Atšķirības starp "Aberbergs Jānis" versijām
m |
m |
||
| 2. rindiņa: | 2. rindiņa: | ||
'''Jānis Āberbergs-Augškalns''' (1878.-1941.) - vēsturnieks, izglītības un pašvaldību darbinieks, Rīgas pilsētas domnieks un Izglītības nodaļas vadītājs, sociāldemokrātijas teorētiķis. | '''Jānis Āberbergs-Augškalns''' (1878.-1941.) - vēsturnieks, izglītības un pašvaldību darbinieks, Rīgas pilsētas domnieks un Izglītības nodaļas vadītājs, sociāldemokrātijas teorētiķis. | ||
| − | Dzimis 1878. gada 5. septembrī Iecavas pagasta "Pīlēs", zemnieku Jāņa un Doras Āberbergu-Augškalnu<ref>Ģimenei bija dubultuzvārds, taču ikdienā, dokumentus parakstot, lietoja vienu pašu Āberbergs, savukārt Jāņa un Doras bērni vairāk lietoja Augškalns, līdz pēc 2. Pasaules kara, dēlam Jānim izsniedzot dokumentus, ierēdnis svītroja "Āberbergs", atstājot tikai "Augškalns".</ref> ģimenē. Pamatizglītību guvis Duganes pagastskolā, mācības turpināja Bauskas reālskolā. Pēc reālskolas absolvēšanas un eksāmenu nokārtošanas palīgskolotājs Švitenes pagastskolā, pēc tam Sesavas pagastskolā. 1902. gadā iestājās [[LSDSP]] un kļuva par aktīvu [[Jaunā strāva|jaunstrāvnieku]], piedalījās [[1905. gada revolūcija]]s notikumos. 1911. gada 29. jūnijā apprecējās ar savu kolēģi Mariju Balodi (ģimenē 3 bērni: Valda, Rūta un Jānis). Pārcēlās uz Rīgu, kur kļuva par skolotāju strādnieku izglītības biedrības "Jonatans" skolā. 1915. gada vasarā, tuvojoties [[Pirmais pasaules karš|1. Pasaules kara]] frontei, netika mobilizēts (saskaņā ar likumdošanu, vienīgos vecāku dēlus nemobilizēja), bet tika norīkots par ierēdni dzelzceļa transporta daļā, līdz ar ģimeni evakuējot uz dzīvi un darbu Orlā. Ģimene atgriezās Latvijā 1919. gada pavasarī. Iestājās darbā par vēstures skolotāju Rīgas pilsētas 3. vidusskolā (kuras izveidošanā pats ņēma dalību). Nodibinoties Valsts Universitātei, Jānis Āberbergs uzsāka studijas Vēstures fakultātē (studijas nepabeidza). Kopā ar vēsturnieku grupu viņš piedalījās [[Latvijas senatnes pētīšanas biedrība]]s dibināšanā, nepārtraukti piedalījās tās darbā, ar lielu aizrautību piedalījās arheoloģisko pētījumu organizēšanā, bija aktīvs populārzinātniskā žurnāla "Latvijas saule" līdzstrādnieks. Kopā ar vēsturnieku Sprici Paegli viņš strādāja pie paraugu atlases pirmo etnogrāfiski pareizo latviešu rotas lietu pagatavošanai "Latvijas saules" darbnīcā. Sākot ar 1920. gadu Jānis Āberbergs aktīvi darbojās nu jau legālajā sociāldemokrātu partijā, iestājās par obligātu bezmaksas izglītību visiem bērniem līdz sešpadsmit gadu vecumam, vienotu skolu sistēmu ar vienotu vidējās izglītības kursu. Viens no [[Tautas Augstskola]]s idejas autoriem, dibinātājiem un ilggadīgs tās līdzstrādnieks. 1920. gadā viņu ievēlēja Rīgas pilsētas valdē un uzticēja vadīt Sociālās apgādes nodaļu (pēc darba pārtraukšanas Sociālās apgādes nodaļā, turpināja darboties slimo kasu starpbirojā, pildīdams starpbiroja priekšnieka vietnieka pienākumus). 1925. gadā viņu otro reizi ievēlēja Rīgas pilsētas valdē un uzticēja vadīt Izglītības nodaļu (Izglītības nodaļas pārziņā bija visas Rīgas skolas, teātri, muzeji un bibliotēkas). 