Atšķirības starp "Koncentrācijas nometne" versijām

Versija, kas saglabāta 2009. gada 10. novembris, plkst. 07.03

Koncentrācijas nometne - no ārpasaules nošķirts un apsargāts, autonoms nometnes komplekss lielu ļaužu masu preventīvai aizturēšanai un izolēšanai (visbiežāk, bez izmeklēšanas procedūras un tiesas sprieduma). Vēsturē pirmo zināmo “reconcentrados”, jeb “koncentrācijas nometni” izveidoja Spānijas armijas ģenerālis Valeriano Veilers 1895. gadā, apspiežot sacelšanos Kubā. Pēc tam koncentrācijas nometnes masveidā sāka izmantot Lielbritānijas armija t.s. Būru kara laikā (1899.-1902.). Lai liegtu būru (holandiešu kolonisti Dienvidāfrikā) partizāniem iespēju saņemt pārtiku un izlūkošanas ziņas, ģenerālis lords Kitčeners pavēlēja britu armijai “iztīrīt” iekaroto Transvālu un Oranžas upes baseinu. Visi būru civiliedzīvotāji – vīrieši, sievietes, bērni, sirmgalvji, - tika izrauti no to mājām un ieslodzīti pie dzelzceļu tīkla atzarojumiem izveidotās koncentrācijas nometnēs. Būri, kuriem šīs nometnes kļuva par genocīda simbolu, tās dēvēja par “laagers”. Vacijā nacisti izveidoja plašu “Konzentrationslager” tīklu, sākotnēji to izmantojot politiskās opozīcijas izolēšanai, pēc tam vergu darba spēkam un, visubeidzot, lai iznīcinātu milzīgā daudzumā ebrejus, poļus, krievus, čigānus. No gandrīz 6 miljoniem nogalināto ebreju, divi miljoni gāja bojā lielākajā iznīcināšanas centrā Aušvicē (Osvencimā).