Atšķirības starp "Dirkheims Emīls" versijām

No ''Vēsture''
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
m
m
 
6. rindiņa: 6. rindiņa:
 
Pievienojas viedoklim, ka sociālā realitāte pakļauta universālai dabas kārtībai un attīstās saskaņā ar noteiktiem vispārīgiem dabas likumiem. Meklējot sociālo saišu avotus, E.Dirkems pievērsās darba dalīšanai, kas viņaprāt ir vispārbioloģiska parādība un izpaužas kā organiskās dabas likums. Evolūcijas galveno virzienu nosaka tas, ka laika gaitā padziļinās, kļūst arvien sarežģītāka darba dalīšana: diferencētāki kļūst darba uzdevumi, pienākumi un lomas. Šī tendence ir saistīta ar demogrāfiskiem faktoriem: iedzīvotāju pieaugums palielina iedzīvotāju fizisko „blīvumu” un pastiprina morālo „blīvumu”, t.i., intensificē kontaktus, veicina saskari, nostiprina sociālās saites, rada solidaritāti. Sabiedrība savā ceļā virzās no „mehāniskās” solidaritātes uz „organisko” solidaritāti, kas raksturīga mūsdienu sabiedrībai. Uzskatīja, ka socioloģijai esot jāpēta sabiedrību kā īpašu garīgu kopumu, kā likumi atšķiras no individuālās psihes darbības likumsakarībām. Sabiedrību uzskatīja par ''sui generis'' – īpašu realitāti. Tā atšķiras ne vien no fizikālās, ķīmiskās un bioloģiskās, bet arī no psiholoģiskās realitātes. Sabiedrība ir kolektīva (visiem kopīgs) apziņa – kolektīvu priekšstatu kopums, kas izstrādājas, indivīdiem savā starpā mijiedarbojoties. Tātad sabiedrība ir savdabīga kopēja būtne, kas aptver visus atsevišķos indivīdus, bet no tiem nesastāv. Socioloģijas pētījumu priekšmets jeb sociālie fakti ir šie kolektīvie priekšstati. Sociālos faktus nevar izskaidrot nedz bioloģija, kas, piemēram, ar priekšstatiem nenodarbojas, nedz arī individuālā psiholoģija, jo kolektīvie priekšstati ir kaut kas vairāk un kaut kas cits nekā individuālie priekšstati. Kolektīvais kvalitatīvi atšķiras no individuālā, lai gan ārpus tā neeksistē. Tas izskaidrojams ar “radošo sintēzi”: daba, nemitīgi attīstīdamās, no vienkāršākām sistēmām veido arvien sarežģītākas. No individuālajiem priekšstatiem šajā sintēzē top kolektīvā apziņa – jauna realitāte. Tajā gan ietilpst individuālie psihiskie fenomeni, taču kopums no sastāvdaļām atšķiras. Akcentēja sabiedrības noteicošo varu pār indivīdu un viņa psihi. Viss cilvēciskais cilvēkā nāk no sabiedrības, un cilvēka sociālā daba vienmēr ir vēsturiski konkrētas sabiedrības spogulis. Civilizētā sabiedrībā valda organiskā solidaritāte, kas balstas uz darba dalīšanu. Ar to ir saistīta indivīdu diferencēšanās un individualitātes parādīšanas. Pati darba dalīšana ir sabiedrības attīstības produkts. Tā ir atkarīga satiksmes ceļu apjoma, kolektīvās apziņas un iedzīvotāju blīvuma. Ar sabiedrības apjomu Dirkheims saprata tās locekļu skaitlisko kopumu. Materiālais blīvums ir cilvēku skaits, kas apdzīvo konkrētu teritoriju, morālais blīvums — komunikāciju un citu saišu intensitāte starp indivīdiem. Lai sabiedrība varētu pastāvēt, tajā jābūt pietiekami ciešām solidaritātes saitēm