīja savs kungs (meža tēvs). Nedrīkstēja neviens nekā aiztikt, ne pelītes, bez sava vadoņa atļaujas. Katrā laikā tiem bija sava ēdmaņa, ne vienmēr gaļa." "Vilkiem neesot brīv katrā laikā gaļu ēst. Citā mēnesī tos ēdinot ar tādu savādu, saldu, saldu maizi, kas no debesīm krītot ..., citā mēnesī tikai vēju rijot." "Kur vilki gaudojuši, tur Dievs viņus barojis. Tā arī kāds zinājis, kur šos barojot, jo bijusi stipri nomīta un nopēdota vieta. Šis gājis tur meklēt un atradis baltu kā pupu un to apēdis. Tā bijusi tā maize, ar ko Dievs vilkus bijis ēdinājis. To apēdis, palicis deviņas dienas ļoti stiprs. Tā arī vilki varot deviņas dienas izturēt neēduši."

"Viņš jūtot tikai, ka esot vilks, bet ādu noliekot, viņš pie prāta nākot." "Citādi vilkači ir cilvēki, kas uz zināmu laiku pārvēršas par vilku. Vilkatim ir cilvēka acis. Ko pa vilkati esot sadauza, tas viņam jācieš cilvēka veidā. Ko izdara vilkatim, tas tam paliek visu mūžu, piem., ja izdur aci, pārsit kāju; vilkati var arī nošaut." "Ievainojumi, ko dabūjis vilkatis, tam paliek uz visu mūžu." "Ja vilkatu kāds ievaino, ka viņam tek asinis, tad viņš paliek par cilvēku." "Vilkači nav burvji un, lai gan sevi uzskata par vilkiem un imitē vilku trakošanu, citiem tomēr tie šķiet esam cilvēki, kādi tie arī ir."

"Par vilkati var būt tiklab vīrieši kā sievieši." "Lai tiktu par vilkati, vajagot īpašas drēbes. ... Uzmet arī kazas u.c. ādas." Arī iepriekš pieminētais Matīss no Mālpils atzinās, ka "viņam esot vilka kažoks". "Vilkači parasti ejot pa 20-30 kopā." "Viņi nākot no vairāk pagastiem, sadalīti pulkos." "Vilkatām, tāpat kā vilkiem bijuši savi priekšnieki, virsaiši, kuri bijuši visuzinātāji. Tie gādājuši par visiem vilkatām, noteikdami arī darbus: kur laupījums dabūjams ēdienam, kā un kur tie noliktā laikā atkal par cilvēkiem lai paliek, kad vilkatas laiks beidzies." "Vilkačiem ir arī sanāksmes. Braslas upē saliņā liels akmens. Zem akmeņa vilkaču saejas vieta. ... Viens ir par sargu ar nūju, kam abi gali apdedzināti - zobena vietā." Vilkaču sanāksmes parasti esot "Ziemassvētkos, un Jāņos", ko nepārprotami var saistīt ar pagānu auglības un kara ritiem.

Tomēr domāju, ka liecinieki un apsūdzētie stāstīja tiesnešiem to, ko bija dzirdējuši no saviem senčiem, un galvenais, to, ko tiesneši no viņiem gaidīja, tāpēc arī šīs liecības ir tik saraustītas, pretrunīgas un brīžiem pat fantastiskas. Taču norādes par vilkača tērpu, pārvēršanās rituālu, disciplīnu un hierarhiju atkārtojas visai uzskatāmi un konsekventi.

Vilkatis latviešu tautas ticējumos

Salomons Hennings savā hronikā (1589.) šādi stāsta par kurzemnieku ticējumiem: "...nabaga nevāci jāpiegriež un jāpieved no viņu māņiem, raganu mākslām, elku dievības un burvībām pie Dieva būtības un gribas patiesas izpratnes. Jo agrāk šā nevācu tauta, kā arī vēl tagad pa daļai paslepus, pieķērusies lielai elku dievībai un pielūgusi sauli, zvaigznes, mēnesi, uguni, ūdeni, straumes un gandrīz vai visu radību,... Bet ka viņi savos daudzos svētajos mežos un arī savu aizgājēju apbedīšanā piekopuši elku dievības un visādas blēņošanās, par to būtu šeit pārāk gari stāstīt. Bieži un daudzkārt viņi, pārvērtušies vilku izskatā, skrējuši (apkārt) kā vilkači, kā viņus sauca."