1929. gadā pēc viņa iniciatīvas atvēra pirmo "grūti audzināmo bērnu" skolu Rīgā, kā arī izveidoja ''Rīgas pilsētas amatnieku skolu'' (kuru vēlāk pārveidoja par ''Rīgas pilsētas vakara tehnikumu''). Kā amatpersona viņš īsā laikā panāca lielu skaitu jaunu skolu būvēšanu, gan veco skolu apstākļu uzlabošanu, panāca silto brokastu ieviešanu skolās un vēl daudzus citus progresīvus jauninājumus. Pēc Āberberga iniciatīvas tika izveidots arī Rīgas Psihotehniskais institūts, ko izveidoja sadarbībā ar Valsts universitātes filoloģijas fakultātes pedagoģijas nodaļu. 1932. gadā kļuva par Rīgas domes Kultūras nodaļas (kas pārzināja īpatnējās skolas, bibliotēkas, muzejus un teātrus) vadītāju. Viņa draugu lokā bija dzelzceļa ārsts Kārlis Barons, mākslinieks Vilhelms Purvītis, dzejnieks Jānis Rainis u.c. tai laikā prominentas personas. Bija arī Rīgas pilsētas valdes Žūpības apkarošanas komisijas vadītājs un organizēja pirmos sistemātiskos pasākumus cīņai ar alkoholismu: ierobežoja alkohola tirdzniecības laiku, likvidēja dzertuves strādnieku rajonos, ierīkoja pirmo dzērāju ārstēšanas punktu. Pēc Ulmaņa apvērsuma atlaists no darba Rīgas domē. Strādāja Valsts Vēstures arhīvā. Šai laikā viņš sarakstīja vairākus zinātniskus rakstus par Iecavas baznīcas vēsturi, Daugavas salu vēsturi un vairākas mazāka apjoma publikācijas.<ref>Pēc Jāņa Aberberga-Augškalna nāves tā manuskriptus ģimene nodeva Misiņa bibliotekai līdz ar lielāko daļu viņa mājas bibliotekas.</ref> 1940.-1941. gados Iecavas pagasta izpildkomitejas priekšsēdētājs. 1941. gadā naktī no 1. uz 2. septembri Jānis Aberbergs tika apcietināts, ieslodzīts Bauskas cietumā un tad līdz ar 47 citiem aizdomās par sadarbību ar padomju režīmu turētajiem nošauts bez tiesas Vecsaules silā. Aprakts masu kapā (kapavieta nav zināma). | + | Dzimis 1878. gada 5. septembrī Iecavas pagasta "Pīlēs", zemnieku Jāņa un Doras Āberbergu-Augškalnu<ref>Ģimenei bija dubultuzvārds, taču ikdienā, dokumentus parakstot, lietoja vienu pašu Āberbergs, savukārt Jāņa un Doras bērni vairāk lietoja Augškalns, līdz pēc 2. Pasaules kara, dēlam Jānim izsniedzot dokumentus, ierēdnis svītroja "Āberbergs", atstājot tikai "Augškalns", uz kā pamata LPSR tiersa dubultuzvārdu likvidēja (kaut viņa sieva un 1943. gadā dzimusi meita turpināja būt ar dubultuzvārdu.</ref> ģimenē. Pamatizglītību guvis Duganes pagastskolā, mācības turpināja Bauskas reālskolā. Pēc reālskolas absolvēšanas un eksāmenu nokārtošanas palīgskolotājs Švitenes pagastskolā, pēc tam Sesavas pagastskolā. 1902. gadā iestājās [[LSDSP]] un kļuva par aktīvu [[Jaunā strāva|jaunstrāvnieku]], piedalījās [[1905. gada revolūcija]]s notikumos. 1911. gada 29. jūnijā apprecējās ar savu kolēģi Mariju Balodi (ģimenē 3 bērni: Valda, Rūta un Jānis). Pārcēlās uz Rīgu, kur kļuva par skolotāju strādnieku izglītības biedrības "Jonatans" skolā. 1915. gada vasarā, tuvojoties [[Pirmais pasaules karš|1. Pasaules kara]] frontei, netika mobilizēts (saskaņā ar likumdošanu, vienīgos vecāku dēlus nemobilizēja), bet tika norīkots par ierēdni dzelzceļa transporta daļā, līdz ar ģimeni evakuējot uz dzīvi un darbu Orlā. Ģimene atgriezās Latvijā 1919. gada pavasarī. Iestājās darbā par vēstures skolotāju Rīgas pilsētas 3. vidusskolā (kuras izveidošanā pats ņēma dalību). Nodibinoties Valsts Universitātei, Jānis Āberbergs uzsāka studijas Vēstures fakultātē (studijas nepabeidza). Kopā ar vēsturnieku grupu viņš piedalījās [[Latvijas senatnes pētīšanas biedrība]]s dibināšanā, nepārtraukti piedalījās tās darbā, ar lielu aizrautību piedalījās arheoloģisko pētījumu organizēšanā, bija aktīvs populārzinātniskā žurnāla "Latvijas saule" līdzstrādnieks. Kopā ar vēsturnieku Sprici Paegli viņš strādāja pie paraugu atlases pirmo etnogrāfiski pareizo latviešu rotas lietu pagatavošanai "Latvijas saules" darbnīcā. Sākot ar 1920. gadu Jānis Āberbergs aktīvi darbojās nu jau legālajā sociāldemokrātu partijā, iestājās par obligātu bezmaksas izglītību visiem bērniem līdz sešpadsmit gadu vecumam, vienotu skolu sistēmu ar vienotu vidējās izglītības kursu. Viens no [[Tautas Augstskola]]s idejas autoriem, dibinātājiem un ilggadīgs tās līdzstrādnieks. 1920. gadā viņu ievēlēja Rīgas pilsētas valdē un uzticēja vadīt Sociālās apgādes nodaļu (pēc darba pārtraukšanas Sociālās apgādes nodaļā, turpināja darboties slimo kasu starpbirojā, pildīdams starpbiroja priekšnieka vietnieka pienākumus). 1925. gadā viņu otro reizi ievēlēja Rīgas pilsētas valdē un uzticēja vadīt Izglītības nodaļu (Izglītības nodaļas pārziņā bija visas Rīgas skolas, teātri, muzeji un bibliotēkas). 1929. gadā pēc viņa iniciatīvas atvēra pirmo "grūti audzināmo bērnu" skolu Rīgā, kā arī izveidoja ''Rīgas pilsētas amatnieku skolu'' (kuru vēlāk pārveidoja par ''Rīgas pilsētas vakara tehnikumu''). Kā amatpersona viņš īsā laikā panāca lielu skaitu jaunu skolu būvēšanu, gan veco skolu apstākļu uzlabošanu, panāca silto brokastu ieviešanu skolās un vēl daudzus citus progresīvus jauninājumus. Pēc Āberberga iniciatīvas tika izveidots arī Rīgas Psihotehniskais institūts, ko izveidoja sadarbībā ar Valsts universitātes filoloģijas fakultātes pedagoģijas nodaļu. 1932. gadā kļuva par Rīgas domes Kultūras nodaļas (kas pārzināja īpatnējās skolas, bibliotēkas, muzejus un teātrus) vadītāju. Viņa draugu lokā bija dzelzceļa ārsts Kārlis Barons, mākslinieks Vilhelms Purvītis, dzejnieks Jānis Rainis u.c. tai laikā prominentas personas. Bija arī Rīgas pilsētas valdes Žūpības apkarošanas komisijas vadītājs un organizēja pirmos sistemātiskos pasākumus cīņai ar alkoholismu: ierobežoja alkohola tirdzniecības laiku, likvidēja dzertuves strādnieku rajonos, ierīkoja pirmo dzērāju ārstēšanas punktu. Pēc Ulmaņa apvērsuma atlaists no darba Rīgas domē. Strādāja Valsts Vēstures arhīvā. Šai laikā viņš sarakstīja vairākus zinātniskus rakstus par Iecavas baznīcas vēsturi, Daugavas salu vēsturi un vairākas mazāka apjoma publikācijas.<ref>Pēc Jāņa Aberberga-Augškalna nāves tā manuskriptus ģimene nodeva Misiņa bibliotekai līdz ar lielāko daļu viņa mājas bibliotekas.</ref> 1940.-1941. gados Iecavas pagasta izpildkomitejas priekšsēdētājs. 1941. gadā naktī no 1. uz 2. septembri Jānis Aberbergs tika apcietināts, ieslodzīts Bauskas cietumā un tad līdz ar 47 citiem aizdomās par sadarbību ar padomju režīmu turētajiem nošauts bez tiesas Vecsaules silā. Aprakts masu kapā (kapavieta nav zināma). |
==== Atsauces un paskaidrojumi ==== | ==== Atsauces un paskaidrojumi ==== | ||
Versija, kas saglabāta 2010. gada 26. janvāris, plkst. 09.57
Jānis Āberbergs-Augškalns (1878.-1941.) - vēsturnieks, izglītības un pašvaldību darbinieks, Rīgas pilsētas domnieks un Izglītības nodaļas vadītājs, sociāldemokrātijas teorētiķis.