starp indivīdiem, izdalot divus solidaritātes pamatveidus, kas raksturīgi atšķirīgiem kultūrvēsturiskiem sabiedrību tipiem. Arhaiskajā - sabiedrībā bez rakstības, - valdījusi mehāniskā solidaritāte, mūsdienu sabiedrībā - organiskā solidaritāte. Mehāniskā solidaritāte izriet no vienas cilts locekļu personību vienādības, šie cilvēki ir līdzīgi cits citam psiholoģiskā ziņā un tāpēc faktiski aizstājami. Viņi nav individualitātes, indivīdu apziņas saturu veido tā saucamie kolektīvie priekšstati - ticējumu, normu, paradumu, tradīciju un jūtu kopums, ko radījusi pati sabiedrība ilgā vēsturiskās attīstības gaitā un kas ir kopīgi visiem iedzīvotājiem neatkarīgi no viņu dzīvesvietas un nodarbošanās. Konkrētie kolektīvie priekšstati veido sabiedrības psiholoģisko tipu. Tie ir aktīvi, attiecībā pret indivīdiem imperatīvi (piespiedoši, pavēloši), viņu dzīvi un sociālo uzvedību regulējoši. Iindividuālās apziņas ir pilnīgi "sakusušas" kolektīvajā apziņā, kas apņem visu sociālo esamību. Pirmatnējo sabiedrību vieno arī lielākajam vairumam cilvēku kopīgi pārdzīvojamās jūtas, kas ir saistītas ar sabiedrībā valdošajiem imperatīviem un aizliegumiem. Kolektīvo uzvedības priekšrakstu pārkāpšana ir saistīta ar sabiedrības jūtu aizskaršanu, un pret pārkāpēju nenovēršami tiek lietotas sankcijas. Jo spēcīgāka kolektīvā apziņa, jo smagāks sods gaida vaininieku. Jo plašāka kolektīvās apziņas sfēra, jo vairāk noteikumu un aizliegumu pastāv sabiedrībā. Pieļaujams un taisnīgs arhaiskajā sabiedrībā skaitās tikai tas, kas atbilst kolektīvajiem priekšstatiem. Soda sankciju mērķis ir apmierināt un gandarīt kāda indivīda vai grupas nepieļaujamās uzvedības dēļ aizskartās kolektīvās jūtas. Arī mūsdienu cilvēka apziņā saglabājas noteikti kolektīvi priekšstati, kas ir mehāniskās solidaritātes ekvivalents, lai ari to sfēra būtiski sašaurinās. Šie kolektīvie priekšstati izpaužas kā kopīgi ticējumi un vērtības. Kopīgo ticējumu un vērtību sfēras pārmērīga sašaurināšanās varētu draudēt sabiedrībai ar dezintegrāciju, tāpēc kolektīvi apziņas elementi ir obligāts sabiedrības daudzmaz normālas funkcionēšanas priekšnosacījums. Arhaiskajai sabiedrībai attīstoties un mainoties: jo vairāk darba, tirdzniecības, konkurences un citu attiecību veidojas starp sabiedrības locekļiem, jo augstāks morālais blīvums, kas rada cīņu par eksistenci. Šīs dilemmas mierīgs atrisinājums ir sabiedrības diferencēšanās, kura specializē indivīdu, rodas darba dalīšana, kas atļauj katram indivīdam ieņemt savu vietu sabiedrības struktūrā un veikt sabiedrībai nepieciešamu funkciju. Radusies specializācija veicina cilvēku kooperāciju, tie kļūst nepieciešami cits citam, jo katrs dod ieguldījumu visu citu dzīvē - rodas organiskā solidaritāte. Savukārt organiskās solidaritātes pavadonis ir individuālās apziņas attīstība - cilvēks sāk domāt un just patstāvīgi, atplaukst viņa personība, atraisās "es". Cilvēka uzvedība kļūst brīvāka. To vada individuāli atšķirīgie vēlmes, intereses, nolūki un mērķi.
 