A.Einhorns 1570. gada rakstā par Sērpils un Daugavpils baznīcas vizitāciju, lai noliegtu sevišķi Seces apgabalā mežadievu elkadievību, izsakās: "Es gan esmu tais domās, ka pie šiem mežadieviem pieder vilks, jo viņu vēl tagad sauc par mežavīru un mežadievu. Par vilka upuriem gan tagad maz dzird, bet dažās vietās tie vēl tiekot piekopti." Vilku dzīšana notika Ziemassvētku vakarā, kad arī cilvēki esot pārvērtušies par vilkatiem. Decembra mēnesī ļaudis upurēja kazu, lai izsargātos no vilkiem. (P.Einhorns, 1636.)

Dr. Cimmermanis raksta, ka viņš pats, braucot Ziemassvētku priekšvakarā no Kuldīgas uz Ventspili, esot redzējis vilka upuri, ... Latviešu jaunekļi un jaunavas gājuši lielā barā uz kādu kalnu mežā. Katram bijusi rokā nūja. Nūjas tikušas mestas uz visām pusēm, runājot kādus nesaprotamus vārdus. Pēc tam sākusies dziedāšana un dūdu spēlēšana, cauru nakti. Saulei lecot atkal gājuši visi uz to kalnu, metuši nūjas, mazgājuši kalna avotiņā ģīmi un pēc tam izklīduši. Saimnieks izskaidrojis, ka Piltenes apkārtnes ļaudis esot sapulcējušies, lai par nākošo vasaru vilkus dzītu. (Neue wochentliche Unterhaltung, Mitau, 1808, II, 166-168.) Šī ceremonija esot saglabājusies vēl divi simti gadu vēlāk, kā raksta Arbuzovs. Puiši un meitas gājuši ar kūjām mežā uz vienu kalnu un svaidīja tur tās kūjas uz visām pusēm, runādami nesaprotamus vārdus. Otrā rītā saulei lecot, viņi atkal gāja mežā, mazgāja muti vienā avotā, svaidīja kūjas uz visām pusēm un tad gāja uz mājām. Ventspils apgabalā vēl 1836. gadā ļaudis ticēja, ka vilku posts tikai tādēļ cēlies, ka slikta laika dēļ reiz esot atmesta vilku dzīšana. (L.Arbuzovs, Rigascher Almanach, 1911.)


Latviešu tautas ticējumi:^[18]

• 32914. Ļaudis runā par vilkatiem un dažs miesu un dvēseli nozvērētu, tādu amatnieku esam. (Stenders, "Augstas gudrības grāmata")

• 32917. Nav noliedzams, ka ir vilkati, tas ir tādi cilvēki, kas velna dzīti rādās un skraida apkārt briesmīga vilka izskatā un var kaitēt cilvēkiem un lopiem. Lai paliktu par vilkatu, cilvēkam vajagot noiet kādā klusā vietā, kur citi tik lēti netiek. Tad cilvēka dvēsele izejot no miesas un ieejot vilkā. Tad miesu nedrīkstot par to laiku pakustināt; ja to pakustinot, tad dvēsele vairs netiekot miesā atpakaļ un tai jāpaliekot līdz nāvei vilkā. Citi domā, ka, dzerot un zināmus vārdus runājot, cilvēka miesa pārvēršoties par vilku. (P.Einhorns, 1627.)

• 32918. Kas grib palikt par vilkatu, tam Jāņa dienā priekš saules jāiet uz mežu, jāuzmeklē nogāzts ozols, jāiedur tur divi naži, tad jānoģērbjas plikam un jāmet starp tiem nažiem trīs kūleņi. Kad atkal tikt atpakaļ par cilvēku, tad jāuzmeklē tas ozols, jāmet starp nažiem trīs kūleņi uz otru pusi un jāpaņem tie naži. Bet, ja tai laikā, kamēr cilvēks par vilku skraidījis apkārt, kāds pacilās viņa drēbes jeb arī izvilks iespraustos nažus, tad vilkats vairs nevar tikt atpakaļ par cilvēku. (F.Brīvzemnieks, 1881, VI, 206.) 

