Atšķirības starp "Konverģences teorija" versijām

Pašreizējā versija, 2010. gada 8. februāris, plkst. 14.17

Konverģences teorija (lat. convergere - savstarpēji tuvoties, tiekties saiet kopā) - modernizācijas teorijas paveids. Radās XX gs. 50.-60. gadu mijā, panīka 70. un cieta sakāvi 80. gadu beigās. Šīs teorijas galvenā atziņa: mūsdienīgu tehnoloģiju determinēts kapitālisms un sociālisms ekonomiski un politiski tuvinās, iegūstot līdzīgas iezīmes un īpašības. Abas sistēmas pakāpeniski sintezējas, veidojot kaut kādu trešo formu.

XX gs. gadsimta pašā nogalē bija mēģinājumi atjaunot konverģences ideju un to pielāgot postsociālisma valstīm. Kopš astoņdesmito gadu beigām, kad acīmredzams kļuva sociālisma sistēmas sabrukums, intensīvi tika diskutēts par postsociālisma valstu turpmākās attīstības optimālajiem ceļiem. Radikāli noskaņotie teorētiķi – tā saucamās „šoka terapijas” piekritēji, ieteica ar straujām kardinālām reformām likvidēt visas vecās struktūras un institūtus, tādējādi atbrīvojot vietu jaunajam. Neokonverģences aizstāvji, brīdināja, ka strauja, radikāla un pat revolucionāra, īsā laikā veikta, ar atbilstošu likumdošanu nesagatavota un jaunizveidotiem institūtiem nenodrošināta pāreja uz brīvā tirgus attiecībām, neizbēgami radīs „mežonīgā” kapitālisma recidīvus, kuri izraisīs ķēdes reakciju: sociālus konfliktus un satricinājumus, bet tie savukārt – sociālekonomiskus zaudējumus, attīstības tempa palēnināšanos vai pat apsīkumu un kritienu atpakaļ. Pēc neokonverģences piekritēju domām, modernizācijai, t.i., pārejai uz mūsdienīgu sabiedrību jānotiek lēnām, pakāpeniski, saglabājot un tik ilgi izmantojot vecās struktūras un institūtus, līdz būs izveidojusies jaunā sistēma. Nav jāsteidzas ar visaptverošu privatizāciju, valsts īpašumā jāpaliek ievērojamai materiālo resursu daļai. Mūsdienīgi (pēc Rietumu parauga) apsaimniekojot valsts kapitālu vai tā daļas, ir jānodrošina: darbaspējīgo nodarbinātība, sociālās drošības garantijas, kultūras, izglītības un veselības aizsardzības sfēru normāla funkcionēšana. Pieļaujama valsts iejaukšanās ekonomiskajos procesos, saglabājot centralizētas plānošanas un regulēšanas elementus utt.. Tika atgādināts, ka Rietumu attīstības modelis nav vienīgais atdarināšanas cienīgais; ka paraugam var kalpot arī Japānas un Austrumāzijas „tīģeru” pieredze. Gan konverģences aizstāvjiem, gan viņu oponentiem ir vērā ņemami argumenti, kuru patiesumu apliecinās postsociālisma valstu turpmākā attīstība.

Literatūra par šo tēmu

• Штомка П. Социология социальных изменений. - Москва, 1996

Resursi internetā par šo tēmu