Pievienojas viedoklim, ka sociālā realitāte pakļauta universālai dabas kārtībai un attīstās saskaņā ar noteiktiem vispārīgiem dabas likumiem. Meklējot sociālo saišu avotus, E.Dirkems pievērsās darba dalīšanai, kas viņaprāt ir vispārbioloģiska parādība un izpaužas kā organiskās dabas likums. Evolūcijas galveno virzienu nosaka tas, ka laika gaitā padziļinās, kļūst arvien sarežģītāka darba dalīšana: diferencētāki kļūst darba uzdevumi, pienākumi un lomas. Šī tendence ir saistīta ar demogrāfiskiem faktoriem: iedzīvotāju pieaugums palielina iedzīvotāju fizisko „blīvumu” un pastiprina morālo „blīvumu”, t.i., intensificē kontaktus, veicina saskari, nostiprina sociālās saites, rada solidaritāti. Sabiedrība savā ceļā virzās no „mehāniskās” solidaritātes uz „organisko” solidaritāti, kas raksturīga mūsdienu sabiedrībai. Uzskatīja, ka socioloģijai esot jāpēta sabiedrību kā īpašu garīgu kopumu, kā likumi atšķiras no individuālās psihes darbības likumsakarībām. Sabiedrību uzskatīja par ''sui generis'' – īpašu realitāti. Tā atšķiras ne vien no fizikālās, ķīmiskās un bioloģiskās, bet arī no psiholoģiskās realitātes. Sabiedrība ir kolektīva (visiem kopīgs) apziņa – kolektīvu priekšstatu kopums, kas izstrādājas, indivīdiem savā starpā mijiedarbojoties. Tātad sabiedrība ir savdabīga kopēja būtne, kas aptver visus atsevišķos indivīdus, bet no tiem nesastāv. Socioloģijas pētījumu priekšmets jeb sociālie fakti ir šie kolektīvie priekšstati. Sociālos faktus nevar izskaidrot nedz bioloģija, kas, piemēram, ar priekšstatiem nenodarbojas, nedz arī individuālā psiholoģija, jo kolektīvie priekšstati ir kaut kas vairāk un kaut kas cits nekā individuālie priekšstati. Kolektīvais kvalitatīvi atšķiras no individuālā, lai gan ārpus tā neeksistē. Tas izskaidrojams ar “radošo sintēzi”: daba, nemitīgi attīstīdamās, no vienkāršākām sistēmām veido arvien sarežģītākas. No individuālajiem priekšstatiem šajā sintēzē top kolektīvā apziņa – jauna realitāte. Tajā gan ietilpst individuālie psihiskie fenomeni, taču kopums no sastāvdaļām atšķiras. Akcentēja sabiedrības noteicošo varu pār indivīdu un viņa psihi. Viss cilvēciskais cilvēkā nāk no sabiedrības, un cilvēka sociālā daba vienmēr ir vēsturiski konkrētas sabiedrības spogulis. Civilizētā sabiedrībā valda organiskā solidaritāte, kas balstas uz darba dalīšanu. Ar to ir saistīta indivīdu diferencēšanās un individualitātes parādīšanas. Pati darba dalīšana ir sabiedrības attīstības produkts. Tā ir atkarīga satiksmes ceļu apjoma, kolektīvās apziņas un iedzīvotāju blīvuma. Ar sabiedrības apjomu Dirkheims saprata tās locekļu skaitlisko kopumu. Materiālais blīvums ir cilvēku skaits, kas apdzīvo konkrētu teritoriju, morālais blīvums — komunikāciju un citu saišu intensitāte starp indivīdiem. Lai sabiedrība varētu pastāvēt, tajā jābūt pietiekami ciešām solidaritātes saitēm starp indivīdiem, izdalot divus solidaritātes pamatveidus, kas raksturīgi