• 32919. Ja grib palikt par vilkatu, tad vajaga noģērbties plikam un trīs reizes pārlēkt par savām drēbēm. To var darīt tikai slepenā vietā, kur cilvēki nestaigā. Ja kāds šīs drēbes pakustina, tad vilkatam visu mūžu jāpaliek par vilku. (F.Brīvzemnieks, 1881, VI, 206.)

• 32923. Apakš ecešām esot jālien cauri, tad par vilku paliekot. (K.Šilings, 1832.g., Tirza)

• 32925. Par vilkaci jāpaliek noliktā laikā apbarotam jeb apdzirdītam cilvēkam. Daža meita, sava piekrāptā brūtgāna apdzirdīta, skrienot līdz pat pēdīgai stundai. Kad mēneša pagroza jeb skrejamais laiks klāt, apburtais novelk apģērbu un laiž kājas vaļā. (Latviešu Avīzes, 1871, 197.)

• 32926. Bijuši ļaudis, kas varējuši nolādēt otru par kadaru jeb vilkati. Nolādētais tad aizskrējis kādu laiku par vilku. ... (M.Navenickis, Zasa.)

• 32927. Kad cilvēks gribot palikt par vilkaci, tad tam esot jāizlien caur egles sakni. Cilvēkiem, kas pārvēršoties par vilkačiem, esot vai nu vilka acis, vai vilka aste, vai kas cits no vilka. Kad pirtī vilkacim uzlejot aukstu ūdeni, tad tam izšaujoties vilka aste. (A.Vaskis, Tukums.)

• 32933. ... Ja vilkatu kāds ievaino, ka viņam tek asinis, tad viņš paliek par cilvēku. (J.Rubenis, Ērgļi.)
32934. Caur koka sakni ir jālien deviņas reizes, tad var pārvērsties par vilku. (Z.Akmentiņa, Lubāna)

• 32939. Vilkača drēbes nevajagot aiztikt, jo tad piemetoties vilkača slimība. (V.Līce, Līgatne.)

• 32941. Pierakstoties pie vilkačiem jāparakstoties šādi: jāiegriežot kreisās rokas mazajā pirkstiņā un tad ar pirkstiņa asinīm jāparakstoties. (Jkr. II, 17. Audzis, Inciems.)

• 32945. Vilkačiem esot pakaļējais miesas stāvs augstāks nekā priekšējais. (Jkr. II, 17. Audzis, Inciems.)

• 32947. Dienvidus laikā nedrīkst mežā iet, tad vilkači tur staigā. (J.A.Jansons, Jelgava.)

• 32952. Par vilka mēnesi gan sauc decembri, bet arī februari, ... (S.Gūberts, 1688.)

• 32956a. Ir vilkam bija savas īpašas goda dienas mūsu decembra mēnesī, ko arī sauc par vilku mēnesi. Tam tad upurēja kādu kazu par dāvanu. (K.Šulcs, Kurzemes stāstu grāmata, 1832.)

• 32964. Vecos laikos vilkus saukuši par Dieva suņiem, jo toreiz pats Dievs viņus labi esot ieredzējis. Vilki par to tad ik rītus skaitījuši zināmā vietā pātarus un gaudodami dziedājuši dziesmas tā ap brokasta laiku. (A.Lerchis-Puškaitis)

• 32965. Kad vilki nokaucot, tad viņi izvēlot no vecajiem vienu pavēlētāju un tas tad katram vilkam pasakot, uz kuru pusi jāejot ēst meklēt, kas tai dienā vai naktī jādarot un visu citu vēl. (V.Grīnlaubs, Vārve)

• 32966. Vilki esot Dieva suņi. ... (P.Š., Rauna)

• 32967. Vilki esot Dieva sunīši ... (P.Porietis, Odziena)

• 32980. Nu dzen gani ganībās, pieguļnieki pieguļā;
Slēdz, Dieviņi, savus suņus sīkajās ķēdītēs! (LD 28861)

• 32981. Svētdien, gani, nedzeniet tālajās ganībās:
Svētdien Dievs baznīcā, Dieva suņi medībās. (LD 29441)

• 32994. Vienu laiku gadā vilks tikai dzelzi meklē. (K.Jansons, Plāņi)

