Atšķirības starp "Hjūms Deivids" versijām

Versija, kas saglabāta 2009. gada 1. septembris, plkst. 13.18

Karls Jasperss

Jūms Deivids (1711.-1776.) – filosofs, psihologs, vēsturnieks.

Uzskatīja, ka zināšanu uzdevums nav izprast esamību, bet gan būt par ceļvedi praktiskajā dzīvē. Vienīgais drošu zināšanu priekšmets ir matemātikas objekti, bet visi citi pētīšanas priekšmeti skar faktus, kas nav pārbaudāmi, bet tiek secināti tikai loģiski vai no pieredzes. Visi spriedumi par pastāvēšanu arī rodas no pieredzes: īstenība ir tikai „iespaidu“ plūsma, kuru cēloņi nav zināmi un izziņai nav pieejami. Jautājumu par to, vai objektīvā pasaule pastāv vai nē, Jūms uzskatīja par neatrisināmu. Viena no pamatattiecībām, kuru konstatē pieredze, ir attiecība starp cēloni un sekām, kuru nav iespējams noteikt ne ar intuīciju, ne ar loģisku analīzi un pierādījumiem. No tā, ka viena parādība ir dota pirms otras, nevar secināt, ka viena ir cēlonis, bet otra – sekas. Pat tad, ja sakars, kas laika ziņā pastāv starp parādībām, atkārtojas ļoti bieži, mēs neko nezinām par apslēpto spēku, ar kura palīdzību viens objekts rada citu. Tomēr cilvēki, pamatojoties uz to, kā zināmi priekšmeti iedarbojušies pagātnē, mēdz secināt, ka tiem arī nākotnē jādarbojas līdzīgā kārtā. Šie secinājumi tiekot izdarīti tikai pieraduma pēc. T.i. Jūms zināmā mērā noliedza cēlonības objektīvo raksturu. Mūsu iedomu plūsma nav absolūts haoss: dažus objektus mēs uztveram kā spilgtus, dzīvus un stabilus, un ar to praktiskajai dzīvei pilnīgi pietiek. Jātiek tikai skaidrībā par to, ka praktiskās paļāvības avots ir nevis teorētiskas zināšanas, bet ticība. Ētikā Jūms izveidoja utilitārisma teoriju, definētams derīgumu par tikumības pamatkritēriju. Reliģijas filosofijā viņš aprobežojās ar pieņēmumu, ka Visumā valdošās kārtības cēloņiem ir zināma analoģija ar saprātu, taču noreidīja jebkādu mācību par Dievu un, atsaukdamies uz vēstures pieredzi, atzina, ka reliģija slikti ietekmē tikumību un sabiedrisko dzīvi. Jūma skepticisms visai ietekmēja tā laika un vēlāku laiku buržuāzijas locekļu pasaules izpratni, bet viņa agnosticisms ievērojami ietekmēja jaunāko laiku filosofiju, kļūstot par vienu no neopozitīvisma pamatavotiem.

Literatūra par šo tēmu

• Filozofijas vārdnīca. / red. Rozentāls M., Judins P. - Latvijas valsts izdevniecība: Rīga, 1964., 186.-187. lpp.

Resursi internetā par šo tēmu