atšķirīgiem kultūrvēsturiskiem sabiedrību tipiem. Arhaiskajā - sabiedrībā bez rakstības, - valdījusi mehāniskā solidaritāte, mūsdienu sabiedrībā - organiskā solidaritāte. Mehāniskā solidaritāte izriet no vienas cilts locekļu personību vienādības, šie cilvēki ir līdzīgi cits citam psiholoģiskā ziņā un tāpēc faktiski aizstājami. Viņi nav individualitātes, indivīdu apziņas saturu veido tā saucamie kolektīvie priekšstati - ticējumu, normu, paradumu, tradīciju un jūtu kopums, ko radījusi pati sabiedrība ilgā vēsturiskās attīstības gaitā un kas ir kopīgi visiem iedzīvotājiem neatkarīgi no viņu dzīvesvietas un nodarbošanās. Konkrētie kolektīvie priekšstati veido sabiedrības psiholoģisko tipu. Tie ir aktīvi, attiecībā pret indivīdiem imperatīvi (piespiedoši, pavēloši), viņu dzīvi un sociālo uzvedību regulējoši. Iindividuālās apziņas ir pilnīgi "sakusušas" kolektīvajā apziņā, kas apņem visu sociālo esamību. Pirmatnējo sabiedrību vieno arī lielākajam vairumam cilvēku kopīgi pārdzīvojamās jūtas, kas ir saistītas ar sabiedrībā valdošajiem imperatīviem un aizliegumiem. Kolektīvo uzvedības priekšrakstu pārkāpšana ir saistīta ar sabiedrības jūtu aizskaršanu, un pret pārkāpēju nenovēršami tiek lietotas sankcijas. Jo spēcīgāka kolektīvā apziņa, jo smagāks sods gaida vaininieku. Jo plašāka kolektīvās apziņas sfēra, jo vairāk noteikumu un aizliegumu pastāv sabiedrībā. Pieļaujams un taisnīgs arhaiskajā sabiedrībā skaitās tikai tas, kas atbilst kolektīvajiem priekšstatiem. Soda sankciju mērķis ir apmierināt un gandarīt kāda indivīda vai grupas nepieļaujamās uzvedības dēļ aizskartās kolektīvās jūtas. Arī mūsdienu cilvēka apziņā saglabājas noteikti kolektīvi priekšstati, kas ir mehāniskās solidaritātes ekvivalents, lai ari to sfēra būtiski sašaurinās. Šie kolektīvie priekšstati izpaužas kā kopīgi ticējumi un vērtības. Kopīgo ticējumu un vērtību sfēras pārmērīga sašaurināšanās varētu draudēt sabiedrībai ar dezintegrāciju, tāpēc kolektīvi apziņas elementi ir obligāts sabiedrības daudzmaz normālas funkcionēšanas priekšnosacījums. Arhaiskajai sabiedrībai attīstoties un mainoties: jo vairāk darba, tirdzniecības, konkurences un citu attiecību veidojas starp sabiedrības locekļiem, jo augstāks morālais blīvums, kas rada cīņu par eksistenci. Šīs dilemmas mierīgs atrisinājums ir sabiedrības diferencēšanās, kura specializē indivīdu, rodas darba dalīšana, kas atļauj katram indivīdam ieņemt savu vietu sabiedrības struktūrā un veikt sabiedrībai nepieciešamu funkciju. Radusies specializācija veicina cilvēku kooperāciju, tie kļūst nepieciešami cits citam, jo katrs dod ieguldījumu visu citu dzīvē - rodas organiskā solidaritāte. Savukārt organiskās solidaritātes pavadonis ir individuālās apziņas attīstība - cilvēks sāk domāt un just patstāvīgi, atplaukst viņa personība, atraisās "es". Cilvēka uzvedība kļūst brīvāka. To vada individuāli atšķirīgie vēlmes, intereses, nolūki un mērķi.
  