• 33018. Kad vilki nāk mājā, tad gaidāms karš. (M.Brīdaka, Jaunroze)

• 33029. Ja vilki gaudo, tad būs liels karš. (V.Arbidāns, Latgale)

• 33030. Ziemā, ja vilki staigā gaudodami ap mājām, tad būs karš. (J.Zvaigzne, Rēzeknē)

• 33032. Ja vilki gaudo mājas tuvumā, tad būs sals jeb tuvosies karš. (V.Pilipjonoks, Asūne)

• 33053. Ja sapnī redz vilku, tad nāks precinieki. (A.Aizsils, Prauliena)

Mīta par vilkačiem iespējamā saistība ar senajiem pagāniskajiem karavīriem

Tā vilka tēla un spējas pārvērsties par vilku vai lāci saistība ar karavīru seno indoeiropiešu pasaules uzskatā ir acīmredzama, un nezin vai mūsu senči būtu kāds izņēmums. Vienīgi vēl jānoskaidro, vai vilkam/karavīram ir kāda reāla saistība ar to, ko latviešu folklorā dēvē par "vilkati"?

Tautas ticējumos dominē daži visai interesanti aspekti, kas it kā ļauj šādu loģisku saistību saskatīt:
"Kas grib palikt par vilkatu, tam Jāņa dienā priekš saules jāiet uz mežu, jāuzmeklē nogāzts ozols, jāiedur tur divi naži, tad jānoģērbjas plikam un jāmet starp tiem nažiem trīs kūleņi." Te mēs visai skaidri varam saskatīt jauno mednieku/karavīru iniciācijas rituālu.

"Pierakstoties pie vilkačiem jāparakstoties šādi: jāiegriežot kreisās rokas mazajā pirkstiņā un tad ar pirkstiņa asinīm jāparakstoties".^[19] Manuprāt tad ir visai klasisks uzņemšanas rituāls, ko vēl mūsdienās sastopam dažos Āzijas un Eiropas mafiozi klanos.


"Lai paliktu par vilkatu, cilvēkam vajagot noiet kādā klusā vietā, kur citi tik lēti netiek. ... Pārvēršanās par vilkati ir ar dažādiem paņēmieniem, no kuriem galvenais - izlīšana caur tādu koku, kam galotne pie zemes noliekusies un vēl saknes zemē laidusi." Vai tā nevarētu būt laba karavīra apģērba un ieroču slēptuve? Piemēram, viduslaiku Japānā tieši šādas vietas izmantoja par slēptuvēm ārpus kārtām esošie diversanti - "vilki starp cilvēkiem" - nindzjas.


"Kad vilki nokaucot, tad viņi izvēlot no vecajiem vienu pavēlētāju un tas tad katram vilkam pasakot, uz kuru pusi jāejot ēst meklēt, kas tai dienā vai naktī jādarot un visu citu vēl." "Viņus, tāpat kā vilkus, pārvaldīja savs kungs (meža tēvs). Nedrīkstēja neviens nekā aiztikt, ne pelītes, bez valdnieka atļaujas. Katrā laikā tiem bija sava ēdmaņa, ne vienmēr gaļa." "Vilkači parasti ejot pa 20-30 kopā." "Viņi nākot no vairāk pagastiem, sadalīti pulkos." "Vilkačiem ir arī sanāksmes. Braslas upē saliņā liels akmens. Zem akmeņa vilkaču saejas vieta. ... Viens ir par sargu ar nūju, kam abi gali apdedzināti - zobena vietā." Olavs Magni: "Starp Lietavu, Žemaitiju un Kurzemi ir viens mūris sabrukušas pils drupās, kur zināmā gada laikā sanāk daži tūkstoši no viņiem un pārbauda savu veiklumu lēkšanā: kas nu pār to mūri nevar pārlēkt, kā parasti gadās resnākajiem, to vadoņi per ar pātagām. ... šai pulkā atrodoties arī šīs zemes lielie vīri un pat augstākās muižniecības pārstāvji." Te, manuprāt, visai skaidri saskatāma gan hierarhija, gan struktūra un disciplīna, kas raksturīga militārām un paramilitāriem veidojumiem. Pie tam der atcerēties, ka praktiski visi Lietuvas muižnieki, un arī daļa Livonijas muižnieku bija cēlušies no pamattautu karavīru kastas (lai gan Livonijas muižniecības saistība ar vilkačiem te rādās "aiz matiem pievilkta"). Starp citu, tikai nezinātājam liekas, ka šāda nūja ir nenopietns ierocis. Cīņas pratējs ar apkaltu cieta koka nūju var droši stāties pretīm ar zobenu bruņotam karavīram.


