Atšķirības starp "Jasperss Karls" versijām

Versija, kas saglabāta 2009. gada 1. septembris, plkst. 12.12

Karls Jasperss (1883.-) – filosofs, spilgtākais vācu eksistenciālisma pārstāvis, profesors Bāzeles universitātē.

Politiskajos uzskatos, it sevišķi mūža pēdējās desmitgadēs, uzteikti antisovjetisks („Atombumba un cilvēces nākotne“, 1958.).

Savu karjeru uzsāka kā psihiatrs (šīs izglītības koncepcijas visnotaļ ietekmē viņa filosofiju). Psihopatoloģiskajās parādībās („Vispārīgā psihopatoloģija“, 1913.) Jasperss saskatīja nevis personības deģenerāciju, bet gan pastiprinātu cilvēka tieksmi pēc individualitātes. Secināja, ka jebkura racionāla pasaules aina vēl nenozīmē, ka pasaule ir izpētīta: tā ir tikai „esamības šifrs“, un tas vienmēr ir jāizskaidro. Filosofijas iekšējais saturs, pēc viņa domām, atklājas tikai „intīmajā šifra izpratnē“, bet filosofijas uzdevums ir izzināt nesaprātīgo, kas valda pasaulē, un izprast to kā augstākā saprāta pamatu („Saprāts un eksistence“, 1935.). Jaspersa eksistenciālisma specifika visdspilgtāk parādās viņa mācībā par „robežsituācijām“: esamības patiesā jēga cilvēkam kļūst skaidra tikai spēcīgu garīgu satricinājumu laikā (smaga slimība, nāves klātesamība, nelabojamas vainas apziņa u.tml.). Šādos brīžos „sabrūk šifrs“: cilvēks atbrīvojas no saviem ieaudzinātajiem priekšstatiem kā pareizi dzīvot (no „transcedentālās esamības sevī“, jo robežsituācija pierādījusi šo uzskatu aplamību), kā no aplamām atbrīvojas no līdzšinējām prioritātēm (no „esamības pasaulē“). Cilvēkam atklājas viņa dziļi intīmā eksistence („eksistences apskaidrība“) un patiesā (transcedentālā) augstākā esamības izpratne („Filosofija“, 1932.).

Literatūra par šo tēmu

• Filozofijas vārdnīca. / red. Rozentāls M., Judins P. - Latvijas valsts izdevniecība: Rīga, 1964., 183. lpp.

Resursi internetā par šo tēmu