−
Savai tipoloģijai par pamatu ņēma sociālo saišu dažādo kvalitāti: „mehāniskās solidaritātes” pamatā ir asinsradniecība, indivīdu un viņu funkciju līdzība un vāja attīstība; „organiskās solidaritātes” pamatā ir savstarpēja kooperācija, lomu un darbības veidu daudzveidība.:
+
Savai [[sabiedrība]]s tipoloģijai par pamatu ņēma sociālo saišu dažādo kvalitāti: „mehāniskās solidaritātes” pamatā ir asinsradniecība, indivīdu un viņu funkciju līdzība un vāja attīstība; „organiskās solidaritātes” pamatā ir savstarpēja kooperācija, lomu un darbības veidu daudzveidība.:
 
{| border="1" width="100%" cellpadding="2" cellspacing="0"
 
{| border="1" width="100%" cellpadding="2" cellspacing="0"
 
|-
 
|-

Pašreizējā versija, 2010. gada 10. februāris, plkst. 09.54

Emīls Dāvids Dirkheims

Emīls Dāvids Dirkheims, arī Dirkems (fr. Émile David Durkheim, 1875.-1917.) - sociologs, socioloģijas metodoloģijas pamatlicējs, funkcionālisma virziena attīstītājs, filosofs.

Dzimis 1858. gada 15. aprīlī Epinalā (Épinal). Tēvs - rabīns. Pamatizglītibu guva Luija Lielā licejā (Lycee Louis le Grand) Epinalā. 1879. gadā ar trešo mēģinājumu iestājās Augstākajā Normālskolā (École Normale Supérieure) Parīzē. Pēc augstskolas absolvēšanas no 1882. gada līdz 1887. gadam strādāja kā filosofijas pasniedzējs dažādos licejos provincē. Laika posmā no 1885. gada līdz 1886. gadam viņš papildināja zināšanas Vācijā, kur iespaidojās no eksperimentālā psihologa V. Vundta. 1887. gadā Dirkheims uzsāka darbu Bordo universitātē (kur 1895. gadā, pateicoties viņam, tika izveidota Socioloģijas fakultāte). 1893. gadā aizstāvēja doktora disertāciju "Par sabiedriskā darba dalīšanu", iegūstot zinātnisko grādu. 1898.-1913. gados vadīja pasaulē pirmo zinātnisko žurnālu "Socioloģijas gadagrāmata", kas veltīts socioloģijai. Sākot ar 1902. gadu pasniedzējs Sorbonnas universitātē Parīzē. 1906. gadā - profesors. Viņš arī bija pirmais Francijas augstskolu sistēmā piedāvāja socioloģijas kursu. Miris 1917. gada 15. novembrī, Parīzē.