Del Rio, kurš arī daudz rakstīja par vilkačiem, pauž: "Dažreiz viņš [sātans] cilvēkam dod vilka ādu, ko glabāt koka dobumā. Dažreiz viņš burvjiem dod pilnīgu vilka izskatu, piemērojot galvu galvai, kājas kājām u.tml., pie kam tie lieto ziedes vai arī tikai vārdu formulas. Nav brīnums, ka cilvēka ķermenī ir arī tie ievainojumi, ko viņi kā vilki dabūjuši. Jo palēnām izzūd velna sabiezētais gaiss (vilka ķermeņa forma) un ievainojums paliek loceklim. ... Velns dod arī jostu, ar ko par vilkati var pārvērsties." Te mazliet uzjautrinoša paralēle ar Austrumāzijas cīņas mākslu (karatedo, teikvondo u.c.) skolās cīnītāja meistarības līmeni apliecina ar sasniegtajam rangam atbilstošas krāsas jostu. Tāpat visai interesantas asociācijas izraisa lietuviešu apzīmējums vilkatim - vilktakis, - kā "vilka taka", kam līdzīgs jēdziens sastopams japāņu samuraju kultūrā - bušido - karavīra ceļš.


Vārdu sakot, ja atmetam mistiku, varam redzēt ka vilkačiem ir bijusi visai izteikta hierarhija, disciplīna un organizētība, kas ļoti atgādina militāru formējumu hierarhiju, struktūru un organizētību.
Tas viss jau XX gs. pirmajā pusē ļāva Tālivaldim Zemzarim izteikt domu: "Vai beidzot arī Latvijā patiesi kāds, uzdodamies par velnu, ir muļķojis māņticīgos ļaudis un organizējis slepenas biedrības (šādu slepenu biedrību pastāvēšanu Rietumeiropā daži autori uzskata par pierādītu) - sektas ar nakts sapulcēm mežos un purvos vai senās kulta vietās, pieņemot "draudzes" locekļu nešļavas? - Visu to atstāju tālākiem speciāliem pētījumiem."

Vai seno baltu ciltīm bijusi atsevišķa karavīru kārta? 
Visiem zināmi ir skarbākie agro viduslaiku karotāji - skandināvu vikingi un to īpašā elite, berserki. Taču retais ir lasījis Snorres Sturlesona "Heimskringla" (sacerēta laikā no 1045. līdz 1066. gadam), kur minēts, ka dāņiem un zviedriem kā vasaru, tā ziemu bijis jāsarga sava piekraste no "austrumu pirātu" (kuršu un sāmsaliešu) sirojumiem. Laikā ap 1050. gadu Dānijas baznīcās esot skaitīta lūgšana: "Visuvarenais Dievs, pasargi mūs no mēra un austrumu pirātiem".^[20] Īpaša lūgšana baznīcās aizsardzībai pret kuršiem ir minēta arī t.s. Inglinga (Yngling) sāgā. Tas liecina, ka mūsu senči nebija sliktāki karotāji par vikingiem, kas jau daudz ko nozīmē, jo vienkārši apbruņots zemnieks, lai cik drosmīgs viņš arī nebūtu, nekad nespēs veiksmīgi piedalīties ilgstošā karadarbībā un stāties pretīm profesionālam vikingam - tātad mūsu senčiem bijusi sava karošanas lietpratēju kārta.


