Atšķirības starp "Kultūra" versijām

Versija, kas saglabāta 2010. gada 8. februāris, plkst. 12.31

Jēdziens kultūra veidojies no latīņu valodas vārdiem colo, colers (audzēt, iekopt zemi, nodarboties ar zemkopību), cultus (kopšana, apstrādāšana, godināšana) un sākotnēji apzīmēja zemes, augsnes apstrādāšanu. Vēlāk to sāka lietot cilvēku izglītības, audzināšanas, garīgas attīstības (izkoptības) apzīmēšanai. Zinātniska jēdziena statusu kultūra ieguva XVIII. gs. Kultūru varētu interpretēt kā cilvēcības formu, eksistences veidu un tehnoloģiju, kas realizējas noteiktās mentalitātes formām, eksistenciālajos arhetipos (cilvēka darbības un pasaules skatījuma pirmtēlos) un visā to lietu un parādību kopumā, kuru varētu saukt par konkrēti vēsturisko “cilvēcisko pasauli”.

Franču apgaismībā un vācu klasiskajā filozofijā rodami aizsākumi kultūras izpratnei, kas pamatojas uz pretstatu “daba-kultūra”. Kultūra tika uzskatīta par audzināšanas pamatu un avotu pretstatā dzīves skolai, kurā cilvēks veidojas stihiski, apkārtējo apstākļu ietekmē. Kultūra ir viss, ko cilvēks radījis savas eksistences cilvēciskošanas aspektā. Šis viedoklis zināmā mērā saglabājies līdz pat mūsdienām. Tas atspoguļojas koncepcijās, kas uzsver, ka kultūra ir cilvēciskotā pasaule, kurā konkrēti vēsturiskās cilvēcības formās, eksistences veidos un tehnoloģijās atklājas cilvēka būtība un sūtība. Jebkuri priekšmeti, parādības, attiecības utt. iekļaujas kultūrā tad un tiktāl, kad un ciktāl tie iegūst cilvēcības formas, t.i., cilvēki tiem piešķir cilvēcisku nozīmību un jēgu. Kultūra kā polimorfa un polifunkcionāla parādība ir daudzu zinātņu interešu objekts. Katra no tām atbilstoši izvirzītajiem mērķiem un uzdevumiem veido savu ideālu (abstraktu) kultūras modeli, pēta to noteiktā aspektā: akcentē konkrētas iezīmes, struktūras īpatnības, funkcionēšanas likumsakarības. Rezultātā veidojas dažādas kultūras koncepcijas: priekšmetiski aprakstošā, aksioloģiskā, funkcionālā, dinamiskā u.c. Priekšmetiski aprakstošās izpratnes ietvaros kultūra ir līdzīga milzu krātuvei, kurā savākts viss, ko radījusi cilvēce savas pastāvēšanas laikā. Izskatās, ka kultūra ir kaut kas nenoteikts, nepārskatāms, pretrunīgs. Problēmas rada cilvēku pārveidotā daba – vai tā arī ir kultūra? Ja ir, tad šī koncepcija nonāk pretrunā ar savu pretnostatījumu “natura-cultura”. Nedaudz citu pieeju piedāvā tā saucamā aksioloģiskā kultūras koncepcija: kultūras jomu neveido jebkuri cilvēces radīti produkti, bet tikai tie, kam ir pozitīva vērtība sabiedrības dzīvē. Problēma: vai iespējams visu un visos laikos atzīts kritērijs, kas ļautu cilvēces radīto sadalīt kultūrā un antikultūrā, kas nekļūdīgi uzrādītu humāno, nepieciešamo, vajadzīgo, nozīmīgo un noderīgo cilvēku dzīvē, atšķeļot visu, kas atraisa cietsirdību, barbarismu, netaisnību, fanātismu un tumsonību? Subjektīvi traktējot “vērtības”, neizbēgamas ir galējības. Funkcionālā koncepcija kultūru interpretē kā specifiski cilvēcisku darbības realizēšanas veidu, kas aptver nebioloģiskā ceļā radītos līdzekļus un mehānismus, ar kuru palīdzību cilvēki kooperatīvas eksistences procesā risina tiem izvirzītās daudzveidīgās problēmas. Kultūra šajā aspektā ir tehnoloģiska šī vārda visplašākajā nozīmē, jo tā aptver ne tikai līdzekļus mijiedarbībai ar dabu, bet arī uzvedības regulācijas, komunikācijas u.c. līdzekļus. Kultūras funkcionālai koncepcijai tuva ir pieeja, kas kultūru skata kā cilvēces vēsturiskās pieredzes akumulācijas procesu, kā pārindividuālu (transindividuālu) cilvēces atmiņas glabāšanas, uzturēšanas un nodošanas veidu, ko pastāvīgi atdzīvina cilvēku aktīva darbība. Dinamiskās kultūras ietvaros kultūra tiek skatīta kā radoša, aktīva cilvēku (grupu, visas sabiedrības) darbība, apgūstot pasauli, kuras gaitā tiek radītas, saglabātas, sadalītas un patērētas sociālās vērtības un normas, kā arī šo vērtību un normu kopums kā priekšmetiskota radoša darbība. Šīs koncepcijas adepti uzsver, ka kultūra tagad tiek aplūkota kā process. Radošā darbībā, no vienas puses, notiek indivīdu socializācija, sabiedrības pieredzes interiorizācija un, no otras puses, indivīda iekšējo, garīgo bagātību eksteriorizācija – realizācija sabiedrības dzīvē. Tā ir cilvēces bagātību apgūšana un radoša atjaunošana vienlaikus kā individam un kā personībai. Personība ir saistposms starp pagātni un nākotni, ar tās starpniecību notiek pārmantojamība, pēctecība, novācija. Radošu darbību no cilvēku darbības kopumā iespējams izdalīt, noskaidrojot tai piemītošo specifiku un būtību, atklājot tās dziļākās sakarības. No darbības apjoma – kvanitātes nav atkarīgs, vai darbībai ir jaunrades vai reproduktīvs raksturs. Kvalitatīvais raksturojums ir noteicošais, iekļaujot kultūrā cilvēku darbības dažādus veidus, līdzekļus un rezultātus: darbarīkus, darbības standartus, uzvedības normas, priekšstatus par labo un ļauno, skaisto un neglīto, komunikācijas līdzekļus, sadzīves priekšmetus, paražas utt. Visu šo veidojumu saistība ar kultūru izpaužas spriedumos par to pilnības, izkoptības pakāpi, izceļot kvalitatīvo pusi un apejot kvantitatīvo. Izvērtējot un salīdzinot dažādu laikmetu kultūras, tiek ņemta vērā darbarīku pilnība, nevis to skaits, zinātnes izstrādņu, mākslas darbu satura un formas vērtība, ideju novitāte un nozīmība, nevis šo darbu tirāža. No šejienes tiek secināts, ka radošas darbības noteicošā pazīme ir tās kvalitāte. Kultūra tādā gadījumā ir darbības kvalitatīvs raksturojums (sistēmīpašība). Taču darbība nepastāv atsevišķi no subjekta, tā ir cilvēka būtības izpausme. Radoša darbība un cilvēks dziļākajā būtībā ir vienība, kurā noteicošais ir cilvēks. Kultūra ir cilvēka attīstības, tā cilvēciskuma sintētisks raksturojums, attālināšanās mērs no dzīvnieciskuma. Līdz ar to jēdziens “kultūra” atgūst savu etimoloģisko nozīmi: pilnveidots, apstrādāts, attīstīts.

Skat arī arheoloģiskā kultūra