Pievienojas viedoklim, ka sociālā realitāte pakļauta universālai dabas kārtībai un attīstās saskaņā ar noteiktiem vispārīgiem dabas likumiem. Meklējot sociālo saišu avotus, E.Dirkems pievērsās darba dalīšanai, kas viņaprāt ir vispārbioloģiska parādība un izpaužas kā organiskās dabas likums. Evolūcijas galveno virzienu nosaka tas, ka laika gaitā padziļinās, kļūst arvien sarežģītāka darba dalīšana: diferencētāki kļūst darba uzdevumi, pienākumi un lomas. Šī tendence ir saistīta ar demogrāfiskiem faktoriem: iedzīvotāju pieaugums palielina iedzīvotāju fizisko „blīvumu” un pastiprina morālo „blīvumu”, t.i., intensificē kontaktus, veicina saskari, nostiprina sociālās saites, rada solidaritāti. Sabiedrība savā ceļā virzās no „mehāniskās” solidaritātes uz „organisko” solidaritāti, kas raksturīga mūsdienu sabiedrībai. Uzskatīja, ka socioloģijai esot jāpēta sabiedrību kā īpašu garīgu kopumu, kā likumi atšķiras no individuālās psihes darbības likumsakarībām. Sabiedrību uzskatīja par sui generis – īpašu realitāti. Tā atšķiras ne vien no fizikālās, ķīmiskās un bioloģiskās, bet arī no psiholoģiskās realitātes. Sabiedrība ir kolektīva (visiem kopīgs) apziņa – kolektīvu priekšstatu kopums, kas izstrādājas, indivīdiem savā starpā mijiedarbojoties. Tātad sabiedrība ir savdabīga kopēja būtne, kas aptver visus atsevišķos indivīdus, bet no tiem nesastāv. Socioloģijas pētījumu priekšmets jeb sociālie fakti ir šie kolektīvie priekšstati. Sociālos faktus nevar izskaidrot nedz bioloģija, kas, piemēram, ar priekšstatiem nenodarbojas, nedz arī individuālā psiholoģija, jo kolektīvie priekšstati ir kaut kas vairāk un kaut kas cits nekā individuālie priekšstati. Kolektīvais kvalitatīvi atšķiras no individuālā, lai gan ārpus tā neeksistē. Tas izskaidrojams ar “radošo sintēzi”: daba, nemitīgi attīstīdamās, no vienkāršākām sistēmām veido arvien sarežģītākas. No individuālajiem priekšstatiem šajā sintēzē top kolektīvā apziņa – jauna realitāte. Tajā gan ietilpst individuālie psihiskie fenomeni, taču kopums no sastāvdaļām atšķiras. Akcentēja sabiedrības noteicošo varu pār indivīdu un viņa psihi. Viss cilvēciskais cilvēkā nāk no sabiedrības, un cilvēka sociālā daba vienmēr ir vēsturiski konkrētas sabiedrības spogulis. Civilizētā sabiedrībā valda organiskā solidaritāte, kas balstas uz darba dalīšanu. Ar to ir saistīta indivīdu diferencēšanās un individualitātes parādīšanas. Pati darba dalīšana ir sabiedrības attīstības produkts. Tā ir atkarīga satiksmes ceļu apjoma, kolektīvās apziņas un iedzīvotāju blīvuma. Ar sabiedrības apjomu Dirkheims saprata tās locekļu skaitlisko kopumu. Materiālais blīvums ir cilvēku skaits, kas apdzīvo konkrētu teritoriju, morālais blīvums — komunikāciju un citu saišu intensitāte starp indivīdiem. Lai sabiedrība varētu pastāvēt, tajā jābūt pietiekami ciešām solidaritātes saitēm starp indivīdiem, izdalot divus solidaritātes pamatveidus, kas raksturīgi