"Atskaņu hronikas" autors aprakstot viņu kaujasspējas, neskopojas ar uzslavām un sauc tos par "izmeklētiem karotājiem" (stoltze helde wirlesen). "Indriķa hronikā" aprakstīts Veko varoņdarbs, kurš, atspiedies ar muguru pret koku, viens pats ilgi cīnījies ar deviņiem krivičiem (ja cilvēks nav profesionāli sagatavots augstas klases profesionāls karavīrs, viņš šādā situācijā nenoturētos kājās pat 9 minūtes, bet elpas trūkums to pārņems jau pēc 3 minūtēm), gan ordeņa latviešu karavīru vienību karošanas taktika: "Un viņi ... dzīvoja krievu zemē, uzglūnēja viņiem uz lauka, mežos un ciemos, ķēra tos un nogalināja, nedeva tiem miera."^[21]. Lai karavīru grupas varētu šādā veidā izvērst karadarbību svešā teritorijā - nav ne vezumu, ne nometnes, nekāda atbalsta no vietējo iedzīvotāju puses, izbēgt no skaitliski lielām pretinieka karaspēka grupām un veiksmīgi iznīcināt mazas, - tām jābūt ļoti labi apmācītām diversantu vienībām. Nekur nav minēts, ka šādu "diversantu" grupu apmācību organizētu krustneši (kuriem bija pavisam cita karošanas taktika - lielas, smagi bruņotu jātnieku un kājnieku masas lavīnveida uzbrukums). Tātad var domāt, ka šādu vienību struktūra un karošanas taktika bija pašu senlatviešu izveidotas vēl pirms pirmie krustneši parādījās Baltijas jūras austrumu piekrastē. Acīmredzot tas lika Ordenim saglabāt tos kā profesionālu karavīru slāni.

XV-XVI gs. tie vairs bija atsevišķu viensētu saimnieki - t.s. lauksargi, - kuru uzdevums bija vienmēr būt trauksmes stāvoklī un uzmanīt iespējamos iebrucēju karaspēka pārvietošanās ceļus, kā arī karagājienu laikā kalpot kā izlūkiem, diversiju veicējiem, veidot vieglās kavalērijas kodolu. Avotos šos karavīrus sauc latīniski par "speculatores", bet vāciski "wartlute" (mūsdienu vācu valodā Wartleute), "wartman”.

Par to, ka Kurzemē un Zemgalē kādreiz bijuši profesionāli latviešu karavāri, kas saukti par lauksargiem, vēl līdz jaunākajiem laikiem vislabāk liecina arī māju nosaukumi. "Lauk(u)sargu" mājas ir saglabājušās šādos pagastos: Baldones, Dunikas, Dundagas, Durbes, Ezeres, Garozes, Lībagu, Lielvārdes, Mežmuižas, Neretas, Rendas, Rudbāržu, Smārdes, Stendes, Svētes, Talsu, Turlavas, Vērgales, Valgales, Vecmoku un Vecumnieku pagastos. 1850. gadā atzīmētas “Lauksargu” mājas arī Kuldīgas pagastā (tās vairs nepastāv). Raņķu pagastā atrodas Lauksargu kalns. Bez tam Laukmaņu mājas (kas arī varētu būt bijušas speculatores mājas) atrodas Abavas, Kandavas, Vecmoku un Zemītes pagastos. Aplūkojot šo māju novietojumu Kurzemes kartē, redzams, ka tās atrodas to seno ceļu tuvumā, pa kuriem iebruka lietuviešu sirotāji – tātad tieši tur, kur lauksargiem vajadzēja atrasties, atbilstoši viņu pienākumiem.

Pēc hronikām un dokumentiem var spriest par to uzdevumiem un darbību. Pirmkārt tie kalpoja kā sargposteņi, un ziņoja ordeņa komturiem par sveša karaspēka parādīšanos. Otrkārt viņi kalpoja kā izlūki un diversanti karagājienos. Tā viņu pirmais pienākums parādās "Atskaņu hronikā", kur stāstīts, ka izlūki, laikus ziņodami par Lietuvas valdnieka Mindauga iebrukumu Embūtē, panākuši, ka ordenis laikus paspējis mobilizēt karaspēku un iebrucējus sakaut. Hronikas 2463. un sekojošās rindās lasām:
”Pils kāda ronama Kurzemē,
Par Embūti tā jādēvē.
Ar lielu spēku Mintauts gāja
Turp un sev līdzi vedināja
Par postu brāļiem vīru daudz,
Lai kristīgajo spēks top grauts.
Kāds izlūks viņus pamanīja;
Gan likstu daudz tam jācieš bija,
Līdz Kuldīgā tas nonāca.
Tur brāļus savrup pasauca,
Tiem izstāstīdams drausmu skatu.
Bet, nebīdamies ne par matu
Tie dzīvības vai drauda grūta,
Ar steigu ziņnešus nu sūta
Pie visiem, ko vien sasniegt spēja.
To kurši palaist negribēja,
Ka savējos tie neaizstātu,
Bet kungus un sevi pasargātu,
Un zemi, un pilis arī turklāt.
Lūk, tādēļ arī pilij klāt
Tie drīz vien bij ar brašu baru.
Tiem kauties nesās prāts ar varu.” 
Pēc turpmākā redzams, ka 30 bruņinieki un 500 kuršu "diversanti" sakāva 30 000 vīru lielo lietuviešu karaspēku (šie skaitļi izskatās visai pārspīlēti).