Dzimis 1878. gada 5. septembrī Iecavas pagasta "Pīlēs", zemnieku Jāņa un Doras Āberbergu-Augškalnu[1] ģimenē. Pamatizglītību guvis Duganes pagastskolā, mācības turpināja Bauskas reālskolā. Pēc reālskolas absolvēšanas un eksāmenu nokārtošanas palīgskolotājs Švitenes pagastskolā, pēc tam Sesavas pagastskolā. 1902. gadā iestājās LSDSP un kļuva par aktīvu jaunstrāvnieku, piedalījās 1905. gada revolūcijas notikumos. 1911. gada 29. jūnijā apprecējās ar savu kolēģi Mariju Balodi (ģimenē 3 bērni: Valda, Rūta un Jānis). Pārcēlās uz Rīgu, kur kļuva par skolotāju strādnieku izglītības biedrības "Jonatans" skolā. 1915. gada vasarā, tuvojoties 1. Pasaules kara frontei, netika mobilizēts (saskaņā ar likumdošanu, vienīgos vecāku dēlus nemobilizēja), bet tika norīkots par ierēdni dzelzceļa transporta daļā, līdz ar ģimeni evakuējot uz dzīvi un darbu Orlā. Ģimene atgriezās Latvijā 1919. gada pavasarī. Iestājās darbā par vēstures skolotāju Rīgas pilsētas 3. vidusskolā (kuras izveidošanā pats ņēma dalību). Nodibinoties Valsts Universitātei, Jānis Āberbergs uzsāka studijas Vēstures fakultātē (studijas nepabeidza). Kopā ar vēsturnieku grupu viņš piedalījās Latvijas senatnes pētīšanas biedrības dibināšanā, nepārtraukti piedalījās tās darbā, ar lielu aizrautību piedalījās arheoloģisko pētījumu organizēšanā, bija aktīvs populārzinātniskā žurnāla "Latvijas saule" līdzstrādnieks. Kopā ar vēsturnieku Sprici Paegli viņš strādāja pie paraugu atlases pirmo etnogrāfiski pareizo latviešu rotas lietu pagatavošanai "Latvijas saules" darbnīcā. Sākot ar 1920. gadu Jānis Āberbergs aktīvi darbojās nu jau legālajā sociāldemokrātu partijā, iestājās par obligātu bezmaksas izglītību visiem bērniem līdz sešpadsmit gadu vecumam, vienotu skolu sistēmu ar vienotu vidējās izglītības kursu. Viens no Tautas Augstskolas idejas autoriem, dibinātājiem un ilggadīgs tās līdzstrādnieks. 1920. gadā viņu ievēlēja Rīgas pilsētas valdē un uzticēja vadīt Sociālās apgādes nodaļu (pēc darba pārtraukšanas Sociālās apgādes nodaļā, turpināja darboties slimo kasu starpbirojā, pildīdams starpbiroja priekšnieka vietnieka pienākumus). 1925. gadā viņu otro reizi ievēlēja Rīgas pilsētas valdē un uzticēja vadīt Izglītības nodaļu (Izglītības nodaļas pārziņā bija visas Rīgas skolas, teātri, muzeji un bibliotēkas). 