atšķirīgiem kultūrvēsturiskiem sabiedrību tipiem. Arhaiskajā - sabiedrībā bez rakstības, - valdījusi mehāniskā solidaritāte, mūsdienu sabiedrībā - organiskā solidaritāte. Mehāniskā solidaritāte izriet no vienas cilts locekļu personību vienādības, šie cilvēki ir līdzīgi cits citam psiholoģiskā ziņā un tāpēc faktiski aizstājami. Viņi nav individualitātes, indivīdu apziņas saturu veido tā saucamie kolektīvie priekšstati - ticējumu, normu, paradumu, tradīciju un jūtu kopums, ko radījusi pati sabiedrība ilgā vēsturiskās attīstības gaitā un kas ir kopīgi visiem iedzīvotājiem neatkarīgi no viņu dzīvesvietas un nodarbošanās. Konkrētie kolektīvie priekšstati veido sabiedrības psiholoģisko tipu. Tie ir aktīvi, attiecībā pret indivīdiem imperatīvi (piespiedoši, pavēloši), viņu dzīvi un sociālo uzvedību regulējoši. Iindividuālās apziņas ir pilnīgi "sakusušas" kolektīvajā apziņā, kas apņem visu sociālo esamību. Pirmatnējo sabiedrību vieno arī lielākajam vairumam cilvēku kopīgi pārdzīvojamās jūtas, kas ir saistītas ar sabiedrībā valdošajiem imperatīviem un aizliegumiem. Kolektīvo uzvedības priekšrakstu pārkāpšana ir saistīta ar sabiedrības jūtu aizskaršanu, un pret pārkāpēju nenovēršami tiek lietotas sankcijas. Jo spēcīgāka kolektīvā apziņa, jo smagāks sods gaida vaininieku. Jo plašāka kolektīvās apziņas sfēra, jo vairāk noteikumu un aizliegumu pastāv sabiedrībā. Pieļaujams un taisnīgs arhaiskajā sabiedrībā skaitās tikai tas, kas atbilst kolektīvajiem priekšstatiem. Soda sankciju mērķis ir apmierināt un gandarīt kāda indivīda vai grupas nepieļaujamās uzvedības dēļ aizskartās kolektīvās jūtas. Arī mūsdienu cilvēka apziņā saglabājas noteikti kolektīvi priekšstati, kas ir mehāniskās solidaritātes ekvivalents, lai ari to sfēra būtiski sašaurinās. Šie kolektīvie priekšstati izpaužas kā kopīgi ticējumi un vērtības. Kopīgo ticējumu un vērtību sfēras pārmērīga sašaurināšanās varētu draudēt sabiedrībai ar dezintegrāciju, tāpēc kolektīvi apziņas elementi ir obligāts sabiedrības daudzmaz normālas funkcionēšanas priekšnosacījums. Arhaiskajai sabiedrībai attīstoties un mainoties: jo vairāk darba, tirdzniecības, konkurences un citu attiecību veidojas starp sabiedrības locekļiem, jo augstāks morālais blīvums, kas rada cīņu par eksistenci. Šīs dilemmas mierīgs atrisinājums ir sabiedrības diferencēšanās, kura specializē indivīdu, rodas darba dalīšana, kas atļauj katram indivīdam ieņemt savu vietu sabiedrības struktūrā un veikt sabiedrībai nepieciešamu funkciju. Radusies specializācija veicina cilvēku kooperāciju, tie kļūst nepieciešami cits citam, jo katrs dod ieguldījumu visu citu dzīvē - rodas organiskā solidaritāte. Savukārt organiskās solidaritātes pavadonis ir individuālās apziņas attīstība - cilvēks sāk domāt un just patstāvīgi, atplaukst viņa personība, atraisās "es". Cilvēka uzvedība kļūst brīvāka. To vada individuāli atšķirīgie vēlmes, intereses, nolūki un mērķi.