Kādā citā gadījumā “Atskaņu hronika” parāda žemaišu iebrukumu Kursā. Kāds no lauksargiem pamanījis tos un brīdinājis Kuldīgas komturu. Kuldīgas ordeņbrāļi šoreiz aicināja palīgā pašu mestru no Rīgas un latviešu karaspēku no Vidzemes. Dodoties pret žemaišiem, tie kā labi ceļu un mežu taku pazinēji bija galveno spēku izlūki un avangards. Latviešu izlūkvienību darbība bija tik sekmīga, ka hronikas autors neskopojas ar uzslavām un nosauc viņus par "izmeklētiem lepniem varoņiem" (stoltze helde usir-lesen).
Šie izlūki savus pienākumus pildīja arī turpmākajos gadsimtos. Ir saglabājies XIV gs. dokuments ar Kuldīgas komturejas lauksargu vārdiem. Pēc saraksta redzams, ka Kuldīgas komturejā laikā ap 1350. gadu bija pavisam 16 šādi profesionāli karavīri, kuru alga bija viens ozerings gadā (ozerings bija pusmārka jeb astoņas lotis sudraba - tajos laikos liela nauda). Algu viņiem maksāja Ordenis, bet iekasēja to kā nodokli no visu māju saimniekiem. Pēdējo reizi šīs nodoklis minēts Piltenes bīskapijā 1582. gadā. Tomēr jādomā, ka tad gan vēl iekasēja nodokli, bet šis institūts reāli vairs nepastāvēja, jo lietuviešu iebrukumi sen jau bija beigušies.


No šiem profesionālajiem karavīriem daudzi izvirzījās kā ordeņa karaspēka vienību komandieri (XVI gs. tāds bija Ordeņa visas vieglās kavalērijas komandieris, kuršu ķoniņš Peniķis). Tie kļuva par ordeņa vai bīskapu vasaļiem. Lielākā daļa no viņiem tika uzņemti bruņniecībā vēlāk pārvācojās, kā, piemēram, Līveni, Gaiļi, Dumpiāti, Bīriņi u.c.

Taču ar laiku mainījās dzīvesveids, sociālās attiecības, sabiedrības struktūra. Valstij bija regulārais algotņu un vasaļu karaspēks, un tai vairs nebija nepieciešamības pēc karavīriem-zemniekiem (drīzāk gan otrādi - tie bija bīstami valsts iekārtai). Savukārt zemniekiem, kuru vienīgais pienākums bija art zemi un pildīt klaušas, un kuri pamazām slīga aizvien lielākā atkarībā no muižas, karavīra-vilka gars un ceļš vairs nebija aktuāli. 
Tāpēc XVI-XVIII gs. materiālos vienīgais ko varam mēģināt atrast ir ļaužu vidū vēl dzīvās, bet krietni deformējušās atmiņas par cilvēkiem, kas it kā spējuši būt "kā vilki" un "karot ar ļauno".

