Atšķirības starp "Krievijas imperatora gvarde" versijām

Versija, kas saglabāta 2009. gada 8. februāris, plkst. 09.22

Gvarde (kr. гвардия, no it. guardia - "apsardze", elitāra izlases karaspēka vienība) - Krievijas impērijā izveidota 1698. gadā imperatora Pētera I valdīšanas sākumā, no Preobraženskas (Преображенский лейб-гвардии полк) un Semjonovskas (Семёновский лейб-гвардии полк) kājnieku pulkiem. Sākotnēji šie pulki tika nokomplektēti no dzimtcilvēkiem, bet vēlāk, iegūstot elitāras karaspēka daļas statusu, tos sāka komplektēt no muižniekiem. Saskaņā ar gvardes nolikumu, katram muižniekam dienestu bija jāsāk kā ierindniekam, par virsnieku kļūstot tikai izdienas un kaujas nopelnu rezultātā ar tiešu imperatora rīkojumu. Vēstures literatūrā, ja runa ir par "gvardi" saistībā ar iekšpolitiskajiem notikumiem Krievijas impērijā, parasti tiek domāti galvaspilsētas garnizona gvardes pulki, nevis armijas vienības, kurām bija gvardes nosaukums. Gvardes vēsture Krievijas impērijā līdz XIX gs. dalījās 2 posmos: 1) Pētera I izveidotie gvardes pulki un Elizabetes leibkompānija kā muižnieku izdienas vieta galvaspilsētas garnizonā, reālā karadarbībā nepiedalījās, nodarbojās ar uzdzīvi un valsts apvērsumu rīkošanu; šis posms beidzās 1825. gada decembrī, kad pēc neveiksmīga valsts apvērsuma mēģinājuma šos gvardes pulkus pārformēja un iekļāva armijas sastāvā; 2) elitāras armijas gvardes vienības, kuras gvardes statusu bija nopelnījušas vai nu kaujas laukā, vai speciāli izveidotas īpaši grūtiem uzdevumiem.

Katrīnas II uzticības persona kņaziene Daškova savās atmiņās raksta: “Gvardes pulkiem bija ievērojama loma galmā, jo bija it kā daļa no tā štata. Tie negāja karot, kņazs Trubeckojs nepildīja savus ģenerālfeldmaršala pienākumus”. Otrs Katrīnas II favorīts Andrejs Bolotovs: “Gvardes pulkos valdošo nekārtību papildināja arī tas, ka tie bija pārpildīti ar virsniekiem, taču to pat puse neatradās vis pulkos, bet dzīvoja Maskavā un citās guberņas pilsētās, un dienesta vietā uzdzīvoja, spēlēja kārtis, pucējās; taču katru gadu saņēma paaugstinājumu pakāpē tik strauji, ka jau pēc 10 gadiem no praporščikiem uzdienēja līdz brigadiera pakāpei un nekad mūsu armijā nav bijis tik daudz brigadieru... Vajadzēja tikai iekļūt gvardē lai, tā teikt, uzlidotu, saņemot katru gadu paaugstinājumu, dažos gados kļūtu par kapteini, bet tad jau uzreiz par pulkvedi, saņemot pulku un ienākumus vairāku desmitu tūkstošu apmērā, vai tapa par brigadieri." Nonāca pat tik tālu, ka gvardes dienestā par seržantiem uzņēma pat jaundzimušos vai pat vēl tikai mātes vēderā esošos, lai sasniedzot pilngadību tie, pateicoties “dienesta stāžam”, automātiski būtu jau virsnieki pulkā, kurā nekad nebija bijuši. Gvardes pulkā seržantam personīgo mantu pārvadāšanai oficiāli pienācās 16 vezumi, savukārt armijas lauka daļu pulkvedim – tikai pieci. Militārās izglītības nebija ne tikai “neklātienes” gvardiem, bet arī tiem, kas tomēr apmeklēja dienestu. Vienīgais, ko gvardam vajadzēja mācēt iet ierindā vienā solī un zināt, ko šautenei jāparauj, lai tā izšautu. Gvardu pienākums bija stāvēt sardzē pilī. Laikabiedru atmiņas liecina, ka vai ik dienu gvardes virsnieku “kungi” devās pildīt savus sūros dienesta pienākumus, piedzērušies tā, ka knapi turējās kājās. Pēteris III, kurš, kā liecina avoti, ļoti rūpējās par armijas un flotes kaujas spējām, gvardi dziļi nicināja, dēvējot par “janičāriem”: “Viņi tikai bloķē rezidenci, nav derīgi nekādam darbam vai dienestam, un vienmēr būs bīstami valdībai”.