Savai sabiedrības tipoloģijai par pamatu ņēma sociālo saišu dažādo kvalitāti: „mehāniskās solidaritātes” pamatā ir asinsradniecība, indivīdu un viņu funkciju līdzība un vāja attīstība; „organiskās solidaritātes” pamatā ir savstarpēja kooperācija, lomu un darbības veidu daudzveidība.:

iezīmes mehāniskā solidaritāte organiskā solidaritāte
Aktivitātes raksturs, galvenās sociālās saites Vienveidīga morāle un reliģiskā apziņa Diferencēta - savstarpēja papildināšana, savstarpēja atkarība
Indivīda stāvoklis Kolektīvisms, koncentrēšanās uz grupu, kopību Individuālisms, koncentrēšanās uz indivīda autonomiju
Ekonomiskā struktūra Izolētas autarķiskas, pašpietiekošas struktūras Darba dalīšana, grupu savstarpēja atkarība, apmaiņa
Sociālā kontrole Represīvās tiesības, kriminālsodi (kriminālkodekss) Aizsargājošas (restitutīvas) tiesības, aizsargājoši kontrakti (civilkodekss)

Zināmākie darbi:

  • La Science Positive de la Morale en Allemagne. // Revue Internationale de l’Enseignement 24 (1887): 33–58; 113–142; 275–284
  • La prohibition de l’incest. // L'Année Sociologique 1 (1898): 1–70
  • De la division du travail social: Étude sur l’organisation des sociétés supérieures. - Félix Alcan, Paris, 1893
  • Les règles de la méthode sociologique. - Félix Alcan, Paris, 1895
  • Le suicide: Étude de sociologie. - Félix Alcan, Paris, 1897
  • De la définition des phénomènes religieux. // L'Année Sociologique 2 (1899): 1–28
  • Sur le totémisme.“ // L'Année Sociologique 5 (1902): 82–121
  • Les formes élémentaires de la vie religieuse. - Félix Alcan, Paris, 1912
  • L’Allemagne au-dessus de tout: la mentalité allemande et la guerre. - Armand Colin, Paris, 1915

Literatūra par šo tēmu

  • Filozofijas vārdnīca. / red. Rozentāls M., Judins P. - Latvijas valsts izdevniecība: Rīga, 1964., 89. lpp.
  • Nicholas J. Allen. On Durkheim's Elementary Forms of Religions Life. - Routledge: London, 1998, ISBN 0-415-16286-6
  • Steven Lukes. Émile Durkheim, his life and work. A historical and critical study. - Stanford University Press: Stanford, Cal. 1990, ISBN 0-8047-1283-2
  • Durkheim's Sociology of Religion. Themes and Theories. / William S. Pickering (Ed.) - Routledge & Kegan Paul: London, 1984, ISBN 0-7100-9298-9
  • Durkheim Today. / William S. Pickering (Ed.) - Berghahn Books: New York 2002, ISBN 1-57181-548-1
  • Cotterrell R. Emile Durkheim: Law in a Moral Domain. - Stanford University Press, 1999
  • Jones, Susan Stedman. Durkheim Reconsidered. - Polity, 2001
  • Lemert Ch. Durkheim's Ghosts: Cultural Logics and Social Things. - Cambridge University Press, 2006
  • Lockwood D. Solidarity and Schism: "The Problem of Disorder" in Durkheimian and Marxist Sociology. - Clarendon Press: Oxford, 1992
  • Pickering, W. S. F. Durkheim's Sociology of Religion: Themes and Theories. - Routledge & Kegan Paul, 1984
  • Thompson K. Emile Durkheim. - Tavistock Publications: London, 1982
  • Volker Gottowik. Émile Durkheim. // Hauptwerke der Ethnologie. / Christian Feest, Karl-Heinz Kohl (Hrsg.) - Kröner: Stuttgart, 2001, S. 86–90. ISBN 3-520-38001-3
  • Hans G. Kippenberg. Émile Durkheim (1858–1917). // Klassiker der Religionswissenschaft. Von Friedrich Schleiermacher bis Mircea Eliade. / Axel Michaels (Hrsg.) - Beck: München, 1997, S. 103–119. ISBN 3-406-42813-4
  • René König. Émile Durkheim zur Diskussion. - Hanser: München, 1976, ISBN 3-446-12513-2
  • Hans-Peter Müller. Émile Durkheim. // Klassiker der Soziologie. 1. Bd.: Von Auguste Comte bis Alfred Schütz. / Dirk Kaesler (Hrsg.): Beck: München, 2006, S. 151–171. ISBN 3-406-54749-4
  • Гофман А.Б. Эмиль Дюркгейм в России. Рецепция дюркгеймовской социологии в российской социальной мысли. - ГУ-ВШЭ: Москва, 2001
  • Осипова Е.В. Социология Эмиля Дюркгейма. - АЛЕТЕЙЯ: Москва, 2001
  • Дюркгейм Э. О разделении общественного труда. Метод социологии. - Москва, 1991

Resursi internetā par šo tēmu

Saturs iegūts no "https://vesture.eu/index.php?title=Dirkheims_Emīls&oldid=23118"