Tomēr arī tad lielu interesi ceļotājos no Rietumeiropas izraisīja Livonijas zemnieku prasme rīkoties ar aukstajiem ieročiem. Piemēram, Airmans XVII gs. rakstīja: "Viņiem pie jostas karājas mazs cirvītis un nazis. Tos viņi prot tik droši mest, ka no 30 soļu attāluma spēj trāpīt plaukstas lieluma mērķī un nekļūdās. Cirvis vienmēr ir tik asi trīts kā bārdas nazis. Viņiem šie rīki karājas pie jostas nevis, lai ar tiem strādātu, bet lai aizstāvētos pret lāčiem un vilkiem."^[22] Katram, kurš kaut mazliet sastapies praksē ar aukstajiem ieročiem, ir skaidrs, ka lai trāpītu no šāda attāluma "plaukstas lieluma mērķī", nepieciešams regulārs un ilgstošs treniņš. Pie tam loģiski, ka ceļotāji, braucot cauri Livonijai, pieminēja tikai tādas parādības, kas viņus izbrīnīja. Ja šāds zemnieks būtu bijis viens, tad Airmans tā arī būtu rakstījis, bet viņu pārsteidza tas, ka gandrīz visi latviešu zemnieku vīrieši lieliski prot apieties ar sev pieejamajiem aukstajiem ieročiem (pie tam augstākā līmenī, nekā vidēji Eiropā, jo savādāk tas nebūtu pieminēšanas vērts). Tā kā varam visai nopietni spriest par "karavīra garu", kas pakāpeniski izzuda tikai XVII-XIX gs., to dzimtbūšanas selekcijas rezultātā nomainot ar "Indrānu tēva" sindromu.

Tas viss ļauj secināt:


1. vilkatis un vilks kā pamattēli sastopami visu indoeiropiešu tautu folklorā un mitoloģijā;

2. indoeiropiešu tautu mitoloģijā vilka un vilkača tēls neizbēgami saistīts ar karavīra kārtu;

3. latviešu folklorā ir plašs slānis, veltīts vilkačiem un vilkiem, kas dod dažādas norādes par vilkaču gan pozitīvo, gan negatīvo raksturu (dominē pozitīvais - visbiežāk vilkatis ir savdabīgs latviešu "Robins Huds");

4. par vilkati var kļūt:
a) ieejot transā un "iemiesojoties" vilkā;
b) "dzerot kaut kādu uzlējumu un zināmus vārdus runājot";
c) veicot mednieku/karavīru iniciācijai līdzīgu rituālu nomaļā vietā;

5. vilkatis ir cilvēks, kurš vai nu "iemiesojas" vilkā, vai arī "iedomājas" esam vilks: "Citādi vilkači ir cilvēki, kas uz zināmu laiku pārvēršas par vilku. Vilkatim ir cilvēka acis. Ko par vilkati esot sadauza, tas viņam jācieš cilvēka veidā. Ko izdara vilkatim, tas tam paliek visu mūžu, piem., ja izdur aci, pārsit kāju; viņu var arī nošaut. Ja vilkatu kāds ievaino, ka viņam tek asinis, tad viņš paliek par cilvēku." (Zināmas paralēles te varētu vilkt ar Austrumāzijas cīņas sistēmu sekotājiem, kuriem, lai pēc iespējas precīzāk varētu izpildīt cīņas paņēmienus, nepieciešams ar pašsuģestijas palīdzību "iemiesoties" attiecīgās cīņas skolas totema dzīvniekā: tīģerī, čūskā, mērkaķī utt.)

6. vilkačiem visai izteikta hierarhija, disciplīna un organizētība, kas ļoti atgādina militāru formējumu hierarhiju, struktūru un organizētību;

7. mītu par vilkačiem varam dalīt divos slāņos:
pirmais: indoeiropiešiem kopīgā vilka un vilkača saistība ar karavīru iniciāciju un karavīru kārtu vispār;
otrais: XVI gs. kristīgai kultūrai raksturīgā tendence saistīt vilkačus ar dēmonismu, ļaunajiem spēkiem, raganismu;

8. senlatviešu ciltīs pirms krustnešu iebrukuma un arī pēc tā, iespējams, ir pastāvējis šaurs profesionālu karavīru slānis.

Tātad - varam puslīdz droši izvirzīt hipotēzi, ka latviešu folklorā sastopamais vilkača tēls, noņemot kristīgās baznīcas uzspiesto dēmonisma zīmogu un atmetot retos psihiskas saslimšanas gadījumus, ir latviešu folklorā saglabājušās atmiņas par karavīru-vilku brālību pastāvēšanu senbaltu ciltīs pirms to iekļaušanas kristīgās kultūras sfērā.

Atsauces

Publicēts:

• Buks A. Vilkači - mīts vai īstenība? // Literatūra un Māksla. 16.04.1993., 5. lpp.
• Букс А. Волкодлак – воин древних балтов. // Наука и Религия, 1995, № 8, с. 45-47