1929. gadā pēc viņa iniciatīvas atvēra pirmo "grūti audzināmo bērnu" skolu Rīgā, kā arī izveidoja Rīgas pilsētas amatnieku skolu (kuru vēlāk pārveidoja par Rīgas pilsētas vakara tehnikumu). Kā amatpersona viņš īsā laikā panāca lielu skaitu jaunu skolu būvēšanu, gan veco skolu apstākļu uzlabošanu, panāca silto brokastu ieviešanu skolās un vēl daudzus citus progresīvus jauninājumus. Pēc Āberberga iniciatīvas tika izveidots arī Rīgas Psihotehniskais institūts, ko izveidoja sadarbībā ar Valsts universitātes filoloģijas fakultātes pedagoģijas nodaļu. 1932. gadā kļuva par Rīgas domes Kultūras nodaļas (kas pārzināja īpatnējās skolas, bibliotēkas, muzejus un teātrus) vadītāju. Viņa draugu lokā bija dzelzceļa ārsts Kārlis Barons, mākslinieks Vilhelms Purvītis, dzejnieks Jānis Rainis u.c. tai laikā prominentas personas. Bija arī Rīgas pilsētas valdes Žūpības apkarošanas komisijas vadītājs un organizēja pirmos sistemātiskos pasākumus cīņai ar alkoholismu: ierobežoja alkohola tirdzniecības laiku, likvidēja dzertuves strādnieku rajonos, ierīkoja pirmo dzērāju ārstēšanas punktu. Pēc Ulmaņa apvērsuma atlaists no darba Rīgas domē. Strādāja Valsts Vēstures arhīvā. Šai laikā viņš sarakstīja vairākus zinātniskus rakstus par Iecavas baznīcas vēsturi, Daugavas salu vēsturi un vairākas mazāka apjoma publikācijas.[2] 1940.-1941. gados Iecavas pagasta izpildkomitejas priekšsēdētājs. 1941. gadā naktī no 1. uz 2. septembri Jānis Aberbergs tika apcietināts, ieslodzīts Bauskas cietumā un tad līdz ar 47 citiem aizdomās par sadarbību ar padomju režīmu turētajiem nošauts bez tiesas Vecsaules silā. Aprakts masu kapā (kapavieta nav zināma).
Satura rādītājs
Atsauces un paskaidrojumi
- ↑ Ģimenei bija dubultuzvārds, taču ikdienā, dokumentus parakstot, lietoja vienu pašu Āberbergs, savukārt Jāņa un Doras bērni vairāk lietoja Augškalns, līdz pēc 2. Pasaules kara, dēlam Jānim izsniedzot dokumentus, ierēdnis svītroja "Āberbergs", atstājot tikai "Augškalns", uz kā pamata LPSR tiersa dubultuzvārdu likvidēja (kaut viņa sieva un 1943. gadā dzimusi meita turpināja būt ar dubultuzvārdu.
- ↑ Pēc Jāņa Aberberga-Augškalna nāves tā manuskriptus ģimene nodeva Misiņa bibliotekai līdz ar lielāko daļu viņa mājas bibliotekas.
Fotogrāfijas
Marija Aberbergs-Augškalns ar saviem skolēniem. Iecava. 50. gadu sākums.
Literatūra par šo tēmu
- Augškalns-Aberbergs J. Latvijas sociāldemokrātiskā strādnieku partija: Vēsturisks atskats. - Nākotnes kultūra: Rīga, 1929.
- Latvijas enciklopēdija. – Rīga, 2002, 1. sēj., 19. lpp.
- Heinrihs Strods. Latvijas pirmās padomju okupācijas aktīvistu vajāšanas. // Latvijas Vēsturnieku komisijas raksti. 16. sējums "Okupētā Latvija 20. gadsimta 40. gados". - Latvijas vēstures institūta apgāds: Rīga, 2005.
