Atšķirības starp "Tradīcija" versijām

Versija, kas saglabāta 2010. gada 8. februāris, plkst. 12.35

Tradīcija (lat. traditio - "nodošana, vēstījums") - plašākajā nozīmē tiek interpretēta kā viss vēsturiskais mantojums, kas aptver visu sabiedrības filoģenēzi. Šaurākā nozīmē tradīcija ir tikai tie mantojuma fragmenti, kuri ir saglabājušies tagadnē un ar to cieši savijušies. Principā tradīcija ir sabiedrības pieredzes uzkrāšanas, saglabāšanas un tālāknodošanas mehānisms.

Tradīcija nodrošina pārmantojamību, pēctecību, recepcepciju, taču tradīciju nozīme sabiedrības dzīvē neaprobežojas ar šīm funkcijām. Tās piedalās sabiedrības dažādu dzīves jomu sakārtošanā, stabilizēšanā, kā arī tās viengabalainības, nepārtrauktības un kvalitatīvās noteiktības nodrošināšanā. Tradīcijas efektīvi darbojas gan haosa un neorganizētības ierobežošanā, gan sociālo orientieru nenoteiktības novēršanā. Tradīcijas nodrošina individuālās pieredzes transformāciju un iekļaušanu kolektīvajā pieredzē, un otrādi – ar tradīciju starpniecību indivīds apgūst ne tikai grupas un sabiedrības, bet arī visas cilvēces pieredzi, turklāt uzreiz koncentrētā, sintezētā veidā.