Atšķirības starp "Lafargs Pols" versijām
m |
m |
||
| 1. rindiņa: | 1. rindiņa: | ||
[[Attēls:Lafargue_1871.jpg|right|thumb|200px|]] | [[Attēls:Lafargue_1871.jpg|right|thumb|200px|]] | ||
| − | '''Pols Lafargs''' (''Paul Lafargue'', 1842.-1911.) - publicists, [[Sociālisms|sociālists]], Francijas un starptautiskās strādnieku kustības darbinieks. Viens no Francijas Strādnieku partijas dibinātājiem un vadītājiem. | + | '''Pols Lafargs''' (''Paul Lafargue'', 1842.-1911.) - ārsts, publicists, [[Sociālisms|sociālists]], Francijas un starptautiskās strādnieku kustības darbinieks. Viens no Francijas Strādnieku partijas dibinātājiem un vadītājiem. Aktīvs un radikāls [[Marksisms|marksisma]] propagandētājs. |
| − | Dzimis 1842. gada 15. janvārī Santjago de Kubā (''Santiago de Cuba''), Kubā, kafijas plantatoru [[Kreoli|kreolu]] ģimenē. Pamatizglītību guva Kubā. 1851. gadā ģimene pārcēlās uz dzīvi Bordo, kur viņš absolvēja liceju Tuluzā un uzsāka studijas Augstākajā medicīnas skolā Parīzē. | + | Dzimis 1842. gada 15. janvārī Santjago de Kubā (''Santiago de Cuba''), Kubā, kafijas plantatoru [[Kreoli|kreolu]] ģimenē. Pamatizglītību guva Kubā. 1851. gadā ģimene pārcēlās uz dzīvi Bordo, kur viņš absolvēja liceju Tuluzā un uzsāka studijas Augstākajā medicīnas skolā Parīzē (izslēgts no augstskolas 1865. gadā par piedalīšanos studentu demonstrācijā), izglītību pabeidza Londonā. Tur iepazinās ar [[Markss Kārlis|K.Marksu]] un aizrāvās ar tā mācību. 1868. gadā apprecējās ar Lauru Marksu. 1866. gadā iestājās [[I Internacionāle|I Internacionālē]], kļuva par ģenerālpadomes locekli (pārstāvēja Spāniju). 1870. gadā atgriezās Parīzē un pievērsās publicistikai (savās publikācijās presē aktīvi oponēja [[Anarhisms|anarhismam]]). Rakstīja par filosofijas, politiskās ekonomikas, feminisma, reliģijas un morāles vēstures, literatūras un valodniecības tēmām. Aktīvi piedalījās [[Parīzes Komūna]]s notikumos, bet 1871. gadā bēga uz Spāniju, kur apmetās uz dzīvi Madridē. 1872. gadā piedalījās I Internacionāles kongresā, kurā internacionāle saškēlās (oficiāli pašlikvidējās 1876. gadā). Laikā no 1873. līdz 1882. gadam dzīvoja Londonā, iztiku pelnīja kā fotolitogrāfijas darbnicas īpašnieks. Kopš 1880. gada avīzes ''L'Egalité'' redaktors. 1882. gadā atgriezās Parīzē (iztiku pelnīja, strādājot apdrošināšanas kompānijā). Piedalījās Francijas Strādnieku partijas izveidošanā un vadīšanā. 1891. gadā tika ievēlēts (par spīti tam, ka tai laikā bija aizturēts policijā) [[Nacionālā sapulce|parlamentā]] kā Lilles pilsētas deputāts. Viens no viens no [[II Internacionāle|II Internacionāles]] dibinātājiem. Mūža nogalē dzīvoja Dravejā (''Draveil, Seine-et-Oise'') pie Parīzes, nodarbojoties tikai ar politisko publicistiku. Miris 1911. 26. novembrī, izdarot pašnāvību - kopā ar savu sievu Lauru iedzerot indi (savā pirmsnāves vēstulē avīzei ''L'Humanite'' 04.12.1911. uzsvēra, ka aiziet no dzīves tāpēc, ka vecuma nespēka dēļ vairs nevarot cīnīties par strādnieku tiesībām un brīvību). |
| − | |||
| − | |||
==== Literatūra par šo tēmu ==== | ==== Literatūra par šo tēmu ==== | ||
Pašreizējā versija, 2009. gada 16. decembris, plkst. 10.07
Pols Lafargs (Paul Lafargue, 1842.-1911.) - ārsts, publicists, sociālists, Francijas un starptautiskās strādnieku kustības darbinieks. Viens no Francijas Strādnieku partijas dibinātājiem un vadītājiem. Aktīvs un radikāls marksisma propagandētājs.
Dzimis 1842. gada 15. janvārī Santjago de Kubā (Santiago de Cuba), Kubā, kafijas plantatoru kreolu ģimenē. Pamatizglītību guva Kubā. 1851. gadā ģimene pārcēlās uz dzīvi Bordo, kur viņš absolvēja liceju Tuluzā un uzsāka studijas Augstākajā medicīnas skolā Parīzē (izslēgts no augstskolas 1865. gadā par piedalīšanos studentu demonstrācijā), izglītību pabeidza Londonā. Tur iepazinās ar K.Marksu un aizrāvās ar tā mācību. 1868. gadā apprecējās ar Lauru Marksu. 1866. gadā iestājās I Internacionālē, kļuva par ģenerālpadomes locekli (pārstāvēja Spāniju). 1870. gadā atgriezās Parīzē un pievērsās publicistikai (savās publikācijās presē aktīvi oponēja anarhismam). Rakstīja par filosofijas, politiskās ekonomikas, feminisma, reliģijas un morāles vēstures, literatūras un valodniecības tēmām. Aktīvi piedalījās Parīzes Komūnas notikumos, bet 1871. gadā bēga uz Spāniju, kur apmetās uz dzīvi Madridē. 1872. gadā piedalījās I Internacionāles kongresā, kurā internacionāle saškēlās (oficiāli pašlikvidējās 1876. gadā). Laikā no 1873. līdz 1882. gadam dzīvoja Londonā, iztiku pelnīja kā fotolitogrāfijas darbnicas īpašnieks. Kopš 1880. gada avīzes L'Egalité redaktors. 1882. gadā atgriezās Parīzē (iztiku pelnīja, strādājot apdrošināšanas kompānijā). Piedalījās Francijas Strādnieku partijas izveidošanā un vadīšanā. 1891. gadā tika ievēlēts (par spīti tam, ka tai laikā bija aizturēts policijā) parlamentā kā Lilles pilsētas deputāts. Viens no viens no II Internacionāles dibinātājiem. Mūža nogalē dzīvoja Dravejā (Draveil, Seine-et-Oise) pie Parīzes, nodarbojoties tikai ar politisko publicistiku. Miris 1911. 26. novembrī, izdarot pašnāvību - kopā ar savu sievu Lauru iedzerot indi (savā pirmsnāves vēstulē avīzei L'Humanite 04.12.1911. uzsvēra, ka aiziet no dzīves tāpēc, ka vecuma nespēka dēļ vairs nevarot cīnīties par strādnieku tiesībām un brīvību).
Literatūra par šo tēmu
- Filozofijas vārdnīca. / red. Rozentāls M., Judins P. - Latvijas valsts izdevniecība: Rīga, 1964., 229. lpp.
- Leslie Derfler. Paul Lafargue and the flowering of French socialism 1882-1911. - Harvard University Press, Mass: Cambridge, 1998
- Поль Лафарг. Экономический детерминизм Карла Маркса. - КомКнига, 2007, - 296 lpp. ISBN 978-5-484-00629-8
